Sula

Es pat neatceros, kad būtu bijis klāt pie bērzu sulu tecināšanas. Droši vien bērnībā. Bijām brīvdienās aizbraukuši uz laukiem, un radās iespēja iebraukt dziļi mežā pēc Opja tecinātās sulas. Pa ceļam redzējām tik daudz konkurentu maisu, ka varētu braukt tik iekšā mežā “iepirkties”. Kats nu savu noslēpis kā pratis. Tehnikas arī dažādas. Vienam plastmasas truba kokā, vienam atkal koka rene, izmēri un diametri visādi. Lai arī noklausījos, ka svarīgi izurbto caurumu pareizi aiztaisīt lai nerodas infekcijas, pēc tam vēlāk no profesionāla arborista dzirdēju, ka koks pats labāk māk sadziedēt caurumu, un cilvēka aizķepēšana ir lielāks ļaunums. Ej nu sazini tad. Galvenais protams, ka redzēju kur tās sulas tek, nevis tās ko rīgā “paziņu paziņas” pārdod, un beigās izrādās, ka tecinātas autoservisa pagalmā, starp šoseju un dzelzceļu. Pats esmu redzējis tādas tecināšanas instalācijas. Tas taču no zemes nāk! Bet tecinātāji jau paši nedzer, stāv un tirgo. Svaiga sula man garšo, bet garšo arī tāda kas nedaudz sagāzējusies. Redzēs kas nu mums te sanāks. Interesanti bija redzēt procesu tuvumā, jo mēs esam viena no retajām nācijām, kur bērzu sulas tiek šādi tecinātas un dzertas.

Ar velo caur Dunduru pļavām

Esam sākuši pa nedēļas nogalēm doties mazos izbraucienos ar velosipēdiem kopā ar Oliveru (uz velokrēsliņa), un šonedēļ bijām Slampes rajonā. Itkā sāku plānot maršrutu balstoties uz Tukuma tūrisma informācijas centra velo maršrutu ieteikumiem, taču tie lielākā daļa izrādijās braucam pa lielceļiem. Beigās ievēroju stūrī mazu aplīti gar Dunduru pļavām, un tur arī devāmies. Orģināli maršruts atkal jau paredz pusi no ceļa doties pa šoseju, bet plānojām izbraukt interesantāk.

Automašīnu novietojām pie Vīkseles kapiem, sakrāmējām velosipēdus, somas, iesēdinājām Oliveru krēsliņā, un – secinājām, ka manam velosipēdam ir tukša aizmugurējā riepa. Nu neko, pumpis palicis mājās, sākam lēnām krāmēties nost, ar domu, ka es aizbraukšu līdz kādam benzīntankam uzpildīt gaisu. Te pēkšņi piebrauc agrīnā mezozeja perioda Audi, un ārā kāpj sirmgalvju pāris. Prieks kur tu rodies, pretimnākošais onkulis aizdod mums savu automašīnas pumpi (ar uzrakstu CCCP GOCT) un pāris minūtes vēlāk esam jau ceļam gatavi.

Maršruts mierīgs, pārsvarā pa šauriem gransceļiem. Izbraucot patīkami smaržojošai govju fermai, ceļš paliek šaurāks – te sākas interesanta nosaukuma vieta “Melnragu rīkle”. Tāds kā taisns koridors – blakus ceļam pa kreisi simts metru plata pļava-mitrājs, apkārt meži. Tepat jau sākas Dunduru pļavas. Šī ir viena no putnu vērotāju iecienītajām vietām, turklāt te ir apskatāms ļoti savdabīga projekta rezultāts – atkal salīkumota, padomju laikos iztaisnotā Slampes upe.

Pie skatu torņa nelels pikniks. Oliveram pikniks un putnu torņi ir tādi kā ceļojuma galvenie pieturas punkti. Tiklīdz sāk jautāt “uz kurieni mēs braucam”, tad atbilde “uz torni” tiek pieņemta, un neseko tālāki jautājumi. Tornī Olivers ar lielāko prieku binoklī meklē savvaļas govis un zirgus. “Atradu govi!”, iesaucas. Kad prasu lai parāda man, viņš iedod binokli, un saka “pats meklē!”

Kamēr sēžam, sāk nedaudz pilināt lietus, un piebrauc pusmūža vīrietis uz velosipēda. Vienkārši ģērbies, bez nekāda speciāla aprīkojuma, ar mugursomu. Zinu dažus šādus cilvēkus – vienreiz arī Gulbenē satikām tādu. Brauc milzīgus gabalus viens pats, apceļo Latviju. Vienpatņi. Sasveicinamies, šis uzkāpj tornī baudīt dabu. Skatos, ka viņam velosipēda odometrā 17 kilometri, gan jau arī apceļo laukus.

Sakrāmējam pusdienas somās, turpinam ceļu, piebraucam tuvāk govju un zirgu bariņam, turklāt turpat zem tiltiņa ģeokastīte.

Griežamies pa labi un turpinam ceļu jau pa šaurāku un tumšāku ceļu, te tas iet pa mežu, blakus pa labi smuka akmeņaina upīte. Kādu gabaliņu vēlāk secinu, ka ieplānotais īsais ceļš pa mežu tomēr nederēs, jo pa labi uz kapiem (kur atrodas auto) ceļā ir upe bez tiltiņiem. Nekas, nākas tomēr doties ārā uz šoseju, un kādu kilometru pabraukt pa to, tad atkal griežam iekšā lauku sānceļā. Kādu gabalu vēlāk secinam, ka Jāņasētas GPS karte ir pārāk optimistiska, un iezīmētais “meža ceļš” izbeidzas lauka vidū. Nākas griezties apkārt, un mēģināt nākamo ceļu. Jaunais ceļš iet gar milzīgu modernu fermu, Olivers jau kādu brīdi guļ, tāpēc traktorus un lauktehniku nenovērtē. Lauka malā milzīgs bars ar dzērvēm – vairāki desmiti. Taču tiklīdz izvelku fotoaparātu, dzērves neapmierinātas ceļas spārnos, un pabēg tālāk.

Tepat jau blakus ir kapi un mūsu auto – esam nobraukuši 24 kilometrus.

GMO problēmas

Daži mani draugi zinātnieki par ĢMO ir labās domās, jo pie tā strādā un zin kas tas ir. Tāpēc uzreiz tiksim pāri pirmajai no divām galvenajām problēmām – teorijā ĢMO ir ļoti daudzsološs, bet ir visādi traucēkļi, un visus tos var apvienot zem saukļa “ar lielu varu nāk liela atbildība”. Pirmā atbildība ir veselība – ĢMO (Ģenētiski Modificēti Organismi) nav tik sena tehnoloģija, lai tā būtu labi izpētīta attiecībā uz cilvēka veselību, un eksperiments notiek uz patērētāju rēķina, jo produkts nonācis tirgū pirms galēja sprieduma. Zinātnieki protams atbalsta to teorētisko potenciālu, jo tik tiešām tehnoloģija ir fascinējoša, un nonākot pareizās rokās, tai ir liela nākotne. Tāpēc no pirmā iemesla “nav izpētīta ietekme uz veselību” nonākam pie otrā – kāpēc nav?

Otrais punkts ir – komercija, bizness un “nepareizās rokas”. Sākotnēji ĢMO proponenti soliīja pasaules bada atrisinājumu, lētu ēdienu un mieru virs zemes. Bet nekā, ĢMO ir dārgs un kontrolēts. Tieši tā, ĢMO ir tehnoloģija, kuru tāpat kā visu citu intelektuālo īpašumu tirgo un pārdod, un beigās tā visa pieder lauksaimniecības tehnoloģiju gigantam Monsanto, kas ir “nepareizās rokas” jēdziena absolūtā definīcija. Pēc viņu darbības metodēm spriežot, sliktāk būtu tikai ja ĢMO tehnoloīģijas piederētu Hitleram.

Labi šīs problēmas ir aprakstītas filmās Michael Clayton un Food Inc. Īsumā – kad visi graudu ražotāji pieder vienai firmai, un tā tirgo tikai ĢMO sēklas, tev ir iespēja pirkt tikai vienas sēklas. Šīs sēklas satur Monsanto piederošu tehnoloģiju, un to (surprise surprise) ir aizliegts pavairot. T.i. ja tu nākamajā gadā gribētu sēt labību no graudiem kas izauga, nekā nebija – autortiesību pārkāpums, gluži kā mūzikas pasaulē. Tev jāpērk jaunas sēklas katru gadu. Ja tavas sēklas ar vēja un putnu palīdzību iesējušās kaimiņu laukā, kas neizmanto ĢMO sēklas, viņa raža tiek samaitāta (skat punktu “veselība”), kā arī pie viņa durvīm klauvē Monsanto, un liek maksāt par nelegālu tehnoloģiju lietošanu (atkal kā mūzikas pasaulē). Indijā dažus gadus atpakaļ sākās vilnis ar zemnieku pašnāvībām, jo ĢMO sēklas tika sapirktas neizlasot līgumu, un zemnieki nespēja maksāt katru gadu par jaunām sēklām.

Ja vēl par veselības ietekmi domas pagaidām dalās un konkrētu pierādijumu nav, Lielā Brāļa Monsanto ietekme ir fakts, jo jau šodien tiem pieder visa lauksaimniecības industrija amerikā, un – arī lielas kompānijas eiropā. Piemēram Monsanto draugs un cits Hitlerisks monstrs “Cargill” (kāpēc tas ir monstrs, skat Food Inc) Latvijā tirgo eļļu Risso (tā gan nesatur ĢMO).

Īsi sakot, mums būtu jāpriecājas, ka ĢMO nav atbalstīts Eiropas Savienībā (atļauts ir audzēt tikai Rapšus, Soju un kartupeļus priekš cietes, kā arī tas viss obligāti jāmarķē), un laukos vēl atļauj stādīt kartupeļus no pagājušās ražas, un nav jāparaksta līgums, ka katru nākamo rudeni tu pirksi jaunus ĢMO kartupeļus par 3x lielāku cenu

ĢMO

Ir jau pagājis laiks kopš pirmajām diskusijām par ģenētiski modificēto pārtiku, un nu jau šķiet lielākā daļa par ĢMO ir visai informēti. Dažos veikalos pat parādijušās melnas bultas ar norādi “SATUR ĢMO” lai cilvēkiem būtu dota izvēle.
Bet šoreiz es negribu rakstīt par to, ka ĢMO veidošanas tehnoloģijas vēl ir pārāk jaunas un nepārbaudītas, lai ar tām eksperimentētu uz tautu atvērtajā tirgū. Šoreiz par citu problēmu.

Patenti.

Pirms dažām dienām izlasīju kārtējo fantatisko rakstu par šo tēmu, un sadomāju uzrakstīt nelielu izvilkumu.

Gēnu modifikācija ir jauna zinātne, ĢMO kultūru veidošana droši vien ir viens no mūsdienu zinātnes lielākajiem sasniegumiem. Būtībā sasniegums ir tik liels, ka pārtikas industrijas magnāti ir sākuši dalīt naudu un nevēlas gaidīt testu rezultātus – vienkāršāk ir sākt pelnīt jau šodien.

Patiesībā bizness griežas ļoti labi, un konkrēti vienai kompānijai – Monsanto.

Šī kompānija eksistē jau aptuveni simts gadus, un sāka savu biznesu ar dažādu ķimikāliju ražošanu. Visādas gumijas, saharīnus, indes – visu ko ražoja. Pat Vjetnamā lietoto Agent Orange indi, kas tika lieta virsū mežiem lai tos iznīdētu, un Vjetnamiešus vieglāk būtu ieraudzīt no lidmašīnām.

Šodien Monsanto pieder 90% pasaules ĢMO tirgus, kā arī tā ir lielākais pasaulē sēklu ražotājs. Monsanto ražo arī Latvijā zināmo Roundup pesticīdu.

Monsanto iegulda lielu naudu ĢM tehnoloģijās, un viņi to pavisam noteikti vēlas atpakaļ. Pērkot sēklas no Monsanto, pircējam obligāti jāparaksta līgums, ka sēklas viņš izmantos tikai pats, nevienam tās nenodos tālāk, kā arī nesaglabās nākamajai sezonai. Tas protams ir pret jebkādām iepriekšējām zemnieku un lauksaimnieku tradīcijām, kur daļa no ražas tiek izmantota nākamā gada sēklām. Kāpēc gan – tikai vienu reizi pārdot sēklas nav Monsanto interesēs, sēklas ir jāpērk katru gadu. Lai kontrolētu līguma izpildi, Monsanto ASV vien nodarbina tūkstošiem aģentu-spiegu, kas infiltrējas fermeru sanāksmēs, un ziņo ja kāds zemnieks saglabā Monsanto pārdotās sēklas nākamajai sējai.

Bieži vien apvainojumi nav pietiekami pamatoti, vai pat ir ļoti kļūdaini, jo gadās aģentu pie durvīm sagaidīt arī tiem, kuri neko nav pārkāpuši, vai sliktāk – pat nekad nav lietojuši Monsanto produkciju. Neviens vien uzņēmums ir bankrotējis, jo nācies stāties pretī neizsmeļamajam Monsanto makam tiesas priekšā. Bieži vien līdz tiesai nemaz nenonāk, jo aģenti piedāvā samaksāt kompensāciju lai izvairītos no potenciāli lielākiem izdevumiem tiesā.

Monsanto protams atbild – mēs tikai aizstāvam savus patentus. Gluži kā filmas un mūziku, viņi nevēlas lai viņu produktus pavairo bez atļaujas.

Problēma ir gan tajā, ka šīs īpaši uzlabotās sēklas, kas ir izturīgas ne tikai pret dažādām slimībām, bet arī pret paša Monsanto ražoto pesticīdu Roundup (kas padara to ļoti viegli lietojamu, jo tas noindē visu izņemot ĢM stādus), ar aci nevar atšķirt. ĢM sēklu no parastas var atšķirt tikai laboratoriska analīze, un zemnieks bieži vien tās vienkārši var sajaukt kopā neapzinoties. Turklāt augu izplatību var panākt ne tikai tos sējot, bet arī putni, vējš, neiztīrīti transporta līdzekļi – visi var nejauši nogādāt ĢM augu no kaimiņa saimniecības tavējā, un tad tikai lūdz lielo vīru debesīs, lai Monsanto darbinieks tava lauka malā nepaņem nepareizā stāda paraugu.

Monsanto nekad nav bijis godīgais bērns smilšu kastē, un reputācija viņiem nav laba kā uzņēmumam. Retais zemnieks Amerikā viņus mīl. Taču Monsanto ir izvēli padarījis ļoti sarežģītu, jo sapelnījis daudz naudas uz pasaules kara rēķina, tas pārejot uz sēklu tirdzniecību vienkārši nopirka teju vai visus ASV uzņēmumus kas ar to nodarbojās. Amerikā citas sēklas vairs nopirkt praktiski nav iespējams.

Interesanti, ka Irākas jaunās varas likumdošanā jau ir panākts punkts, kas liedz zemniekam saglabāt īpašu tipu sēklas nākamajai ražai. Monsanto gan tur vēl nav sācis savu darbību, taču izlaidis tīklus tas jau ir.

Indijā masu pašnāvības izraisīja tieši Monsanto aģenti, kas neapķērīgos indiešus ķēra kā mušas uz mušpapīra, jo acīmredzot tur neviens uzrakstus nelasa, un graudus jauca kopā kā pagadās.

Lai arī par ĢMO ietekmi uz cilvēka veselību iespējams vēl kāds strīdās, tad par ietekmi uz vidi augiem krustojoties, un ietekmi uz pasaules pārtikas tirgus monopolu – nevar strīdēties.

Un ne jau tikai īpaši uzlabotas sēklas ir Monsanto bizness. Jaunākais viņu produkts ir hormons govīm, kas sniedz lielāku piena daudzumu kā parastās. Amerikā gan piena problēmu nekad nav bijis, un valstij pat jāuzpērk neizlietotais piena atlikums lai turētu cenas saprāta robežās, taču Monsanto spalvainā roka sniedzas pāri visam (neiedomājami liels skaits ASV politiķu ir strādājuši Monsanto kādā no saviem karjeras posmiem), un modificētās govis jau tagad ir visai plaši pārstāvētas. Daži mazie piena ražotāji cenšas izdzīvot uz iepakojumiem rakstot “Piens iegūts no govīm bez rBGH“, kas būtībā vienkārši patērētājam paskaidro acīmredzamu faktu, un neizsaka nekādu kritiku, taču Monsanto protams viņus visus kā mazos sasūdzēja tiesā.

Monsanto gan sekojot daudzajiem protestiem (un protams redzot iespēju), pārdeva rBGH biznesu Eli Lilly zāļu kompānijai, kas tālāk arī pārņēma visas šīs izdarības savā ziņā.

Katrā ziņā ĢMO tehnoloģijas ir dārgas, un ļoti pelnošas, un neviens tā brīvi no viņām neatteiksies. Šis raksts tikai dod jums vēl vienu skatpunktu uz produktiem, kuros ir izmantotas ĢM tehnoloģijas. Tas viss kādam pieder, un jūs par to samaksāsiet. Ar naudu, veselību, un izvēles brīvību.

Protams Monsanto ir daudz netīrāks kā es aprakstīju, pilnai bildei izlasiet sākumā minēto rakstu, un pameklējiet citus. Viņiem vēl ir tieksme slēpt dažādus vides piesārņošanas incidentus, masveidā saslimušus darbiniekus un visu ko citu.

Ģenētiski modificēta pārtika

Ievads
Šodien Vides un Zemkopības ministrijas rīkoja pasākumu, kurā tika apspriesti Par/Pret ĢMO Latvijā, jeb “Ģenētiski Modificētajiem Organismiem”. Pasākumā tika iesaistītas visas ar to saistītās valstiskās un nevalstiskās organizācijas un tajā arī tika apspriesta tuvākajos mēnešos veicamā publikas aptauja par ĢMO. Pirms jūs šo aptauju veicat, vai jebkādi izlemjat savu viedokli, vēlējos jums nedaudz paskaidrot kas īsti ir ģenētiski modificētie organismi (un loģiski pārtika), un kā tas viss ietekmē vidi un mūs.

ĢMO un Tu

Tev varētu šķist ka nekādas modificētas pārtikas tu neēd, tātad viss ir kārtībā. Turklāt pagaidām Eiropā ir atļauts audzēt tikai ĢMO kukurūzu (Abās Amerikās savukārt teju 80% visas pārtikas sastāv tikai no ĢMO augiem). Bet problēma ir sekojoša – nav iespējams zināt, vai Krievijā augošu rapšu putekšņus uz Latviju neatvedīs kādas bites, vējš, vai vienkārši nekontrolētas tīrības vilciena vagoni, vai transporta laikā modificētās pupiņas nesajauksies ar parastajām utt. Beigās izaugusī raža sastāvēs no dažāda tipa augiem, un ĢMO augiem ir tieksme nomākt un iznīcināt mazāk spējīgos parastos augus.

Vai piemēram pavisam drošs fakts – modificētā kukurūza tiek izbarota cūkām un govīm, tu to apēd viņu gaļā. Gaļu sajauc ar modificētas sojas miltiem, un izveido desu – arī to tu apēd. Aptaukošanās, orgānu izmēru palielināšanās un alerģijas – amerikas tipiskākās problēmas – ir tieša ĢMO lietošanas sekas, kā tas ir vairākkārtīgi pierādīts un par to nemaz neviens nešaubas. Pat ja šādi efekti nebūtu novēroti, pavisam droši zināms ir tas – neviens nav šo pārtiku pietiekam ilgi testējis lai zinātu kādi efekti parādas pēc vairākām paaudzēm, jo šī pārtika tika izveidota tikai deviņdesmitajos gados, un pa taisno nonāca tirgū. Krievijā, Āzijā un Amerikās šīs pārtikas ir pārpārēm, tapēc ēdot jebkādus produktus no šīm valstīm tu nevari zināt vai JAU neesi ietekmēts.

Gēnu inžinērijas teorija:

Situācija ir sekojoša – zinātnieks modificē daļu no plazmīda – nelielas, cirkulāras DNS molekulas, kuru pēc tam mākslīgi ievada modificējamajā organismā. Plazmīdā tiek iekodēta informācija par gēnu, kura īpašības ir vēlams piešķirt modificējamajam organismam. Piemēram vēlas tomātam piešķirt īpašību izturēt salu, un šo īpašību paņem no zivs gēniem. Plazmīdu nav iespējams ievietot precīzi, un noteikt precīzi kādus gēnus vai genoma daļas tas ietekmēs, līdz ar to tas ir viens liels šāviens tumsā. Nav iespējams noteikt, vai netiks ietekmētas arī citas īpašības, toties ir pierādijies ka tas notiek uz visiem 100%. Piemēram kukurūza, kura nebaidās no konkrētiem kaitēkļiem – paliek garšīgāka skudrām vai citiem kukaiņiem, un otrajā-trešajā paaudzē vairs nespēj radīt augošas sēklas (spēja vairoties). Pēdējais faktors savukārt ir daļa no lielā Monsanto (lielākais pasaules lauksaimniecības uzņēmums) plāna, jo piemēram šodien notiek sekojošais – Indijā zemnieki no Monsanto nopērk graudus, iestāda, izaudzē labību – bet šos izaugušos graudus vairs nevar izmantot nākamā gada sējai, tie ir nespējīgi augt. 100% no vajadzīgajiem graudiem atkal jāpērk no Monsanto. Un tie protams ir ĢMO graudi. Dēļ šitā Indijā notiek simtiem zemnieku pašnāvību.

Ko Latvijā varētu nozīmēt ĢMO audzēšana? Pie mums tik tikko ir sācies bioloģisko saimniecību uzplaukums, visur var nopirkt eko-pārtiku, kas ir sertificēta par to ka augusi dabiskos apstākļos un bez jebkadu ķimikāliju palīdzības, noteiktā attālumā no kaitīgas vides un ne-bioloģiskām saimniecībām. Savukārt ja te kāds sāktu audzēt ĢMO augus, kurus protams nav iespējams norobežot no putniem, bitēm, vēja un cilvēciskā efekta – visas šīs bio saimniecības ietu bojā, dzīvs piemērs – amerikas eko produktu noriets. Viens tāds monsanto kukurūzas lauks simts jūdzes no bio saimniecības ar saviem putekšņiem, un nejauši klejojošiem graudiem, samaitā visu ražu un saimniecībai atņem sertifikātu un tā pārstāj eksistēt.

Vai tu gribi ēst 100% tīru un dabīgu pārtiku? Vai tu gribi lai tev ir tiesības izvēlēties tīru produktu, jo VISIEM ĢMO produktiem būtu atbilstošs marķējums?

Viss šis, un vairāk sekojošajos resursos:

Krievu Filmas pirmā, otrā un trešā daļas. Franču filma “World according to Monsanto“. Papildus ļoti iesaku noskatīties lielisko Michael Clayton, kurā tiek bez kautrēšanās atmaskots pats Monsanto, filmā saukts par U-North. Tāpat šeit neliels raksts par vienu no blakus efektiem, kas gan ir tikai aisberga virsotne – problēma ir daudz lielāka, un tā jau ir sen sākusies, un tiešā veidā jau ir skārusi arī tevi.

Pēc iepazīšanās ar šo informāciju, Es un Vides ministrija aicina Tevi izteikt viedokli, vai ĢMO audzēšanu būtu jāierobežo arī Latvijā. Es ceru ka tas pat vairs nav jautājums. Pastāsti arī citiem, un ejiet visi nobalsojiet.

To var izdarīt šeit.

Lielā Talka

Kamēr renards savu apkārtni piemēslo, mums pārējiem ir lieliska iespēja savu apkārtni sakopt tā, lai pašiem patīkami:

Lielā Talka notiek sestdien, 13.septembrī no pulksten 10:00 visā Latvijā! Savu talkošanas vietu noskaidro mājaslapā www.talkas.lv vai jautā tuvākajā pašvaldībā!
Lielākajā daļā pašvaldību ir nozīmēti Talkas koordinatori – precīzs saraksts pieejams www.talkas.lv , Latvijas kartē izvēloties konkrēto rajonu.

Manā rajonā gan vēl nav uzrādīta talkošanas vieta, bet es domāju ka šāds centralizēts pasākums būtu īstais iemesls vismaz pirmo un vienīgo reizi aiziet piedalīties kādā talkā (cerams protams ka tomēr ne vienīgo). 

Vairāk: http://www.talkas.lv/?lapa=aicinajums

Īsumā: vakardienas atpūta

Vakar tiku paņemts līdzi atpūsties uz vasarnīcu Plakanciema rajonā. Dīvaini, bet dzirdot Plakanciems, man nāk prātā Ragaciems, Plieņciems, Lapmežciems un Apšuciems, bet izrādās Plakanciems nav pat tuvumā minētajiem, bet atrodas kautkur mežā, Olaines rajonā. Tādas vietas parasti sauc par kooperatīvu vasarnīcu ciematiņiem. Kluss, jauks, visapkārt daba, maz cilvēku. Uzcepām fantastiski garšīgu lasi, pāris stundas pastaigājām, es paspēju pastāstīt vismaz 1/5 no savām kosmoloģijas teorijām un pasaules uzskatiem (un 1/5 ir nežēlīgi daudz, līdz ar to variet noprast ka es nežēlīgi vārijos), ieēdām kādas šokolādes un gājām gulēt. Darbā ierados nedaudz pēc septiņiem. Lieliski pavadīta pēcpusdiena. Nekādu datoru, nekādu mēdiju, tikai daba.

Sapnis ir atpakaļ

Vakar lija lietus. Spēcīgi gāza un sitās peļķēs. Un tad tas pārstāja. Es sēdēju uz balkona un lasīju Džeku Kerouaku, elpodams svaigo pēclietus gaisu, un gaidīdams kad ieradīsies auto.   Ar auto mēs devāmies uz cenas tīreli, tur purvā ir ierīkota pastaigu laipa. No Liepājas šosejas griežoties pa kreisi, tāds šaurs, taisns celiņš ved tieši uz laipas sākumu. Garām ir jābrauc visai interesantai teritorijai kurā audzē visādus dzīvniekus – baltas govis, briežus, suņus – pat Lamas. 

Nekāda vēja, svaigs gaiss, klusums. Smaržo pēc vaivariņiem. Fonā aiz priedēm riet saule. Soļojam pa laipu kādu labu laiciņu – gara gan, īsta vakara pastaiga. Pa ceļam Skaista ezers. Apstājamies un ieklausamies klusumā. Pa gludo ezera virsmu aizskrien bariņš pīļu, tālumā aizlido dzērve. Uzkāpjam tornī un pagaidam kamēr pazudīs saule. 
Ejam tālāk. Satiekam glodeni. Mīļš dzīvnieks, citi gan vēl baidās. Pretēji populāram uzskatam čūskas nemaz nav glumas vai aukstas. Turklāt indīgu čūsku Latvijā nemaz nav, Odzi gluži tāpat vien nesatiksi. 
Ceļas migla. 
Braucam uz māju pusi, un pāri ceļam pārskrien bariņš mazo mežacūcēnu, kopā ar mammu. Labi ka esam mašīnā, jo mamma var satraukties par briesmām un nākt pārmācīt vientuļu gājēju. 

Par ūdri

Pauguru nogāzēs gan vasarā (dubļainās un mālainās vietās), gan ziemā (sniegā un uz ledus) ūdri ierīko sev īpašus (arī zīmīgus!) slīdkalniņus, no kuriem naktīs Mēness gaismas apspīdēti, daudzas reizes pēc kārtas slidinās, ieskrējušies šļūc uz vēdera. Izrādās: pat pieaugušie ūdri ir rotaļāties mīloši dzīvnieki! Par to liecina vēl kāda viņu iecienīta nodarbe (tiesa, tā gan neatstāj vērā ņemamas zīmes) – savas astes galiņa tvarstīšana. Pakaļ savam astes galiņam ūdri dzenas gan uz sauszemes, gan jo īpaši azartiski – ūdenī. –Ilmārs Tīrmanis, Vides Vēstis