ASV 8: Epilogs

Ir dažādi veidi kā ceļot. Mēs paši reti pieturamies pie vienas sistēmas. Esam ceļojuši ar auto, ar kemperi, ar sabiedrisko transportu. Reizēm guļam viesnīcās, citreiz hosteļos, arī pie zimmer-frei tantēm Vācijā, kā arī kempingos teltīs. Katra veida ceļojumam ir savas labās un sliktās puses, reizēm nākas izvēlēties starp komfortu un cenu, citreiz vienkārši gribas ērtības, bet citreiz – dzīvot kopā ar vietējiem un ēst uz ielas.

ASV ceļojums noteikti bija pats dārgākais mūsu ceļošanas pieredzē, daļēji jo Kalifornija ir ASV dārgākais štats, bet daļēji arī dēļ mūsu pašu izvēlēm. Gribējām “civilizēto” braucienu, gribējām Disnejlendu, komfortablu auto. Āzijā mēs ceļojam pavisam atšķirīgi. Līdz ar to, šis brauciens nebūs atkārtojams katram lasītājam, taču ceru, ka noderēs dažas idejas un resursi.

Plānošana nav vienkārša. Esam satikuši cilvēkus, kuri ir pamatīgi vīlušies pēc ceļojuma ar bērnu, taču visas problēmas rodas plānošanā. Kaut kas nav paredzēts, par kaut ko ir aizmirsts. Nav runa par katras minūtes ieplānošanu, drīzāk par visu aspektu apsvēršanu un sagatavotību negaidītiem apstākļiem. Piemēram, nav problēma nerezervēt viesnīcas un uz aklo doties ar sabiedrisko transportu uz nejauši izvēlētu pilsētu, taču jāpadomā, kas būs, ja neatradīsiet viesnīcu, kuros rajonos tādas visticamāk ir lielākā skaitā, kāds būs rezerves plāns, kā izklaidēsiet bērnu, kad būs jau tumšs un gribēsies gulēt.

Ceļojumus uz ASV šobrīd apgrūtina dolāra un eiro attiecība, kas nupat jau tuvojas 1:1. Tāpēc lai nesagādātu nepatīkamus pārsteigumus, labāk plānojiet pesimistiski, rēķinot ka 1USD = 1EUR. Ja nokritīsies zemāk, būs tikai patīkami.

Mēģināšu aprakstīt plānošanas skeletu, tādu kā izejas kodu, secīgi.

Ideja

Ceļojums vienmēr sākas ar ideju. Aizbraukt uz konkrētu valsti vēlme ir vienmēr, taču ceļojums sākas tad, kad ir konkrēta doma, ko vēlies redzēt. Es vienu dienu nolēmu, ka vēlos aizbraukt uz Josemītu ieleju. Apskatījos kartē kādas ir tuvākās pilsētas, ka tur ir vēl daži nacionālie parki. Sapratu, ka uz Lasvegasu un Losandželosu no Rīgas ir lētākie lidojumi. Apsvēru cik dienas varētu ņemt atvaļinājumā, uzmetu uz Google Maps apli ar vēlamo maršrutu un parēķināju, cik kilometrus dienā iespējams bez stresa nobraukt ar auto. Sapratu, ka vietām apskates vietu ir vairāk, vietām mazāk – tajās nāktos braukt garākus gabalus. Nedaudz paregulēju maršrutu, lai pārbraucieni ir vienmērīgāki un nav jābrauc visu dienu.

Plāna uzmetums Plāna uzmetums

Tālāk apskatījos kādi klimatiskie apstākļi parasti ir paredzamajā laikā. Sapratu, ka Aprīlī vēl ir pārāk auksti, tāpēc domās pārcēlu ceļojumu uz Maiju.

Sāku rakstīt teksta formā, aptuveno plānu pa dienām, tukšas atstājot dienas, kad nebija zināms ko darīsim. Pamazām pārbīdot un aizpildot dienas, plāns arī izveidojās.

Parasti dienas plāns bija brokastis, brauciens, pēcpusdiena un vakarpuse brīvi, nakšņošana. Daži izvēlas braucienu veikt vakarā un vietu apskatīt priekšpusdienā, īsti nezinu kā ir labāk, esam darījuši dažādi.

Avio

Lidmašīnas biļešu meklēšanai izmantoju vairākus resursus, Kayak, Skyscanner, Matrix. Pēdējais kaut kā patīk vislabāk, jo tur iespējams ierakstīt izlidošanas un ierašanās lidostas atdalītas ar komatiem, ja nav svarīgi no kurienes lidot (reizēm ar auto ir lētāk aizbraukt uz Kauņu un lidot no turienes). Otrkārt, ir iespējams norādīt nekonkrētus izlidošanas datumus, piemēram “lidojumi maijā no Rīgas uz LAX, LAS vai SFO, ar ilgumu no 10-16 dienām”.

Secinājām, ka Maijā lidmašīnu biļetes ir ārkārtīgi dārgas, tāpēc domu uz brīdi pieturējām un neko nedarījām. Kad sapratu, ka ik pa 3-4 dienām cenas mainās, Kayakam uzdevu sūtīt epastus, kad cena krītas. Kādā naktī atnāca ziņa, ka vairākām aviokompānijām cena ir nokritusies par saviem 30%. Veicām visu kombināciju meklēšanas vēlreiz, beigās gandrīz nopirkām biļetes AirFrance mājaslapā, taču kaut kāda sistēmas gļuka dēļ, maksājums netika pieņemts. Kamēr lādējos un meklēju citus maksājumu veidus, meklētājā pamanīju, ka Finnair ir cenu nometis vēl zemāk. Tā arī tikām pie biļetēm.

Kempingi

Tā kā viss brauciens koncentrējās uz nacionālajiem parkiem, kurus gribējām apskatīt vairāk nekā tikai ieskrienot uz dažām stundām, plāns bija palikt tajos ar nakšņošanu teltī. Visos parkos ir telšu kempingi, taču secināju, ka tajos ieteicams vietas rezervēt. Bija vēl tikai februāris, vairāki mēneši pirms brauciena, taču pēkšņi izlasīju, ka pēc rezervēšanas atvēršanās, kas notiek Februārī, vietas pazūd stundu laikā. Secināju, ka rezervācija atveras tieši tajā pašā dienā, kurā šo lasīju.

Problēma ar šādu rezervēšanas nepieciešamību protams ir tāda, ka jāzin kurā konkrēti datumā būsi konkrētā dienā. Piemēram, kad secināju, ka kādā no parkiem vairs nemaz nav vietas, plāns jau bija nedaudz jāmaina. Pa vidu kempingiem, ieplānoju arī dienu viesnīcā Lasvegasā, lai ir iespēja ieiet dušā un pastaigāt pa pilsētu tīrākās drēbēs.

Kempingu rezervēšana notiek divās mājaslapās, Recreation.gov ir tikai oficiālie nacionālo parku kempingi, savukārt Reserveamerica ir arī privātie, kuri gan bieži ir dārgāki. Viena nakts teltī maksā 15-20$, atkarībā no parka. Cenā iekļauti visi cilvēki, telts un auto stāvvieta pie telts. Cenā nav iekļauta ieeja nacionālajā parkā – nacionālo parku abonenta karti  iespējams nopirkt arī Rīgā no rokas, jo katru karti iespējams izmantot divi cilvēki – cenai Rīgā vajadzētu būt ap 35-40$ un šāda plastikāta karte dod iespēju visai ģimenei ar vienu auto iekļūt jebkurā “National” dabas parkā, visā periodā, kas minēts uz kartiņas. Orģinālā cena ir 80$

Telts

Gandrīz visas naktis gulējām teltī. Telti vedām līdzi no Latvijas, jo mums ir ļoti kompakta un viegla telts, kuru var sapakot volejbola bumbas izmēra somā un iebāzt mugursomas apakšpusē. Bija grūti saprast kādus guļammaisus vajadzēs, jo temperatūras prognozes ik dienas mainījās. Brīžiem solīja naktīs +15 grādus, bet pēdējās dienās uznāca kaut kāda lielā rietumkrasta apokalipse un vidējās temperatūras visā mūsu braucienā bija kādus 10 grādus zem normas. Tāpēc nācās ar steigu iegādāties jaunus guļammaisus. Šobrīd ASV dolārs ir ļoti spēcīgs, tāpēc cerēt uz lētu iepirkšanos ASV vairs nevar – atšķirībā no gada-divu senas pagātnes, cenas ir kāpušas par kādiem 30%. Tāpēc aprēķinājām, ka guļammaisus lētāk pirkt Latvijā. Nopirkām Marmot dūnu guļammaisus, kuru komforta temperatūra ir -2C un pēc tam relatīvi dārgo cenu nenožēlojām, jo vairākas naktis temperatūra nokrita zem nulles.

Kempingos atļauts kurināt uguni, katrā telts vietā ir ugunskura vieta. Nekur nav ļauts vākt kritušus zarus, malka jāpērk kempinga viekaliņā, kurā var nopirkt visu nepieciešamo dzīvošanai teltī, malka parasti maksā $5-8 par paku.

Transports

Ceļojumos bieži izmantojam sabiedrisko transportu, šādi vislabāk iepazīt cilvēkus un redzēt valsts patieso seju. ASV tas ir daudz grūtāk, jo sabiedriskā transporta infrastruktūra ir slikta, ar vilcienu vai autobusu iespējams tikai nokļūt nākamajā pilsētā. Nevienu no nacionālajiem parkiem tā saprātīgā veidā apmeklēt nemaz nav iespējams, ja nav savs auto. Tāpēc nolēmām ar sabiedrisko braukt tikai ceļojuma sākumā, kamēr auto vēl nebija ļoti nepieciešams. No Losandželosas lidostas uz pilsētu iespējams tikt ar visai lētu “LAX FlyAway” autobusu, pašā pilsētā ir metro, pa pilsētas apkārtni kursē vilciens. No Holivudas uz Anaheimu, kur atrodas Disnejlenda, arī braucām ar vilcienu (Metrolink Orange County Line from Union Station to Fullerton, tālāk ar to pašu biļeti ir tiesības braukt 43. autobusā uz Disnejlendas rajonu).

Auto

Ilgstoši pētot piedāvājumus, secināju, ka lētākais bija nomāt auto no Alamo, taču nevis pa taisno, bet caur portālu Netflights. Caur šo portālu ne tikai iznāca lētāka cena, bet arī komplektā nāca apdrošināšana un bezmaksas iespēja braukt arī otram cilvēkam. Bieži tas ir par maksu. Izvēlējāmies nevis pašu lētāko un mazāko auto, taču lielās klases vieglo auto, ar domu, ka garos pārbraucienos tā būs ērtāk. Lielās vieglās automašīnas īre uz 14 dienām izmaksāja 368 EUR, t.i. ap 26 EUR dienā. Biju domājis, ka tiksim pie Ford Fusion, taču saņēmām Hyundai Sonata, kurš gan ASV versijā bija lielisks auto, milzīgs un komfortabls, gandrīz pilnīgi jauns. Autokrēsliņu Oliveram izvēlējāmies nevis īrēt, bet par 25$ nopirkt turpat Toys’R’Us veikalā. Nomas kantorī viss notika ļoti ātri, teju divās minūtēs jau bijām ārā pie jaunās mašīnas. Neviens neko nemēģināja piespiest vai pārdot. Uzrādiju tiesības (standarta, bez jebkādiem tulkojumiem), atrada rezervāciju, iedeva atslēgas.

Degviela Kalifornijā bija dārgāka kā citos štatos, vidēji 4$, bija iespējams atrast par $3.85, bet bieži nebija cita varianta kā $4.25 par galonu. Jūtas štatā cena bija ap 3$ vai nedaudz pat zem. Kā rakstos minēju, uz garajiem gabaliem ieteicams uzpildīt bāku pie izdevības, jo uz vienutuļākām šosejām reizēm uzpildes staciju nav. Par degvielu maksāšana notiek šādi – ieejam veikalā, samaksājam par maksimālo iespējamo, tad ejam liet degvielu – ja būs mazāk kā minēts, tad noņems tikai iztērēto. Pie paša automāta Europiešu kredītkartes pretī neņēma, iekšā ņēma.

Pārtika

Kalifornijā ēstuvēs ēst sanāk visai dārgi, nereti pat salīdzinoši zemās klases Dennys izmaksās 12$ par omleti, 2$ par kafiju, kopā visiem savācas prāva summa. Bieži ēdām diner tipa ēstuvēs, Dennys no tām bija normālākais, turpretī IHOP vispār neiesaku iet iekšā. Cheesecake factory apmeklējām galvenokārt, jo skatamies seriālu Big Bang Theory, taču tur bija visai garšīgs ēdiens un cenas bija pieņamamas. Pārtikas veikalus jau aprakstīju, tie atrodami nostāk no parastajiem lielveikaliem un navigatoros atrodami meklējot supermarket, grocery. Foršākie bija Ralphs, Safeway, Raley’s, Whole Foods. Losandželosas un Sanfrancisko pilsētu rajonos pārtikas veikalos ēdiens bija ļoti dārgs, piens $2.5, graudu maize sagriezta $3-4. Tik tiešām lētāk ir paēst Subway vai Chipotle ieskrietuvēs. Tā kā dzīvojām teltīs, gatavojām uz prīmusa visu ko, cepām pankūkas no maisījuma, vārijām makaronus, ravioli, veģetāro čili no pupām. Ēstuvēs ēdām tikai dienās, kad bijām pilsētās.

Navigācija un internets

Internetu lietojām kafejnīcās un viesnīcās, kur bija WiFi, citkārt vienkārši iztikām bez. Biju apskatījies, ka priekšapmaksas SIM karte bez līguma izmaksā ap 45$ un nolēmu iztikt bez. Navigāciju tāpēc nācās lietot bezsaistes režīmā, man bija programmas Sygic (maksas, uz akciju paņēmu par 50% atlaidi) un Here (bezmaksas). Navigācijai Sygic ir foršāks, taču tāpat visai dumja programma, ja jāatrod konkrēts veikals vai kaut kas, kam nav zināma adrese. Here savukārt ir lielisks priekš navigācijas pilsētās, jo satur transporta līnijas un piedāvā izplānot to kombinācijas.

Lielās izmaksas

Finnair aviobiļete no Rīgas uz Losandželosu un atpakaļ, vienam cilvēkam: EUR 480
Disnejlendas dienas biļete: pieaugušajam USD 99, bērnam USD 93
Cirque de Soleil biļete vienam: USD 90
Auto noma: EUR 368
Degviela: Nerēķināju līdzi, bet uz 3500km aptuveni $200
Kempingi, desmit naktis (bija iespēja ņemt lētākas vietas) : USD 257

Vēl par maksāšanu – neatceros vietu, kur nebūtu iespējams maksāt ar kredītkarti. Jebkurā sīkākajā kioskā ņēma pretī mūsu Mastercard. Maestro gan neņēma.

Maršruts

ASV 7: Piekraste

Braucot uz Sanfrancisko, projām no Sierra nevada kalniem, domāju par daudzajiem savvaļas dzīvniekiem, kurus satikām. Kāpēc tie nebaidījās no cilvēkiem? ASV dabas parku teritorijās medības ir aizliegtas. Dzīvnieki paši kontrolē savu populāciju, dabiskā pārtikas ķēdes ceļā. Varbūt tie nebaidās no cilvēkiem, jo jau 150 gadus nav sajutuši nekādus draudus no mūsu puses? 

Latvijā bieži dzirdēts arguments, ka mednieki kontrolē savvaļas dzīvnieku populāciju, taču no otras puses, bieži esmu dzirdējis no biologiem, ka šo argumentu izdomājuši paši mednieki – izšaujot dzīvniekus, to instinkts ir atražot savu skaitu, tāpēc tas kļūst par maģisko apli un nekādu rezultātu nedod. 

Protams, grūti uzminēt patiesos iemeslus, gan jau ka pasaule ir pilna ar neatkarīgiem un absolūti konfliktējošiem pētijumiem par šo tēmu, kā jau par daudz ko. 


Tuvojoties pilsētai, satiksme kļuva ļoti intensīva. Šoseju visas joslas bija aizņemtas un kustība reti sasniedza atļauto ātrumu. Labi, ka savlaicīgi bijām nolēmuši dzīvot ārpus pilsētas, jo ar auto sēdēt milzīgos korķos nemaz negribējās. 

Kā jau rakstīju iepriekšējā rakstā, šis kempings bija štata līmeņa parkā, nevis valsts, tāpēc bija atšķirīgs. Šoreiz bijām izvēlējušies telts vietu, pie kuras nevar piebraukt ar auto, tikai ar kājām. Tālu jāiet nebija, toties vieta bija klusāka un mierīgāka – eikaliptu birzī uz kalna, ar skatu uz ezeru. 

Bijām ieradušies visai savlaicīgi, tāpēc pēc telts uzsliešanas, devāmies pēcpusdienas braucienā uz pilsētu. 

Ar auto aizbraucām līdz San Leandro dzelzceļa stacijai, pie kuras pēc plkt. trijiem iespējams bez maksas novietot automašīnu – lieliska iespēja, ņemot vērā, ka Sanfrancisko centrā autostāvvietas maksā ārkārtīgi dārgi. 

Vilciens nedaudz vairāk kā pusstundas braucienā mūs ieveda tieši Sanfrancisko centrā. Bijām izsalkuši, tāpēc aizgājām uz milzīgu Cheesecake Factory, kurš atradās uz kāda lielveikala jumta, paēdām milzīgas agrās vakariņas un atpūtāmies kā pilsētnieki. Tikai mēs zinājām, ka esam pēdējo nedēļu gulējuši teltī un ka arī vakarā gulēsim uz zemes. 

Pastaigājām pa slīpajām ielām, izbaudījām vakara saules gaismas un skatu uz Alkatrazu tramvaju ielas galā, iegājām dažos veikalos un tad jau arī bija laiks doties mājup. 

Nākamajā rītā uz pilsētu braucām jau no paša rīta. Sanfrancisko ir jauka pilsēta, viena no simpātiskākajām kurās ir būts. Ostas rajonā risinājās mākslinieku tirdziņš, bioloģisko dārzeņu tirdziņš. Ar tramvaju izbraucām maršrutu gar ostu, kuras liela daļa ir pārvērsta dažādos mākslas projektos. Iegājām vēl vienā nacionālajā parkā (San Francisco Maritime National Historical Park), kurā bija arī savs muzejs. Nacionālie muzeji ASV vienmēr ir ļoti interesanti un labi aprīkoti. Ar interesi iepazināmies ar Sanfrancisko vēsturi, kamēr Olivers izpētija visas instalācijas. 

Paēdām Chipotle meksikāņu ieskrietuvē, kuri izceļās ar to, ka atklāti ir pret ĢMO izmantošanu un piedāvā veģetāriešu maltās gaļas aizstājēju savos ēdienos. 

Kā jau iepriekš rakstīju, ASV un Kalifornijā it īpaši nav nekādu lielu problēmu dzīvot “zaļi”. Protams, tas maksā daudz, taču eko, bio un cita tipa veikalu ir ļoti daudz, tiek rīkoti lokāli audzēta bioloģiska ēdiena tirdziņi, ļoti daudz veikalos tiek atbalstīta atkārtota maisiņu izmantošana utt. Ja skatoties TV varētu padomāt, ka ASV ir tikai neveselīga ēdiena citadele – nē, tā nav, izvēle ir liela. Lielākā problēma ir tajā, ka neveselīgs ēdiens ir lētāks. 

Diena pagāja lielā staigāšanā. Vakarā vēl izstaigājām Presidio, kas ir tāda savdabīga, sakopta un parkam līdzīga teritorija, kur vēl līdz nesenam laikam atradusies militārā bāze. Galvenais šīs teritorijas pluss bija piekļuve skaistam skatam uz slaveno Golden Gate tiltu no piekrastes stāvkrasta, no saulrieta puses. Pēc tilta sabildēšanas aizgājām arī uz vietu, kur devās lielākā daļa tūristu, taču no tās vietas bildes nesanāk labas, jo saulīte ir otrpus tiltam. 

Bijām izbaudījuši jauko pilsētu, tagad bija laiks doties tālāk. 

And we come out on the highway and go right battin up to Monterey in the Big Sur dusk where down there on the faint gloamy frothing rocks you can hear the seals cry.

— Jack Kerouac, Big Sur

ASV šoseja numur viens ir skaists ceļš, kas, vijoties gar skaistajiem Big Sur stāvkrastiem, aptuveni savieno Sanfrancisko un Losandželosu. Šis ceļš sākas Monterejā, uz kurieni arī devāmies. 

Apskatījām Montereju, tās konservu industrijas pārpalikumus, pavadījām laiku bērnu laukumiņā, apmeklējām netālu esošo Carmel pilsētiņu. Mazas jaukas mājiņas jūras krastā, mierīga gaisotne un ļoti dārgas ēstuves. 

Tālāk sākās slavenais Highway 1. 

Saulrieta gaismā klinšainie stāvkrasti turas pretim baltajām okeāna bangām. Zeltaina migla, siltums. Džeks Keruaks šeit sarakstīja savu grāmatu Big Sur, kura, lai gan itkā risinās fiktīvā vietā, apraksta reālas vietas, to skaitā skaisto Bixby creek tiltu. 

But you look up into the sky, bend way back, my God you’re standing directly under that aerial bridge with its thin white line running from rock to rock and witless cars racing across it like dreams! From rock to rock! All the way down the raging coast!

— Jack Kerouac, Big Sur

Savu pēdējo telsts nakti pavadījām jaukā kempingā, akmeņainās Big sur upes pašā krastā. Nākamo dienu braucām pa Big sur piekrasti, piestādami ik pa brīdim lai izbaudītu skaistos skatus, kurus vārdos nespēju aprakstīt. Satikām cilvēkus, kas vēroja kokā sēdošu Kondoru, ārkārtīgi retu un izmirstošas sugas putnu. Piestājām vietā, kur saulītē gulēja simtiem jūras ziloņu, līdzīgu lieliem roņiem vai jūraslauvām. Kamēr pētijām roņus, tālāk okeānā uzradās vaļi, par kuriem jūras ziloņu vērotāji bija lielā sajūsmā.

Vakarā ieradāmies savā necilajā viesnīcā Santamonikas nomalē, kur sakrāmējām mantas. Nebija skaidrības kā pavadīsim savu pēdējo dienu braucienā – rītdienai plāna nebija. Vai brauksim iepirkties vai pastaigāsim pa pilsētu? Visbeidzot jau naktī ar Noru divatā nolēmām, ka vēlreiz jābrauc uz Disnejlendu. Ceļojuma sākumā bijām tik ļoti izpriecājušies, ka vēlējāmies to izbaudīt vēlreiz. Oliveram neko neteicām, tikai cēlāmies agri no rīta un braucām. Bijām gan pilsētas otrā pusē, taču apvedceļš ļoti labi pildija savu funkciju un Anaheimā nokļuvām četrdesmit minūtēs. 

Disnejlendā ar auto iebraukt bija pārsteidzoši vienkārši – no šosejas vienkārši atdalījās vairākas joslas, kuras pa taisno iebrauca gigantiskā stāvvietā. Tūkstošiem apmeklētāju, kas šeit ierodas, momentā tiek sadalīti katrs savā joslā, kur uzreiz var samaksāt par auto novietošanu, katram auto ir sava josla tālāk uz citu stāvu, kur bez apstājas un maldīšanās tikām novirzīti konkrētā stāvvietā. No brīža, kad nogriezāmies no stāvvietas, līdz izkāpšanai no mašīnas, pagāja dažas minūtes. Priekš gigantiskā Disnejlendas apmeklējuma tas bija vienkārši neticami. 

Ar Disnejlendas pozitīvajām emocijām arī noslēdzās mūsu ģimenes izbrauciens pa ASV rietumu pusi. Nākamajā daļā lasiet tīri praktiskas informācijas sarakstu, kas noderēs tiem, kas arī plāno doties līdzīgā braucienā. 

ASV 6: Yosemite

Skotijā dzimušais un ASV Viskonsinas štatā uzaugušais Džons Mjūrs jau kopš bērnības bija aizrāvies ar zinātni, ģeoloģiju un botāniku. 1867. gadā, veseļojoties no negadījuma darba vietā, kas viņu uz laiku bija padarījis neredzīgu, viņš nolēma pamest mājas un darbu un doties tūkstoti jūdžu garā pārgājienā uz Floridu. Kad viņš pa ceļam saslima ar malāriju, viņš nolēma mainīt virzienu un devās uz rietumiem – uz Josemītu ieleju. 

Kad Mjūrs ieradās ielejā, viņš sāka strādāt kā palīgs Džeimsa Hačingsa kokzāģēavā un visu savu brīvo laiku pavadīja staigājot pa ieleju un pētot visus tās nostūrus. Viņš sajuta dziļu, garīgu saikni ar zemi un dabu un nolēma veltīt visu savu mūžu neskartās dabas pētīšanai. 

Lai arī daudzi sākumā uzskatīja, ka vīrs ar garo bārdu, kurš klaiņoja pa mežiem, runāja ar kokiem un ziediem, noteikti ir sajucis prātā, Mjūrs ar skaistajiem rakstiem iekustināja daudz notikumu. Kad 1903. gadā prezidents Teodors Rūzvelts nolēma apmeklēt šo reģionu, viņš vēlējās iepazīties ar dīvaino Mjūru. 

Climb the mountains and get their good tidings. Nature’s peace will flow into you as sunshine flows into trees. The winds will blow their own freshness into you, and the storms their energy, while cares will drop off like autumn leaves.

— John Muir

Viņi divatā devās kalnos, kur palika pa nakti zem zvagznēm, runājot par dabu un tās nozīmi. Šī neparastā tikšanās bija viens no ASV un pasaules nozīmīgākajiem notikumiem dabas aizsardzības vēsturē, jo Rūzvelta turpmākās runas izklausījās gluži kā no Mjūra mutes. Pēc vairāku skaistu dabas teritoriju apmeklēšanas, Rūzvelts izveidoja piecus nacionālos parkus (tajā skaitā pirmo pasaulē nacionālo parku Jeloustounā) un desmitiem citu dabas teritoriju, iekustinot dabas aizsardzības kustību visā pasaulē. 

Yosemite is by far the grandest of all the special temples of Nature I was ever permitted to enter

— John Muir

Es gribu šeit atgriezties vēlreiz. Lai arī bijām šeit divas dienas, ir sajūta, ka nekas nav redzēts. Te ir tik daudz saulrietu un saullēktu ko redzēt. Tik daudz kalnu un upju, tik daudz gadalaiku. 

Es vēlos doties kalnos. Sagaidīt sauli kāpjam pāri kalnu malai. 

Iemesls Josemītu ielejas slavai nav tālu jāmeklē. Jau iebraucot ielejā, ceļa malā paveras grandiozs skats. Milzīgs plašums, kurš trīs dimensijās ievelk sevī – vairākos slāņos ir brīnums pēc brīnuma. Plašs mežs, līgavas plīvura ūdenskritums pa labi, gigantiskā El Capitan klints siena pa kreisi, Half Dome klints centrā – ielejas izkārtojums nevarētu būt labāk izdomāts talantīga mākslinieka fantāzijas lidojumā. Un viss šis brīnums – ceļa malā. Nav pat dienām jākāpj kalnos. 

Iekārtojamies kempingā, kur Olivers iepazīstas ar kaimiņu puiku un viens otram rāda savas mantas, runājam ar viņa vecākiem, stāstam par savu braucienu. 

Tuvojas vakars, tāpēc dodamies apskatīt ieleju no lejas. Bijām redzējuši tik daudz bilžu un filmu par šo vietu. Dzīvē viss šķiet kompaktāks un ātrāk apskatāms nekā biju iztēlojies. Visur viegli piebraukt ar autobusu, visas takas ir īsākas kā šķita. 

Pirms kāpjam pēdējā autobusā atpakaļ uz kempingu, stāvu uz tilta pār Mersedas upi, kad pēkšņi pretī esošais Half Dome halns eksplodē saulrieta krāsās. 

Pēdējie kadri, dodamies pie miera. 
Ir sajūta, ka vienā pēcpusdienā esam redzējuši tik daudz. Gaiss ir auksts. 

No rīta kaimiņi mums stāsta, ka naktī kempingā bija iemaldījies lācis. Tas bijis nostāk no mūsu telts, cilvēki ar katliem un pannām dauzot, lāci esot aizbaidījuši. 

Šodien laiks ir nedaudz apmācies. Ātri pabrokastojam un dodamies uz dabas taku, kas ved kalnos, paraleli krāčainai upei, pretim vairākiem ūdenskritumiem. Rīts ir vēss, taču ātri vien paliek karsti no grūtās kāpšanas augšup. Kārtējo reizi taka ir asfaltēta, taču ļoti stāva un mums, plakanās zemes pārstāvjiem, ir grūti. 

Pēc aptuveni divu kilometru stāva gājiena, sasniedzām pirmo ūdenskritumu, kur nolēmām, ka vajadzētu doties atpakaļ, ja šajā dienā vēl vēlamies paspēt uz visiem citiem nozīmīgajiem apskates punktiem un takām. 

Nonācām atpakaļ Josemītu ielejas ciematā, kur uzzinājām, ka ceļš, pa kuru bijām ieplānojuši braukt kalnos uz Glacier point un iet pārgājienā, ir slēgts dēļ pasliktinātiem laika apstākļiem. Tad arī sāka līt lietus. Tas pamatīgi sagrāva mūsu plānus, jo Glacier point ceļā bija vairāki no plānotajiem gājieniem un skata punktiem. Nedaudz apjukuši, paslēpāmies no stiprā lietus iekš muzeja un informācijas centra. Lai atpūtinātu kājas, nelielā kinoteātrī noskatījāmies saīsināto variantu no skaistās Kena Bērnsa filmas par Josemītu nacionālo parku, kuru bijām redzējuši arī pilnajā garumā. Lietus nebija mitējies. Neko darīt, adaptēsimies situācijai. Izbraukājām dažus aplīšus pa lietaino ieleju, pabildējām to ko nu varēja. 

Miglas ieskautā Josemītu ieleja
Miglas ieskautā Josemītu ieleja

Tā kā iepriekšējā vakarā jau visus galvenos ielejas punktus bijām apmeklējuši, nolēmām šo lietaino dienu nepavadīt šeit, tā vietā devāmies garākā braucienā uz Hetch Hetchy ieleju, par kuru ir cits, sāpīgs stāsts no Džona Mjūra biogrāfijas. Negribu jūs apgrūtināt ar vēsturiskiem tekstiem vietā, kur daudzi no lasītājiem sagaida praktiskus padomus, taču vienā teikumā tikai pateikšu, ka Hetch Hetchy bija Mjūra mīļākā vieta Josemītu parkā, taču pēc lielā Sanfrancisko ugunsgrēka, tika nolemts appludināt Hetch Hetchy ieleju, lai nodrošinātu pilsētu ar ūdeni. Pēdējos mūža gadus Mjūrs un viņa dibinātā Sierra Club biedrība cīnijās par Hetch Hetchy ielejas glābšanu, taču viņi zaudēja. Džons Mjūrs mira īsi pēc ielejas appludināšanas projekta apstiprināšanas. 

Līkumotajā ceļā starp Josemītu un Hečhečijas ieleju temperatūra nokrita līdz gandrīz nulle grādiem un atkal sāka snigt sniegs. Ceļu iekļāva migla un sniegputenis. 

Atbilstoši šīs vietas liktenim, mūsu apmeklējums bija sērīgi sapņainos pelēkā toņos. Migla gulēja uz rezervuāra ūdens. 

Vakarpusē, pirms atgriezāmies kempingā, atradām dušas, sakopāmies un tad jau devāmies gulēt uz šīs dienas kempingu – Wawona, kurš atradās labu gabaliņu no ielejas. Ieradāmies jau pilnīgā tumsā. Telts vietai bija atvēlēts pamatīgs gabals pie krāčainas upes. Lija lietus, tāpēc ātri uzbūvēju telti mitrajās smiltīs un devāmies gulēt, vakariņas neēduši (bijām paēduši tunča sendvičus, braucot no Hečhečija ielejas). 

No rīta laiks nebija labāks. Apmākušās, pelēki baltas debesis, sijāja lietus. Devāmies uz Sanfrancisko pusi. 

Šajā pilsētā sākotnēji bija plānots palikt viesnīcā, taču kad mēnešiem ilgi nebija izdevies atrast naktsmītni, kura maksātu zem 100 eiro dienā un kuras komentāros nebūtu rakstīts, ka “paveicās, ka mani nenodūra”, beigās nolēmām atkal palikt teltī. Anthony Chabot štata parks atrodas netālu no Oakland, kas ir daļa no Sanfrancisko. Biju noskatījis tieši šo parku, jo tas atradās īsa brauciena attālumā no dzelzceļa stacijas, kas mums deva vieglu piekļuvi pilsētai. Ieradāmies kempingā un uzbūvējām telti, skaistā pļaviņā, kalnā ar skatu uz ezeru, eikaliptu koku birzī. 


ASV 5: Sequoia

No rīta izbraucām no Lasvegasas centra un devāmies uz veikalu papildināt pārtikas krājumus. Kartē bijām pamanījuši, ka arī šeit ir pārgājiena preču veikals REI, tāpēc vienā brīdī vienkārši vairs nenoturējos, un devāmies atkal iepirkties. Oficiālais iemesls bija, ka man vairs negribējās ar “čībiņām” riskēt staigāt pa akmeņiem, jo vienreiz jau biju kāju izmežģījis, tāpēc vajadzēja nopirkt zābakus, kas satur potīti.

Tālāk sekoja brauciens pa šoseju. Šosejas Amerikā ir visai labas, lai arī daļa no tām neizskatās īpaši svaigas. Bieži ir redzami ielāpi, kurus gan ar automašīnu nejūt, bedru un iebrauktu rišu nav. Reizēm segums veidots no kaitinošām betona plāksnēm, tad rodas sajūta, ka brauc vilcienā. Interesanti, ka degvielas uzpildes stacijas nekad nav šosejas malās kā pie mums – parasti ir norāde, ka uzpildes stacija un restorāni (to visu kopā sauc “services”) atrodas nākamajā izbrauktuvē pa labi. Tad nu nobrauc no šosejas un, pirms iebraukt kādā sīkajā miestā, atrodama vesela benzīntanku un ēstuvju pilsētiņa. 

Atļautie ātrumi ir dažādi, lielākais ko manījām bija 90 jūdzes stundā, kas ir 144Kmh, biežāk gan bija 60-70 (96-112kmh). Praktiski bez izņēmuma visi brauc par desmit jūdzēm ātrāk kā atļauts, tāpēc, ja mašīna ir ērta un klusa, arī lielie attālumi sarūk diezgan ātri. Šosejām, kurās ir tikai viena josla virzienā, bieži ir aizliegts apdzīt, taču ir norādes, pēc cik jūdzēm būs apdzīšanas josla, kur lēnākajiem ir pienākums pārkārtoties pa labi. Līdzīgas “trīs joslu sistēmas” esam redzējuši arī Polijā un gribētos, lai arī Latvijā ceļus būvētu šādi – tas ir ļoti ērti, ja nav jāiebrauc pretējā braukšanas virzienā, lai apsteigtu lēnākos. 

Kopumā satiksmes dalībnieki Amerikā ir ļoti pieklājīgi. Nevaru atcerēties nevienu situāciju, kad pret mūsu kļūdu kāds izturētos agresīvi. Vienmēr tiksi palaists, ja kļūdas pēc stāvi pie krustojuma un neizmanto sev doto priekšroku, neviens netaurēs un neapbrauks. Vienā situācijā Nora nejauši apgriezās uz vienvirziena ceļa. Pretī braucošās automašīnas piestāja, un vadītājs ar smaidu pateica – es ceru jūs pamanījāt, ka šis ir vienvirziena ceļš? Visi pasmējās, nogriezāmies pareizi un braucām tālāk. 

Degvielas cenas ir ļoti dažādas un atkarīgas no štata. Kalifornijā tās bija astronomiski augstas, gandrīz divas reizes lielākas par to cenu, kuru maksājām Jūtas štatā. Cilvēkiem ar labām matemātikas zināšanām varu dot piemēru, ka Jūtā benzīna ASV galons maksā $2.8, bet Kalifornijā $4.8. 

Garo pārbraucienu laikā mēdzām degvielas stacijās iegādāties kafiju, kura ir, līdzīgi kā gāzētie dzērieni, pieejama pašapkalpošanās stendos. Atliek izvēlēties kāda izmēra krūzi gribi, samaksāt par to, un tad iepildīt vēlamo dzērienu. Gāzētos dzērienus praktiski visur drīkst uzpildīt vairākkārt, taču neviens sevi cienošs Amerikānis neizmantos šo sistēmu, lai vairākus cilvēkus padzirdītu no vienas krūzes. Krūzes pārsvarā gan ir milzīgas – arī kafiju bija iespējams nopirkt litrīgā krūzē. 

Pārsvarā mūsu šīs dienas brauciens vijās cauri klinšainam tuksnesim. Redzējām saules paneļu “fermu”, Džošua kokus, sāls līdzenumu tālumā. 

Vienā brīdī uz tablo virs šosejas pamanījām uzrakstu, ka šoseja pēc piecām jūdzēm ir slēgta. Īsti nesapratām kā uztvert šo informāciju, tāpēc turpinājām ceļu, jo apkārtceļa šeit nebija. Kad pienāca norādītais attālums, iestājāmies pamatīgā sastrēgumā. Mašīnas pārvietojās ar ātrumu metrs desmit sekundēs, ne ātrāk. Vienā brīdī visi tika vienkārši novirzīti nost no šosejas uz nelielu ciematu. Visi sabrauca zālē un noparkojās – milzīgi daudzumi stāvošu mašīnu. Kāds runātīgs vietējais onkulis pienāca arī pie mūsu atvērtā loga parunāties – izrādās uz šosejas esot noticis negadījums ar bojāgājušajiem. Policija pilnībā noslēgusi jūdzi no šosejas, lai visu būtu iespējams satīrīt. Viņš ieteica doties uz pilsētu. Pilsēta gan tur nekāda – dažas mājas un veikals. Kādu stundu pavadījām Target veikalā, kurā par laimi bija wifi, tāpēc varēju sekot notikumu attīstībai. Kad uzzināju, ka šoseja ir atbrīvojusies, devāmies tālāk. 

Kad beidzās tuksnesis un ar lielu loku bijām apbraukuši Sierra Nevada kalnus, lai tuvotos Sekvojas nacionālajam parkam no vienīgās puses, no kuras tajā var iebraukt, vide sāka mainīties. Redzējām ļoti daudz apelsīnu dārzu, zemeņu lauku, ķiršu koku. Piestājām vienā no neskatāmajām vietām un nopirkām milzu kasti ar svaigi novāktām mellenēm, zemenēm un ķiršiem. 

Kad saule jau bija sākusi rietēt, beidzot piebraucām pie Sequoia nacionālā parka ieejas. Būdiņā neviena nebija, tikai uzraksts, ka vēlie apmeklētāji aicināti samaksāt pie izbraukšanas. Drīz vien atradām savu “Potwisha” kempingu, kurā pirmo reizi mums bija piešķirta arī metāla lāču kaste. 

Protams sākotnēji tas viss likās ļoti smieklīgi – droši vien bailīgie amerikāņi tikai ceļ paniku. Visur ir uzraksti, ka mašīnā atstāt nedrīkst neko – pat bērna sēdeklīti jāliek lāču drošajā kastē. Zobu pasta, mitrās salvetes, pilnīgi visu, kas smaržo. Nedaudz skeptiski, taču paklausījām instrukcijām. 

Pats kempings bija visi jauks. Šeit mums bija paredzētas divas naktis, taču kā vēlāk secinājām, nebijām novērtējuši tā atrašanās vietu. Lai tiktu līdz Sequoia parka reālajām apskates vietām, nācās braukt vairāk kā pusstundu pa ārkārtīgi līkumkotiem serpentīna ceļiem augšā kalnos, tā, ka ātri vien sāka mesties slikta dūša. Ja plānojat braukt uz turieni – rezervējiet februāra sākumā, kad atver rezervāciju un izvēlieties kempingu kas ir tuvāk parka centrālajai daļai, augšā kalnos. 

Ka bijām uzlīkumojuši jau gana augstu un šķērsojām aptuveni 1400 metru augstumu, iebraucām Milžu Mežā, kurā sāk augt skaistie Redwood koki un protams pēc brīža ieraudzījām arī pirmos Sekvojas kokus. 

Sekvojas koki ir pēc tilpuma un masas lielākie koki pasaulē. Tie ir patiesi gigantiski un tos ir ļoti grūti nofotografēt tā, lai ir iespējams saprast to apmērus. Interesanti, ka milzu Sekvojas aug tikai augstāk par 1400 metriem virs jūras līmeņa un ir daudz citu interesantu faktoru, kas ietekmē to augšanu. 

Šo milzīgo koku miza nav cieta un kraupaina, kā varētu iztēloties – tā ir mīksta un nedaudz līdzīga dzīvnieka spalvai. Sekvoju čiekuri ir ļoti mazi, pat mazāki kā mūsu egļu čiekuri. Kad pirms vairāk kā simts gadiem šos kokus pirmo reizi atklāja augstu kalnos, tos mēģināja zāģēt, taču secināja, ka krītot tie sašķīst un nav derīgi koksnes ieguvei. Vēl ļoti daudz šo koku gāja bojā, jo cilvēki pilsētās negribēja ticēt, ka eksistē tik lieli koki. Daudzus sadalīja gabalos un veda uz izstādēm, kur tāpat neticēja šo koku eksistencei, un pat nodēvēja 1876. gadā izstādīto sekvojas fragmentu par “Lielo kalifornijas krāpšanu”. 

Lielāko sekvoju apkārtmērs ir 32-33 metri, pie augstuma virs 80 metriem. To vecums ir 2500-2800 gadu. 

Any fool can destroy trees. They cannot run away; and if they could, they would still be destroyed, — chased and hunted down as long as fun or a dollar could be got out of their bark hides, branching horns, or magnificent bole backbones…. Through all the wonderful, eventful centuries since Christ’s time — and long before that — God has cared for these trees, saved them from drought, disease, avalanches, and a thousand straining, leveling tempests and floods; but he cannot save them from fools

— John Muir

Vēlāk, kādu laiku pēc Nacionālā parka dibināšanas tika secināts, ka no čiekuriem neaug jauni sekvoju dzinumi, čiekuri neveras vaļā. Izrādījās, ka ar meža apsaimniekošanas uzsākšanu, vairs netika pieļauti mežu ugunsgrēki, kuriem ir liela nozīme sekvoju dzīvē. Uguns iznīcina dažādus nelielos krūmus uz zemes, dezinficē sekvoju mizu, kā arī ar karstumu atver čiekurus, kuri karājas zaros. Vēlāk pelni kalpo kā mēslojums, zemē nokritušajām sēklām. Uguns reti kad nodara lielu ļaunumu kokam, no šādas meža degšanas tam ir tieši ieguvums. 

Vecākie sekvojas koki šeit stāv jau gandrīz trīs tūkstošus gadu. Šie koki ir tiešām karaliski. Ieejot šajā gigantu mežā var sajusties kā tāds niecīgs puteklis uz gigantiskas katedrāles paklāja, tik lieli un mūžseni šie koki šeit stāv tūkstošiem gadu, izdzīvojuši visu mūsdienu civilizācijas vēsturi un cerams, turpinās stāvēt vēl ilgi. 

Meža svaigais gaiss smaržoja pēc priedēm, bija visai auksti. Devāmies apskatīt muzeju, kurš bija ļoti jauki iekārtots un pilns interaktīviem elementiem, lai iepazītu visu par šo mežu un skaistajiem milžiem. 

Reindžeri informācijas birojā Oliveram piešķīra uzdevumu lapu, kuru dienas gaitā bija jāaizpilda. Jāatrod dzīvnieka pēda, jāierauga putns, vāvere, jāatrod konkrētas formas akmeņus utt. Kad uzdevumi bija izpildīti, Oliveram reindžere lika atbildēt uz dažādiem jautājumiem, kurus mēs pārtulkojām. Kad tas bija paveikts, bija jānodod jaunā reindžera zvērests, ar roku uz sirds – kuru mēs arī tulkojām, un Oliveram tas bija vārds vārdā (latviski) jāatkārto. Kad tas bija paveikts, Olivers parakstījās un saņēma Jaunā Reindžera piespraudi. 

Braucot garām informācijas centram uzdūrāmies nelielam sastrēgumam – vairākas automašīnas bija apstājušās un cilvēki izkāpuši no tām. Izrādās – ceļa malā pie nelielas pļaviņas “ganās” lācis! Stāv un ēd zālīti. Momentā klāt bija reindžeris un visiem lika braukt tālāk, jau pēc piecām minūtēm, kad ar kājām biju atgriezies, lācis bija aizbaidīts projām un to vairs nemanīju. 

Izstaigājām dažas takas, iepazināmies ar mazāk populāriem sekvojas kokiem, saelpojāmies svaigu gaisu. Paēdām gigantisku picu nelielā informācijas centra veikala ēstuvē, atpūtinājām kājas. Tur noklausījām sarunu, ka pie mēness pļavas arī redzēts lācis. Nedaudz satraukuma sajūta jau bija, ja pie info centra blakus vazājas lācis un arī netālu no dabas takas tāds esot manīts. 

Lāci Latvijā redzēt ir liels retums. No vienas puses pret šiem dzīvniekiem izjūtu lielu respektu un bijību, tas nav tāds dzīvnieks, ar kuru vēlētos satikties aci pret aci tumšā mežā. Taču no otras, likās, lāci redzēt būtu lielisks piedzīvojums.

Parka tālākais gals, kurā atrodas arī šī mēness pļava tieši bija mūsu plānos, taču nolēmām doties turp, neskatoties uz šo sarunu, jo nolēmām, ka tas droši vien ir bijis tas pats lācis, kuru redzējām pie ceļa. 

Brauciens bija visai garš, taču ceļā nemanījām nevienu mašīnu. Dažus cilvēkus satikām tikai pie tuneļa koka, kas ir nogāzusies sekvoja, caur kuru izcirsts automašīnu tunelis. Tālāk atkal neviena. Piebraucām pie mēness pļavas parkinga, tur dažas mašīnas stāvēja, taču cilvēka neviena. Tuvojās vakars, saule jau rietēja, gaiss kluss un mierīgs, laiks silts un patīkams. Pēc mums piebrauca kāds auto, no kura izkāpa sieviete un apjautājās, vai mēs esot redzējuši lāci, kurš kaut kur šeit esot redzēts. Pateicu nē, taču nepieminēju, ka paši tikko piebraucām, tāpēc sieviete iekāpa atpakaļ un aizbrauca. 

Salikām visu ēdienu lāču kastēs pie pārgājienu takas sākuma, jo automašīnās nekas nedrīkst palikt. Tā arī vieni paši devāmies pa taku. Sākumā tā bija nedaudz asfaltēta, vēlāk pārgāja parastā smilšu taciņā pa meža malu. Meža vidū bija tāda kā pļaviņa, vietām klāta ar ūdeni. Saulrieta zeltainā gaisma burvīgi apspīdēja meža malu un sajūtas bija fantastiskas. 

Pēkšņi kaut kas sakustējās! Tieši blakus takai, pie nokrituša koka saknēm, burtiski dažus soļus no mums, vakariņoja murkšķu ģimene. Četri murkšķi mierīgi skrubināja savus ēdamos un nelikās ne zinis, kad tuvojos lai viņus fotografētu. Pagriezu galvu pretējā virzienā – gluži kā multenē par Bembiju – vairākas stirnas grauž lapas takas otrā pusē. Sajūtas kā pasakā, kur dzīvnieki mierīgi nāk tev klāt un nebaidās. 

Kamēr fotografēju stirnu, pamanam kaut ko sakustamies tepat blakus pļaviņā – tumšais kunkulis kādus 50 metrus no mums ir melnais lācis! Stirnas pagriež galvu, paskatās uz lāci, tad ēd tālāk. Mēs nedaudz satraucamies, jo nezinam kā rīkoties, ka ar lāci nāktos krustot ceļus – esam pilnīgi vieni. Esam tikai dzirdējuši, ka jātaisa troksnis un lācis pats aizies projām – tie nav agresīvi. 

Secinam, ka atlikušais ceļš met loku un ved tieši garām vietai, kurā stāv lācis. Nolemjam saņemt dūšu un turpināt ceļu, jānoiet vēl kādi 300-400 metri līdz taka met loku un pagriežas viņa virzienā, cerams viņš mūs izdzirdēs un dosies projām. Dodamies pa taku, ik pa brīdim pārbaudot, vai viņš tur vēl ir – stāv, ēd, projām neiet. 

Taka jau pievirzījusies ļoti tuvu lācim, daži desmiti metru, taču priekšā jau ir krūmi, nobildēt arī īsti nevar, jo man nav nekādu tele objektīvu un priekšā ir lapotne. 

Taka pagriežas tieši lāča virzienā. Nolemjam veikt visai neapdomīgu manevru, mest loku pa skrajo mežu, lai apietu takas posmu, pie kura dzīvnieks uzturas. Kad esam jau mežā, saprotu, ka šeit diskomforts ir lielāks – esam nost no cilvēku takas, dzīvnieku teritorijā. Te mūs citi gājēji neredzētu, turklāt mēs neredzam lāci. 

Apejam biezākam krūmājam, kad secinam – lācis pazudis no iepriekšējās vietas. Vai tas ir devies pa taku uz priekšu? Vai iekšā mežā? Ja tā, tad uz kuru pusi – kur mēs bijām, vai kurp dodamies? 

Ieturam virzienu uz priekšu līdz nonākam uz takas un varam turpināt ceļu. Neliels satraukums, taču šķiet lācis ir devies projām un varam mierīgi iziet taku un atgriezties pie auto. 

Patiesībā gan no lāča īpaši nav jābaidās. Ja to neaizkaitina, viņš neko cilvēkiem nedara. Tas ir ieinteresēts tikai ēdienā, tāpēc mēdz apmeklēt cilvēku apdzīvotas teritorijas, meklē ēdienu mašīnās, teltīs un citur. Šī iemesla dēļ visām miskastēm ir īpaši vāki, kuri tiek noslēgti ar karabīni un trosi. Protams, pat ja šie melnie lāči nav īpaši bīstami, uzskriet viņam virsū un izbiedēt nav vēlams. 

Saulrietu devāmies skatīties uz 2050 metrus augsto Moro klinti. Tālāk atlika pusstundu līkumot līdz kempingam, pagatavot vakariņas un doties gulēt. 


ASV 4: Viva Las Vegas

Filmās bieži redzēts, ka Lasvegasa ir vieta, kur jauni vīrieši bariņos brauc svinēt vecpuišu ballītes, kur notiek lielas kazino laupīšanas, mūžīgs tusiņš, meitenes, šampis un visādas citādas interesantas lietas. Reāli gan viss ir daudz kompaktāk un mierīgāk nekā varētu iedomāties. Visa lielā krāsainība notiek uz vienas ielas – the Strip, Lasvegasas rajonā, kuru sauc Paradise. 

 

Šeit atrodas ļoti daudz dažādu viesnīcu, kuras izceļas ar to, ka tām apakšā ir grandioza izmēra kazino zāles, kurās nepārtraukti skan aparātu troksnis, un kurās, cigarešu dūmu ietītas, sēž vecas tantes ar vēdersomām. 

Pašas viesnīcas, lai arī no āras ir grandiozas, iekšpusē ir pārbāztas ar nelieliem tipveida numuriņiem, kurus pārdod par lētām cenām, ar mērķi galveno naudu nopelnīt uz klienta tieši spēļu automātos. Vēl katrā no viesnīcām ir veikali, ēstuves, noteikti ir kāda teātra zāle ar šovu un protams daudz cilvēku. 

Katra no šīm milzu viesnīcām cenšas izcelties ar kādu vizuālu elementu, šovu, milzu instalāciju. Bellagio pievilina apmeklētājus ar krāšņu ūdens šovu, MGM pievilina ar slavenību šoviem, uz New York New York jumta atrodas atrakciju kalniņi, pie Paris atrodas lieliska Eifeļa torņa kopija, pie Treasure island atrodas vesels vulkāns, Luxor izskatās kā Ēģiptes piramīda un tā tālāk. 

Pa dienu uz ielām viss ir ļoti mierīgi, taču kad satumst, ielas ir pārbāztas ar cilvēkiem. Es šeit biju jau bijis iepriekš un vairākas dienas izbaudījis visu kas te atrodams, taču šajā braucienā mums bija tikai viens vakars, tāpēc nācās Norai rādīt ātro tūri. 

Savā iepriekšējā Lasvegasas vizītē man bija fantastiska iespēja apmeklēt Cirque de Soleil šovu Zumanity. Tas bija kas neaprakstāmi skaists un mani ietekmēja pamatīgi. Kad Cirque de Soleil ar kādu no savām ceļojošajām izrādēm atbrauca uz Rīgu, tas nebija ne tuvu tik iespaidīgi kā tas, ko biju redzējis, tāpēc nolēmu mēģināt vēlreiz Lasvegasā. 

Kas ir Cirque de Soleil? Grūti tā skaidri aprakstīt. Cirks tas nav, drīzāk bezvārdu akrobātikas teātris ar skaistu mūziku, gaismām. Man to patīk salīdzināt ar olimpisko spēļu atklāšanas šoviem, kaut kas grandiozs un tāds, kur paveras mute “wow”. 

Interesanti, ka Lasvegasā katrā sevi cienošajā hotelī ir kāds Cirque de Soleil teātris – jā, tos sauc par teātriem un katrs ir pielāgots konkrētam šovam, šeit neko citu nekad nerāda. Tās ir grandiozas un krāšņas vietas, aprīkotas pēc augstākajiem standartiem. Zumanity teātris atrodas New York New York viesnīcā, Treasure island rāda “One”, MGM rāda “KA”, Bellagio savukārt ir “O” utt. 

Nav tā, ka Cirque de Soleil būtu kāds monopols Lasvegasā, šeit ir arī daudz citu interesantu pasākumu. Iedomājieties – mega zvaigznes, kuras reizēm izbrauc tūrēs uz Eiropu, patiesībā strādā arī dienas darbu. Celine Dion, Eltohn John, David Copperfield un pat Britney Spears – katru dienu uzstājas Lasvegasā konkrētā viesnīcā. Katru dienu. Domājāt viņi tikai brauc tūrēs un raksta albumus? Nē, arī viņiem ir “birojs”. 

Tā nu mēs ieradāmies Lasvegasā, nogriezāmies no šosejas un nokļuvām pašā darbības centrā uz The Strip. Nogriezāmies krustojumā un bijām klāt pie savas viesnīcas, kura reklamējās kā “ģimenei draudzīga, bez kazino”. Istaba pat nebija viena, numuriņš bija vairākām istabām, milzīgs. Ar baudu, pēc vairākām dienām teltī, iegājām dušā, ievēlāmies gultā un kādu brīdi atpūtāmies. Tā kā šim vakaram arī bija plāns, ilgi gulšņāt nebija laika – vajadzēja noskaidrot kur dabūt lētākas Cirque biļetes un doties vakara pastaigā. 

Pastaigājām, apmetām nelielu loku, atradām internetā noskatīto Ticks4Less kiosku, kur dabujām biļetes par tādu pašu “lētu” cenu kā Cirque Kluba biedriem (es tāds esmu, taču nezkāpēc internetā neizdevās samaksāt ar karti), un bija jau laiks soļot uz MGM Grand. 

MGM grand ir kārtējais gigantiskais izklaižu centrs, ar grezniem un plašiem gaiteņiem, dārgiem restorāniem, Deividu Koperfīldu un arī Cirque De Soleil izrādi “KA”. 

Cirque izrādes ir ļoti dārgas, turklāt bērniem nekādu atlaižu nav, taču, vismaz man – tas ir to vērts. Teātris ir plašs, skaisti dekorēts, ar īpaši “KA” vajadzībām veidotu skatuvi, kas var rotēt un mainīt augstumu. Protams priekš tādas biļešu cenas (ar lielo “atlaidi” viena biļete maksāja nedaudz zem 100 EUR, lai gan tā nebija lētākā biļešu klase) arī attieksme bija līmenī. Viss personāls bija vienkārši ģeniāls, katrs darbinieks bija aktīvs, jokoja, atcerējās no kuras valsts esam un arī vēlāk sveicināja mūs ar “Sveiki, Latvians!”, neskatoties uz to, ka zāle nav mazāka kā mūsu Operā un apmeklētāju vismaz tik pat. 

Tas gan Amerikā ir īpaši izteikti – apkalpošana parasti ir ļoti laba. Nav jau arī tā, ka tikai par maksu ir iespējams saņemt pozitīvu attieksmi un smaidus. 

Pirmajās reizēs, kad biju ASV, es un kolēģi bijām skeptiski – šie smaidi un jautājumi “kā jums klājas” taču noteikti ir viltoti, tā ir maska un aiz muguras tas cilvēks nezin ko par tevi domā. Taču ar gadiem, jo vairāk esmu bijis Amerikā, jo vairāk es saprotu, ka cilvēki šeit tiešām ir no sirds jauki un pozitīvi. 

Arī šajā braucienā mēs tik bieži runājām ar pilnīgi svešiem cilvēkiem un ļoti daudzas no šīm gadījuma sarunām bija pilnas pozitīvu emociju un jautrības. Trīs vai četras reizes mācijām cilvēkiem Latviešu valodu, neskaitāmas reizes runājām par Latviju un ikdienas lietām. Ar svešiem cilvēkiem, reizēm stāvot rindā pie kases vai sēžot autobusā. 

Bieži vien smējāmies un nevienu reizi neradās sajūta, ka šis cilvēks ir pozitīvs aiz pieklājības. Drīzāk man ir aizdomas, ka tā ir negatīvā latvieša pozīcija, ka viss kas ir labs, ir aizdomīgs. 

Ko lai tur daudz stāsta – KA izrāde bija ļoti skaista un iespaidīga. Tā nebija tik intīma un kompakta kā Zumanity, ja braucat bez bērniem, tas joprojām būtu mans top ieteikums, taču KA ir vairāk granziozs un tehniski atīstīts, kā arī patiks bērniem (kuram gan nepatīk kā lidojoši kareivji šauj ar bultām?). Tāda veida skatuves transformācijas un gaismu efektus redzēsiet tikai Cirque izrādē. 

Atceļā apmeklējām Hersheys šokolādes pasauli, četru stāvu M&Ms veikalu, paēdām Grāfa Sendviča orģinālās sviestmaizes un tad jau arī gājām gulēt. 

Nākamajā dienā bija paredzēts šķērsot milzīgu šosejas posmu, lai tiktu apkārt tuksnesim un kalniem uz Sekvojas nacionālo parku. 

ASV 3: Kanjoni

Tā kā bija tikai brauciena ceturtā nakts, desmit laika zonu izmaiņa vēl lika sevi manīt – pamodos piecos no rīta. Izlīdu no telts lai apskatītos, kas notiek apkārt, kad mani pārsteidza krāsu eksplozija debesīs – tieši šobrīd leca saule. Iepriekšējā vakarā īsti nebija skaidrs kur atrodamies, jo ieradāmies tumsā un tikai tagad es aptvēru cik skaistā vietā mēs bijām nakšņojuši. 

Nobildēju skaisto apkārtni un tad sāku rosīties pie piknika galdiņa, pirmo reizi braucienā gatavojot brokastis un kafiju. Drīz vien pamodās arī Nora un Olivers, tāpēc ļoti laicīgi paēdām, sapakojāmies un braucām uz Joshua Tree parka ieeju (šis kempings atradās ārpus parka robežām), iziet kādu dabas taku. 

Šis nacionālais parks nosaukts par godu interesantam augam, kurš atrodams tikai šajā reģionā. Tas izskatās pēc koka, taču patiesībā tāds nav. Šie Džošua koki, pazīstami arī kā Jukas (Yucca) ir klimata pārmaiņu apdraudēti un visā pasaulē šādus “kokus” iespējams ieraudzīt tikai šeit, Mohave tuksnesī. 

Piebraucām pie kādas no populārākajām pastaigu takām, kura pēc garuma derēja tieši mūsu īsajai rīta rosmei. Taka vijās pa smilšainu ieleju, kur bija apskatāmi dažādi tuksneša augi, milzīgi klints bluķi, burunduki. Atceļā satikām arī cilvēkus, kas nodarbojās ar bolderingu – līšanu pa klints sienām sāniskā virzienā. 

Tālāk plāns bija ļoti konkrēts – priekšā bija viens no brauciena retajiem garajiem šosejas braucieniem, jo nākamā nakts bija rezervēta Lielā Kanjona kempingā, kas no šejienes atradās sešu līdz septiņu stundu brauciena attālumā. Tā kā vēl bija agrs rīts un bijām gan paēduši, gan izstaigājušies pa dabas taku, jutāmies gatavi šādam pārbraucienam. 

Ceļš pārsvarā bija šaurs un mierīgs, ar vienu joslu katrā virzienā, kas to padarīja visai patīkamu. Drīz vien pamanījām zīmi, kur bija teikts, ka tuvākās divsimt (200!) jūdzes nebūs itin nekādu pakalpojumu, kas izrādijās absolūta taisnība – šādas zīmes turpmāk uztvērām daudz nopietnāk, jo nebija nedz degvielas, nedz jebkādu citu vietu, kur kaut ko nopirkt. Tikai tuksnesis. 

Braucienā izklaidējāmies dažādos veidos, spēlējām alfabēta spēli, klausījāmies mūziku, runājām par to, kā būtu dzīvot šeit nekurienes vidū, jo manījām arī dažas mājas, pie kurām griezās filmās redzētās, čīkstošās vēja dzirnavas. 

Visbeidzot vakara pusē ieradāmies gala mērķī. Visu ceļu es vēl biju cerējis, ka tik tālu no Kalifornijas piekrastes varbūt laika apstākļi būs siltāki, taču te bija pat vēl aukstāks nekā iepriekš apmeklētajās vietās. Braucot iekšā parkā, pa ceļam redzējām lielus elektroniskos tablo, kur bija rakstīts, ka parkā notiek kontrolēta zemsedzes dedzināšana, kas uzlabos augsni un palīdzēs augiem, ka par to neesot jāszvana ugunsdzēsējiem. Interesanti bija šo redzēt, atceroties to skandālu, kuru izraisīja līdzīgs projekts Latvijā.

Lielajā kanjonā jau biju bijis iepriekš, tāpēc bez ceremonijām ļāvu Nora un Oliveram pašiem atklāt, kas viņus sagaida asfaltētā celiņa galā, dažus desmitus metru no automašīnu stāvvietas. Nekas neliecina par to, kas pēc ilgstošas braukšanas pa plakanu reljefu tevi sagaidīs. Pēkšņi paveras zeme un tavā acu priekšā ir izmēros neaprakstāms, galvu reibinošs plašums. Kanjona apmēri ir tik graujoši, ka saprāts tam nespēj noticēt un neviens fotoaparāts to nespēj iemūžināt patiesajos izmēros. 

Un nav jau arī nekāds brīnums – dziļākajā vietā kanjons ir 1857 metrus dziļš. Parasti jāuzkāpj pamatīgos kalnos, lai augstums būtu šāds, turklāt tad skats ir uz apkārtējo pasauli, nevis uz aizu tev pie kājām. 

Izbaudījuši plašos skatus, pēkšņi manījām, ka kanjonā veļās iekšā lieli un tumši mākoņi. Lēni tas piepildījās ar biezu miglu, līdz tā sasniedza arī mūs. 

Pēkšņi, kad mākoņi bija jau visapkārt, sāka snigt sniegs. Lielām pārslām tas sniga tik spēcīgi, ka nupat jau nevarēja redzēt tālāk kā piecdesmit metrus. Neviens tam nebija gatavojies – tūristi šortās un īsajos krekliņos panikā metās uz automašīnām. 

Temperatūra noslīdzēja par vairākiem grādiem, šobrīd jau bija vairs tikai četri grādi pēc celsija. 

No sniegputeņa paslēpāmies lielajā Grand Canyon Village veikalā, kurā iespējams nopirkt pilnīgi visu, kas nepieciešams tādiem kempingotājiem kā mēs – džemperi un cimdi, malka un gāze, ēdiens un marshmallows, milzīgs daudzums karšu un citu aksesuāru. Kamēr iepirkām nepieciešamo, ārā jau bija iestājusies tumsa. 

Visos kempingos, kurus apmeklējām, standarta aprīkojumā ietilpst aptuveni 70cm diametra “katls” kurā kurināt ugunskuru, kā arī galds ar soliem. Atvēlētās teritorijas izmērs bija dažāds, kanjonā mums bija ļoti liels plašums, taču pati vide bija visai garlaicīga – priežu skujām klāta zeme, nelielas priedītes, nekāda norobežojuma. Joshua Tree kempings salīdzinoši bija daudz mājīgāk norobežots un pats atradās gleznainā apvidū.

Iekūrām ugunskuru, pasildījāmies, taču gaiss bija tik auksts, ka īpaši ilgi uzkavēties negribējās. Līdām vien teltī. Ņemot vērā, uz telts joprojām atradās sniegs, kurš nakts laikā tā arī nenokusa, turklāt ar ledu pārklājās arī telts iekšpuse, jāspriež, ka temperatūra pa nakti bija vairāki celsija grādi zem nulles. Sākumā protams bijām ļoti nemierīgi – vai jaunie dūnu guļammaisi pierādīs ticamību saviem parametriem? Sākumā Nora ik pa brīdim čamdija Oliveru, taču beigās silti kā pelmenīši sagaidījām rītu un nosala labi ja deguni. 

Rīts gan sagādāja nelielu pārsteigumu – pa tumsu nejauši ārā biju atstājis čipsus un marshmallows paciņu, kuru vietējie kraukļi ar lielāko prieku ņammāja, kad izlīdām no telts. Mācība rokā – uz galda neko neatstāt! Labi, ka to nebija pamanījis parka reindžers, dabūtu vēl trūkties, jo par šo brīdinājumi bija visur. 

Rīta pusi pavadījām vēlreiz apstaigājot kanjonu no dažādiem leņķiem, apmeklējot dažādas dokumentālajās filmās redzētās vietas, piemēram Amerikas pirmās arhitektes-sievietes veidotās ēkas un torni. 

Pamanījos paklupt uz nejaukas formas akmeņa un izmežģīt potīti, kura pēc tam traucēja normāli staigāt vairākas dienas, kad vienā brīdī atkal sāka velties virsū sniega mākoņi. Visu apņēma balta migla, sniga slapjš sniegs, tāpēc krāmējāmies un devāmies vien tālāk, mierinot sevi ar domu, ka sniegputenī Kanjonu redzēt ir kas daudz neparastāks un ne daudzi ko tādu šeit ir piedzīvojuši. 

Tālākais ceļš gan uzreiz prom no Kanjona mūs neaizveda. Biju izvēlējies maršrutu, kas veda tuvu kanjona malai, līdz ar to ik pa brīdim piestājām pavērot miglā tīto kanjonu. Kanjonam apbraucām gandrīz apkārt, pa ceļam piestājot arī tādās vietās, kur pēkšņi bija kļuvis par 20 grādiem siltāks un nebija ne miņas no mākoņiem vai sniega. 

Pa ceļam biju izplānojis piestāt pie interesantas vietas, Kolorado upes līkuma, kuru sauc par Horseshoe Bend. Šo vietu biju noskatījis Instagram, taču nebija nemazākā priekštata ko šeit īsti sagaidīt. 

Piestājām ceļa malā, kur jau stāvēja daži desmiti citu automašīnu un devāmies augšā pa kāpu, virzienā, kur devās citi cilvēki. 

Uzkāpjot kāpā, secinājām, ka no šejienes vēl tikai sākas visai gara taka. Cilvēki stājās lai fotografētu plašo skatu no kāpas augšpuses un tad turpināja aptuveni kilometru garo ceļu līdz vietai, kur pulcējās lielāks cilvēku bariņš. 

Spīdēja silta saule, laiks bija manāmi uzlabojies, bet tad, es piegāju pie malas. Šoks bija pat lielāks par to, kuru pirmo reizi izjutu kanjona malā. Grandiozs augstums un plašums, putni, kas lido zem kājām, spilgti zaļa upe, kurā kā punktiņi pārvietojas laivas. Kopējais augstums šajā vietā mazāks kā pie lielā kanjona, taču vertikālais kritums ļoti liels uzreiz pie pašas malas – 300 metri, turklāt nekādu barjeru vai celiņu. Cilvēku sēž uz malas, šūpo kājas. Elpu tiešām aizrāva arī burtiski, pat nedaudz asaras saskrēja acīs. 

Dabas skatu baudīšanas apraksti blogā man īpaši nepadodas, ko tur lai raksta – izvēdinājām matus, uzsūcām pozitīvo enerģiju un izbadījām skatu kādu brīdi arī ne caur objektīvu, bet savām acīm un tad jau devāmies tālāk.

Nākamais mērķis bija vieta, kuru ieraugot, mormoņu ceļinieki nekādi citādi nevarēja aprakstīt, kā paradīzi zemes virsū, tāpēc nosauca to par Zion (Ciāna, kas mormoņiem ir vārds ar daudz nozīmēm, tostarp svēta vieta). 

Pirmais iespaids iebraucot šajā kalnainajā apvidū bija – krāsas! Šīs klintis bija sarkanas ar zaļu, jo apaugušas ar kokiem. Pat asfalts bija sarkanā tonī. 

Kempings un apmeklētāju centrs atradās pašā kanjona apakšā, tāpēc nakšņojām gigantisko klinšu ieskauti. Pati teltij atvēlētā vieta šeit bija daudz mazāka, taču kempings kopumā bija ļoti sakopts un patīkams. Iekūrām ugunskuru, atpūtāmies, pagatavojām vakariņas. 

Amerikā uz ugunskura cep tikai
Amerikā uz ugunskura cep tikai “Smores”. Neko citu. 

Nākamajā rītā jau laicīgi paēdām, sapakojām mantas un pārvietojām mašīnu uz apmeklētāju centru. Tas tāpēc, ka plānojām doties iepazīt dabas parku, bet ar automašīnu šeit braukt nedrīkst – tāpēc jau agri no rīta ieteicams novietot mašīnu stāvvietā. Vēlāk dzirdējām, ka daudzi nemaz netika ielaisti stāvvietā, un tika nosūtīti uz tuvāko pilsētu, no kuras uz Zion parku iespējams atbraukt ar bezmaksas shuttle autobusu. 

Iekāpām tādā pašā autobusā un devāmies izpētīt dabas takas. Pirmā taka skaitījās vienkārša, lai arī protams, tādas plakanas valsts iedzīvotājiem kā mēs, arī šeit bija visai stāvi kalniņi. Izgājām nelielam ūdenskritumam pa otru pusi, sabildējām smukus skatus, tad devāmies uz nākamo taku. 

Šai takai skaitījās augstāks grūtības līmenis, taču ne pārāk liels garums. Nolēmām pamēģināt, sak, ja būs par traku, iesim atpakaļ. Kādu laiku taka bija vienkāršs asfaltēts celiņš, kas, serpentīna veidā, ļoti stāvi virzījās gar klints sienu. Stāvums bija pamatīgs, taču kaut kā aizelsušies un pamazām virzījāmies uz priekšu. Kad šādi bija iets kādu pusstundu, celiņš palika mazāks, pazuda segums, līdz vienā brīdī jau gājām pa šauru smilšu taciņu, galvu reibinošā augstumā. Atgādināšu, ka gājām kā jau parasti visi trīs, kopā ar piecgadīgo Oliveru.

Te pēkšņi, sastapām grupiņu vecāku cilvēku, kuri bija apstājušies un bloķēja turpmāko ceļu (kā jau teicu, taka bija ļoti šaura un pa labi bija kritums). Izrādās tālāk sekoja vēl viens takas sašaurinājums, šoreiz tik šaurs, ka jāturās pie klintī iemontētām ķēdēm. 

Neesmu drošs, kas šajā brīdī bija noteicošais. Vai tas, ka bijām tik ilgi gājuši, lai pēkšņi grieztos atpakaļ. Varbūt tas, ka negribējām padodies kopā ar pensijas vecuma cilvēkiem. Vai arī tas, ka Olivers par visu varu gribēja redzēt, kurp dodas pārējie cilvēki. 

Ieņēmām pēc iespējas drošāku pozīciju ar Oliveru pa vidu, viens no mums viņu turēja pie rokas, ar otru roku viņš pats turējās pie ķēdes, un tā kaut kā palēnām, nedaudz svīstošām rokām, devāmies vien tālāk. 

Katrā ziņā, cerība bija tāda, ka šis ir tāds viens posms un tālāk viss būs normāli. Diemžēl tā nebija, pēc nākamā līkuma situācija pasliktinājās, jo šeit taka bija no slīpa smilšakmens, kuru, loģiski, klāja dzeltenās smiltiņas, kuras izteikti slīdēja. Atzīšos, ka šeit man bija bail ne tikai kā vecākam, kura piecgadnieks nekādi nekur nav piestiprināts, bet arī vienkārši kā cilvēkam, kuram bail no augstuma un šādas visai neomulīgas vietas. 

Tomēr turējāmies, uzmanījāmies un kaut kā tikām līdz takas galam. Nedaudz biju vīlies, jo Apslēptais Kanjons, uz kuru devāmies, bija vienkārši šaura eja starp klintīm, bez kāda konkrēta gala punkta vai panorāmiska skata uz apkārtni. Arī Olivers bija vīlies un nesaprata, kur īsti beidzas taka – lai mēs rādam, kur jāiet tālāk. Katrā ziņā piedzīvojums bija pavisam iespaidīgs arī bez tā. 

Kamēr tikām lejā, bijām pietiekami noguruši, turklāt tuvojās laiks, kad jādodas tālāk – līdz naktsmītnei bija dažu stundu brauciens un bija jau vēla pēcpusdiena. 

Nākamā diena gan bija paredzēta krasi atšķirīga no līdzšinējām, jo nakšņosim nevis teltī, bet labā viesnīcā uz slavenās Las Vegasas “Strip” ielas. Par to, nākamajā rakstā.

ASV 2: Sākam

Mūsu diena sākās ar pamatīgu amerikāņu pankūku kaudzi brokastu ēstuvē Cocos (kā gan pareizi tulkojams diner?), kas atradās pāri ielai. Uzņēmuši enerģijas devu, aizstaigājām līdz Disnejlendas veikalu ielai, kur sapirkām kaudzīti dažādu suvenīru ģimenēm, un tad devāmies uz Alamo biroju pēc savas tuvāko nedēļu mājvietas – automašīnas.  Automašīna bija pilnīgi jauns Hyundai Sonata ar plašu salonu un ērtiem krēsliem, protams, benzīna motoru un automātisko pārnesumu kārbu, komfortabls un pasakaini vienkārši vadāms. Pirmais uzdevums bija aizbraukt līdz lielveikalam un iegādāties Oliveram auto krēsliņu, kuru nopirkt bija lētāk nekā dienas īres maksa auto nomas kantorī. 

Amerikas lielveikali ir gluži kā pilsētas pilsētās. Tie visi ir līdzīgi un plaši, ar gigantiskām autostāvvietām, kurās “atļauts” pārvietoties tikai līdz savai mašīnai – tiklīdz no viena veikala iesi uz nākamo ar kājām, cilvēki jautās vai viss ir kārtībā, vai mašīnai nav kāda problēma notikusies, vai neesi apmaldījies. Trotuārus šeit izmanto tikai kā dekoratīvus elementus. 

Pēc uzbūves tie visi ir vienādi – katra lielveikala trīs stūros atrodas liela izmēra “department store”, kas parasti ir Macies, JC Penny, Sears vai Nordstrom. Šie veikali atgādina Stokmann, kur katrā stāvā ir sava tipa preces. Pa vidu šiem veikaliem ir mūsu lielveikalu stila iekārtojums ar parastiem mazajiem apģērbu veikaliem. Kaut kur apakšstāvā ir restorānu zona. Amerikas lielveikalos nekad nav pārtikas nodaļas, jo dīvainā kārtā, RIMI un Maxima tipa veikalu viņiem nav (t.i. tādu, kur ir gan pilns pārtikas sortiments, gan arī dažādas ikdienas preces). Ir atsevišķas veikalu zonas vai teritorijas, kurās atrodami tādi veikali kā Walmart un Target, kuros tirgo visas tās sīklietas, kuras atradīsiet Maximā, taču joprojām bez ēdienu nodaļas. Ēdienus pārdod vēl citos veikalos, kuri arī atrodas atdalītās zonās, kas bieži vien ir pat desmit kilometrus nost no “lielveikaliem” un no “supermārketiem”. Apģērbu veikali, supermārketi un pārtikas veikali ir trīs dažādu tipu veikali Amerikā un tie visi reti kad atrodas tuvu viens pie otra. Ja tev vajag reizē apģērbu, šampūnu, telefonu un svaigas zivis – var nākties braukt uz trim dažādām veikalu “pilsētiņām”, kuras var būt visai tālu viena no otras. 

Interesanti, ka lielie pārtikas veikali ir ļoti šiki iekārtoti, skaistas pārtikas pārpildīti un ļoti patīkami. Turklāt, visos, kuros pabijām – Safeway, Raleys, Vons, Ralphs – ir pārbāzti ar ekoloģisku pārtiku. Vairs nav jāmeklē eko veikali, zaļā kustība vismaz Kalifornijā ir ieņēmusi arī parastos pārtikas veikalus. Ir protams arī tieši uz bioloģisko pārtiku orientēti veikali, bijām arī tādos – Whole Foods un Sprouts. Jebkurā no minētajiem pārtikas superveikaliem, liela daļa no precēm ir “NON GMO”, “NO COLORING”, “NO PRESERVATIVES”, “NO ADDITIVES” un visādi citādi, ja var ticēt, pilnīgi normāla pēc mūsu standartiem. Pienam bieži ir norādīts, ka tas iegūts no govīm, kurām nav dotas antibiotikas, kuras ēdušas zāli un staigājušas pa pļavām un tamlīdzīgi. Daudzas no šīm lietām tiek apliecinātas ar dažādiem lokālajiem Eko sertifikātiem. Turklāt par atkārtotu papīra turzu lietošanu tiek dotas atlaides. Tas viss protams nāk par savu cenu, pārtika šajos augstākās klases pārtikas veikalos ir ārkārtīgi dārga, lai gan es protams pieņemu, ka ir arī lētāki “prastie” pārtikas veikali, kurus neizdevās atrast. Piemēram sagriezta graudu tostermaize maksā vidēji $3.5 (kas ir aptuveni tik pat eiro). Līdz ar to, dokumentālajās filmās redzētais arguments šķiet visai ticams – nopirkt dažus burgeru komplektus tik tiešām ir lētāk, nekā sastāvdaļas priekš gatavošanas mājās. 

Kad bijām apmeklējuši M&M’s pasauli, nopirkuši kedas un Olivera krēsliņu par $29, devāmies uz nākamo “pilsētiņu”. Šī pietura bija REI outdoor veikals, kas man personīgi ir kaut kas līdzīgs paradīzei uz zemes. Šeit atrodams viss sākot no salokāmām dakšiņām, līdz ekspedīciju teltīm. Mums bija nepieciešams trešais ziemas matracītis Oliveram, kā arī vesels lērums dažādu sīkumu – gāzes balons, trauki, nazis, Oliveram zandales utt. 

Pēc iepirkšanās, ieēdām lielisku picu netālu atrastajā ēstūzī California Pizza Kitchen (iesaku!) un tad jau varēja stūrēt uz šosejas pusi. Patiesībā laiks bija paskrējis ļoti ātri bija jau iestājusies krēsla, tāpēc nebija ko zaudēt laiku – līdz nakšņošanas vietai Joshua Tree nacionālajā parkā bija jābrauc vairāk kā divas stundas. Vēl pa šoseju braukuši nebijām, tāpēc jau pirmajā posmā izdarījām kļūdu, un nejauši uzbraucām uz maksas šosejas posma. Tiesa gan, automātiskais reģistrators nekādu rēķinu auto nomas kantorim pēc tam tā arī neatsūtija. Amerikā ir maz šādu maksas ceļu, šī bija vienīgā tāda vieta ar brīdinošiem uzrakstiem, tālākajos 3500 kilometros tā arī neko tamlīdzīgu vairs neredzējām. 

Vēl esot Rīgā bijām tikuši pie nacionālo parku apmeklētāja kartes, kas deva mums iespēju iegriezties jebkurā nacionālajā parkā ASV. Telšu vietas gan bija par maksu, bet, kā jau teicu, tās visas jau Rīgā biju rezervējis un apmaksājis. Apmaksāta telts vieta nedod tiesības apmeklēt pašu nacionālo parku, tāpēc, ja telts vieta atrodas tā teritorijā un nav abonenta kartes, jārēķinās ar 25-30$ ieejas maksu no automašīnas. 

Olivers jau bija aizmidzis, kad beidzot iebraucām nelielā miestā Twentynine Palms un iegriezāmies smilšainā ceļā, kurš veda uz mūsu Indian Cove kempingu. Kempinga reģistratūra bija slēgta, taču šajos kempingos prakse ir tāda – ja esi rezervējis vietu, un neesi ieradies laicīgi, tava telts vieta jau ir marķēta ar tavu vārdu, atliek tikai no rīta izbraucot pateikt, ka esi tomēr nakšņojis (un atdot vārda lapiņu). Telts vietas numurs jau bija zināms no rezervācijas. 

Viegli atradām savu telts vietu un izkāpām beidzot izlocīt kājas. Mūsu telts vieta bija klints malā, to no sānu malām nedaudz ierobežoja krūmi un pamatīgi akmeņi. Turpat netālu bija tīras tualetes. Pamanījām ka netālu atrodas viens tumšs kemperis, tāpēc gluži vieni arī nebijām, taču visādi citādi apkārt valdīja klusums, miers un tumsa. 

Un tad es paskatījos augšup. Debesis! Tās klāja miljoniem zvaigžņu! 

Tik daudz zvaigžņu es debesīs nebiju redzējis nekad. Gluži kā siets tās klāja debesis visos virzienos. Sajūta bija kā planetārijā. Izrādās, ka Joshua Tree nacionālais parks ir viena no tumšākajām vietām ASV, tāpēc te bieži braucot astronomi un citi debesu vērotāji. Internetā atrodamas debesu gaismas piesārņojuma kartes, kurās redzēsiet, ka Joshua Tree ir gluži kā melnajā caurumā. Varbūt ne gluži kempings, kurā atradāmies, bet tuvu tam. 

Pūta pamatīgs vējš, brīžiem likās, ka gāzīs no kājām. Telti uzsliet nebija tik viegli, brīžiem tā spiedās pie zemes un viļņojās, jo nu jau bija sākusies pamatīga vētra. Laiks bija pavēss un nepavisam nesaskanēja ar iepriekš lasītajām laika prognozēm, kurās bija teikts, ka maija sākums ir pēdējā iespēja nakšņot šajā tuksnesīgajā vietā, lai naktī nenāktos pamatīgi svīst. Realitātē pa dienu bija padsmit grādi un naktī tikai daži grādi virs nulles. Arī Losandželosā bija vēsi. Pāris dienas iepriekš pa TV bijām redzējuši, ka šis nebūt nav normāls klimats rietumu krastā – kāds īpaši nepatīkams ciklons bija ietekmējis vairākus štatus un temperatūras bija netipiski zemas. Te tev nu bija – mani plāni par “samaksāsim par biļetēm vairāk, toties ceļosim siltajā Maijā” bija izgāzušies. 

Telts bija uzslieta un nospriegota, taču tāpat vibrēja spēcīgajā vētrā, kamēr mēs lēnām laidāmies miegā, savā pirmajā nacionālajā parkā. 

Gribu jums nedaudz pastāstīt arī par ASV nacionālajiem parkiem un dabas aizsardzību. Turieties, ir interesanti!

In every walk with Nature one receives far more than he seeks

— John Muir

1851. gadā kādā kalnu ielejā iemaldījās bruņots armijas bataljons, kuru mērķis bija meklēt un iznīcināt indiāņus. Kāds vīrs šajā grupā, ārsts, kura vārds bija Lafajets Bunels, bija tik ļoti pārņemts ar ielejas skaistumu, ka ieteica pārējiem šai vietai dot vārdu. Kļūdaini uzskatot, ka šādi sauca patriektos indiāņus, viņi nosauca šo vietu par Josemītu ieleju. 

Tieši Josemītu ielejas atklāšana iekustināja notikumus, kas noveda līdz kaut kam nekad neredzētam visas cilvēces vēsturē: norobežot lielu dabas teritoriju tikai ar mērķi saglabāt tās skaistumu, pilnīgi visu cilvēku baudai un nākotnes paaudzēm. 

Apkārt risinājās pilsoņu karš, un ik dienas krita simtiem karavīru, bet Abrahams Linkolns parakstīja likumu, kas pirmo reizi pasaulē paredzēja aizsargāt skaistu ieleju un grupiņu koku, kurus viņš nekad nebija redzējis, tūkstošiem jūdžu attālajā Kalifornijā. 

Dažus gadus vēlāk tika izveidots pasaulē pirmais nacionālais parks – Jeloustouna (Josemītu ieleja bija pirmā aizsargājamā teritorija, bet nebija nacionāla, jo tās kontrole sākotnēji bija Kalifornijas štata rokās). 

Amerikā vārds “nacionāls” tiek uztverts pavisam atšķirīgi kā pie mums. Aizsargājama teritorija, kuras nosaukumā ir “nacionāls” viņu izpratnē ir teritorija, kurā zeme nepieder privātpersonām, bet visai tautai. Nacionālais parks, tas ir mūsu parks. Mēs, tauta, esam tā īpašnieki un tāpēc esam par to atbildīgi. Interesanti, vai Latvijā ir mums – pilsoņiem – piederošas zemes? Vienīgais, ko varu iedomāties ir Latvijas Valsts Meži, taču tas manās acīs ir vairāk mežizstrādes uzņēmums ar ģeniālu mārketinga komandu. 

Starp citu, vērts pieminēt, ka Latvijas vecākā aizsargājamā teritorija, kas esot arī otra vecākā aizsargājamā teritorija Eiropā, ir Moricsalas rezervāts, dibināts 1912. gadā. 

Amerikā ir piecdesmit deviņi nacionālie parki, lielākie no kuriem ir aptuveni puse no Latvijas pēc teritorijas. Vēl ir ļoti liels skaits štatu pakļautībā esošu aizsargājamu teritoriju, kurās atļautās aktivitātes ir mazāk ierobežotas. Amerikā ir ļoti daudz skaistas un neskartas dabas, tā ir milzīga valsts un filmās redzamās lielpilsētas nebūt nav Amerikas vizītkarte. Te ir tik daudz ko redzēt, tik liela dabas dažādība un plašumi, ka nespējām vien nociesties sagaidīt rītdienu, lai sāktu iepazīt kaut šo nelielo daļu, kuru bijām iekļāvuši savā maršrutā. 

ASV 1: Prologs

UZMANĪBU: CEĻOJUMU APRAKSTI AR VISĀM BILDĒM IR PĀRCĒLUŠIES UZ JAUNU VIETNI: https://pasaule.dodies.lv

 

 

Amerikas Savienotās Valstis man nav svešas. Šeit viesojies biju jau septiņas reizes, kas, kā smejos, ir vairāk nekā esmu bijis Igaunijā, taču visas šīs reizes ir bijušas darba komandējumos, kuros dažreiz neko daudz nesanāk redzēt. ASV ir liela valsts un tā patiesi izprast to ir grūti. Katrā štatā ir savas īpatnības un reizēm šķiet, ka tie ir tik pat atšķirīgi kā valstis Eiropā.

Tie, kuri seko līdzi šiem ceļojumu aprakstiem tūlīt smiesies, bet man jau sen bija nepiepildīts sapnis aizbraukt arī uz pavisam atšķirīgo Ameriku – uz Kaliforniju. Liekas katru ceļojuma aprakstu iesāku ar to, ka man tur nokļūt ir bijis sapnis. Bet tā redz sanāk, es sapņoju par svešām zemēm vairāk kā par jaunu auto vai datoru.

Biju bieži dzirdējis, ka Kalifornija nemaz nav štats, bet valsts. Pat uz oficiālā karoga ir teksts “Kalifornijas republika”. Šis štats solīja daudz, tāpēc bija pienācis laiks doties un to visu pārbaudīt – šoreiz kopā ar Noru un Oliveru, kuriem tas bija pirmais brauciens uz filmās visbiežāk redzēto valsti.

Esmu pamanījis, ka ceļojumu aprakstos visu slavēju un bieži lietoju vārdu “fantastiski”, reti kad rakstu par slikto. Kad lidojām savu pēdējo lidojumu mājup no Helsinkiem uz Rīgu, sanāca noklausīties sarunu, kas risinājās divas krēslu rindas uz priekšu. Divas latviešu sievietes bija bijušas līdzīgās vietās kā mēs, tajā pašā laikā. Viņas lidmašīnā bija pamanījušas kādu Latvijā populāru dziedātāju un iepazinušās. Interesanti bija dzirdēt pilnīgi atšķirīgu viedokli par redzētajām pilsētām. Vai tas būtu latvieša asinīs pamanīt negatīvo, vai arī man ceļojumus iznāk plānot kaut kā atšķirīgi, to es nezinu, taču tas mani tikai vairāk pārliecināja, ka lietās saskatīt pozitīvo no malas izskatās daudz jaukāk un pie šī pieturēšos arī turpmāk (un ar laiku, varbūt arī sākšu to ievērot reālajā dzīvē).


Kad pirms gada apmeklēju Lielo Kanjonu, pirmo reizi radās skaidra apziņa, ka vēlos šeit atbraukt ar ģimeni un apmeklēt ASV nacionālos parkus. Doma par Sanfrancisko apmeklēšanu kaut kur apziņas tālajos plauktos mājoja jau sen, taču kad ieraudzīju reindžerus un apmeklētājiem ideāli pielāgoto infrastruktūru, sapratu, ka ir vēl viena interesanta Amerikas seja, kuru vēlos izpētīt dziļāk.

Reāla plānošana sākās tad, kad pēkšņi vairākas aviokompānijas sāka piedāvāt lētākas cenas uz ASV rietumkrastu. Amerika ir liela, tāpēc no Rīgas nokļūt kaut kur Losandželosā nozīmē veselus divus garos lidojumus, kas savukārt nozīmē to, ka cenas vienmēr ir bijušas nedaudz par lielu. Kad parādījās šāda izdevība, sākās drudžaina klikšķināšana, ātras maršrutu skices, pēkšņas plānu maiņas lai paspētu uz dažādiem saviesīgiem pasākumiem tepat Latvijā, līdz beigās biļešu rezervēšana kaut kad divos naktī.

Teorētiski, es neesmu sevišķā sajūsmā par ceļojuma izplānošanu līdz pēdējai minūtei, taču izrādījās, ka šajā jautājumā īpašas izvēles nebūs: kaut kad februāra sākumā, neko nenojausdams pētīju nakšņošanas iespējas Nacionālajos Parkos, kad secināju, ka telšu vietas ir nepieciešams rezervēt. Turklāt, rezervācija atveras kaut kad februārī un visas labās vietas tiekot rezervētas jau pirmajās dienās. Ātrs skats uz kalendāru – rezervācija atveras šodien!

Nav jau grūti rezervēt telts vietu, taču, ja brauciens ilgst trīs nedēļas, uzminēt kurā dienā es būšu konkrētajā nacionālajā parkā nemaz nav vienkārši, sapratu, ka nāksies plānot visu pavisam nopietni.

Zināju, ka sākums un beigas ir Losandželosā, ka Oliveram vēlamies parādīt Disnejlendu un, ka pa ceļam vēlamies apmeklēt vairākus nacionālos parkus, balansējot starp dažādību un steigu. Vienmēr gribas redzēt tik daudz, bet neizbojāt braucienu ar lielu skriešanu.

Papildus pamatīgai maršruta plānošanai, nācās plānot arī bagāžu – tā kā lielāko ceļojuma daļu bija plānots pavadīt teltī, divu pieaugušo cilvēku mugursomās papildus parastajām lietām un apģērbam bija jāietilpina arī telts, trīs ziemas guļammaisi un paklājiņi, trauki kempingošanai un dažādas citas lietas, kuras nepieciešamas ilgstošai dzīvošanai ārpus hoteļu servisa pakalpojumiem. Sākotnēji bijām plānojuši daudz no šīm lietām iegādāties REI veikalos ASV, taču Eiro un Dolāra kursa sliktās attiecības dēļ, ASV pavisam nelaikā bija kļuvis par ārkārtīgi dārgu galamērķi. Izdevīgāk tūrisma preces bija iegādāties vēl šeit, Latvijā.

Par praktiskajiem aspektiem un plānošanu varētu nākties rakstīt kādu īpašu epilogu, lai tagad nenomocītu lasītāju, tāpēc plānošanas lietas tagad liksim malā un pārcelsimies dažus mēnešus nākotnē, kad izkāpām no lidmašīnas un pirmo reizi savā ceļojumā spērām soļus uz Amerikas bēšīgā trotuāra.

“The sea was red and the sky was grey,
wondered how tomorrow could ever follow today.”

— Going to California, Led Zeppelin

Amerika ir viena no tām pasaules daļām, kur viss ir jūtami atšķirīgi. Gaiss smaržo citādi, vide ir citās krāsās, mašīnas ir citādākas un pat ceļa zīmes nav tās pašas. Manās acīs, visa Eiropa ir diezgan vienāda, ja to salīdzina ar pirmo sajūtu ierodoties ASV.

Pat lidostas ir atšķirīgas. Plati, bet zemi gaiteņi ar palietotiem paklājiem, nekādu dizaina izpausmju, praktiskas un vienkāršas telpas, kuras prasās pēc modernizācijas.

Šī īpašā sajūta, ka atrodies pavisam jaunā pasaulē man ir bijusi tikai dažas reizes mūžā – pirmo reizi esot ārzemēs, kad ierados Vācijā, pirmo reizi esot Āzijā un pirmās dažas reizes ASV. Nu jau vairs reti sajūtu šo smaržu un īpašo gaisu, taču atmiņā tas saglabājies labi – tā atklājēja sajūta, ka esi ieradies tur, kur ir tik daudz ko iepazīt.

Bijām iepriekš noskaidrojuši, ka no Losandželosas starptautiskās lidostas uz centru iespējams aizbraukt ar diezgan lētu shuttle autobusu (LAX FlyAway). Nebijām droši vai uz to paspēsim, jo ar tām lidmašīnām jau nekad neko nevar zināt, taču beigās viss risinājās gludi, imigrācija nebija sarežģītāka par ierašanos jebkurā citā valstī un bagāžu sagaidījām neticami ātri.

Arī autobuss bija atšķirīgs un savāds. Tas bija līdzīgs lielam džipam, uz kura uzmontēta kulba. Šoferis bija melnādains džeks, kurš pie somu ielikšanas kravas nodalījumā, deva mājienu, ka ja maksāšu skaidrā, varu maksāt tikai par diviem.

Brauciens bija garš un tuvojās pusnakts. Pa logu neko redzēt nevarēja, vienīgais, kas liecināja, ka esam citā valstī, bija autobusa interjers un GPS ekrāns, kurā virziena bulta rādija attālumu līdz viesnīcai.

Pašas viesnīcas durvis gan bija slēgtas. Darbinieku nebija, tikai koda atslēga un telefona numurs. Mums protams nebija lokālās telefona kartes, jo, ja tādu taisītu, tad protams tikai nākamajā dienā. Kopā ar mums uz viesnīcu ieradās arī kāds vīrietis, kurš par slēgtajām durvīm bija tik pat pārsteigts kā mēs. Viņam gan bija telefons ar interneta pieslēgumu, kurā viņš atrada pirms divām stundām sūtītu e-pastu, ka tiem, kas ierodas vēlu, durvis jāatver ar kodu. Dotais kods gan nestrādāja, tāpēc viņš zvanīja uz norādīto telefona numuru, kur viņam paskaidroja, ka kods šodien ir mainīts, bet epastu pārrakstīt ir aizmirsuši. Nepietika ar to, ka bija jātiek iekšā, savas istabas numuru taču tāpat nezinājām – vīrietis bija tik laipns, ka iedeva arī mums parunāties ar viesnīcas pārstāvi. Droši vien ja nebūtu sastapuši šo cilvēlu, gulēt aizietu stipri vēlāk.

Pēc nelielā starpgadījuma, ievācāmies šaurajā istabiņā un ieslīgām divdesmit četras stundas gaidītajā miegā.

Losandželosā pulkstenis no Rīgas atšķiras par veselām desmit stundām, tāpēc miegs bija nemierīgs. Pamodāmies nepieklājīgi agri un devāmies pastaigā. Šī pirmā viesnīca bija rezervēta Holivudā, netālu no Holivudas bulvāra. Plāns šeit bija triviāls – apskatīt zvaigznes uz trotuāra, atrast punktu no kura redzams Holivudas uzraksts un tad doties tālāk. Sākumā gan bija jāatrod īstas brokastis, jo mūsu “viesnīcā” tās sastāvēja tikai no iesaiņota mafina un sulas.

Septiņos no rīta nekas nebija atvērts. Ielas kā izlaucītas, slēģi ciet. Foursquare un Yelp biju noskatījis dažas iestādes, kurām bija jābūt vaļā un vienu no tām arī izdevās atrast. It kā nedaudz labāka par parastu ēdnīcu, bet ne gluži hipsteru kafejnīcu līmenī, iestāde bija pieņemama un brokastis garšīgas, tikai nepatīkami dārgas un priekš man pazīstamās Amerikas – ļoti mazas. Pirmais kas ienāca prātā – droši vien jo Holivuda, jo nu nekur nav īsti normāli atstāt 40 eiro par omletēm un kafiju. Taču kā vēlāk secinājām, ne īsti Holivuda pie vainas. Drīzāk visa Kalifornija.

Kad ilgi gaidītais kofeīns pabeidza ķīmiskos procesus un pamodināja organismu, mierīgā solī nostaigājām aktīvāko no Holivudas bulvāra posmiem, kurš, tāpat kā mēs, nu jau bija pamodies. Sastapām Zirnekļcilvēku, iegājām gan Disneja, gan piecu dolāru veikalos, izmetām nelielu loku arī pa mazākām sānielām un, pēc vēl vienas kafijas iedzeršanas, devāmies pēc somām.

“I’m afraid of americans” –David Bowie Kā izrādijās, slavenais Hollywood uzraksts ir redzams no mūsu viesnīcas ieejas durvīm. Kā izrādijās, slavenais Hollywood uzraksts ir redzams no mūsu viesnīcas ieejas durvīm.

Zinot, ka ies grūti ar laika maiņām, šajā dienā nebiju ieplānojis neko grandiozu, tik vien cik pārvākšanos uz nākamo viesnīcu, kura atradās pie nākamās dienas lielā galamērķa – Disnejlendas. Par sapņiem te nekas nav jāraksta, droši vien daudzi bērnībā ir dzirdējuši šo vārdu, kas apzīmēja vien nesasniedzamu tālu sapņu zemi.

Anaheima ir cita pilsēta, kura gan neatrodas īpaši tālu no Losandželosas. Tik vien cik metro brauciens līdz Losandželosas centram un tad četrdesmit minūtes ar vilcienu. Vienu lietu gan nošāvām greizi – nebijām iepazinušies ar šī vilciena sarakstu. Izrādijās, ka starppilsētu vilciens, kurš dotu mums tiesības dzelzceļa stacijas glabātuvē nodot smagās somas, bija palaists garām, un tas, kura biļetes mums šādas tiesības nedod – jāgaida divas stundas. Ar lielajām somām nekur tālu staigāt negribējās, tāpēc aizgājām tikai uz Meksikāņu ieliņu netālu no stacijas. Tur risinājās Cinco De Mayo (piektā maija) svinību tirdziņš.

Losandželosas Union Station Losandželosas Union Station

Pēc izkāpšanas no vilciena atlika vēl pēdējais nelielais pārbrauciens ar autobusu un gandrīz jau bijām tikuši līdz savai viesnīcai. Šī, lai arī klasificējās kā motelis, bija daudz jaukāka un modernāka vieta un te bija patīkami pavadīt tuvākās divas dienas.

Par Disnejlendu sava īpaša atkāpe. To es nezināju, taču izrādās tā pa īstam ir tikai viena vieta pasaulē, kas saucas Disnejlenda un tā ir šī – orģinālā Volta Disneja radītā atrakciju pasaule Anaheimā. Divdesmit gadus vēlāk tika izveidots otrs komplekss – Disneja pasaule (Disney World) Floridas štatā. Bez šīm divām, ārpus ASV šobrīd eksistē Eiro Disneja parks Parīzē (nesen gan pārsaukts arī par Disneyland Paris), kurš nepieder Disney kompānijai, kā arī Disneja parks Tokijā un Honkongā.

Man bija vājš priekštats par to, kas mūs šeit sagaida, taču bija skaidrs, ka braucot uz Losandželosu ar piecus ar pusi gadus vecu bērnu, to nedrīkst laist garām. Tas kas mūs sagaidīja, bija pārsteidzoši. No skeptiski noskaņotiem pieaugušajiem mēs ļoti ātri pārvērtāmies sajūsminātos bērnos un visas desmit stundas, ko šeit pavadījām, izbaudījām līdz maksimumam. Tā tiešām ir maģiska vieta. Iedomājieties, pasteidzoties notikumiem priekšā, kā mēs pavadījām savu brauciena pēdējo dienu? Izmainījām plānus un aizbraucām vēlreiz …

Blakus orģinālajai Disnejlendai ir arī otrs Disneja parks – Kalifornijas piedzīvojumu pasaule. Es gan teiktu, ka viņi principā ir vienots liels parks, kurš sadalīts uz pusēm. Apmeklēt vajag abus, taču katram ir savas nianses. Ja esat šādas izvēles priekšā – priekšroku dodiet orģinālajai Disnejlendai un Kalifornijas piedzīvojumu atstājiet otrai dienai. Abus vienā dienā apmeklēt nav fiziski iespējams, jo arī vienai Disnejlendai ar vienu dienu ir pamaz.

Tad kas īsti te atrodams? Smaidīgas sejas, fantastiski trakas un pārsteidzošas atrakcijas, līdz sīkākajām detaļām nostrādātas multeņu pasaules un, nezinu, kaut kādi burvju putekļi kurus nevar ne saskatīt, ne aprakstīt. Ja esat bijuši Junibacken Stokholmā un braukuši ar lidojošo vilcieniņu – tas būtu mazākais un vienkāršākais no tā, ko var atrast Disnejlendā. Dažas no atrakcijām bija vienkārši ģeniālas. Es nezinu cik no šīs maģijas ir atrodams Parīzē, taču mēs to noteikti dosimies pārbaudīt.

Pārguruši un izpriecājušies ievēlāmies gultā. Rīt sākas jau cita amerika  – dosimies pēc noīrētās automašīnas un nākamo nakti jau pavadīsim teltī. Par to – nākamajā rakstā.

Vjetnama un Kambodža vēlreiz

Pavisam negaidīti sanāca atkārtoti aizbraukt uz Hanoju un Pnompeņu, lai arī pirms pusgada jau tur ar ģimeni bijām atvaļinājumā (rakstu sērija šeit). Šoreiz tas bija darba sakarā, taču dažas brīvdienas man bija un sanāca arī šo to apskatīt. Hanojā nostaigāju divdesmit kilometrus, bet Pnompeņā pat izīrējām mopēdus un nobraucām vairāk kā sešdesmit kilometrus pa laukiem, takām un ciemiem. Brauciens bija īsteni fantastisks, kas tāds, kas paliks atmiņā uz mūžu. 

Āzija 5: Kambodža

Sasvīduši, noguruši un dezorientēti ievēlāmies tīrajā un modernajā Mika un Zanes dzīvoklī. Tiem, kas to vēl nezin, Miks un Zane Kambodžā dzīvo jau vairākus gadus. Sākotnēji tas bija plāns īsākam laikam, taču viņi to tikai pagarina un pagarina, jo viņiem šeit patīk. Zane strādā par skolotāju starptautiskajā skolā, bet Mikam ir paveicies un viņš var strādāt no jebkuras vietas pasaulē. Ja man būtu tāda iespēja, es arī droši vien izvēlētos kādu no šī reģiona valstīm. 

Izrādījās, ka mums ir daudz par ko runāt, vai tur pie vainas tas, ka beidzot atvedām ciemos latviešu valodu, vai arī vienkārši mums uzreiz izveidojās labs kontakts, bet vakars pagāja ļoti jautri un nebija nekādu nepatīkama klusuma brīžu. Olivers uzreiz sajutās kā mājās un pilnībā aizmirsa, ka viņam ir vecāki – Zane kļuva par viņa labāko draudzeni. Šķiet visiem bija patīkami sajust kādas pārmaiņas ikdienas dzīvē. 

Vakarā izgājām pastaigāties pa rajonu un mūs aizveda uz interesantu jūras velšu ēstuvi, kur Miks demonstrēja savas zināšanas gliemežveidīgo ēdienkartē, izmēģinājām savus piecus veidus gliemezīšu un citu čaulveidīgo. 

Nākamajā dienā devāmies nelielā izbraucienā ārpus centra. Tā kā pilsētas kā tādas nav mūsu interešu augšgalā, mūsu gādīgie izmitinātāji noīrēja tuktuku un devāmies cauri pilsētai upes virzienā. 

Kambodžas galvaspilsēta Pnompeņa ir viena no tām pilsētām, kurai cauri tek varenā Mekongas upe, kura ir 4200km gara. Šo upi savos Āzijas ceļojumos esam šķērsojuši bieži, un bijuši gandrīz visās valstīs, kurās tā tek. Šajā pilsētā Mekongas upē ietek un iztek (atkarībā no sezonas) Tonle Sap, kas ir tāds kā kanāls vai upe, kas savieno Mekongu ar Tonle Sap ezeru. Šis ir lielākais Kambodžas ezers, un atkarībā no sezonas, tā ūdens platība izmainās no 2700 līdz 16000km2 (sešas reizes!). Ezers ir ļoti nozīmīgs visa reģiona ekosistēmai. 

Tā kā mūsu dienas mērķis bija kāda no zīdtārpiņu audzēšanas komūnām upes otrā pusē, tuktuks uzbrauca uz neliela prāmja, ar kuru arī kārtējo reizi šķērsojām Mekongu un arī Tonle Sap upi, jo šajā vietā tās abas saplūst kopā. Starp citu arī ceļā no Vjetnamas uz šejieni šķērsojām upi tieši ar prāmi, tilta vēl nav nevienā no upes šķērsošanas vietām. 

Nav tālu jābrauc, lai no galvaspilsētas nokļūtu laukos. Jau upes otrā pusē vide izskatījās pilnīgi citādi. Ceļam nebija seguma, upes krastos atradās peldošie namiņi. Brauciens bija ļoti interesants. Pa aizvien šaurākiem zemes ceļiem devāmies cauri maziem ciematiem, reizēm no tuktuka bija jāizkāpj, lai tas tiktu cauri kādai dubļu peļķei. Karstums bija ļoti spēcīgs, taču bijām jau sākuši ar to aprast. 

Zīda ciemats uz kuru bijām atbraukuši, nodarbojās ar pilna cikla zīda auduma ražošanu. Zani un Miku meitenes jau atpazina, jo viņi šeit mēdz iebraukt ar dažādiem ārzemju ciemiņiem un Miks pa šiem lauku celiņiem mēdz braukāt ar velosipēdu. Kamēr ēnā atpūtāmies, mūs pacienāja ar garšīgiem augļiem un Olivers pabūvēja savu Lego. Tikām iepazīstināti ar zīdtārpiņu dzīves ciklu, sākot no zīdtārpiņu ēdienkartes un beidzot ar zīda audumiem, kurus Norai arī ļāva pamēģināt aust ar īpašajām stellēm. Oliveram brīdi pozitīvu emociju nodrošināja dienu atpakaļ dzimuši kucēni, kurus viņš atrada virtuvē zem galda. 

Kad viss bija izpētīts un radiniekiem audumi iegādāti, devāmies tālāk pa šiem skaistajiem celiņiem, kurus kārtējo reizi daiļrunīgi aprakstīt man neizdodas, tāpēc šīs rindas šķiet tik īsas. 

Pa ceļam apskatījām kādu budistu templi, redzējām govis, kuras ved mazgāties, budistus, kuri pieņem ēdiena ziedojumus no mājām un visādi citādi izbaudījām autentisku Kambodžas atmosfēru. 

Atceļā šķērsojām jau abas upes atsevišķi, tai skaitā kādu upē esošu salu, kas nozīmēja vairākus prāmīšus, kuri šoreiz bija stipri mazāka izmēra un pavisam sagrabējuši. Emocijas bija ļoti pozitīvas — ir tik forši, ja ir kāds vietējais, kurš var aizvest uz mazāk zināmām vietām, kuras reti apmeklē ārzemnieki. Savos ceļojumos vienmēr cenšamies notvert šo realitātes sajūtu, lai nav ceļojums kā caur ekrānu — vajag tikai apstāties, ieklausīties, paskatīties apkārt un sev atgādināt: klau, mēs taču esam Kambodžā! 

Kad bijām atpakaļ pilsētā, izmetām dažus lokus, lai apskatītu interesantus objektus turpat, piemēram, koku, kuru apsēduši liela izmēra augļu sikspārņi un tad devāmies paēst pusdienas.

Atlikusī dienas daļa pagāja ļoti laiski. Atpūtāmies, peldējāmies Mika un Zanes mājas jumta baseinā, Olivers spēlēja Xbox Kinect lēkājamās spēles un visādi citādi atslēdzāmies no ceļošanas. Klausījāmies stāstus par ikdienu šajā valstī, par ceļojumiem, citu cilvēku pieredzi, uzzinājām daudz ko interesantu arī par Pnompeņu, piemēram, ka pirmā sabiedriskā transporta līnija visā Kambodžā ir atklāta tikai šogad. Sākotnēji ar pirmo autobusu visi ir braukuši tikai intereses pēc, jo nebija saprotams, kāpēc jābrauc ar transportu, kurš ved no tādas vietas, kas nav pa ceļam, uz tādu vietu, kas nav galamērķis, turklāt dārgāk nekā to dara motorolleru taksis. 

Uzzinājām, ka šajā valstī starppilsētu autobusu biļetes droši var pirkt no tūrisma kompānijām, kas ir atšķirīgi nekā Vjetnamā, jo šeit cenas ar pašu autobusu kantori ir vienādas. Tāpēc tiku uzsēdināts aizmugurē Mika Honda motorollerim un devāmies šīs biļetes iegādāties. Brauciens krēslā bija foršs, turklāt secināju, ka Miks brauc kā īsts vietējais un no satiskmes nebaidās. Beigās izrādijās, ka biļetes no Pnompeņas uz Siem Reap bija pat lētākas pie tūrisma aģentūras nekā pie autobusu kompānijas. Atceļā vienīgi iedomājos, ka derēja uzreiz nopirkt arī biļetes no Siem Reap uz Taizemes robežu, bet kā izrādijās stundu vēlāk – ļoti labi, ka to neizdarījām. 

Vakarā, kad aiz neko darīšanas klikšķināju pa dažādiem linkiem Mika laptopā, pats nezinu kāpēc, nonācu lapā, kur varēja izlasīt par Taizemes vīzām. Vēlreiz gribēju apskatīt, vai tiešām zemes robeža no Kambodžas uz Taizemi mums nesagādās problēmas, jo tā izslavēta ar izspiedējiem un krāpniecības gadījumiem. Te pēkšņi, pamanīju, ka Latvijas nav to valstu sarakstā, kas kvalificējas uz “visa on arrival”. 

Sāku pētīt un secināju, ka internetā esošajos rakstos konfliktē terminoloģija saistībā ar to, kā iekļūst Taizemē. Izrādās, procedūra, ar kuru visi civilizētās pasaules dalībnieki iekļūst Taizemē, saucas “Visa exemption”,  t.i. viņiem vīzu nevajag. Bet pasaulē eksistē 11 valstis, tajā skaitā Čada un Latvija, kurām vīzu Taizemei vajag. Šo valstu pārstāvji var vīzu izgatavot uz robežas ar procesu “Visa on arrival”, kurš ir pieejams tikai lidostās

Visi interneta raksti par “visa on arrival” formām uz robežas bija patiesībā par mums nederīgo “visa exemption” procedūru, bet vienkāršības labad, interneta ceļotāji šo procesu sauc savādāk, sajaucot galvas mums (un čadiešiem). Latviešiem no Kambodžas uz Taizemi nav atļauts iekļūt pa zemi. 

Kas protams mums radīja milzīgu problēmu, jo mūsu lidmašīnas biļetes mājās bija tieši no Taizemes, un plānojām Kambodžu šķērsot ar autobusu. 

Nezinu kā mēs nokļūtu mājās, ja ar šo problēmu sastaptos jau tikai uz Kambodžas/Taizemes zemes robežas, jo diez vai laicīgi paspētu uz lidmašīnu mājup. 

Plānus steidzami vajadzēja mainīt. Sāku interesēties par avio biļešu piedāvājumiem no dažādām pilsētām Kambodžā, Zane sazvanīja tūrisma kompāniju un secināja, ka īstu Taizemes vīzu taisa četras dienas. Beigās saīsinājām sākotnējo plānu un nolēmām pa taisno doties uz Siem Reap, no kurienes iegādājāmies lidmašīnas biļetes uz Bankoku. 

Atpakaļ skatoties, viss izvērtās visai eleganti un lidmašīnu nevajadzēja pirkt tik laicīgi. Iegūtā diena Bankokā mums neko nedeva (ja vien lētāku biļetes cenu), tā vietā labāk būtu braukuši uz Batambangu un turējušies pie sākotnējā plāna, bet tajā brīdī jau neko nevarēja paredzēt.  

Īsi sakot nedaudz pastresojām, bet visai ātri risinājām sarežģījumu un turpinājām izbaudīt vakaru. 

Nākamais rīts bija mierīgs, paēdām brokastis, iedzērām vjetnamiešu stila kafiju (papildus tam, ka jau tā bijām izmantojuši viesmīlību uz pilnu klapi, Zani vēl sanāca sūtīt uz veikalu pēc kondensētā piena) un tad jau bija pienācis laiks atvadīties. Tālāk nekādu asu pavērsienu nebija, gāza lietus, tāpēc no tuktuka neko daudz neredzējām. Pilsētas centrā mums doto brīvo laiku pirms autobusa pavadījām izcilā saldējuma kafejnīcā “Blue Pumpkin”, kurā sēdvietas ir plati dīvāni — novelc apavus un izgāzies tādā gandrīz kā gultā, klēpī saldējums, kafija, vienkārši izcili. Lai samaksātu kafejnīcā, bija jādodas izņemt nauda bankomātā, kurā veiksmīgi aizmirsu savu bankas karti, ko pamanīju tikai dienu vēlāk. 

Autobuss uz Siem Reap bija ērts un patīkams. Interesanti, ka šoseja starp šīm divām lielajām pilsētām reāli ir tāds kā plats granstceļš, tāpēc pārvietošanās ir ļoti lēna un ilga. Pa ceļam tikai piestājām kādā ēstuvē un ap tumsas iestāšanos bijām klāt. 

Siem Reap izceļas ar to, ka atrodas tieši blakus Angkor tempļu kompleksam. Šis komplekss ir viens no pasaules brīnumiem un ir lielākais reliģisku ēku komplekss pasaulē. 

Es reti kad sūdzos par ceļojumā piedzīvoto, taču šo rakstu, jo tas varētu interesēt Miku un Zani, kuri šo viesnīcu ieteica. Viesnīca, par kuru bijām saņēmuši labas atsauksmes, izrādījās diezgan draņķīga. Serviss bija vienkārši briesmīgs. Vienīgie darbinieki visu dienu laikā, ko šeit pavadījām, bija garlaikoti un iedomīgi jaunieši, kuriem absolūti neinteresēja atbildēt uz jautājumiem. Jau pirmais iespaids tika sabojāts, jo pirmo reizi visa brauciena laikā, mums lika samaksāt par bērnu, neskatoties uz to, ka viesnīcas nosaukumā ir “Family Hotel”. Viss aprīkojums bija nolaists un vecs, biljarda galds tika izmantots kā noliktava, brokastis bija visai bēdīgas un atkal jau mums negribēja dot vairāk kā divas porcijas (lai arī bijām samaksājuši kā prasīts), istaba bija tumša un bez logiem. Vienīgais pozitīvais elements, ka šeit bija – tīri pieņemams baseins. 

No rīta devāmies uz brauciena galveno mērķi – pie viesnīcas uzreiz noīrējām tuktuka braucēju divām dienām, kā šeit ir pierasts darīt, un devāmies Ankoras virzienā. Mūsu turpmāko divu dienu pavadoni sauca Thy, lai gan izrunāja viņš to kā “Tea”, tātad tēja. 

Ieeja šajā kompleksā ir diezgan dārga, taču, kā redzējām, to arī uztur labā stāvoklī un šeit bija tīrākās ceļu nomales visā mūsu ceļojumā. Kad tiek garām biļešu kasēm, nonāk neticami milzīgā teritorijā, kuras izmēru nebiju stādijies priekšā pat iepriekš interesējoties par šo vietu. Ar kājām šeit nav ko meklēt, jo starp tempļiem ir vairāki kilometri un visa teritorija pat nav līdzīga pilsētai, jo tempļi ir izmētāti pa teritoriju un tiem pa vidu ir tikai džungļi. 

Pirmajā dienā izvēlējāmies braukt “lielo apli”, kurā ietverti mazāk populārie tempļi uz kuriem tipiskie tūristi nekad nebrauc, jo lielākā daļa apmeklētāju šeit ir tikai vienu dienu, kuru loģiski pavada apskatot pastkartītēs redzamajās vietās. Šādu shēmu ceļojumos reizēm ievērojam, jo tad interesanti ir redzēt arī mazāk populārās vietas — grandiozākie skati nesabojā iespaidu par necilo un mazo. 

Es neaprakstīšu katru no apmeklētajām vietām, tikai to, ka apmeklējuma princips ir šāds – tuktuks mūs pieved pie kāda no tempļiem, kurš bieži vien ir ļoti liela izmēra, gandrīz kā neliela pilsēta, tad mēs dodamies to apskatīt, izstaigājam, atpūšamies. Visbeidzot, tuktuks mūs sagaida vai nu tempļa otrā pusē, vai tur pat kur to atstājām, atkarībā no optimālākā izstaigāšanas varianta. 

Bet runājot par Ankoru kopumā — šī vieta ir fantastiska. Tā noteikti ir viena no iespaidīgākajām un grandiozākajām vietām, kur esmu bijis un nekas iepriekš lasītais nebija licis sagatavoties kam tādam. Parasti tempļi ātri apnīk, jo tie visi ir līdzīgi. Taču šeit, katrs no kompleksiem ir citāds un visur ir kas interesants, ko redzēt. Viens atrodas mākslīga ezera vidū, cits ieaudzis džungļos ar tūkstoti gadu veciem kokiem, kuri aug virsū tā sienām, nākamais sastāv no gigantiskām akmens sejām, cits ir kā labirints. Atšķiras gan vide, gan materiāli, gan krāsas. 

Vienīgā nelielā vilšanās bija pats pēdējais, kuru apmeklējām otrajā dienā, Angkor Wat. Šim bija jābūt pašam grandiozākajam, bet to diezgan daudz klāja restaurāciju palagi un arī laikapstākļi nebija piemēroti smukām bildēm. 

Kopumā mums ļoti patika gan pati Siem Reap pilsēta, gan protams arī Angkor tempļu komplekss. Tas ir tā brauciena vērts un pat ja nesanāk braukt uz Kambodžu, bet tikai uz kādu no tās kaimiņvalstīm, ir vērts apsvērt ar lēto AirAsia lidojumu atbraukt uz šejieni kaut vai uz vienu vai divām dienām, jo laika te pavadīt var ļoti daudz.

Šajās dienās ko te pavadījām, ne tikai staigājām pa tempļiem, kas aizņēma tikai nedaudz vairāk kā pusi no katras dienas, bet ari izbaudījām dažādas citas pilsētas ekstras. Apmeklējām smieklīgo pēdu masāžu, kuru organizē zivis, bijām fantastiskā “cirque de soleil” stila cirkā, atradām kārtējās Blue Pumpkin saldējuma kafejnīcas, paēdām lielisku Indiešu ēdienu, iepirkāmies tirdziņos un daudz ko citu. 

Ceļojums tuvojās beigām. Tālāk nekas ļoti aprakstīšanas vērts nenotika, aizlidojām uz Bankoku, kur jau esam bijuši iepriekš. Tā kā mums tur bija jāpavada viena diena, tad to pavadījām Oliveru iepazīstinot ar kādā lielveikalā esošo Zemūdens pasauli (Ocean World), kur peld ļoti daudz haizivju un citu jūras radību, kā arī staigājām pa veikaliem, kafejnīcām un ēstuvēm. 

Nobeigumā gribētu tikai izteikt nožēlu, ka šis ceļojuma apraksts nav tik daiļrunīgs, kā tas, kuru rakstīju par mūsu Marokas braucienu, jo vienkārši Āzijā jau esam ceļojuši daudz. Maroka bija emocijām un pārdzīvojumiem bagāta, ik katrs skats bija jauns, tāpēc arī gribējās rakstīt pilnīgi citādi. Tas nenozīmē, ka Vjetnamā un Kambodžā nebija interesanti. Vienkārši ļoti daudzas no lietām jau ir redzētas un aprakstītas citos braucienos, grūti ar sajūsmu rakstīt par “Āzijas garu”, jo tur jau jūtamies kā mājās. Āzija joprojām mums ir mīļākā vieta uz zemes un labprāt vēl turpināsim braukt uz šejieni un apmeklēt atlikušās valstis (Mjanmu, Koreju, citus no Ķīnas reģioniem utt). 

Aprakstījis esmu tikai atslēgas notikumus ceļojuma gaitā, tas nenozīmē, ka skrējām tik ātri kā šīs rindas. Pa vidu protams arī daudz atpūtāmies, jokojāmies, dzērām vjetnamiešu kafijas, baudījām skatus, runājām ar ielu tirgotājiem un daudz ko citu. 

Lai par to visu runā fotogrāfijas. 


Pārējie sērijas raksti: