Rezerves kopijas

Kādu laiku atpakaļ, dzīvoklī notika kāds strāvas pārrāvums un mani ārējie USB diski, kuros glabājās bildes, sāka izdot dīvainas skaņas. Diskus dators vairs neredzēja, un tā kā problēmas bija abiem, jau nopietni sabijos. Toreiz izrādijās, ka bojāti ir tikai barošanas bloki, pievienojot bloku ar vairāk ampēriem, diski iegriezās, un darbojas joprojām. Pavisam nesen atgadījās nedaudz cita problēma ar diskiem — šoreiz pats nejauši noformatēju nepareizo disku. Gadās. Diskā zudībā gāja milzīga seno karšu kolekcija, bet tas nav nekas neatgūstams, jo tāpat visu biju dabūjis internetā.

Trešo reizi nevēlos sagaidīt, tāpēc sāku prātot kādi ir varianti lai saglābtu manu galveno dārgumu — bilžu kolekciju. Man ir fotogrāfijas kopš deviņdesmito gadu beigām, kuru apjoms sniedzas tuvu terabaitam. Apsvēru variantus.

Varianti

Pirmais variants — glabāt vēl vienu USB disku pie draugiem vai radiem. Šis variants strādā, taču jāpaļaujas uz to, ka šajās mājās disks vienmēr būs pieejams, lai tajā vienmēr varētu iekopēt jaunākos datus. Negribēju apgrūtināt nevienu, tāpēc īpaši nopietni šis variants netika izskatīts. Tā vietā labāk reizi dažos mēnešos tur aizvest trešās pakāpes rezerves kopiju.

Otrs variants bija NAS — tīkla ierīce ar vairākiem cietajiem diskiem, kuru var turēt citā istabā, un kurā notiek disku automātiska dublēšanās (RAID 10 vai kas tāds, ja interesē). Šis ir labs variants, ja ierīce ir kvalitatīva, taču skaties kā gribi, ja vēlies ierīci ar četriem diskiem, tas maksā sākot no 250EUR bez pašiem diskiem. Otrs aspekts — šis risinājums nav drošs pret zādzību vai ugunsgrēku.

Trešais variants, uz kuru nejauši tiku uzvedināts Twitter, ir rezerves kopijas “mākonī” (t.i. internetā). Biju pārliecināts, ka tas ir ļoti dārgi, taču izrādās mūsdienās esam tālu tikuši, un šis pakalpojums sanāk pat krietni lētāks nekā otrs ārējais USB disks, nerunājot par par NAS.

Mākoņu pasaule

Eksistē vairāki online backup varianti, taču saliekot visus blakus, beigās paliku pie diviem: CrashPlan un Backblaze.

Abi divi standartā maksā 50USD gadā, kas rezultātā sanāk 3EUR mēnesī. Uzreiz varu pasteigties “notikumiem priekšā” un pateikt, ka internetā izdevās atrast Backblaze 50% atlaižu kuponu, kas izvēli strauji pārsvēra viņam par labu, taču tomēr vēl aprakstīšu arī pārējās abu sistēmu atšķirības.

Funkcijas

Abas programmas ir teju identiskas. Abas strādā datorā kā fona procesi, klusiņām kopējot visus datus uz saviem serveriem. Abām ir neierobežoti daudz vietas par minēto summu, tāpēc par datu daudzumu nav jāsatraucas. Galvenā atšķirība šajā punktā — CrashPlan kopē tikai norādītos folderus, Backblaze kopē pilnīgi visu. Backblaze uzsver, ka cilvēki mēdz aizmirst ieķeksēt kādu svarīgu folderi, un to pamana tikai, kad jau ir par vēlu. Varu piekrist, tā man pašam ir gadījies pirms datora ‘formatēšanas’. Un tā kā Backblaze nav vietas ierobežojuma, nav arī īsti pamata sūdzēties, ka tiek veidotas rezerves kopijas arī nevajadzīgām lietām. Backblaze piedāvā norādīt folderus, kurus nekādi nedrīkst kopēt, tāpēc kaut kādā mērā šo sistēmu var kontrolēt.

Lietojamība

Šis ir tīri gaumes jautājums, jo vienam māte, otram kleita — CrashPlan mīnuss un pluss reizē, ir tas, ka tas ir veidots uz JAVA. Pluss tāds, ka viņš darbojas arī uz Linux, mīnuss tāds, ka programma ir neglīta un reizēm tā grib ēst vairāk resursu, nekā pieklājas (patiesībā gan minimāli). BackBlaze turpretim ir “native” MacOS interfeiss, un tā izskatās eleganti un minimalistiski.

Otrs CrashPlan mīnuss un pluss reizē, ir tas, ka tā ir stipri vairāk konfigurējama. Ja vēl ieiet Advanced sadaļā, pat es ar savu padsmit gadu pieredzi datortīklu uzņēmumā kā tehniskais atbalsts, nespēju saprast priekš kam visas tās opcijas. Regulē ko vēlies, internets no tā ātrāks nekļūs. Salīdzinoši Backblaze ir tikai dažas izvēles, un viss notiek pilnīgi automātiski.

Vēl kāda nozīmīga lieta, kuru vērts pieminēt — ja BackBlaze kādu failu tavā datorā nav manījis vairāk kā mēnesi, tas uzskata, ka fails noteikti nav vajadzīgs, un izdzēš no savām kopijām. Tas nozīmē, ka tev par pazudušiem datiem ir jābūt informētam 30 dienas pēc notikuma. Itkā jau, ja tas ir kas svarīgs, parasti to pamanīsi ātrāk. No otras puses, CrashPlan kopijas patur mūžīgi, arī ja tā ir pilnīgi nevajadzīga lieta, ko speciāli izdzēsi.

Abām programmām ir līdzīgas funkcionalitātes mobilās programmas, un web interfeiss. Interesanti, ka jebkuru failu var iegūt jebkurā brīdī, arī no telefona. Pat tad, ja tas nav pazudis. Vienkārši izvēlies, un ielādē.

Bildes

Interneta vide
Interneta vide
BackBlaze konfigurācijas interfeiss
BackBlaze konfigurācijas interfeiss
CrashPlan konfigurācijas interfeiss
CrashPlan konfigurācijas interfeiss

Ātrums

Ja iepriekšējās atšķirības var uzskatīt par sīkumiem, šis aspekts bija t.s. “dealbreaker”. Pēc nedēļas lietošanas, Crashplan manu terabaitu sola vēl kopēt trīs mēnešus, kamēr BackBlaze jau ir ticis galā ar kādiem 60%. Arī maršrutētājā paskatoties datu ātrumu, kāds plūst no katras programmas, Backblaze izpogā CrashPlan vienos vārtos (vismaz ar Lattelecom Optiku). Backblaze kopē ar aptuveni 10Mbit ātrumu, CrashPlan daži simti kilobitu, reizēm megabits.

Kopumā

Beigās izvēlējos Backblaze, jo: Tas ir glītāks un neuzkrītošāks, izdara visu pats, neko nekonfigurējot, un nedodot man iespēju kļūdīties. Turklāt pirmos divus gadus tam atradu 50% atlaidi (1.7EUR mēnesī). Protams šie aspekti ir visai maznozīmīgi, un beigu beigās tik pat labi varu ieteikt arī CrashPlan, jo šī izvēle bija tīri gaumes lieta. CrashPlan ir vairāk fukciju, taču tas sanāk lēnāks un dārgāks, BackBlaze ir smukāks un vienkāršāk lietojams (vai tad backupam jābūt sarežģītam?).

Bet — arī CrashPlan ir tik pat funkcionāli labs kā BackBlaze, un izvēle bija ļoti grūta.

Smuki samazinam bildes bez maksas programmām

Kā zināms, samazinot digitālo fotokameru bildes, ekrāna skatīšanai, vai publicēšanai internetā, tās parasti zaudē asumu (ja tāds vispār ir bijis sākotnēji). Tāpēc biežākā metode problēmas risināšanai, ir “unsharp mask” (vai “smart sharpen”) iekš Photoshop. Tikai šim mērķim iegādāties šo programmu būtu neprāts, tāpēc līdzīgas iespējas iespējams izmantot arī bezmaksas GIMP un citās programmās. Taču tāpat, ja nepieciešams tikai samazināt, un nav vēlmes instalēt veselu programmatūras pakotni tikai šim mērķim, iespējams izmantot arī komandrindas rīku “ImageMagick”. Šis rīks gan spēj daudz daudz vairāk nekā šeit aprakstīts, taču raksts ir tikai par samazināšanu.
Protams, arī uz MacOS iebūvētās bezmaksas programmas “Preview” var izdarīt tīri vienkārši, taču tur pieejamais Sharpen variants ir pārāk uzbāzīgs un neglīts.

Tāpēc intereses pēc pamēģināsim ImageMagick. Uz Linux to var uzinstalēt savādākos veidos, droši vien ar apt-get, bet uz MacOS to dara šādi (vispirms no App Store jāuzinstalē sistēmas rīku kopums XCode).

  1. Komandrindā ielīmējam šo rindiņu lai uzstādītu Brew: ruby -e "$(curl -fsSL https://raw.github.com/mxcl/homebrew/go)"
  2. Turpat rakstam brew install imagemagick

Kad process pabeidzies, sistēmā parādijušās vairākas jaunas komandas, tai skaitā convert.

Bilžu samazināšanai vislabāk izmantot Lanczos algoritmu, kas bildi tik ļoti nesamiglo kā piemēram Photoshop Bicubic algoritms. Pie reizes, komandā var norādīt arī instrukciju nedaudz uzlabot bildes asumu ar unsharp. Komanda vienas bildes samazināšanai ir šāda:

convert nosaukums.jpg -resize x1080 -unsharp 0x0.75+0.75+0.008 jaunaisnosaukums.jpg

Tātad paskaidrojot sīkāk, sākumā izsaucam convert programmu, norādam lielo bildes failu ko samazināsim, pasakam ka vēlamies tieši samazināt, norādam izmēru (konkrētajā gadījumā esmu norādijis tikai augstumu 1080 pikseļi, lai izvairītos no bildes proporciju maiņas, ja bilde ir vertikāla), tālāk norādam instrukciju unsharp, un tās parametrus (0 x radiuss + daudzums + threshold) un visbeidzot jaunās bildes nosaukumu.

Par unsharp parametriem – pirmais vienmēr var būt nulle, jo neko nedara. Radiusu iesaku turēt zem viens. Daudzumu arī, lai nebūtu uzmācīgi. Threshhold nosaka, lai funkciju pilda tikai uz detalizētajām bildes daļām, nevis teiksim uz viendabīgām debesīm.

Ja funkciju vajag izpildīt uz veselu folderi ar bildēm, varam izmantot MacOS komandrindas priekšrocību veikt funkcijas atkārtoti:

for file in *.jpg; do convert $file -resize x1080 -unsharp 0x0.75+0.75+0.008 small-$file; done

šis paņems visus JPG failus folderī, un veiks minēto darbību, izvadot jaunus failus ar jaunu nosaukumu, kam priekšā rakstīts “small-“.

Rezultātā bilde būs samazināta kvalitatīvi, nezaudējot asumu.

Paraudziņi:

Parasts samazinājums ar PS

Imagemagick ar minētajiem parametriem (turklāt fails ir mazāks)

Google Glass

Internets daudz runā par jaunajiem google stikliņiem, ka tā ir komunikāciju nākotne, kā tas mainīs pasauli, un tamlīdzīgi. Tiem, kas palaiduši garām šo jauno tehnoloģiju, iesaku izlasīt šo lielisko apskatu.
GoogleGlass_15

Bet kā parasti, amerikāņi ir aizmirsuši, ka viņi nav vienīgā valsts pasaulē. Google Glass ir viens liels trūkums – tas pārāk balstās uz balss komunikāciju. Kad iznāca iPhone 4s, amerikā lielākā funkcija, kas tika universāli reklamēta kā galvenais produkta trumpis (dēļ kuras arī burts “s” nosaukumā) bija Siri — balsi atpazīstošs asistents. Un tad atcerieties tālāk – kad iPhone 4s parādījās Rīgā, jūs kaut vienā reklāmā redzētāt Siri? Nē! Tas nekur neparādijās, jo Siri strādā tikai ar dažām valodām, un Latviešu valodu visticamāk nesapratīs arī pēc 10 gadiem.

Šī pati bēda draud Google glass projektam, tikai daudz lielākā apjomā. Ja iPhone var bez problēmām lietot neko nezinot par Siri, tad Google Glass, kurš gandrīz pilnībā paļaujas uz balss komandām, darbosies tikai valstīs kur runā Angliski (un pēc dažiem gadiem sapratīs arī Ķīniešu, Spāņu, Itāļu un Franču valodas – šīs pēc sešpadsmit mēnešiem kopš izlaišanas saprot Siri). Protams, arī valstis kur runā šajās piecās valodās kopumā ir visai nozīmīgs tirgus. Taču tas nekad neizkonkurēs parasto telefonu.

Es nestādos priekšā situāciju, kad ar šo kalambūru stāvu trolejbusā un (pārkliedzot apkārtējo troksni) izkliedzu komandas “OK glass, take some pictures”.

Nākotne pieder kompānijai, kas nevis nodalīs mūsu komunikāciju, bet atradīs veidu, kā to atvieglot, apvienojot visas pasaules valodas, nevis tās šķeļot.

Android Tablet

Uz brīvdienām aizņēmos paspēlēties vienu no labākajiem Android tablešu datoriem – Samsung Galaxy Tab 2.0 7″. Principā ļoti līdzīgs Nexus 7 ar galveno atšķirību, ka Nexus ir nedaudz ātrāks, bet Galaxy Tab ir ar 3G. Tāpat arī Nexus nāk ar tīru Android 4.1 taču Galaxy nāk ar minimāli modificētu 4.0.3 (reāli no plika ICS atšķirību nav daudz).
Kamēr aparātu vajadzēja konfigurēt un piereģistrēt ar Android “vedni”, un lietot tikai operētājsistēmu – viss izskatās baigi labi. Taču tiklīdz sāku instalēt programmas – viss sāka iet uz leju.

Iebūvētā klaviatūra Latviski saprot ļoti slikti – vai nu nepareizi mēģina minēt manis rakstītos vārdus, un visu laiku izlabo uz ko nepareizu, vai arī to pilnībā jāatslēdz, un nepārtraukti jākļūdās rasktot. Tā kā uz telefona esmu nopircis SwiftKey klaviatūras programmu, kas ir vienkārši lieliska – tā mācās manu rakstīšanas stilu, un izlabo vārdus tikai uz tādiem, ko mēdzu lietot, tad gribēju uzinstalēt to arī šeit (tāpat arī kā uz iOS, arī Androidā nopirkās programmas var instalēt vairākās ierīcēs, ja tiek lietots tas pats Google Play konts). Liels bija mans pārsteigums, kad SwiftKey paziņoja, ka priekš Tablet datoriem ir jāpērk cita versija, kas maksā papildus 2.79Ls. Nu paldies.

Tālāk instalēju Twitter programmu. Oficiālajai programmai nav nekādu pielāgojumu lielajam 7″ ekrānam – tā vienkārši ir izstiepta. Nekādu priekšrocību ko dod papildus vieta. Ne kāds sāna menu, ne konteksta opciju. Pliks teksta sarasksts. Uzliku otru oficiālo programmu Tweetdeck (jā, šis arī tagad pieder pašiem Twitter) – tas pats. Milzīgs teksta saraksts ar neglītām pogām. Sānos nekādu podziņu, nekādu optimizāciju lielam ekrānam. Tas pats ar Plume, tas pats ar visām programmām. Beidzot atradu Tweetcaster, kas vismaz nedaudz izmanto sānu malas, taču kopumā arī šī programma ir visai drausmīgi dizainēta (īpaši galvenais menu, no kura man gandrīz slikti palika).

Piemēri:

Intereses pēc ielikšu dažas bildes ar iPad twitter programmām, salīdziniet iespējas un ekrāna piedāvātās vietas izmantojumu:

Tā turpinās ar visa tipa programmām. Pagaidām izskatās, ka priekš Android nav daudz programmu, kas tiešām izmanto lielāko ekrānu doto vietu. Viss ko redzu ir palielinātas telefonu programmas. Okei, karšu programmas ir patīkami lietot, tas pats Androzic un Locus izskatās lieliski, tās pagaidām ir vienīgās programmas, kuras ir patīkami lietot – kartēm arī labi noder lielais ekrāns, labāk orientēties vidē.

Lielākais šoks bija, kad vēlējos piespraust aparātu pie datora, lai tajā iekopētu palielu failu. Negribēju gaidīt Dropbox sinhronizāciju, un tas bija par lielu epastam. Izrādās, ka Samsung telefonos un planšetēs, pēc noklusējuma nav pieejams “Mass storage mode” (t.i. lai pieslēdzot datoram, aparāts uzrādītos kā disks). Ir tikai PTP un MTP režīmi. Lai šajos režīmos kaut ko varētu iekopēt, Android izstrādātājs piedāvā speciālu programmu, kas pieejama šeit. Tā arī neizdevās neko izdarīt ar šo programmu. Sākumā vairākas reizes tā apgalvoja, ka planšete nav pieslēgta, pēc tam kad beidzot to atrada, atteicās iekopēt jebkādus failus, jebkurā folderī. Ātri pameklējot internetā, uzzināju, ka praktiski neviens MacOS lietotājs tā arī nav iemācijies tur iekopēt failus, jo ir simtiem jautājumu par šo pašu nestrādājošo FileTransfer programmu.

Aplūkojiet šo skaistumu:

Es saprotu ka iPad arī nav pieejams diska režīmā, taču tur vismaz ir strādājošas metodes, kā failu iekopēt aparātā.

Par 7″ displeju – itkā ir parocīgi to turēt vienā rokā, tas ir tikai nedaudz lielāks par Kindle, taču visu laiku ir tāda saspiestības sajūta. Īsti piemērots interneta pārlūkošanai tas tomēr nav, vairāk ir sajūta, ka rokā ir liels telefons. iPad šajā ziņā šķiet nedaudz ērtāks – lielāku weblapas daļu var ērti lasīt. Galu galā arī tas, ka vertikāli 16:9 attiecības uz Nexus jūtas ļoti šauri. Filmām tas noteikti ir lielisks, bet internetam – ne pārāk.

Visādi citādi pagaidām vēl esmu vairāk vīlies nekā apmierināts. Aparāta korpuss ir plastmasīgs un neatstāj kvalitātes iespaidu. Baterija konstanti ir tukša, lai arī tā šķiet ka viņš konstanti ir piesprausts pie lādētāja. Kopumā man ir negatīvas sajūtas. Ierīcei ir tik daudz potenciāla, taču programmatūra pilnībā izgāžas.

Xperia Active

Nu jau pagājis labs laiciņš kopš pazaudēju veco sitamo nokiju, un aizvietoju ar relatīvi modernu Android telefonu. Nopirku to Oktobrī un šķiet ir pienācis laiks lai pastāstītu par reālu lietotāja pieredzi.
Lietoju telefonu ikdienā, tātad telefons ir man līdzi visur – braucot ar velosipēdu, ejot slēpņot, staigājot mežā. Telefons ir kritis neskaitāmi daudz reizes, arī izslīdot no rokas, braucot ar velosipēdu (jā jā, drošība un tā). Telefons ir mērcēts lietū, lietots ar netīrām rokām, un bieži vien nēsāts somas kabatā blakus atslēgām. Fiziski – telefons ir nevainojams. Komplektā tam nāca ekrāna aizsargs, bet es to noplēsu, un arī bez jebkādas plēves vēl šobrīd uz ekrāna nav atrodama neviena skramba (ja pagriež pret gaismu, kaut kādas niecīgas skrambiņas var saskatīt).

Vienīgais bojājums no neskaitāmaniem kritieniem (viens no tiem – cauri ledum uz asfalta peļķē. jā es zinu, esmu ļoti nevīžīgs pret telefoniem), ir saskrāpēts korpusa stūris. Īsi sakot, jā –  es šo telefonu varu ieteikt jebkādu āra aktivitāšu cienītājiem, nevīžīgiem cilvēkiem, un tādiem, kas nav pārliecināti, ka telefonu nenometīs zemē vismaz reizi mēnesī. Arī tādiem, kas bieži lieto telefonu ārpus telpām, īpaši mūsu rudeņos un ziemās, kad temperatūras maiņas nozīmē kondensātu, kad ārā līst, kad ārā ir auksti. Korpuss un ekrāns ir ļoiti izturīgi, aparāts patīkami gumijots un labi guļ rokā, ekrāns strādā arī ar slapjiem pirkstiem, vai pat zem ūdens.

Par tehniskajām iespējām – GPS ierīce šim telefonam ir fantastiski precīza. Nezinu kāpēc, iespējams arī dēļ barometra, kas palīdz koriģēt GPS augstumu. Veicu nelielu testu, izbraucot no darba uz mājām, 10Km garumā, salīdzinot telefonu ar Garmin 62s (viens no labākajiem modeļiem). Kļūdu bija aptuveni tik pat daudz cik Garminam, vietas atšķīrās, bet tas iespējams dēļ atšķirīgā novietojuma testa laikā. Kopumā biju ļoti pārsteigts. Kamera telefonam ir draņķīga fotogrāfijām, taču nezin kāpēc filmē visai labi. Kameras aizsargstikliņš atrodas visai dziļā padziļinājumā, tāpēc to ir ļoti grūti notīrīt, un tāpēc tas vienmēr ir aizmiglojies.

Uz Android ir pieejamas tādas lieliskas programmas kā Locus un Androzic, kurām uz iPhone diemžēl nav analogu (nemaz nerunājot par to, ka iPhone būtu miris jau trīs reizes, ja es viņu mētātu tāpat kā Sony). Ierīce darbojas ātri, izņemot interfeisa nesakārtotību un nelielo haosu Android pasaulē kā tādā, kopumā aparāts ir lietojams un nenožēloju pirkumu. Vienīgais kas nedauz reizēm traucē, ir mazais ekrāns. Ne dēļ tā, ka uz tā būtu par maz informācijas (nē, jo tam izšķirtspēja ir tāda pati kā fiziski lielākajiem konkurentiem Samsung Xcover un Motorola Defy), bet dēļ tā, ka grūti vertikālajā režīmā rakstīt uz QWERTY klaviatūras ar divām rokām.

Kopumā esmu apmierināts, un varu Sony Xperia Active ieteikt arī citiem.

Manis androidizācija

Mobilo telefonu es lietoju kopš 2001. gada. Nevarētu teikt, ka sāku ātri. Pirms manis bija daudz drosmīgāki pionieri ar Philips Diga, Motorola Startac, Nokia 101 un tamlīdzīgi. Bet man pēc vidusskolas uzdāvināja pavisam klasisko Nokia 5110, un uz to brīdi tas bija salīdzinoši moderns. Pēc tam man ir bijuši Nokia 3210, dažādi aizdoti telefoni, tajā skaitā minētais Nokia 101 ķieģelis, un rinda neatminamu Nokia telefonu uz īsiem periodiem. Kādā brīdī man pat aizdeva toreiz supermodernu Siemens telefonu ar četrām krāsām, kuras knapi varēja pamanīt, un neviens nesaprata priekš kam telefonā krāsas, jo tās neko nedod.
Pārtinam laiku desmit gadus uz priekšu.

Kopš geocaching pasākumā nostulbojos un ar iPhone 3Gs iekritu purvā, veiksmīgi ieturēju pamatīgu ne-gudrā telefona periodu. Nokia 3720 tajā brīdī šķita ļoti atbilstošs situācijai, jo biju sapratis, ka smartphone tomēr vairāk atbilst cilvēkiem, kas brauc uz darbu ar auto, iekāpj un izkāpj no auto siltās telpās, un nekādā gadījumā lietus laikā pie 5C temperatūras uz darbu nebrauc ar velosipēdu.

Bet nu tad es lidostā pazaudēju savu uzticamo sitamo nokiju, un pienāca brīdis meklēt jaunu telefonu. Jau biju pamanījis, ka no modernajiem gudrofoniem ir divi labi varianti priekš manis – Motorola Defy+ un Sony Xperia Active. Vēl tika anonsēts dubļiem draudzīgs Samsung telefons, bet tas tā arī tirgū nav parādijies. Dzīvē aptaustīju vecāko Defy (ne plus) modeli, tad aizbraucu uz Bite salonu apskatīties Sony telefonu, un otrais man iepatikās labāk.

Pārsteigums gan bija par to, cik tas aparātiņš ir maziņš. Tiešām daudz mazāks par visiem pārējiem Android OS darbinātajiem telefoniem. Bet es to uzskatu par plusu, jo visu ekrānu varu aizsniegt ar īkšķi, ja brīva ir tikai viena roka. Korpuss ir patīkami gumijots un neslīd uz gludām virsmām.

Interesanti, kas man arī patika, ir ka telefons jau no kastītes nāk komplektēts ar ekrāna aizsargplēvi. Tas ir labi, jo pirmā lieta ko visi smarphone lietotāji izdara jebkurā gadījumā – nopērk to plēvi. Knapi redzama, bet tur viņa ir:

Fiziski, telefons mani apmierina. Korpuss ir labi nostrādāts, un par to neko nevaru sūdzēties. Patīkami, ka ierīcē ir visai labs GPS (pārbaudīts), kompass, ANT+ bezvadu iespēja (ja gadījumā kādreiz nopirkšu Garmin velo sensorus), soļu skaitītājs, un pat barometrs. Telefons tik tiešām ir ūdens izturīgs – pārbaudīju iespēju noslīcināt telefonu vannā, un tas ļoti labi turpina strādāt arī zem ūdens. Arī ar slapju ekrānu skārienjūtīgums nemainās. Ja ir kādas nelielas sūdzības, tad tās ir tikai ar operētājsistēmu, bet arī tie ir sīkumi.

Baterija dzīvo no vienas līdz divām dienām aktīvi spēlējoties ar GPS un datu pārraidi, protams liekas maz, bet ja es visu to pašu varētu izdarīt ar savu Nokia, domāju viņa arī tik pat īsi dzīvotu. Ja es to telefonu tāpat kā Nokia 3720 turētu kabatā un nelietotu, baterijas laiks būtu normālāks.

Labi, par Android kā tādu. Nepārprotiet mani, es negribu lai viņš būtu iPhone. Es vienkārši skatos uz to no lietotāja perspektīvas.

Galvenokārt man nepatīk Sony Ericsson attieksme – paņemt standarta Android OS, un uzmest tur virsū dažas riebīgas un nenostrādātas fitnesa programmas un pilnībā aizmirst par reklamēto barometru un tam neiedot nevienu pašu programmu. Ir sajūta ka softiskā ziņā telefons atstāts ar domu “gan jau strādās”. Protams – daudziem android gīkiem tas neinteresē, momentā aizvāks orģinālo operētājssitēmu un uzliks kaut kādu haku/modu/rūtu. Es neesmu tāds, man nepieciešams “the full experience”, es izņemu telefonu no kastītes, un es vēlos lai viņš strādā labi.

Katrā programmā pogas funkcionē savādāk. Vienā “back” poga aizver programmu, vienā tā tikai aiziet uz iepriekšējo menu, citā tā programmu neaizver, taču atver kaut ko pavisam citu. Tekstu un vārdus iezīmēt un kopēt var kā nu kur, piemēram atverot Twitter ziņu oficiālajā programmā, nav iespējams nokopēt tekstu lai to pēcāk ieliktu google. To šķiet šajā programmā var izdarī tikai rediģējamos lauciņos. Par tiem – ja kādā lauciņā var rakstīt, tajā maldinoši mirgo kursors, kas liek domāt ka jau pa taisno var rakstīt, bet nē – tāpat tur ir konkrēti jāiebaksta. Klausoties mūziku un refreshojot twitter, skaņa noraustās jo programma iebremzē sistēmu (laikam?). Bieži vien, nospiežot interfeisa elementu, nav absolūti nekādas reakcijas, gribu jau nospiest vēlreiz, bet tomēr darbība notiek. Ik pa brīdim gribot kaut ko izdarīt ātri, ir visādas aiztures un aizrīšanās. Šis nav jaudas jautājums, tādu lietu gan es, gan citi, ir novērojuši visiem Android telefoniem. Iespējams, cilvēkiem, kuriem tas ir vai nu pirmais smartphone, vai arī kuri nekad nav lietojuši aizliegto augli, tas šķiet normāli.

Arī pats (vismaz defaultais) interfeiss ir visai murgains. Tagad jau esmu pieradis, bet nu murgs tas ir joprojām. Cik veidos tu vari tikt pie programmām? Ir galvenais desktops, kuram ir vēl divi tādi pa kreisi un trīs la labi. Tad ir kas līdzīgs expose, kas tos visus parāda vienlaicīgi. Tad ir poga uz “visām programmām” alfabētiski. Tad ir poga uz pēdējām lietotajām programmām. Tad ir kaut kādi maģiskie stūrīši kur var iebāzt šõrtkatus. Nu jā, kustomizēt te var ne pa jokam, bet tas ir kā tev pārdot automašīnu bez salona, un komplektā iedot astoņpadsmit salonu apdares iepakojumus un divus spaiņus ar skrūvgriežiem ar tekstu “bet mēs tev iedevām vairāk izvēles nekā konkurents!”

Un domājāt, ka Android pasaulē viss ir baigi lēti? Nekā nebija, visas Android Market programmas kurām ir kaut kāda funkcionalitāte maksā divi lati. Protams, uzlauzt visu ko var, arī pie iPhone programmām var tikt nemaksājot, bet that’s not the point. Tas nenozīmē, ka programmas ir sliktas, nē – te ir daudz ļoti interesantu un noderīgu programmu, kurām līdzīgas uz iPhone redzējis neesmu. Priekš Geocaching šeit arī ir labāka izvēle, un programmas (C:Geo, Locus, GCC) ir vienkārši lieliskas. Arī Androzic ar OZI explorer kartēm ir super programma, ja vien tik bieži nekārtos un nekrešotu. Jā, uzrakstu “Programmu nācās aizvērt spraudņa android.crap.crap.xxx dēļ” es esmu jau iemācijies aizvērt un spiest “relaunch” ātrāk nekā pamanīt.

Īsi sakot Android dod daudz iespēju, to var visādi pielāgot, pārtaisīt un izstrādātājiem ir dotas plašas izklaides iespējas, taču tas nāk ar savu cenu. Nekas nav standartizēts, programmas ir dažādas kā lieldienu olas, daudzas no tām ir nestabilas, citas – bremzē sistēmu. Interfeiss ir murgains, ikonas pārsvarā neglītas. Programmu vērtējumiem Market laikam uzticēties vispār nav jēgas, jo tas ir tirgus lokālais variants, un pat ja programmu ārzemēs novilkuši 500000 cilvēku, pie mums to uzlicis tikai Juris un Andris, un “vidējais” vērtējums ir 2*.

Pierast pie tā var. Esmu jau pieradis. Rēķinos ar to kuras programmas nedrīkst lais paraleli, kādas funkcijas labāk neveikt kuros brīžos, un principā jau viss strādā. Katrā ziņā labāk nekā uz tās Nokia ar savu Symbian 40.

Android telefonos ir kā Linux uz PC lietotāja datoriem. Tam ir daudz iespēju, bet tās nāk ar lietojamības cenu. Kāpēc? Jo nav kontroles. Visi var darīt visu. Un ja nav centralizētas kontroles un atbildībs, nekas līdz galam netiek padarīts. With great power, comes great responsibility. Un šeit tās nav.

Papildināts: Nepārprotiet mani, es esmu kopumā ļoti apmierināts ar pirkumu. Aparāts ir kvalitatīvs, rokās turot ir viengabalainuma un kvalitātes sajūta. Es ceru ka softiskās problēmas ar laiku izlabos atjauninājumi. Telefons ir milzīgs lēciens no nožēlojamās nokijas. Taču, ja būtu iespējams iegādāties ūdenī gremdējamu, un pret sitieniem drošu iPhone (bez vajadzības pēc speciāla korpusa), es tomēr ņemtu to.

Vilks aitas ādā (Sony Nex5)


Pavisam nesen rakstīju par jauna tipa fotokamerām, kurām ir daudzas no DSLR tipa kameru priekšrocībām, taču kuras ir mazāka izmēra. Daudzi šīs kameras sauc par ILC (Interexchangable Lens Camera). Tad nu nenocietos, un pateicoties draugiem kas devās uz ASV, arī es tiku pie šādas kameras – konkrēti Sony NEX5, kuru biju izpētijis par labāko no piedāvājuma tieši attēla kvalitātes ziņā. Šai kamerai ir APS-C izmēra sensors, kas ir tas pats sensors kas iekšā Pentax K5 un Nikon D7000 (par šādām lietam gan isti skaidrs nekad nav, iespējams ka precīzi tas pats arī nav, vai arī nelielās atšķirības ir dēļ cita procesora un apstrādes). Kamerai atšķirībā no ziepīšiem ir arī pavisam īsts mehāniskais slēdzis, kurš izklausās un izskatās visai labi.

Pirmo reizi paņemot kameru rokā ir ļoti pārliecinoša kvalitātes sajūta, līdzīga piemēram sajūtai paņemot Canon G11 vai tāda tipa aparātu. Korpuss daļēji laikam veidots no magnēzija, lai ko tas arī nenozīmētu. Ekrāns ir fantastiski skaists un spilgts, pēc tā palietošanas, mans Nikon D90 ekrāns šķiet kā vecs CRT pret LCD. Un Nikona ekrāns skaitā viens no labākajiem klasē. Ekrāns nav skārienjūtīgs, lai arī daudziem ir radies iespaids ka tāds tas ir – dēļ mazā pogu skaita.

Daudz par pašu kameru negribu rakstīt, tam veltītas liels skaits recenziju, rakstīšu tikai par saviem iespaidiem.

Principā ir tā – šī kamera ir spējīga aizvietot DSLR kameru. Ne visiem gan, domāju putnu fotogrāfi, sporta fotogrāfi un visādi citādi specializētie gadījumi nebūs apmierināti par 100%, jo pro kamerām ir daudz plusu. Toties cilvēki, kas plāno pirkt savu pirmo DSLR, vai arī tādi, kas to izmanto personiskām vajadzībām, nevis kā primāro maizes avotu – noteikti var iegādāties šo kameru.

Komplektā nākošais objektīvs man īsti nepatika, taču tam ir liels pluss – ātrs autofokuss. NEX sistēma pieļauj iespēju lietot jebkādu objektīvu kāds vien pasaules vēsturē ir ticis izgatavots, kas ir milzīgs pluss jebkuram foto maniakam, tāpēc ātri vien pasūtiju arī M39 un Nikon adapterus, un esmu jau pārbaudījis, ka neskatoties uz manual-focus-only rezultāti ir lieliski gan no Nikoniem, gan no Industāriem.

ISO jūtības troksnis ir vienkārši neticams, pie ISO 12800 bilde ir pilnīgi normāli lietojama WEB vajadzībām un drukāšanai (kam gan vēl bildes lieto?), piemēram:

Lai arī visa kameras kontrole notiek caur menu, nav tik sarežģīti kā izklausās. Pogas ir programmējamas un visus lietpratējiem vajadzīgos uzstādijumus var uzlikt pa rokai, viena pogas spiediena attālumā (WB,ISO,Focus mode,etc).  Kamerā šķiet ir pilnīgi visi režīmi un uzstādijumi kādi ir manā Nikonā, ja vien trūkums – Auto ISO nav tik detalizēti kustomizējams (nevar norādīt minimālo shutter speed un maksimālo ISO, kas ir 3200 auto režīmā).

Skatu meklētāja nav, un tas man radīja visai lielu pieraduma diskomfortu, taču ekrāns ir lokāms, un ir iespēja šaut no jostas, un izlikties par baigo ielu fotogrāfu paliekot nemanītam. Ekrāns ir gana spilgts lai varētu komponēt kadrus arī totāli griezīgā saulē, kas arī tika pārbaudīts vairākkārt.

Baterija protams līdzi Nikona sešsimts kadriem netur, taču nav arī tik slikta kā ziepīšiem. Visu laiku spēlējoties izvelk vairākas dienas. Kadru skaitu vēl nemēriju, jo pa ceļam palādēju profilakses pēc.

Autofokuss ir ātrs, taču ne tik ātrs kā DSLR. Piemēram bērnu šūpolēs nofotografēt ir nedaudz sarežģītāk nekā ar spoguleni, ja lieto centrālo fokusa punktu. Ja lieto kaut kādu no maģiskajiem multi-fokusiem, tad protams nav problēmu. Nemaz nerunājot par ģeniālo funkciju “smile shutter” kas reāli arī tiešām strādā, un ģimenes fotogrāfijām ir neaprakstāma bauda.

Manuālais fokuss ir pilnībā normāli lietojams, ja izmanto Focus peaking funkciju, kas asās attēla daļas iekrāso konkrētā krāsā. Izklausās ideāli, taču realitātē secināju ka šī funkcija nestrādā tik labi ja ir tumšs, vai objekts ir neskaidrs, bez kontrastainām līnijām. Šādos gadījumos ir otra funkcija MF-assist, kas palielina attēlu 7 vai 14 reizes (visai kvalitatīvi!) un palīdz nofokusēties šādi. Es gan īpaši nesūdzos arī par sarežģītajām situācijām, jo fotografējot ar sliktiem Rangefinder aparātiem esmu iemācijies lietot gan Zone focusing, gan Hyperfocal focusing, gan visādus citus MF trikus.

Kopumā ar kameru pagaidām esmu ļoti apmierināts, un īsti negribas aiztikt spoguļkameru, it īpaši ka ir tik nenormāli daudz objektīvu ko izmēģināt uz Nex, un rezultāti ir ļoti labi. Redzēs cik ilgi šis ies, un vai neuzradīsies kādi nepatīkami pārsteigumi vai šķēršļi, jo pagaidām jau vēl jauna mantiņa un ir interesanti. Ja neskaita NEX īsto Sony objektīvu trūkumu (reāli ir 4 objektīvi ko izvēlēties, un neviens nav tāds īsteni labs, bet Zeiss, Sigma un Tamron tikai turpina solīt kaut ko drīz), kas dažus var atbaidīt (mīksti stūri, nesmuks bokeh) tad kamerai ir liels potenciāls.

 

 

 

 

Twitter

Šonakt sapņoju par twitter. Sapņoju, ka beidzot pēc ilga pārtraukuma tur ielogojos paskatīties, un interfeiss bija izmainījies līdz nepazīšanai, un es atmetu ar roku.
Jā, Twitter es neemu ielogojies jau mēnesi. Neesmu arī lasījis citos veidos. Protams, arī šis bloga ieraksts tur parādīsies kā links, bet to nodrošina automātiskais WordPress spraudnis, un Twitter šeit spēlē tikai bloga reklāmas platformas lomu.

Kāpēc tas viss? Twitter aizņēma pārāk lielu daļu manas dienas. No rīta pa ceļam uz darbu, darbā, braucot mājās, esot mājās. Katru lietu ko es redzēju, vai iedomājos, es gribēju ierakstīt twitter.

Bet kam tas viss? Patiesībā nevienu tas neinteresē. Man tur bija vairāk kā 700 sekotāju, bet reāli ieinteresēti bija labi ja desmit. Tur ielikti linki dod labi ja 30 apmeklējumus. Lielākā daļa sekotāju ir boti, spameri, reklāmas konti, cilvēki kuri seko tikai lai tu sekotu pretim, un neaktīvie lietotāti. Twitter ir nenozīmīgs pašreklāmas un egoisma portāls.

Turklāt viss ko tur raksti, pazūd nebūtībā. Nav normāla veida kā saglabāt vecos ierakstus (ir visādi kreisie veidi, bet neviens no tiem nemācēja saglabāt garumzīmes), nav veida kā ērti pārskatīt vecos ierakstus (izņemot 35 reizes spiežot More, pa starpai plēšot matus no galvas).

Un galu galā, tas man apnika, jo lēnām pārvērtās par Tvnet komentāru bezgalīgu plūsmu – truli, iedomīgi, visszinoši.

He, protams – viss šis ieraksts, un galu galā blogs kā tāds, ir precīzi tas pats ko es šeit sarakstīju par twitter. Bet tas ir mans blogs, mana personīgā vieta, mans stūrītis. Es te varu brīvi izpausties, nesatraucoties par sekotāju skaitu.

Garmin 62s vs Oregon 450

Garmin 62 ir biezāks un lielāks par Oregon 450.

Konkrēti menu interfeisā ekrāna papildus daļu aizņem touchscreen pogas. Kartē protams šī papildus daļa lieti noder. Izšķirtspējas starpība ir ļoti manāma, ja skatās tuvu un blakus vienu otram. Telpās ekrāna gaišums atšķiras nedaudz, bez backlight izteikti, ar backlight labi ja par 5% (bildē).

Garmin 62s screenshots

Varbūt kādam noderēs, lērumiem dažādu bilžu no interfeisa. Kā redzams, interfeisu iespējams pārmainīt un dažādot, iespējami visādu veidu menu attēlojumi, atšķirīgi Trip Computer izkārtojumi, uz kartes iespejams uzlikt virsū kompasu, atrasto slēpņu skaitu utt. To visu var customizēt caur Profiles menu, katru profilu var pārveidot un var izveidot savus profilus.