Ķiveres

Esmu pamanījis, ka visai daudz velosipēdistu ir izteikti noraidoši pret ķiveru lietošanu ikdienas braukšanā. Daži argumentē ar to, ka pareizi iekārtotā pilsētā nebūtu jābūt nepieciešamībai valkāt ķiveri, citi atkal ir skeptiski pret to, vai ķivere vispār var palīdzēt, ja tevi nones simts kilometros stundā lidojoša metāla kaste (automašīna).

Arī es ilgus gadus nevalkāju ķiveri, taču, kad vairākas reizes nācās saskarties ar situācijām, kur ķivere būtu glābusi no galvas traumām, pārkāpu aizspriedumiem un tagad bez ķiveres nebraucu itin nekur.

Patiesība ir tāda, ka Rīga šobrīd nav gājējiem un velosipēdiem draudzīga un ir naivi cerēt, ka drīz tāda kļūs. Automašīnai nav jābrauc ar 90km/h lai tevi nobrauktu, pietiek ar pēkšņi atvērtām durvīm, kurās tu ielidosi savā velosipēdista ātrumā, pārsitot pieri vai salaužot rokas. Man piemēram ir gadījies krist uz Čaka ielas, vienkārši plakaniski uz asfalta — mani pat nenotrieca. Pārsitu galvu tā, ka iztecēja kāds litrs asiņu. Ķivere mani būtu pasargājusi.

Kas vēl interesanti, daudzi piesauc statistiku, kur ķiveru valkātāji biežāk cieš traumas kā ķiveru nevalkātāji. Tam ir gluži vienkāršs skaidrojums. Ķiveres parasti lieto tie, kas brauc pa ielām un šosejām, sportisti un tādi, kuri brauc daudz. Tiem, protams, ir lielāks risks nokļūt avārijas situācijās, turpretī tie, kuri brauc bez ķiverēm ir svētdienas braucēji vai tādi, kas brauc pārsimt metrus no mājas līdz parkam.

Ja ķivere ir viegla un ērta, pie tās pierod un to nejūt. Galu galā, ķiveres lietošana noteikti ir vismaz tik pat droša kā nevalkāšana, vai drošāka. Tad kāpēc ne?

Velo maršruti Latvijā

Tā kā vasara ir klāt, aktuāli kļūst arī interesantu brīvdienu maršrutu meklēšana. Interesanti, bet lielai daļai Latvijas novadu vai pilsētu mājaslapās, ir atrodamas arī Velo maršrutu kartes. Centos apmeklēt lielu daļu no tām, un ielikt šeit jums vienkopus, jo bieži vien, pagasta padomju mājaslapas ir visai grūti atrodamas, vai arī šādi PDF faili tajās nav viegli atrodami. Pagaidām vienīgi varu nokaunināt Pāvilostas, Saldus un Ventspils atbildīgos, jo šīm pilsētām nav nopietnu velo maršrutu karšu. Iespējams neesmu atradis (pilsētas ietvaros neskaitās).
Te nu būs, un ja jūs zināt vēl kādu līdzīgu, oficiāli marķētu un kartētu velomaršruta PDF, dodiet ziņu komentāros, un papildināšu sarakstu:

Ceru, ka noderēs!

Velo 130

Tā kā brīvdienās solījās būt lielisks laiciņš, piekritu Raimonda aicinājumam (es pat nezinu, varbūt es pats uzprasījos?) braukt līdzi pa Latvijas laukiem, pagarā viendienas velo tūrē. Tā kā tieši biju saņēmis jauno telti, pierunāju viņu vakarā palikt nakšņot, lai arī diži lielas vajadzības pēc tā itkā nebija.
No rīta pamodos gluži kā uz darbu, sapakoju pusdienas, un devos ceļā. Vēls pavasaris ir mans mīļākais laiks. Viss zied un ir svaigi zaļš, vēl nav noklāts ar putekļiem, vai pāraudzis nezālēm. Laiks jau agri no rīta bija vairāk nekā silts, un jau nojautām, ka diena būs karsta. Tas protams nebija pārspīējums, jo manuprāt šī bija ja ne pirmā, tad otra karstākā diena šogad. Vietām uz grantētiem ceļiem bija izcili pannas apstākļi, un šķita, ka tūlīt tūlīt iestāsies lūzums, bet uz to brīdi sāka apmākties, un enerģija atgriezās.

Brauciens bija lielisks! Detalizēti par apmeklētajām vietām neko stāstīt nevaru, jo sekojām kādam ģeoslēpņa vajadzībām veidotam maršrutam, taču teikšu vienu – sen biju gribējis atkal doties tieši šādā velo izbraucienā. Lauki, pļavas, meži, gandrīz neviena asfalta posma, ideāls laiciņš – pasaka. Pēcpusdienā uznāca pamatīgs negaiss, šim tuvojoties bija tāda ielenktības sajūta – no visām pusēm nāk lielie melnie mākoņi, zibeņo arvien vairāk un vairāk (Raimond, tev taisnība, 343m/s un 1236km/h. Man šķita tūkstotis dēļ tā km/h). Ļoti ceru, ka šī vasara būs silta, un šādus, vai pat vairāku dienu braucienus varēs atkārtot. Nākamo bloga rakstu rakstīšu tieši par velo tūrisma maršrutiem, tā ka tālu prom neejiet.

Šīs dienas maršruts lika mums sekot dažādiem ikdienas objektiem, stabiem, būdām un transformatoriem, nekādu dižo apskates objektu nebija, bet iespējams tā tikai labāk – bijām nost no civilizācijas un apkārt valdīja miers. Negaiss ātri pārgāja, nožuvām pavisam īsā laikā, un secinājām, ka pēc tāda brauciena un salīšanas, pat kilograms banānu čipsu ir baudāmas pusdienas.

Paguvām pārkarst, izripināties, izstumties, saēsties saldējumu, nodubļot kājas un saelpoties lielu daudzumu svaiga gaisa.

Kopumā nobraucām 130 kilometrus. Nakts teltī (vismaz man) bija ērta un mierīga, lai arī vienu brīdi sākās tāds lietus, ka sāku uztraukties par jaunās telts izturību, taču viss beidzās laimīgi.

small-DSC_2752

small-DSC_2753

small-DSC_2754

small-DSC_2755

small-DSC_2762

small-DSC_2763

small-DSC_2768

small-DSC_2769

small-DSC_2771

small-DSC_2775

small-DSC_2776

small-DSC_2777

small-DSC_2779

small-DSC_2783

small-DSC_2786

small-DSC_2787

small-DSC_2788

small-DSC_2789

small-DSC_2795

small-DSC_2800

small-DSC_2801

small-DSC_2802

small-DSC_2808

small-DSC_2811

small-DSC_2827

small-DSC_2834

small-DSC_2838

small-DSC_2849

Park n Ride

Tā kā Olivers ir sācis iet bērnudārzā (kas gan laikam būtu atsevišķa stāsta vērts), mūsu darbā nokļūšanas paradumi arī ir mainījušies. Kā jau visiem ir zināms, rīti uz ielām ir sastrēgumu haoss. Visi brauc uz darbiem, visi ved bērnus uz skolām un bērnudārziem. Ja es ceļos pusseptiņos viens pats, un braucu uz darbu ar velosipēdu – bez piecpadsmit astoņos esmu darbā. Ja es vedu Oliveru uz bērnudārzu ar auto – darbā esmu pēc deviņiem. Tas nekādi nav normāli, tāpēc izmantojam sev personalizētu Park’n’ride sistēmu, ko iesaku apsvērt visiem vecākiem.
Bērnudārzs atrodas tepat pārdaugavā, tāpēc Oliveru aizvedam līdz bērnudārzam salīdzinoši īsā laikā, tad no automašīnas noņemam velosipēdus, un dodamies uz darbu ar tiem. Godīgi sakot, pāri Daugavas tiltiem par ar kājām būtu ātrāk aiziet ap šo laiku. Galvenais, ka nevar jau īsti arī braukt citā laikā, jo bērnudārzā nevar būt agrāk kā astoņos, vai vēlāk kā deviņos – tāpēc arī visi vienlaicīgi atrodas ielās. Un ar šādu velosipēda elementu mūsu braucienā, darbā esam stipri ātrāk nekā ar auto.

Šī sistēma piespiež mūs sevi uzturēt formā, pat mēreni draņķīgos laika apstākļos. Pa taisno no gultas kāpt uz velosipēda ir grūtāk, nekā jau pēc iznākšanas no bērnudārza. Esi pamodies, un laika apstākļi vairs neizskatās tik draudīgi kā no rīta pa logu.

Vanšu tilta velo celiņš

Pirmdien pie vanšu tilta parādijusies jauna norobežojošā barjera. Ja agrāk, braucot pa ielu, varēja uz tilta uzbraukt pirms sākās barjeras, tad tagad to vairs nevar izdarīt – velosipēdists ir spiests turpināt braukt pa tilta brauktuves daļu. Savukārt tie, kas brauc pa trotuāru, ir spiesti griezties pa labi, braukt līdz krustojumam, gaidīt zaļo gaismu, braukt pāri, tad pa kreisi un tikai tad augšā uz tilta. Es neuzskatu, ka velosipēdists braucot pa ielu, tur kādam auto traucē izgriezties, jo arī velosipēdists ir satiksmes dalībnieks, kas ir jālaiž tieši tāpat kā jebkurš auto kurš tur brauc garām. Ja traucē velosipēds, tad traucē arī VW Golf. Strīdīgs ir jautājums vai tur pa ielu vispār drīkst braukt, daudzi uzskata, ka tas nav velo celiņš uz trotuāra, jo viņš nav apzīmēts ar līnijām, un tiek dalīts ar gājējiem (kā arī tur nedrīkst braukt mopēdi). Tas nozīmētu, ka velosipēdistam ir visas tiesības braukt pa ielu. Un tagad, viņš ir spiests braukt pāri tiltam pa brauktuvi.
Problēma:

Problēmas “risinājums“. Tiešām tagad ir labāk? :

Velo ķivere

Vakardien braucot uz darbu veicu nelielu statistikas eksperimentu, un izskaitīju 41 cilvēku bez velosipēdu ķiverēm, un 5 cilvēkus ar tām.
Šorīt atkal tam nedaudz pievērsu uzmanību, un ievēroju sakritību. Tāpat kā vakar, visus braucējus ķiverēs novēroju brauciena sākuma posmā. Hmm. Pirmkārt – loģiski ir agrāks kā beigu posmā. Itkā jau nekādu pārsteigumu, cilvēki kas brauc tepat aiz stūra pēc bulciņām diez vai izbrauks septiņos, tik agri brauc cilvēki uz darbu. Jo agrāks rīts, jo lielāki velo fanātiķi ir sastopami.

Otrs variants – sākuma posmā es braucu pa marķēto velo celiņu – vai iznāk, ka apzinīgākie velosipēdisti pieturās pie velo celiņiem? Varbūt ja Rīgā būtu vairāk marķēto velo celiņu, vairāk cilvēku neapzināti vēlētos identificēties ar šo subkultūru, un valkātu ķiveres? Galu galā, tas būtu dubulti izdevīgi, jo velo celiņš, kas kā uz Skolas ielas ir izolēts no braucamās daļas, ir daudz drošāks velosipēdistam, kur nu vēl ja viņš braucot pa šādu īpaši paredzētu zonu vēl sāk sapņot par ķiveri.

Bet kāpēc vispār vajag ķiveri? Izskatās, ka taču vairums brauc bez. Es arī savus desmit gadus braucu bez ķiveres, lai arī ik dienas dodos cauri centram, un dienā nobraucu nedaudz virs divdesmit kilometriem. Esmu gan arī kritis un pārsitis galvu, bet pat pēc tā es nenopirku ķiveri.

Bet tomēr – pienāk laiks, kad sāc novērtēt savas smadzenes un nepieciešamību pēc tām. Ir pat ķiveru ražotājs, kura sauklis ir “I love my brain”.

Kā izvēlēties ķiveri, un kāda atšķirība starp tām?

Realitāte ir tāda pati, kā ar apdrošināšanu, bērnu auto krēsliņiem un mājas signalizāciju: 99% no laika ķiverei ir absolūti nulle funkciju. Tā nedod itin neko. Tās vienīgā loma, ir atrasties uz tavas galvas brīdī, kad ar pilnu spēku tevī ietrieksies divas tonnas metāla un stiklu, vai kad tu katapultēsies priedē ar pieri pa priekšu. Līdz ar to, tos 99% no laika ķiverei ir jābūt ērtai, vieglai un nemanāmai priekš valkātāja, jo tā neko nedod. Bet kad tomēr pienāk tas brīdis kad ķiveri vajag, tai jābūt spējīgai absorbēt masīvu triecienu.

Fox Flux

Smukās un “stilīgās” ķiveres ir bezjēdzīgas. Vienīgie faktori ir ērtums, un drošība tajā VIENĀ (es ceru ka nevienā) gadījumā.

Redzu daudzus ar katliņu stila ķiverēm galvā. Šīs ķiveres vairāk ir piemērotas skeitparkiem un skrituļslidotājiem. Tās neelpo, tajās ir karsti, un tās nav drošas pret nopietniem triecieniem. Ceļam vai mežam piemērotās ir tās, kuras mūsu vakardienas sarunā Liene nosauca par “klasiskajām” ķiverēm. Tās ir ļoti vieglas un ērtas, tajās ir milzīgs daudzums ar gaisa ceļiem, un tās ir konstruētas lai stratēģiskās vietās sadalītos, absorbējot triecienu.

Galu galā atgādināšu vēlreiz – ķivere nav domāta lai pasargātu no beisbola nūjas vai nejaušas ieskriešanas stabā. Tā būs tava pēdējā cerība palikt dzīvam, sastopoties ar šķautnainu, divas tonnas smagu dzelzs gabalu, kas lidos tev virsū milzīgā ātrumā.

Ar velo caur Dunduru pļavām

Esam sākuši pa nedēļas nogalēm doties mazos izbraucienos ar velosipēdiem kopā ar Oliveru (uz velokrēsliņa), un šonedēļ bijām Slampes rajonā. Itkā sāku plānot maršrutu balstoties uz Tukuma tūrisma informācijas centra velo maršrutu ieteikumiem, taču tie lielākā daļa izrādijās braucam pa lielceļiem. Beigās ievēroju stūrī mazu aplīti gar Dunduru pļavām, un tur arī devāmies. Orģināli maršruts atkal jau paredz pusi no ceļa doties pa šoseju, bet plānojām izbraukt interesantāk.

Automašīnu novietojām pie Vīkseles kapiem, sakrāmējām velosipēdus, somas, iesēdinājām Oliveru krēsliņā, un – secinājām, ka manam velosipēdam ir tukša aizmugurējā riepa. Nu neko, pumpis palicis mājās, sākam lēnām krāmēties nost, ar domu, ka es aizbraukšu līdz kādam benzīntankam uzpildīt gaisu. Te pēkšņi piebrauc agrīnā mezozeja perioda Audi, un ārā kāpj sirmgalvju pāris. Prieks kur tu rodies, pretimnākošais onkulis aizdod mums savu automašīnas pumpi (ar uzrakstu CCCP GOCT) un pāris minūtes vēlāk esam jau ceļam gatavi.

Maršruts mierīgs, pārsvarā pa šauriem gransceļiem. Izbraucot patīkami smaržojošai govju fermai, ceļš paliek šaurāks – te sākas interesanta nosaukuma vieta “Melnragu rīkle”. Tāds kā taisns koridors – blakus ceļam pa kreisi simts metru plata pļava-mitrājs, apkārt meži. Tepat jau sākas Dunduru pļavas. Šī ir viena no putnu vērotāju iecienītajām vietām, turklāt te ir apskatāms ļoti savdabīga projekta rezultāts – atkal salīkumota, padomju laikos iztaisnotā Slampes upe.

Pie skatu torņa nelels pikniks. Oliveram pikniks un putnu torņi ir tādi kā ceļojuma galvenie pieturas punkti. Tiklīdz sāk jautāt “uz kurieni mēs braucam”, tad atbilde “uz torni” tiek pieņemta, un neseko tālāki jautājumi. Tornī Olivers ar lielāko prieku binoklī meklē savvaļas govis un zirgus. “Atradu govi!”, iesaucas. Kad prasu lai parāda man, viņš iedod binokli, un saka “pats meklē!”

Kamēr sēžam, sāk nedaudz pilināt lietus, un piebrauc pusmūža vīrietis uz velosipēda. Vienkārši ģērbies, bez nekāda speciāla aprīkojuma, ar mugursomu. Zinu dažus šādus cilvēkus – vienreiz arī Gulbenē satikām tādu. Brauc milzīgus gabalus viens pats, apceļo Latviju. Vienpatņi. Sasveicinamies, šis uzkāpj tornī baudīt dabu. Skatos, ka viņam velosipēda odometrā 17 kilometri, gan jau arī apceļo laukus.

Sakrāmējam pusdienas somās, turpinam ceļu, piebraucam tuvāk govju un zirgu bariņam, turklāt turpat zem tiltiņa ģeokastīte.

Griežamies pa labi un turpinam ceļu jau pa šaurāku un tumšāku ceļu, te tas iet pa mežu, blakus pa labi smuka akmeņaina upīte. Kādu gabaliņu vēlāk secinu, ka ieplānotais īsais ceļš pa mežu tomēr nederēs, jo pa labi uz kapiem (kur atrodas auto) ceļā ir upe bez tiltiņiem. Nekas, nākas tomēr doties ārā uz šoseju, un kādu kilometru pabraukt pa to, tad atkal griežam iekšā lauku sānceļā. Kādu gabalu vēlāk secinam, ka Jāņasētas GPS karte ir pārāk optimistiska, un iezīmētais “meža ceļš” izbeidzas lauka vidū. Nākas griezties apkārt, un mēģināt nākamo ceļu. Jaunais ceļš iet gar milzīgu modernu fermu, Olivers jau kādu brīdi guļ, tāpēc traktorus un lauktehniku nenovērtē. Lauka malā milzīgs bars ar dzērvēm – vairāki desmiti. Taču tiklīdz izvelku fotoaparātu, dzērves neapmierinātas ceļas spārnos, un pabēg tālāk.

Tepat jau blakus ir kapi un mūsu auto – esam nobraukuši 24 kilometrus.

Sporta statistikas sistēmas

Es katru dienu braucu uz darbu ar velosipēdu. Nu labi, varbūt jau vairs ne katru dienu, esmu kļuvis slinks. Katrā ziņā vasarā ar velosipēdu pārvietojos visai daudz. Reizēm gribas paskatīties cik tieši daudz un uz kurieni, bet mans velo dators ir noplīsis, turklāt jebkurā gadījumā tas rāda tikai attālumus. Tad nu palīgā nāk vai nu GPS ierīce, vai gudrais telefons. Gudrajiem telefoniem ir ļoti daudz sporta uzskaites sistēmu, izmēģināju vairākas.
Interesanti, ka manam Xperia Active, gluži kā manam Garmin 62s GPS aparātam, abiem ir ANT+ sensoru atbalsts. Tas nozīmē, ka bez vadiem var pieslēgt velo mīšanās sensoru, ātruma sensoru, sirds ritma sensoru, un daudzus citus. Man gan tādu nav, taču jāpiemin, ka šīs interneta uzskaites sistēmas šos datus prot interpretēt.

Kas gan bija liela vilšanās, ir fakts, ka nodedzināto kaloriju aprēķinā neviena no zemāk apskatītajām sistēmām šos sensorus neņem vērā, bet tas vēl nav viss. Aprēķins ir tik triviāls, ka tā lietderība nesniedzas tālāk par ziņkārīgu interesi. Proti, Endomondo ņem vērā tikai distanci, cilvēka svaru un sporta veidu (Calorie consumption in kcal = 0.8 kcal * 75 kg * 5 km). Runkeeper vismaz ņem vērā arī laiku un augstuma izmaiņas (kalni), taču ne visai jēdzīgā veidā – ja patērē mazāk laika, tātad esi sadedzinājis mazāk kaloriju.

Taču kā tas var būt jēdzīgi? Pārbaudei es 10km nobraucu 30 minūtēs, un nākamajā dienā 45 minūtēs – visas no testētajām sistēmām domā, ka 45 minūšu brauciens nodedzināja vairāk kaloriju, jo es braucu par 15 minūtēm ilgāk. Nemaz neņemot vērā faktu, ka es iepriekš braucu kā plēsts, bet nākamajā dienā praktiski ripinājos un nepielietoju nekādas pūles.

Garmin Connect vispār neveic nekādus aprēķinus, jo viņiem aprēķinus veic pašas ierīces. Nav obligāti jālieto viņu ierīce, pietiek ielādēt GPX failu no jebkuras ierīces , taču tad calories lauciņš būs tukšs. Ja no kādas citas sistēmas importē TCX failu, tad kaloriju vērtība ienesīsies līdzi (TCX ir tādi kā GPX tikai ar fitnesa datiem papildus), piemēram noderīgi migrējot no Endomondo. Mans Garmin aparāts kaloriju aprēķinus neveic, tāpēc viņu aprēķinu jēdzīgumu nevarēju pārbaudīt.

Papildināts: Izrādās Garmin pirms dažām dienām publicējis arī savu Android programmu, taču tā maksā 51 santīmu (nav bezmaksas). Nepatīk man maksāt par to, ko citi dod bez maksas, taču pārbaudīšu šo programmu jebkurā gadījumā.

Īsi sakot, visas sistēmas ir interesanti realizētas vizuāli, taču praktiska jēga ir maza. Tie ir tikai uzskaites dati, to vai tava sirdsdarbības izmaiņa, vai papildus slodze, tiešām ko deva organismam treniņa nolūkos – to tev atliek izdomāt pašam. Interesants arī fakts, ka katrai no sistēmām ir sava triviālā formula, jo uz vienu un to pašu GPX failu, un vienu un to pašu norādīto svaru, katra sistēma deva city kaloriju skaitli. Endomondo bija konservatīvākais no visiem.

Vizuāli man visvairāk patīk Garmin, visai labs ir arī Endomondo, taču Endomondo vinnē dēļ iespējas treniņus no Android/iPhone pa taisno ielādēt sistēmā, brauciena laikā. Garmin gadījumā vajadzīgs dators un vads.

Te pārskats ar bildītēm:

sportypal

Velosipēdista pārdomas

Šodien bija šīs velo sezonas aukstākais rīts. Termometrs ziņoja 4.5 grādus pēc celsija skalas, kad devos ārā pa durvīm. Esmu novērojis, ka zem astoņiem grādiem man vajadzīgs kas vairāk par džemperi, un ka zem pieciem grādiem prasās pēc jakas. Īstenībā jau tas ir daudz komplicētāk – drēbju biezuma prasības ir tikai aktuālas pirmo kilometru braucot, tālāk ieslēdzas asinsrite un praktiski jebkurā temperatūrā tālāk var braukt džemperī (nu es braucu tajā kapučainajā ko amerikāņi sauc par hoodie). Īsie velocimdi arī sāk būt par maz, pirksti nedaudz sala sākumā.
Šogad vispār uz darbu ir braukts netipiski daudz, tuvojos jau 2500. kilometram, neskatoties uz to, ka šogad – pirmo reizi – nav bijis neviens garāks velobrauciens, tieši kuros parasti tiek uzkrāti lielākie kilometri. Katru iepriekšējo gadu ir bijis vismaz viens brauciens ar vairāk kā 150 kilometru nobraukumu divās-trijās dienās. Vienu gadu pat bija mūsu rekordbrauciens – 550Km nedēļā. Būtu arī šogad kāds no šiem braucieniem, droši vien būtu jau pāri 3000km tagad.

Vakardien novēroju vienu visai kaitinošu lietu – degvielas uzpildes staciju gaisa pumpji ir visai vārgi velosipēdu riepām. Man velosipēda riepai vajadzīgs 50PSi kā minimums (tas ir 3.5 bāri) bet tas pumpis vairāk nemaz nejaudā iepūst. Esmu dzirdējis ka stāvošie mājas velopumpji ir daudz labāki, bet nu man tāda nav, man ir parastie 1.5Ls vērtie.

Bija man iespēja pabraukāties ar sabiedrisko transportu pirmdien – nu paldies, es labāk joprojām velosipēdoju uz darbu. Iekāpt tādā kā pirtī, kur smird pēc sviedriem, apkārt ir klepojoši aizdomīgi onkuļi, un līdz mājām jābrauc stundu? Ar velosipēdu es lēnām minos, fotografēju saullēktu aiz Rīgas panorāmas, apstājos kad vēlos, mainu maršrutus un elpoju vēsu patīkamu gaisu.

iPhone 3Gs vs Garmin Vista HCx

Fotosomas kabatā iebāzu gan iPhone, gan Garmin Vista HCx aparātus, un devos ar velosipēdu mājup. Šodien ir ideāla diena lai testētu GPS – pabiezi mākoņi, kas arī Garminam nelikās pārāk simpātiski (signāla uztveršanas ziņā), paredzamas dažas iebraukšanas veikalos uz pāris minūtēm, netradicionāls maršruts pa dažādiem rajoniem – un tiku uzinstalējis kādu programmiņu uz iPhone kas ieraksta maršrutus un tos smuki attēlo (izrādās ir arī GPX export). Abus aparātus iebāzu fotosomas kabatā ar skatu uz augšu, lai abiem vienādi apstākļi. Uz iPhone paraleli klausījos mūziku. Veikalos iebraucot ārā nevienu neslēdzu, lai redzētu kā šie abi uzvedīsies šādos apstākļos.
Jau pirms ierašanās mājās biju izplānojis kā rakstīšu kritisko aprakstu, kurā iPhonam tiks piešķirts verdikts “der lai saprastu kurā ielā esi, bet ne vairāk” bet kad ielasīju maršrutus datorā, sapratu, ka esmu aplauzies, un maršruti ir teju vai identiski. Protams Garminam ir dažviet labāka precizitāte, un iPhons iebrauc mājās tur kur esmu uz ielas, bet kopumā uz visiem 90% kā Garmins.

FAIL no manas puses, WIN priekš iPhone. Ir viens aspekts. Velkot ārā iPhone no somiņas, tas izslīdēja no “zeķes” un nolidoja zemē, atsitoties pret manu čību. Kas savukārt atgādina ka šis aparāts nav gluži paredzēts sportistiem un šādām aktivitātēm, lai arī tehniski to gandrīz spēj. Saplēsīsi ekrānu visai ātri. Protams – openstreetmap zīmēšanai viņš arī nederēs, jo pat 10% kļūda ir nederīga, bet citādi – esmu pārsteigts.

Lūdzu, salīdzināšanai. iPhone maršruts, un Garmin maršruts.