Purvam līdzīgā taka ar kastītēm

Vakar vakarā bija smuks laiciņš, tāpēc ar Kazhe devāmies mazā velo tūrē uz Baložu rajona purveli aplasīt tur esošās kastītes. Izbraucām gan diezgan vēlu, tāpēc visas nesalasījām, toties izbrauciens bija visai labs. Laiciņš bija saulains un silts, pavasaris pilnā plaukumā – kazi, iespējams pat noķers iekavēto.
Interesanta sagadīšanās, ka atkal ievēlos purvā. Turklāt notikums ir ievērības cienīgs arī tāpēc, ka šajā Baložu rajona purvā jau vienreiz ievēlos, toreiz kad noslīdzināju savu pirmo iPhone. Šoreiz gan ievēlos nevis lāmā, un nevis tik daudz sava stulbuma dēļ, bet gan jo purvs bija viltīgs. Visur sausa zeme un zālīte, sakritušas sausas lapiņas. Un te mana kāja grimst! Un tā vietā lai spertu soli atpakaļ, es spēru lielu soli uz priekšu, cerībā dublim pārkāpt pāri. Ka tik ne tā! Iegāzos līdz viduklim tādā zampā, ka sajutos gluži kā Atrejū. Paslēpies, maita purvs! Neko, telefonu kabatās šoreiz nebija, ķēros pie krūmu saknēm un centos sevi izvilkt. Pirmo reizi sajutu, kā tas ir, kad purvs nelaiž vaļā. Kaut kā izvilkos protams, bet piedzīvojums jautrs. Kaže pa to laiku bija uzkāpis nepareizajā priedē. Bet viss beidzās labi. Ir arī daži bilduki.

small-DSC_2445

small-DSC_2432

small-DSC_2434

Mīla, Nāve un Baznīca

Bieži vien sanāk tā, ka baznīca ir ar cilvēku gan mīlas gan nāves notikumos, tāpēc vakardien mums sanāca īsts dzīves aplis. Apmeklējām dažādas salas uz Daugavas upes – Mīlestības salu, Nāves salu, un Meinarda baznīcas salu. Izmantojām iespēju apskatīt visas tās vietas, kas vasarā ir grūti pieejamas. Jau iepriekš rakstīju, ka šonedēļ bijām jau arī uz Sniķeru salu un nogrimušo kuģi pie Mangaļsalas.

Uz Nāves salu ved visai tradicionālas brūnās norādes, taču beidzas pie upes, un pāri tiek tikai ar kājām pa ledu. Uz salas ir ierakumi, bunkuri, un visai iespaidīga izmēra piemineklis tur notikušajām kaujām.

Pēc nāves salas, devāmies pāri HES (jo kreisajā krastā piebraukt nav iespējams nebeidzamo sētu un privātīpašumu dēļ (pareizi izmantoju “dēļ”?) un apmeklējām pie Ikšķiles atrodamo Meinarda salu, uz kuras jau 12. gadsimtā tika uzcelta baznīca, ar kuras uzbūvēšanu aizsākās Livonijas kriestietizācija.

Uz salas atradām sešpadsmit cilvēkus, kas nodevās dīvaina rakstura rituāliem, un gāja rotaļās. Izskatījās, ka kāds priesteris ir atvedis bērnus ekskursijā. Kūrās uguns, un notika baigais pasākums, kas gan mums netraucēja atrast tur novietoto geokasti. Sala ļoti iespaidīga, un noteikti būs interesanti uz to atbraukt arī vasarā.

Vakaru noslēdza Mīlestības saliņas apmeklējums. Šī sala atrodas Bolderājā uz Buļļupes, kas savieno Lielupi un Daugavu. Kādreiz Buļļupe bija Lielupes sastāvdaļa, kad tā ietecēja Daugavā, taču tad plūdos izlauza pati ceļu uz jūru, un Buļļupe palika par tādu kā kanālu starp abām upēm. Uz mīlestības saliņu tikt grūtākais bija atrast kur nolikt automašīnu, jo Jahtkluba apsargs nesaprata ne vārda latviski un sarunāt ar viņu neko nevarējām, un citā vietā vietējais agresīvais vecis teica ka mūsu auto traucē viņam dzīvot. Tikt viegli, jo visur ir bļitkotāju izstaigātas takas. Sala interesanta, no tās paveras fantastiski skati uz Daugavu.

Un protams ka tur ir arī kaste.

Day after tomorrow ekspedīcija

Vakar atstājām sievas mājās, un vakarā pa tumsu devāmies pastaigāties pa ledu. Jāsaka, Sniķeru salas iekarošana bija visai bailīga vismaz turpceļā. Ledus tumšs un draudīgs, ar plānu sniedziņu dīvainos rakstos. Nevienas pēdas, gājēji no šīs puses bijām pirmie. Kaže pēc tam atklāja, ka mūsu virzienā ledus tikai nesen esot parādijies.

_DSC3186

Tālāk devāmies uz mangaļsalu, jo tur bija plānots apmeklēt dzelzbetona kuģa “Lady Cotlin” vraku, kuģis šeit nogrima 1951. gadā un no krasta ir labi redzams. Vasarā man kā ne-īpaši peldētājam te ir neiespējami nokļūt, jo vraks atrodas vismaz 300 metrus no krasta.

Jūras krastā smuki sastumts ledus, blakus molam peld ledlauži, mīnus astoņpadsmit grādu, vaigos kož.

_DSC3188

Ceļš no automašīnas līdz kuģim bija visai garš, droši vien ap trim kilometriem, jo mēs kā labi pilsoņi atstājām mašīnu pirms ķieģeļa. Vraks no tumsas iznira ļoti iespaidīgi, fantastisks skats.

_DSC3195

Iekšā lienot sajūta bija kā kādā alu ekspedīcijā, lienam caurumos un ejās uz vēdera, lāstekas ķeras aiz drēbēm, auksts, nenormāli slidens, viss kuģis sasvēries nepatīkamā leņķi, ka viss šķiet ir kājām gaisā.

_DSC3190

Ekspedīcija aizņēma nedaudz virs četrām stundām, atgriezāmies vēl pirms pusnakts, totāli pārsaluši. Tipisks otrdienas vakars?

_DSC3194

At gunpoint

Lidojums uz Kolumbiju bija sešas stundas garš, lidmašīna modernāk aprīkotā kādu bija nācies redzēt, nosēšanās laikam jau bailīgākā no visām, jo Bogota ir augstu kalnu ielenkta. Trīs reizes mēģināja sēsties, visu laiku rāva atpakaļ augšā jo pilsētu klāj melni mākoņi un gāž lietus. Džeks viesnīcā teica – if you don’t have an unbrella, get one, because the weather is crazy.
Bijām izgājuši ap stūri uz ļoti vienkāršu ēstuvi, laikam vienkāršāko kādu vien var iztēloties. Daži galdi, nekādas letes, nekāda menu, nekādu apkalpojošo cilvēku. Ēd tikai vietējie veikalu darbinieki. Los pollos un carne bija vienīgais piedāvājums, nākās atteikties no jebkāda galvenā ēdiena, taču salāti ar rīsiem bija izcili garšīgi, un maksāja tikai 2700 vietējās naudiņas. Te visu skaita miljonos, tāpēc tas ir maz – noņem trīs ciparus no beigām un dala ar trīs (google saka, kopā trim cilvēkiem 0.75Ls).

Atnācām atpakaļ uz hoteli, un satikām nesen ieradušos draugus no Polijas, kas atbraukuši uz mūsu pasākumu. Nedaudz pārbijušies, stāsta, ka viņi izgājuši pastaigāties un viņus aplaupījuši – ar pistoli draudot atņēmuši mantas. Divos pa dienu! Vienam procesā saskrāpēta roka, bet citādi dzīvi. Izsaukuši apdrošinātājus un policiju, pēc tam ar policijas auto dzinušies pakaļ bandītiem. Kad runājām, ieradās vēl policisti, nezinu kas notiek tālāk.

Pirmā stunda Kolumbijā, un lidmašīnā lasītais solījums “The only risk is wanting to stay” sašķīst sīkās lauskās. Bet mums te ir daudz draugu, un vieni tad nekur neiesim. Acīmredzot Geocaching atkrīt, ja vienīgi barā neiesim garām 200-300m attālajam parciņam un man ļoti nenoveiksies.

Jāņa sēta Garmin

Jāņa sēta beidzot oficiāli sākusi publiskot informāciju par jauno GPS karti pārnēsājamām GPS ierīcēm. Līdz šim Garmin ierīcēm bija pieejama tikai viena vietējā ražojuma karte (lai gan, amerikāņu veidotajai City Navigator Europe 2011 nav ne vainas) – no Kurtuesi.lv.
Garmin_1_vaks_330.gif

Salīdzinot ar kurtuesi.lv karti, kura maksā 49Ls, Jāņa sētas karte it kā maksāšot 69Ls. Protams, par papildus maksu tiek solīts daudz vairāk detalizācijas, punktu un objektu.

Daži salīdzinājumi no reklāmas materiāliem:

– JS 130000km ceļu, Kurtuesi 77000km ceļu
– JS visu pilsētu un lielāko ciemu plāni, Kurtuesi 69 pilsētas + 1 ciems (Latvijā ir 76 pilsētas)

Citas uzrādītās lietas vai nu ir neskaidras, vai dažādi aprakstītas.

Pavisam drīz jaunā JS karte parādīšoties Statoil DUS stacijās, un vēlāk arī navigacija.lv interneta veikalā. Būšot pieejama arī OEM versija komplektā ar jaunām GPS ierīcēm.

Vairāk informācijas: seko.lv

Miskaste


Svētdien mūsu pašu Geocaching komūna beidzot rīkoja Latvijā pirmo CITO (Cache In – Trash Out) pasākumu. Diemžēl tikai ar otro daļu, jo neviens slēpnis netika izveidots. Tiesa gan – slēpņi izvēlētajā vietā pie Garajiem ezeriem bija gan pa kreisi, gan pa labi (burtiski). Piepildījām termosu, nopirkām cimdus, un devāmies vākt miskasti.

Protams izvēlētā starta vieta bija visai labā čuhņā, tāpēc braucot pāris reizes apmaldījāmies, jo Latvijas Topo karte izrādās satur arī ceļus, kuriem virsū sen uzbūvētas mājas, un pāri sliedēm liek braukt tāpat vien jebkurā vietā. Beigās atmetām roku, un braucām pēc pašu loģikas.

Pasākuma nākamais FAIL bija kilometru pirms starta noliktās Geomašīnas, kas liecināja, ka tālāk laikam braukt nav iespējams vai ieteicams. Paskatījamies – jā, dažas milzīgas peļķes. Nu mums jau nav džips, neiesim izlekt. Gājām ar kājām. Protams bija nostrādājis bara efekts, jo tālāk ceļš bija pilnīgi normāls. Vēlāk pēc auto Noru pakaļ aizveda laipnā plumite_and_upenite komanda.

Gala koordinātēs mūs pārsteidza milzīgais pūlis ar cilvēkiem un automašīnām, mēs bijām #109 kas ieradās, un pēc mums noteikti bija vēl cilvēki. Satikām visādas pazīstamas sejas, savācām melnos maisus, un devāmies ievākt drazas.

Bet!

Drazu nav. Līkumojām turpu šurpu, bet atkritumus tā nemaz nemana. Ieraugam vienu pudeli, un gandrīz kautiņš, kuram tā nu tiks. Satikām tās pašas plumite_and_upenite un devāmies jau kopā, virzienā uz ezeru. Ezers izrādijās patālu, atmetām ar roku, devāmies pēc Shamanistaana slēpņa, pie kura jau bija visai aktīva slēpņotāju satiksme. Žurnālā pirms manis redzēju trīsdesmit parakstus, un pēc manis gaidīja vesela rinda.

Kopējā bilance – trīs maisi, lielākā daļa sviedru izlieti izmisīgi meklējot kādu atkritumu. Nostaigājāmies labi, uzmetām aci milzīgajam āfterpārtijam, un tad jau devāmies mājup skatīties īzcili īpatnējo Scott Pilgrim. Bildes pie Lienčas.

Te arī GPS track:

Garmin 62s review


Garmin GPSmap 62 sērija ir turpinājums leģendārajam GPSmap 60. Savā majaslapā Garmin to nosauc par “Top-of-the-line, rugged handheld”, blakus Oregona “Advanced, rugged, touchscreen handheld”, kas nozīmē, ka paši to uztver par labāko no saviem šī brīža Recreational (neprofesionālajiem) aparātiem.

Pirmās baumas par šo modeli parādijās 2010. gada Aprīlī, un oficiāli tas tika anonsēts pirmajās Jūnija dienās.

Sērija sastāv no trim ierīcēm 62, 62s un 62st.

62 – Ļoti apgraizīta versija, bez microSD kartes slota, bez kompasa, bez barometra, bez wireless unit-unit transfer un bez USB2.0 (ar lēno 1.1).

62s – Šeit aprakstītais modelis

62st – Tas pats, kas s modelis, bet komplektā ar Europe Topo 100’000 karti, kas ir ļoti zemas precizitātes, un Latvijā praktiski nekam nederīga. Šī karte aizņem lielāko daļu iebūvētās atmiņas, tāpēc tās ir daudz mazāk nekā 62s modelim. Tā vietā lai tērētu naudu par šo modeli, iesaku ņemt 62s un nopirkt klāt Latvia Topo karti, vai drīzumā pieejamo JS Latvia for Garmin (oficiāls nosaukums tiks anonsēts Septembrī, kopā ar pašu karti).

Kopumā tātad Garmin šobrīd piedāvā Dakota (mazāks touchscreen modelis), Oregon (lielāks touchscreen modelis), 62 series (modelis ar pogām). Papildus šiem eksistē arī dažādi specializēto vajadzību modeļi (Astro, 78 series utt).

Aptuveni mēnesi pēc tam kas Series 62 tika anonsēts, tas nonāca arī manā īpašumā. Iegādājos to tepat Latvijā par 214Ls. ASV Dolāra kurss šobrīd mums ir ļoti neizdevīgs, un Latvija ir lētākā vieta kur to iegādāties.

Kastē iekšā ir aparāts, karabīne ar īpašu stiprināšanas mehānismu, USB vads un maza grāmatiņa. microSD karte iekļauta komplektā nav, bet ir taču iebūvētā 1.7Gb atmiņa, kas ir ļoti pietiekama. Tāpat komplektā nav bateriju.

Pirmie iespaidi par 62s – kvalitatīvs korpuss, bet ekrānam prasījās lielāka izšķirtspēja. Priekš tāda ekrāna laukuma, pikseļu blīvums ir par mazu, un vismazākais teksts izskatās dīvaini. Oregonam izšķirtspēja ir labāka. Tas tā esot tāpēc, ka TFT ekrāniem jo lielāks pikseļu blīvums, jo mazāk gaismas atstarojoties tiek cauri tam – kas nozīmē tumšāku bildi. T.i. izvēle starp spilgtu un pikselizētu, vai asu un tumšu ekrānu ir tīri tehnoloģiska.

Atšķirībā no Oregon, lai pārvietotos piemēram no Kartes uz Kompasu vai Geocache aprakstu nav jāiet caur menu, bet pa t.s. Lapām var staigāt ar Page pogu, līdzīgi kā ALT+TAB datoros.

Tāpat ka Oregon sērijā, arī šis aparāts atbalsta Profilus, kur atkarībā no nodarbes (auto/geocaching/sēņošana) var predefinēt konkrētus menu izkārtojumus, krāsas un aktuālākos no parametriem ko attēlot uz ekrāna (atrasto slēpņu skaits vai patreizējais ātrums, piemēram).

Aparāts protams ir IPX7 ūdensizturīgs (gremdējams ieslēgts līdz metra dziļumam), taču nepeld. Baterijas ir aiz hermētiska vāciņa, kas nerada nekādas šaubas par drošību, un microSD karte savukārt ir aiz baterijām. Gumijas vāciņš virs karabīnes aiz sevis slēpj MCX antenas konektoru un mini USB konektoru. Kompass jaunajos modeļos, tāpat kā Oregon 450/550 ir 3 asu, tas nozīmē, ka aparāts vairs nav jātur izcili plakaniski lai tas darbotos. Kompass parezi rāda aparātu turot jebkurā leņķī un pagaidām man par to ir labs priekštats.

Programmatūras atšķirības 62s no Oregon sērijas

  • Clear list in Recent Finds – Uz 62 nav jālieto Master Reset lai iztīrītu pēdējo atradumu sarakstu (nesen meklētie punkti) kā tas ir oregon, jo šeit tam ir atsevišķa opcija
  • Measure Distance – Iespēja mērīt attālumu starp diviem punktiem uz kartes
  • Proximity alarms – Iespēja uzlikt tuvošanās radiusa brīdinājumu konkrētiem punktiem. To var uzlikt gan aprātā, gan iekš GPX pirms tā ielādes. Arī uz kartes ap punktu būs atzīmēts brīdinājuma aplis, kurā iebraucot atskanēs signāls
  • Night View – Nakts režīms, kurā pie saules rieta automātiski (vai manuāli) tiek izmantotas citas interfeisa un kartes krāsas, lai netiktu apžilbinātas acis aparātu lietojot tumsā.
  • Auto Locate – Iekš satelītu menu iespējams notīrīt visus Almanac datus (kas tiek izmantots priekš Hotfix) lai no jauna uzsāktu lielo auksto startu, kad tiek aptaujāti visi satelīti, tāds kā lielais pozīcijas resets, parasti prasa vairākas minūtes
  • Calendar – Kalendārs kurā automātiski parādas ieraksti par katru atrasto vai izveidoto Waypoint, noderīgi lai pa dienām un laikiem redzētu kad atrasti visādi Geocaches
  • Ikonas – Waypoint ikonas ir atšķirīgas no Oregon, un ir līdzīgas vecās 60 sērijas ikonām.
  • Photos – Interesanti, bet lai arī softā nav atsevišķas bildīšu skatītāja programmas (kāda gan eksistē uz Oregon), toties eksistē Navigate to Photo (arī Oregonā tas ir), kur var izvēlēties geotagotas fotogrāfijas kā mērķi navigācijai. Bildes pirms tam protams jāiekopē aparātā atbilstošā mapītē. Bildītes tiek attēlotas kā nelieli Thumbnails, bet nekāda pilnā skata režīma nav. Ja jau thumbnailus rāda, varēja jau arī pilno skatu atstāt, dīvaini
  • Scroll – page up / page down pogas Geocache aprakstos (par tām kalpo IN un OUT pogas). Oregonam ir šausmīgi nogurdinoša skrollēšanās, te ļoti ātri var pārskriet lieliem teksta gabaliem pāri. Tā gan ir tāda uz pusēm – no vienas puses Oregon software trūkums, no otras puses 62s hardware pluss

Hardware atšķirības no Oregon

Šīs opcijas nav atrodamas iekš Oregon sērijas modeļiem, vai tās ir atšķirīgas:

  • Whereigo — 62 sērija neatbalsta Whereigo geocache meklēšanu. Tādu gan latvijā ir laikam tikai divi (vai viens?)
  • Touchscreen — protams uzkrītošākā atķširība, ka 62 ir pogas, bet Oregonam to nav
  • Ekrāna izgaismojums — Oregon ir tumšāks ekrāns, kas saulē ir blāvāks, nekā 62. Ļoti manāms, atšķirība lielāka nekā Oregon 300 pret 550, vēlāk ielikšu bildes
  • Ekrāna izķširtspēja — Oregon tā ir augstāka, uz 62s mazs teksts izskatas pikselizēts
  • Baterija – 62s dzīvo par 4 stundām ilgāk nekā Oregon (16 pret 20 stundas)
  • Iebūvētā atmiņa – Oregon tā ir 850Mb, 62 tā ir 1.7Gb. Protams abiem ir arī microSD, bet 62 gadījumā – tur ir daudz vietas kartēm jau tā.
  • Izmērs – 62s ir smagāks un lielāks par Oregon
  • Antena – 62 sērijai ir jauna ārēja Quad Helix antena, kā arī ārējas antenas kontakts (MCX) kur pieslēgt pavisam lielu antenu. Īsti precīzi pateikt vai Quad Helix ir labāka antena par Patch antenu nevar, ja nav zināmi tādi parametri kā antenna gain, patch parasti ir pavērsta uz augšu (quad helix uz visām pusēm, līdzīgi kā omni), un signāls var pasliktināties ja aparātu pavērš pret zemi, taču praksē to neesmu novērojis. Vajadzēs izmēģināt blakus Oregon un 62s kaut kur mākoņainā laikā mežā blakus abus.

oregon vs 62s
Dakota, Oregon, 60csx, 62s. Bilde no gpsinformation

Custom maps

Izmantojot programmu MAPC2MAPC ir iespējams ierīcē dabūt iekšā jebkuru karti, kurai ir piesaistes faili (Piemēram tās ko tu izmanto OZI explorer). Ieliku Topo karti patestēt:

DEM

DEM nozīmē Digital Elevation Model, jebšu reljefa iekrāsošana ja papildus topo līnijam kartē ir ierakstīti arī DEM dati.

Protams pie mums tas ir ļoti maznozīmīgi, šo bildi taisīju pie Gaiziņa. Tiesa gan – izrādās arī grīziņkalns iekrāsojas, un DEM dati ir arī par mazajiem pauguriem. Smukāk izskatās.

ANT+

Papildus mistiskajai iespējai no vienas ierīces uz citu pārsūtīt Waypoint informāciju (pagaidām grūti iedomāties, ka to nāktos kādam izmantot ikdienā), šī Wireless iespēja nodrošina arī savienojumu ar dažādiem aksesuāriem. Tas ir tieši tas pats kas Oregon sērijai. Pagaidām šādi aksesuāri ir Sirdsdarbības mērītājs, velosipēda mīšanās mērītājs (ātrumu un attālumu jau mēra pats GPS, paliek tikai mīšanās ātrums).

Šos datus aparāts saglabā, un tos iespējams analizēt tālāk aprakstītajā Garmin Connect

Garmin connect

Garmin savu ierīču lietotājiem piedāvā vairākus bezmaksas pakalpojumus, piemēram lielisko Garmin Connect. Tas savā būtībā ir līdzīgs Everytrail, taču smukāks un interesantāk izveidots. Tiesa gan, tam nav iespēju rediģēt Track posmus (nogriezt galus) vai pievienot Geotagged bildes.

No garmin connect iespējams blogos un citās vietnēs iespraust šādus te lieliskus brauciena maršrutu karšu pārskatus:

Šeit redzams kā es šodien no darba pa ceļam uz mājām sameklēju dažus Ģeoslēpņus. Absolūti pirmo reizi ieslēdzot aparātu (pēc izpakošanas), uz ielas satelīti tika atrasti 35 sekunžu laikā (līdz parādijās lokācija ar precizitāti 20m). Pēc vēl 20 sekundēm precizitāte bija 3m, un tas ļoti mākoņainā laikā, līstot lietum. Neslikti priekš Cold Start. Protams pēc tam nākamās ieslēgšanās reizes ir ātrākas, pirmajā reizē tiek vēl noteikts kurā kontinentā tu vispār atrodies, un uzbūvēts Atlass.

Diemžēl augstāk redzamais track tika veidots ar izslēgtu EGNOS/WAAS, kur precizitāte ir labākais 5m (ar EGNOS 2m), tāpēc īsti nevar spriest par precizitāti. Turklāt bija biezi mākoņi.

Bildes

Spiediet uz bildēm lai aplūkotu kārotās sīkās detaļas un korpusa virsmu.

Papildus informācija

Garmin 62s unboxing

Pirms aptuveni minūtes saņēmu jauno rotaļlietu – Garmin GPSMAP 62s, nedaudz pakārdināšu ar kastes atvēršanas pornogrāfiju. Cilvēkiem ar jūtīgiem nerviem tālāk neiesaku skatīties.

Starp citu interesanta sakritība, ka savu iepriekšējo Garmin eTrex Vista HCx nopirku precīzi pirms diviem gadiem. Samaksāju 23. Augustā, un saņēmu 30. Augustā, savā kāzu dienā. Bija baigi smieklīgā situācija, ka mums kāzu pasākuma laikā notika arī Geocaching, kur mēs ar vedējiem, un jaunais pāris, līdām kaut kādā purvā pēc kastes. Oh, those were the times 🙂

CDT + Geocaching

Kā gadījās kā ne, bet uzzināju par tādu CDT organizētu Lapsas pasākumu, tikai šoreiz bez Lapsas kā tādas. Kas ir lapsa pastāstīt nevarēšu, tieši šī iemesla dēļ. Nolēmām iesvētīt mūsu auto bezceļu lietās, un pieteicām dalību, kas būs, tas būs. Izrādijās ka pasākums ir kontrolpuntktu meklēšana un leģendas braukšana visai tradicionālā veidā, izņemot to, ka mūsdienīgā stilā kontrolpunktus reģistrēt vajadzēja ar mobilā telefona kameru skenējot QR kodus. Visai interesanti. Pasākums ļoti patika, izbraucām visus punktus dalot pirmo vietu (pēc laika skatoties dalījām 4. vietu). Pasākuma laikā iepazinām absolūti nepārzināto Baldones rajonu, kas likās kā liels atklājums, jo šeit ir kluss un mierīgs kā laukos, un atrodas tikai nieka 20km no Rīgas. Tas viss notika aizpagājušo sestdien.
Šī pasākuma iespaidā, pieteicāmies arī uz nākamo pasākumu – pagājušo sestdien. Šo pasākumu organizēja Gincha no Geocaching, un oficiāli tas arī bija Geocaching pasākums. Būtība bija nedaudz atšķirīga, tika piešķirta tāda kā pasaka, kuras tekstā bija iztrūkstoši dažādi skaitļi. Piemēram “izskaitīja visus ___ suņu zobus”. Tika iedotas koordinātes uz vietu kur suņu zobus var izskaitīt, un tādā garā arī pasakas tukšumus nācās aizpildīt. Visus ciparus aizpildot bija jāieraksta tie visi gala koordināšu formulā, nonākot Fināla vietā, kur bija pamatīgi saorganizēts pikniks ar nojumi, mūziku, ugunskuru un ēdamo. Un protams visiem ģeoslēpņotājiem visā savā realitātes godībā.

Tas protams ideālajā variantā, bet patiesībā ar mūsu komandu negāja tik gludi kā CDT pasākumā.

Atradām pirmos divus punktus, trešajā neko neatradām dēļ organizātoru kļūmes ar koordinatēm, toties sagaidījām veselu baru citu cilvēku. Izrādijās ka lapiņā ir kļūda, gaidījām organizatorus. Devāmies tālāk pa riktīgo offroad ceļu, sameklējām vēl vienu punktu, tad uz Info Punktu #2 pēc nākamajām koordinātēm. Piekļūt tur īsti nevarēja, tapēc ar dažiem citiem skrējām 1.3Km ar kājām, no otras puses diži liels ietaupījums nebija, it īpaši ņemot vērā lielo līkumu kas būtu jābrauc ar auto.

Pie punkta sagaidīja meitenes ar smieklīgi mazu piepūšamo bērnu laiviņu, ar kuru man kā pirmajam tika uzdots braukt uz purva lāmā esošu saliņu pēc nākamajām koordinātēm. Turpceļš bija mierīgs, lai arī zāļu dēļ ne gluži gluds, atpakaļ ceļā viens no krastā palicējiem mani atvilka līdz krastam ar striķi. Krasts nebija tas pieejamākais jo šim bija maza tāda kante un kamēr es tizli pagriezos lai līstu ārā, sīkā laiviņa kautkur pazuda zem manis un es pazudu purva zampā līdz zodam.

Paldies Prusux kas mani izvilka ārā. Pret purva peldēm man nav nekādu pretenziju, ja ne kabatā dzīvojošais dārgais telefons, kas par ūdeni ir visai sliktās domās. Tas protams uzreiz izslēdzās, pirms es paguvu pavēstīt faktu saviem līdzbraucējiem, kuri šajā brīdī devās apkārt uz Baložiem mani savākt.

Nekādas konkrētas vietas mums sarunātas nebija, un GPS bija tikai man. Garminam, starp citu, pret niršanu purvā nav absolūti nekādu pretenziju (PocketPC aizstāvji te aizspiež ausis) un šis kā karājās man kaklā, tā arī tur turpināja darboties zem ūdens. No aizlienēta telefona piezvanīju Norai, un pavēstiju lai dodas kautkur uz aptuveni nosauktu vietu baložos, kas gan absolūti nekādi neko neizteica, jo es pats nezināju kur no tā meža izlīdīšu ārā. Pārējie kautkur paklīda, es tikmēr totāli slapjš, bez telefona, un bez informācijas kur ir auto, bridu cauri baložiem meklēdams kādu orientieri centrā.

Mēģināju palūgt telefonu no sievietes pie IKI, bet protams sākumā tiku noturēts par krāpnieku kas zvana uz maksas numuriem, tad es uz slapjo sevi norādiju ar tādām bezcerības pilnām acīm, sak “paskatieties uz mani … ” un piezvanīt ļāva.

Nora un Buu mani atrada, pārģērbos uz tām sausajām drēbēm kas man bija, un zeķēs devos veikalā iegādāties kādas atlikušās drēbes. Pažāvējām mantas uz kapota, un nolēmām doties uz sākuma vietā esošo K-rauta pēc sīkā skrūvgriezīša ar ko izjaukt izmirkušo iPhone. Veikalā uz vietas viss tika atskrūvēts, izmantoti dažādi citi instrumenti, tur pat uz vietas pamanījos iegriezt sev rokā (nē, vēl nepietika) un beigās tika nolemts skrūvgriezi piesavināties nemaksājot, jo viss bija piegriezies un tas maita maksāja 3ls.

Turpmākās 2 stundas sēdējām mašīnā un jaucām ārā telefonu, kas izdevās visai labi, jo pēc salikšanas kopā tas pat gandrīz strādā (nav backlight, bet gan jau kāds meistars to salabos, drīzāk kontaktu neiespraudām līdz galam). Labie geoslēpņotaji mums pateica kur ir fināla koordinātes, lai varētu turp doties bez spēles iziešanas. Pa ceļam iebraucu Prizmā nopirkt apakšbikses, jo protams es biju bijis slapjš līdz ādai un visām drēbju daļām rezerves līdzi nebija. Ņemot vērā ka bija jau ieslēdzies jautrais pašnāvnieku garastāvoklis, iegāju ģērbtuvē, uzvilku apenes, un arī tās nonāca šīsdienas pozitīvajā bilancē kas samazinās iphone remonta cenu.

Diena bija stilīga, lai arī galīgi negaidīta. Tā teikt – kam negadās.

Braucam uz Nykoping

Neskatoties uz to, ka jau pēc septiņām dienām mums būs jābrauc lielajā Eiropas tūrē ar dzīvojamo mašīnu (wohnmobil jebšu motorhome), mēs ar Noru tomēr padevāmies Ryanair vilinājumam, un devāmies iekarot Zviedrijas Geocaching paradīzi Nykoping.
Interesanti, bet Nykoping parasti tiek uztverta kā garlaicīga vieta uz kuru lido Ryanair lidmašīnas tapēc ka tā ir lauku lidosta, kas ir ļoti tālu no Stokholmas. Esmu dzirdējis gaušanos par to, ka autobuss līdz Stokholmai ir dārgs, un tapēc ar Ryanair nevajag braukt. Interesanti gan, bet Nykoping patiesībā ir skaista maza pilsētiņa, aptuveni salīdzināma ar Latvijas Cēsīm. Turklāt pavisam netālu no Nīšopingas (Njūšoping saka Zviedri) ir Oxelosund, pilsētiņa jūras malā, ar fantastiskām pussalām.

Sākotnēji bijām plānojuši iziet uz lēto un palikt pie Couchsurfers, bet izrādās Zviedrijā tādi nav populāri un visā šajā rajonā nav neviena paša izguldītāja. Atradām lētu hotelīti centrā, dzelzceļa stacijas vecajā ēkā. Maksāja zem 10ls, bet pašiem bija jāņem guļammaisi un nebija iekļautas brokastis. Atradām otru variantu – pašā Skavsta lidostā (daži kilometri), par 10ls no cilvēka, bet ar iekļautām brokastīm, stilīgu interjeru un gultasveļu – toties ar vienu problēmu – šī cena istabiņai 4 cilvēkiem. Nekas! Sameklējām Noras brāli ar draudzeni, un četri arī nolēmām braukt. Ryanair izrādās ir visai viltīga kompānija, un ja mēģina tev pārdot biļeti par nulli latiem, tad maksāsi lidostu nodokļus, bet eksistē arī īpašo piedāvājumu 2ls biļetes kur nodokļi nav jāmaksā. Tādas arī nopirkām un visi četri jau sestdien no rīta liegi un mierīgi nosēdāmies Nykoping Skavsta lidostā.

Mūsu Connect Skavsta hotelis atrodas labi ja 300 metrus no lidostas ēkas, bet neskatoties uz to, naktī nekādas lidmašīnas nedzirdējām, jo viņa novietojums un arhitektūra ir visai savdabīga. Diemžēl uzreiz pēc ierašanās iečekoties nevarējām, jo bija nedaudz par agru. Nekas – pāri ielai 515 zaļais autobuss par latiņu katru aizveda mūs visus uz centru un izsēdināja pie dzelzceļa stacijas, kur arī uzsākām savu geocaching tūri. Nevarētu teikt ka mēs skrējām, gluži pretēji, mierīgi pastaigājoties baudījām skaistās Zviedru privātmājiņu ielas, smuko upīti, pīles un zosis, visuresošo tīrību un fantastiski stilīgo IKEA-tipa askētismu it visā šeit apkārt. Izņemot protams veco arhitektūru, kas tīri dabiski un nemanāmi koeksistē ar modernajiem Zviedriem.

Nostaigājāmies pamatīgi, izpētijām visai daudz ieliņu un interesantu lokāciju kuras standarta tūrists diez vai jebkad redzēs, kad pienāca pusdienu laiks. Ēst līdzi neko paņēmuši nebijām, toties centrā ir vismaz divi ļoti jauki pārtikas lielveikali kas katru dienu strādā līdz deviņiem vakarā. Nopirkām svaigi ceptas bagetes, tipiskos Zviedru kartupeļu salātus (kas sastāv no divām lietām: majonēzes un … you guessed it … karupeļiem) un apelsīnu sulu. Nevarētu nemaz teikt ka daudz iztērējāmies, jo vēl 4 reizes iepērkoties pārtikas veikalos, kopumā divās dienās iztērējām 5ls uz cilvēku par pārtiku. Par izdevumiem runājot, uz vienu cilvēku tie bija sekojoši: lidmašīna 4ls, hotelis 10ls, ēdiens 5ls, autobusi 6ls. Autobusi tā tapēc ka nakšņojām lidostā, un uz to vajadzēja tikt vakarā, un pēc tam nākamajā dienā bez Nykopingas bijām arī tālākajā Oxelosund, uz kurieni arī jābrauc ar (715.) autobusu.

Vakarā atgriezušies hotelī, totāli atlūzām jau kādos astoņos. Pamodos pēc stundas, un ar Noru nolēmām ka svētdien jābrauc uz jau minēto Oxelosund, tapēc nogājām lejā izmantot bezmaksas internetu lai blociņā pārrakstītu visu tur esošo Ģeoslēpņu ģeogrāfiskās koordinātes, jo priekš šīs vietas nekas izdrukāts nebija. Iedzērām bezmaksas kafiju un devāmies nomazgāties kopīgajās (dalītu dzimumu protams), bez neiedomājami stilīgajās dušās, un tad gulēt tālāk.

Nākamajā rītā ieradāmies ar autobusu Oxelosundā, un, lai meklētu slēpņus, par izkāpšanu no autobusa izvēlējāmies šoferim bez šaubām pārsteidzošu pieturu – pie metālapstrādes rūpnīcas, tālu no centra. Autobuss mūs izsēdināja 3m no slēpņa, tapēc atrašana bija ātra, un nosmējāmies ka vajadzēja pateiks lai buss mūs pagaida. Tā ar kājiņām devāmies uz centru, tikai lai secinātu ka nekāda dižā centra te nav, tik tās maziņš laukums. Pilsētiņa tāda maza un mierīga, nevarētu teikt ka pārāk glīta pati par sevi, toties smukākā daļa bija mūsu nākamais mērķis – Femore pussala.

Ap pussalu vijas fantastiski skaists pastaigu maršruts, kas marķēts ar oranžām krāsas līnijām, un kas dod iespēju apskatīt gan mega-diž-akmeņus (Latvijā katrs no tiem būtu nacionālais simbols), gan nedaudz klinšu, gan visur esošās, skaistās un sarkanās Zviedru mājiņas, gan kuģīšus un pat ozolu mežu kurā ganās kādi kazveidīgie klinšu dzīvnieki.

Maršrutu izgājām, salasījām tur slēpņus, un tad jau devāmies atpakaļ uz autobusu, lai nopirktu biļeti pa taisno uz Lidostu, bet izkāptu vēl Nykopingā lai nedaudz pastaigātos – līdz lidmašīnai bija vēl daudz laika. Autobusa biļete gan esot derīga tikai stundu, taču nelikās ka šoferis to saprot, jo vairākas reizes izrādija absolūtu neziņu biļešu jautājumos, tapēc mums nenācās pirkt jaunu biļeti arī pēc šīs stundas nolietošanas ēdot makdonalda saldējumu uz Nykoping gājēju ielas.

Aptuveni tā arī beidzās mūsu divu dienu ātrais Zviedrijas ceļojums.

Bilžu galerija šeitan.