Velosipēdista pārdomas
Šodien bija šīs velo sezonas aukstākais rīts. Termometrs ziņoja 4.5 grādus pēc celsija skalas, kad devos ārā pa durvīm. Esmu novērojis, ka zem astoņiem grādiem man vajadzīgs kas vairāk par džemperi, un ka zem pieciem grādiem prasās pēc jakas. Īstenībā jau tas ir daudz komplicētāk – drēbju biezuma prasības ir tikai aktuālas pirmo kilometru braucot, tālāk ieslēdzas asinsrite un praktiski jebkurā temperatūrā tālāk var braukt džemperī (nu es braucu tajā kapučainajā ko amerikāņi sauc par hoodie). Īsie velocimdi arī sāk būt par maz, pirksti nedaudz sala sākumā.
Šogad vispār uz darbu ir braukts netipiski daudz, tuvojos jau 2500. kilometram, neskatoties uz to, ka šogad – pirmo reizi – nav bijis neviens garāks velobrauciens, tieši kuros parasti tiek uzkrāti lielākie kilometri. Katru iepriekšējo gadu ir bijis vismaz viens brauciens ar vairāk kā 150 kilometru nobraukumu divās-trijās dienās. Vienu gadu pat bija mūsu rekordbrauciens – 550Km nedēļā. Būtu arī šogad kāds no šiem braucieniem, droši vien būtu jau pāri 3000km tagad.
Vakardien novēroju vienu visai kaitinošu lietu – degvielas uzpildes staciju gaisa pumpji ir visai vārgi velosipēdu riepām. Man velosipēda riepai vajadzīgs 50PSi kā minimums (tas ir 3.5 bāri) bet tas pumpis vairāk nemaz nejaudā iepūst. Esmu dzirdējis ka stāvošie mājas velopumpji ir daudz labāki, bet nu man tāda nav, man ir parastie 1.5Ls vērtie.
Bija man iespēja pabraukāties ar sabiedrisko transportu pirmdien – nu paldies, es labāk joprojām velosipēdoju uz darbu. Iekāpt tādā kā pirtī, kur smird pēc sviedriem, apkārt ir klepojoši aizdomīgi onkuļi, un līdz mājām jābrauc stundu? Ar velosipēdu es lēnām minos, fotografēju saullēktu aiz Rīgas panorāmas, apstājos kad vēlos, mainu maršrutus un elpoju vēsu patīkamu gaisu.