Rezerves kopijas

Kādu laiku atpakaļ, dzīvoklī notika kāds strāvas pārrāvums un mani ārējie USB diski, kuros glabājās bildes, sāka izdot dīvainas skaņas. Diskus dators vairs neredzēja, un tā kā problēmas bija abiem, jau nopietni sabijos. Toreiz izrādijās, ka bojāti ir tikai barošanas bloki, pievienojot bloku ar vairāk ampēriem, diski iegriezās, un darbojas joprojām. Pavisam nesen atgadījās nedaudz cita problēma ar diskiem — šoreiz pats nejauši noformatēju nepareizo disku. Gadās. Diskā zudībā gāja milzīga seno karšu kolekcija, bet tas nav nekas neatgūstams, jo tāpat visu biju dabūjis internetā.

Trešo reizi nevēlos sagaidīt, tāpēc sāku prātot kādi ir varianti lai saglābtu manu galveno dārgumu — bilžu kolekciju. Man ir fotogrāfijas kopš deviņdesmito gadu beigām, kuru apjoms sniedzas tuvu terabaitam. Apsvēru variantus.

Varianti

Pirmais variants — glabāt vēl vienu USB disku pie draugiem vai radiem. Šis variants strādā, taču jāpaļaujas uz to, ka šajās mājās disks vienmēr būs pieejams, lai tajā vienmēr varētu iekopēt jaunākos datus. Negribēju apgrūtināt nevienu, tāpēc īpaši nopietni šis variants netika izskatīts. Tā vietā labāk reizi dažos mēnešos tur aizvest trešās pakāpes rezerves kopiju.

Otrs variants bija NAS — tīkla ierīce ar vairākiem cietajiem diskiem, kuru var turēt citā istabā, un kurā notiek disku automātiska dublēšanās (RAID 10 vai kas tāds, ja interesē). Šis ir labs variants, ja ierīce ir kvalitatīva, taču skaties kā gribi, ja vēlies ierīci ar četriem diskiem, tas maksā sākot no 250EUR bez pašiem diskiem. Otrs aspekts — šis risinājums nav drošs pret zādzību vai ugunsgrēku.

Trešais variants, uz kuru nejauši tiku uzvedināts Twitter, ir rezerves kopijas “mākonī” (t.i. internetā). Biju pārliecināts, ka tas ir ļoti dārgi, taču izrādās mūsdienās esam tālu tikuši, un šis pakalpojums sanāk pat krietni lētāks nekā otrs ārējais USB disks, nerunājot par par NAS.

Mākoņu pasaule

Eksistē vairāki online backup varianti, taču saliekot visus blakus, beigās paliku pie diviem: CrashPlan un Backblaze.

Abi divi standartā maksā 50USD gadā, kas rezultātā sanāk 3EUR mēnesī. Uzreiz varu pasteigties “notikumiem priekšā” un pateikt, ka internetā izdevās atrast Backblaze 50% atlaižu kuponu, kas izvēli strauji pārsvēra viņam par labu, taču tomēr vēl aprakstīšu arī pārējās abu sistēmu atšķirības.

Funkcijas

Abas programmas ir teju identiskas. Abas strādā datorā kā fona procesi, klusiņām kopējot visus datus uz saviem serveriem. Abām ir neierobežoti daudz vietas par minēto summu, tāpēc par datu daudzumu nav jāsatraucas. Galvenā atšķirība šajā punktā — CrashPlan kopē tikai norādītos folderus, Backblaze kopē pilnīgi visu. Backblaze uzsver, ka cilvēki mēdz aizmirst ieķeksēt kādu svarīgu folderi, un to pamana tikai, kad jau ir par vēlu. Varu piekrist, tā man pašam ir gadījies pirms datora ‘formatēšanas’. Un tā kā Backblaze nav vietas ierobežojuma, nav arī īsti pamata sūdzēties, ka tiek veidotas rezerves kopijas arī nevajadzīgām lietām. Backblaze piedāvā norādīt folderus, kurus nekādi nedrīkst kopēt, tāpēc kaut kādā mērā šo sistēmu var kontrolēt.

Lietojamība

Šis ir tīri gaumes jautājums, jo vienam māte, otram kleita — CrashPlan mīnuss un pluss reizē, ir tas, ka tas ir veidots uz JAVA. Pluss tāds, ka viņš darbojas arī uz Linux, mīnuss tāds, ka programma ir neglīta un reizēm tā grib ēst vairāk resursu, nekā pieklājas (patiesībā gan minimāli). BackBlaze turpretim ir “native” MacOS interfeiss, un tā izskatās eleganti un minimalistiski.

Otrs CrashPlan mīnuss un pluss reizē, ir tas, ka tā ir stipri vairāk konfigurējama. Ja vēl ieiet Advanced sadaļā, pat es ar savu padsmit gadu pieredzi datortīklu uzņēmumā kā tehniskais atbalsts, nespēju saprast priekš kam visas tās opcijas. Regulē ko vēlies, internets no tā ātrāks nekļūs. Salīdzinoši Backblaze ir tikai dažas izvēles, un viss notiek pilnīgi automātiski.

Vēl kāda nozīmīga lieta, kuru vērts pieminēt — ja BackBlaze kādu failu tavā datorā nav manījis vairāk kā mēnesi, tas uzskata, ka fails noteikti nav vajadzīgs, un izdzēš no savām kopijām. Tas nozīmē, ka tev par pazudušiem datiem ir jābūt informētam 30 dienas pēc notikuma. Itkā jau, ja tas ir kas svarīgs, parasti to pamanīsi ātrāk. No otras puses, CrashPlan kopijas patur mūžīgi, arī ja tā ir pilnīgi nevajadzīga lieta, ko speciāli izdzēsi.

Abām programmām ir līdzīgas funkcionalitātes mobilās programmas, un web interfeiss. Interesanti, ka jebkuru failu var iegūt jebkurā brīdī, arī no telefona. Pat tad, ja tas nav pazudis. Vienkārši izvēlies, un ielādē.

Bildes

Interneta vide
Interneta vide
BackBlaze konfigurācijas interfeiss
BackBlaze konfigurācijas interfeiss
CrashPlan konfigurācijas interfeiss
CrashPlan konfigurācijas interfeiss

Ātrums

Ja iepriekšējās atšķirības var uzskatīt par sīkumiem, šis aspekts bija t.s. “dealbreaker”. Pēc nedēļas lietošanas, Crashplan manu terabaitu sola vēl kopēt trīs mēnešus, kamēr BackBlaze jau ir ticis galā ar kādiem 60%. Arī maršrutētājā paskatoties datu ātrumu, kāds plūst no katras programmas, Backblaze izpogā CrashPlan vienos vārtos (vismaz ar Lattelecom Optiku). Backblaze kopē ar aptuveni 10Mbit ātrumu, CrashPlan daži simti kilobitu, reizēm megabits.

Kopumā

Beigās izvēlējos Backblaze, jo: Tas ir glītāks un neuzkrītošāks, izdara visu pats, neko nekonfigurējot, un nedodot man iespēju kļūdīties. Turklāt pirmos divus gadus tam atradu 50% atlaidi (1.7EUR mēnesī). Protams šie aspekti ir visai maznozīmīgi, un beigu beigās tik pat labi varu ieteikt arī CrashPlan, jo šī izvēle bija tīri gaumes lieta. CrashPlan ir vairāk fukciju, taču tas sanāk lēnāks un dārgāks, BackBlaze ir smukāks un vienkāršāk lietojams (vai tad backupam jābūt sarežģītam?).

Bet — arī CrashPlan ir tik pat funkcionāli labs kā BackBlaze, un izvēle bija ļoti grūta.

Vektoru kartes uz iPhone

Kā zināms, Apple uz savām iOS ierīcēm standartā piedāvā paši savu risinājumu, Apple Maps. Šīs kartes daļēji balstītas uz TomTom kartēm, un datu ziņā ir visai švakas. Ar kartēm ir tā — programmas mēdz būt dažādas, taču karšu datu avotu nav tik daudz. Kādreiz jau biju par to rakstījis, taču varu atkārtot, ka pasaules karšu dati principā nāk no šiem avotiem: Navteq, Teleatlas, Google un Openstreetmap. Navteq un Tomtom nav īsti ieinteresēti ar savām kartēm dalīties bez maksas, un viņi tās tirgo pa lielu naudu (programmas Navigon un Tomtom). Protams, visi var ielādēt veco zināmo alternatīvu — Google Maps, taču pastāv arī citi risinājumi, kurus šodien apskatīsim.

Pēdējā laikā tautas zīmētais Openstreetmap ir kļuvis ļoti spēcīgs, un jo vairāk to lietos, jo vairāk kāds pamēģinās iezīmēt ko jaunu, un jo vairāk šī karte kļūs noderīga. Šobrīd viena no manām mīļākajām web kompānijām ir Mapbox, kuri Openstreetmap bīda uz priekšu ar pamatīgiem lēcieniem, un ceru, ka viņiem tas izdosies arvien labāk.

Telefonos parasti ir nepieciešams internets, lai lietotu kartes, izņemot, ja ir piedāvāta iespēja šīs kartes ielādēt vēlākai lietošanai. Šis var notikt divos veidos – rastra un vektora formātos. Rastra formāts vienkāršiem vārdiem sakot ir kaudze ar bildītēm. Katram kartes palielinājumam ir citas bildītes, tāpēc lai vairāku valstu kartes šajā formātā saglabātu vēlākai lietošanai, tas prasa vājprātīgi daudz vietas telefonā. Te noder vektoru formāts. Tās principā ir instrukcijas, kur jānovelk līnijas, un tad telefons piešķir konkrētajām līnijām atbilstošas krāsas un stilus. Realitātē tas nozīmē, ka kartes aizņem ļoti maz vietas, ir daudz ātrākas, un var saglabāt kaut visu pasauli savā telefonā, lai pēc tam neizmantotu internetu, karti lietojot.

Salīdzināsim, kādus Openstreetmap vektoru risinājumus iespējams iegūt priekš iOS (Apple) telefoniem. Man izdevās atrast sekojošas programmas, kuras ir kaut cik lietojamas:

  • Citymaps 2 Go
  • Forevermap
  • Galileo
  • Offmaps 2
  • Mapswithme

Katrai no tām ir savi plusi un mīnusi. Vizuāli to kartes ir visai atšķirīgas, lai arī attēlotie kartes dati ir gandrīz identiski (dažas kartes izvēlas parādīt krogus un aptiekas, citas dod priekšroku autobusu pieturām utt).

Citymaps 2 go (2.69EUR) Lai arī nosaukums liek domāt, ka iespējams ielādēt tikai pilsētas, tā nav – iespējams izvēlēties arī valstis. Programma piedāvā iespējas meklēt interešu punktus, un pat Booking.com viesnīcas, kā arī vietas, kurām atzīmēta atrašanās vieta iekš Wikipedia (pēdējām divām šķiet gan vajag internetu).

Forevermap (2.69EUR) ir minimalistisks dizains, tās kartes krāsas man šķiet pievilcīgākas, un tā piedāvā nedaudz atšķirīgas iespējas. Piemēram, ar šo karti ir iespējams veidot maršrutus. Tā nerunā, un nesaka, kur pagriezties, taču vienkārši uz kartes iekrāso maršrutu, pa kuru jums jābrauc uz izvēlēto mērķi. Daudz labāk, nekā bez šīs iespējas. Tāpat iespējams meklēt pēc koordinātēm. Arī šeit ir iespējams meklēt interešu punktus, taču nezkāpēc mani rezultāti neapmierina. Meklējot “coffee” tika piedāvāts miests amerikā, un arī piedāvātie ceļojumu palīgi nav pieejami tuvākajām valstīm.

Galileo (3.59EUR) ir stipri atšķirīga vizuāli, taču pozitīvā ziņā. Šai kartei iespējams ir atšķirīga mērķauditorija, jo te nepiedāvā tūrisma gidus un interešu punktus, toties piedāvā iespēju no datora ielādēt savu GPX failu ar punktiem, ierakstīt t.s. maršruta pēdas, kas noder staigājot pa takām un mežos, turklāt parāda noieto attālumu un šībrīža ātrumu. Konkrēti manām vajadzībām Latvijā šī karte piedāvā piemērotākas iespējas (jo ja es meklēju kafiju, es lietoju Foursquare). Programma arī piedāvā operācijas ar koordinātēm, un datus sūtīt GPX formātā. Vienīgie trūkumi — nav nekādas navigācijas, kā arī nav iespējams iegūt savas pozīcijas precīzas koordinātes (ir iespējams ar pirkstu atlikt punktu uz kartes, taču tas parasti nav uzticami). Protams meklēt arī Openstreetmap piedāvātos interešu punktus (POI) būtu jauki.

Mapswithme (1.79EUR) iespēju ziņā ir pati vājākā, jo nepiedāvā gandrīz nekādas iespējas, un pat meklēšana ir tikai maksas versijā. Tās uzticamību nevarēju pārbaudīt.

Offmaps 2 (0.99EUR) ir kaitinoša ar to, ka piedāvā ielādēt tikai konkrētas pilsētas, nevis valstis, vai reģionus. Citādi, šeit vismaz normāli strādā punktu meklēšana pēc vārda (Coffee atrod to ko vajag) un ir iespēja meklēt apskates objektus ar visiem aprakstiem. Nekādu citu iespēju gan šeit nav.

Savelkot kopā, katrai ir savi plusi un mīnusi. Man visvairāk patīk lietot Galileo, jo tā māk ierakstīt maršrutu, taču tajā pietrūkst navigācijas (kura ir Forevermap) un POI meklēšanas (kura lieliski darbojas CityMaps2Go).

Nobeigumā vizuālās atšķirības starp kartēm, papildinātas arī ar Apple Maps, Google Maps, Openstreetmap rastra kartes variantu, un abiem Balticmaps variantiem (nejēdzīgi dārgo abonenta variantu, un bezmaksas variantu) — ievērojiet, ka Openstreetmap nemaz nav tik slikts, uz iOS un Google datu ir vismazāk no visām, un pat uz Jāņa Sētas kartes datu namaz nav tik daudz vairāk.

The East

Screen Shot 2013-09-19 at 5.05.13 PM

Es šo neesmu aprakstījis blogā, taču pēdējā laikā ir nejauši sanācis noskatīties vairākas filmas par t.s. eko terorisma tēmu. Tas nebija apzināti, tikai vakar kaut kā savilku kopā. Ekoterorisms ir agresīva darbība pret korporācijām, ar mērķi novērst vai traucēt procesus, kurus šīs kompānijas veic pret vidi vai pasauli.

Pēdējo noskatījos The East. Nezinu kas tieši, bet šajā filmā kaut kas mani aizkustināja, un lika to pārdomāt vēl vairākas dienas pēc noskatīšanās. Iespējams mūzika, iespējams aktieri, iespējams kaut kas neaizskarams un netaustāms. Man ļoti patika galvenās lomas atveidotāja, un arī Aleksandrs Skarsgards bija lielisks – jau pēc True Blood seriāla viņa lomas paliek labākas un labākas. Redzējām viņu arī lieliskajā Disconnect.

Katrā ziņā tas uz ko es visu laiku virzos – šī filma ir ļoti laba. Tā manī pamodināja kaut kādas divas dalītās dabas, un pēdējās dienas neliek man mieru, es vairs nesaprotu kas es īsti esmu.

No vienas puses, man patīk tīrs dizains, skaistas lietas, Ikea un Apple, kārtība, sociālie tīkli, ceļošana un moderno tehnoloģiju iespējas. Man patīk stilīgi apģērbi un tehnoloģiju iespējotā automatizācija. Es ar interesi sekoju Elonam Muskam, un klusībā sapņoju par Nissan Cube ar elektromotoru. Man patīk dizains un spīdīgas lietiņas.

No otras puses, man riebjas lielveikali, cilvēku pūļi un pilnīgā atsaiste no pasaules. Iegrimšana tehnoloģijās un “pirmās pasaules problēmas”. Es labprāt dzīvotu tālu laukos, nelietotu tehnoloģijas un censtos uzturēt sevi. Es neciešu valdību ierobešojumus, nodokļus un infrastruktūras. Man liekas nepieņemami, ka visa pasaule ir privatizēta, un nav iespējams aizbraukt “prom” un dzīvot tāpat vien. Kamēr viena daļa pasaules birokrātijas ierobežojumu dēļ izmet pārtiku miskastēs, jo oficiāli ir beidzies termiņš, cita pasaules daļa mirst badā.

Diezgan smieklīgi, vai ne? Katrā ziņā, noskatieties šo filmu. Vēl tagad, divas dienas pēc noskatīšanās, sirdī jūtu kaut kādu smagumu, un apziņu, ka viss ir virspusēji, un pasaule kurā dzīvoju, ir kaut kāda mākslīga fasāde. Visi šie nieki ir nenozīmīgas muļķības un ir vērtības, kuras palaižam garām.

Filmas

Filmas pret seriāliem, gluži kā Twitter pret blogu. Reizēm noliekam Oliveru gulēt, un šķiet, ka jau ir par vēlu lai sāktu skatīties kādu filmu, taču beigās noskatāmies trīs sērijas, kas jau ir pat virs standarta filmas garuma. Reizēm seriālus ir vieglāk uztvert, un nogurušam prātam vajag kaut kādu slinkumu. Seriālos sižets tiek stiepts, un novēršoties ir grūtāk palaist garām sižeta detaļas. Seriāls var iet fonā, kamēr dari ko citu, turpretim filma, īpaši ja svešvalodā, parasti prasa visu uzmanību. Nekad neesmu spējis skatīties filmu, tai pilnībā nepievēršoties. Mani pat traucē, ja kāds cits tai nepievēršas. Nora aiziet pēc ūdens un es lieku pauzi, pat ja viņa to klausās, un liek man nepauzēt.
Bet tāpat atrodas laiks filmām, un labām filmām. Sliktas filmas ļoti cenšamies neskatīties, priekš kam tērēt laiku, ja jau iepriekš skaidrs, ka nekas labs nesanāks, īpaši jo pasaulē ir tik daudz lielisku filmu, kurām visām diez vai pietiks laika?

Vienīgie izņēmumi, kad esmu gatavs skatīties arī viduvēju filmu, ir lidmašīnās. Tad esmu viens, un labās filmas gribas pataupīt lai skatītos kopā ar Noru, vai arī vienkārši lielākam ekrānam. Sākšu ar tām:

Red – filma par atvaļinātiem spiegiem, kurus spēlē dažādi zināmi aktieri. Brūss Villiss, Džons Malkovičs, Morgans Frīmens un Helēna Mirrena. Izrādijās, ka filma ir komēdija, un pat daudz labāka nekā biju iedomājies. Lidmašīnai visai patīkama. Teiksim tā – ja šobrīd amerikas komēdiju žanrā cieņā ir paģiru vēmekļu filmas – šī ir virs tā standarta. Vismaz nebija pretīgi.

Total Recall – tāpat kā astoņdesmito gadu filma ar šādu pašu nosaukumu, arī šī ir balstīta uz to pašu Filipa Dika grāmatu (reizēm rodas jautājums, kura mūsdienu sci-fi action filma nav balstīta uz Filipa K. Dika grāmatām ?:) Biju dzirdējis daudz negatīvu atsauksmju, bet patiesībā tik slikti jau arī nav. Filmā man patika lieliskās fona “dekorācijas” (ja vien tās mūsdienās tā maz drīkst saukt, jo tas ir CGI), vairākas ielu līmeņa ainas bija gluži kā no Blade Runner. Atmosfēra bija pārliecinoša. Protams bezgalīgā skriešana, šaušana, aizdomīgi smukās, neiznīcināmās meitenes un citi šādi sīkumi – tipiski, ne sliktāk kā parasti šādās filmās. Kopumā, diži nenožēloju ka skatījos.

Norwegian Wood – Haruki Murakami tāda paša nosaukuma grāmatas ekranizācija. Šī ir viena no man tuvākajām grāmatām, tāpēc bija īpaši sarežģīti šo skatīties bez aizspriedumiem. Gluži kā parasti ar ekranizācijām, ja esi lasījis grāmatu, filma šķiet saraustīta un sižets ar laukumiem. Bet esmu pārliecināts, ka tā nav ja skaties nelasījis grāmatu. Filma ir jauka, romantiska, visai tipiska japāņu filma. Iespējams dēļ augstāk minētā, iespējams kāda cita iemesla dēļ, bet brīžiem nepārliecijnāja aktieri. Viņu rīcība nešķita atbilstoša emocijām, iespējams cita aktieru izvēle nostrādātu labāk, iespējams es tikai gaidīju tās pašas emocijas kas grāmatā. Iespējams vēlreiz tas pats sižets nenostrādā tik labi, gluži kā anekdote kuru kāds stāsta jau trešo reizi.

Starry Starry Night – šī ir ļoti līdzīga iepriekš aprakstītajai, bet man pat patika labāk. Romantiska, nedaudz mistiska, sapņaina filma. Fantastiski skaisti skati, emocijas, pilns komplekts. Viena no jaukajām āzijas filmām, sniegainā vakarā ar vīna glāzi, svecēm un biezo segu – noteikti iesaku šādu komplektu. Līdz desmitniekam gan pietrūkst kaut kāda slīpējuma, reizēm specefekti ir par daudz uzmācīgi, nezinu, bet kopā forši.

Ruby Sparks – jauna filma, viena no nedaudz “alternatīvajām” komēdijām, kuras parasti piedalās dažādos ne visai alternatīvos festivālos. Teiksim – Juno, Little Miss Sunshine stilā. Man gan šķiet, ka šī nav piedalījusies festivālos, un nav pat neko diži “alternatīva”, taču tās stils un kopējā atmosfēra ir kā šādās filmās. Līdz ar to man patika! Aktieri ir “likable“, īpaši jo radās asociācijas ar pazīstamiem cilvēkiem, varēju pat kaut kādā mērā nedaudz asociēties. Ideja ir interesanta, un visā kopumā filma ir jauka. Noteikti varu ieteikt. Pakāpi virs tipiskās amerikāņu komēdijas (jā, noteikti virs augstākminētā Red līmeņa).

El secreto de sus ojos – Noslēpumi viņu acīs. Lieliska filma! Varbūt labākā no visām šeit aprakstītajām. Nedaudz detektīva, nedaudz romantikas. Kā jau parasti – Argentīniešu kino tur līmeni. Šajā filmā nostrādā vairāki atslēgas elementi, kas nepieciešami, lai man spēlētu uz nerviem. Dīvainā kārtā, viens no tiem (man personīgi) ir filmas, kur cilvēks ir novecojis, un atskatās uz kādu savu dzīves posmu pirms daudziem gadiem, un varbūt nožēlo iespējas ko palaidis garām. Liek sajust kaut kādu nespēku pret laiku. Patīkami tēli, nesteidzīgs sižets, visu laiku jauni jautājumi un nemaz ne tik vieglais detektīva sižets līdz pat beigām tur mazu spriedzīti. Ļoti laba filma!

 

Underground un citi

murakami undergroundŠobrīd lasu Haruki Murakami “Underground”, par Aum sektas uzbrukumiem ar zarīna gāzi Tokijas metro. Murakami esot novērojis, ka visa mediju uzmanība ir vērsta tikai uz Aum sektu, un upuri tiek minēti kā bezpesoniska grupa, tāpēc nolēmis apbraukāt pēc iespējas lielāku skaitu ar izdzīvojušajiem, un grāmatā publicēt viņu stāstus no tās dienas. Stāsti ir sasaistīti kopā cik vien iespējams, un bieži vien kāds cilvēks apraksta citu cilvēku rīcību, un nākamā nodaļa ir kāda no šiem citiem cilvēkiem perspektīva. Ļoti interesanti izveidota grāmata, pilnībā patiesa un dokumentāla. Kā arī – viena no emocionālākajām grāmatām ko jebkad esmu lasījis. It īpaši jo apzinos, ka viss ir reāli, un visi šie cilvēki pārdzīvo pa īstam. Un ne tikai dēļ pārdzīvojumiem, arī dēļ tā, ka lielākā daļa tiešām rīkojas apbrīnojami. Es nespēju iztēloties, ka Latvijā jebkad būtu iespējama šāda empātija, rīcībspēja vai organizētība. Noteikti iesaku izlasīt šo grāmatu. Kad aprīlī braukšu uz Japānu, uz metro darbiniekiem skatīšos ar pavisam citām acīm, ar daudz lielāku cieņu pret viņu darbu.
Underground ir viena no pēdējām neizlasītajām Haruki Murakami grāmatām. Pirmkārt jo tā nav romāns, otrkārt, jo sākumā baidījos lasīt ko tik šķietami depresīvu. Bet beigās nav kā iedomājos, grāmatu varu rekomendēt, īpaši Murakami faniem.

200px-Lovecraft,_Mountains_of_MadnessTāpat gribēju pieminēt, ka mēģināju lasīt slaveno H.P. Lovecraft. Ja nu kāds nezin, tas ir viens no horror/mistikas kulta rakstniekiem. Es nezinu, kur tādu sviestu kāds var lasīt? Es lasīju vienu no labajiem “Mountains of madness”. Sākumā izmisumā dzen dīvainais rakstīšanas stils, pēc tam dīvainā gramatika, pēc tam .. godīgi sakot es te neredzu nekā pozitīva. Izmisumā dzen visa tā grāmata. Rakstnieks visu laiku cenšas panākt kaut kādu mistikas atmosfēru ar lētām metodēm no stila “tas ko mēs redzējām nav izsakāms vārdos, un es nekad to nespēšu nevienam izstāstīt, jo tas bija tik briesmīgs, ka to vispār nav iespējams aprakstīt, un labāk lai to neviens neuzzin”. Bet tālāk viņš nespēj nociesties un “nē, tomēr man jums nedaudz ir jāpastāsta, jo es jau iesāku” utt. Beigās izrādās, ka visas briesmas nāk no kaut kā tik smieklīga kā šis sviests vai ne mazāk smieklīgais šis sviests. Iespējams grāmata strādā uz padsmitgadniekiem, jeb iespējams tā labāk strādāja pirms astoņdesmit gadiem, nu vai arī iespējams – es vienkārši nesaprotu šo žanru.

Ridley Scott, you are too old


Prometheus noteikti ir jāredz Alien sāgas cienītājiem, kā arī jebkuram specefektu un grandeur cienītājam. Filma patiesībā ir vairāk saistīta ar Alien, nekā Ridlijs Skots sākumā stāstīja. Filma ir vizuāli fantastiska, 3D efekti iespaidīgi, taču netraucējoši, atmosfēra brīžiem ļoti saistoša un ievelkoša. Taču diemžēl tas nav Alien – varbūt tā stāv blakus kādai no pēdējām Alien sāgas daļām (3,4?). Diez vai šo filmu skatīsies, vai pat atcerēsies, pēc 30 gadiem (Alien ir 1979g.).

Es nezinu, vai Ridlijs Skots ir kļuvis par vecu, vai arī Holivuda diktē vairāk noteikumu nekā ir viņa kontrolē, taču filmā ir vairāki milzīgi trūkumi.

Lasītāj – tālāk dzīvo spoileri (sižeta nezinātāj, piesargies).

1) Filmā nav centrālā tēla. Te nav Riplijas. Meitene, kas itkā pārmanto viņas lomu, savu potenciālu sāk rādīt tikai filma pēdējās divdesmit minūtēs. Visu apakšsižetu par viņas mīļāko var droši izdzēst laukā, un filma tikai kļūs labāka. Nevajag visās filmās mīlasstāstu, kur nu vēl ja to tēlu ataino tik naivu un plakanu. 2) Bija momentā jāatlaiž mūzikas autors, skaņu celiņš ar savām patētiskajām taurēm brīžiem dzina izmisumā. Šāda mūzika iederas amerikāņu veterānu piemiņas filmā, ainās, kur attēlo bēres, kad ASV karogiem apsegtais zārks brauc bedrē. Jerry Goldsmith diemžēl ir miris, taču James Horner vēl nesen strādāja pie Avatar. Varēja taču nākt pie prāta. 3) Tālāk – reliģiskais fons. Mani kā ateistu tas arī brīžiem lika nodrebināties – te tā vienkārši bija par daudz. Kronis visam – Alien pēdējo vārdu parodija, piekabinot klāt “In the name of my Lord”. This is blasphemy! 4) Nākamais pārkāpums protams beigās – ja jau sasaistam šo ar Alien, tad kāpēc šajā filmā tiek pārkāpts visiem zināmais svešā dzīves cikls? Tiek ieviesti daži nevajadzīgi posmi, kas izjauc sistēmu. 5) Kāpēc jaunam cilvēkam jāspēlē vecs cilvēks, ja viņu nekur neparāda jaunu? Make-up speciālisti nav tikuši tik tālu, lai tas neizskatītos smieklīgi.

Kopumā filma man patika. Tā ir grandioza, interesanta, un uzdod dažādus interesantus jautājumus (vairāk nekā atbild). Bet lai tā kļūtu par Ridlija Skota cienīgu klasiku, tai bija nepieciešam kas vairāk par (lielisko) Deividu, cits skaņas celiņš, pļauka scenāristam par reliģiju, un nedaudz cieņas pret savām saknēm.

Xperia Active

Nu jau pagājis labs laiciņš kopš pazaudēju veco sitamo nokiju, un aizvietoju ar relatīvi modernu Android telefonu. Nopirku to Oktobrī un šķiet ir pienācis laiks lai pastāstītu par reālu lietotāja pieredzi.
Lietoju telefonu ikdienā, tātad telefons ir man līdzi visur – braucot ar velosipēdu, ejot slēpņot, staigājot mežā. Telefons ir kritis neskaitāmi daudz reizes, arī izslīdot no rokas, braucot ar velosipēdu (jā jā, drošība un tā). Telefons ir mērcēts lietū, lietots ar netīrām rokām, un bieži vien nēsāts somas kabatā blakus atslēgām. Fiziski – telefons ir nevainojams. Komplektā tam nāca ekrāna aizsargs, bet es to noplēsu, un arī bez jebkādas plēves vēl šobrīd uz ekrāna nav atrodama neviena skramba (ja pagriež pret gaismu, kaut kādas niecīgas skrambiņas var saskatīt).

Vienīgais bojājums no neskaitāmaniem kritieniem (viens no tiem – cauri ledum uz asfalta peļķē. jā es zinu, esmu ļoti nevīžīgs pret telefoniem), ir saskrāpēts korpusa stūris. Īsi sakot, jā –  es šo telefonu varu ieteikt jebkādu āra aktivitāšu cienītājiem, nevīžīgiem cilvēkiem, un tādiem, kas nav pārliecināti, ka telefonu nenometīs zemē vismaz reizi mēnesī. Arī tādiem, kas bieži lieto telefonu ārpus telpām, īpaši mūsu rudeņos un ziemās, kad temperatūras maiņas nozīmē kondensātu, kad ārā līst, kad ārā ir auksti. Korpuss un ekrāns ir ļoiti izturīgi, aparāts patīkami gumijots un labi guļ rokā, ekrāns strādā arī ar slapjiem pirkstiem, vai pat zem ūdens.

Par tehniskajām iespējām – GPS ierīce šim telefonam ir fantastiski precīza. Nezinu kāpēc, iespējams arī dēļ barometra, kas palīdz koriģēt GPS augstumu. Veicu nelielu testu, izbraucot no darba uz mājām, 10Km garumā, salīdzinot telefonu ar Garmin 62s (viens no labākajiem modeļiem). Kļūdu bija aptuveni tik pat daudz cik Garminam, vietas atšķīrās, bet tas iespējams dēļ atšķirīgā novietojuma testa laikā. Kopumā biju ļoti pārsteigts. Kamera telefonam ir draņķīga fotogrāfijām, taču nezin kāpēc filmē visai labi. Kameras aizsargstikliņš atrodas visai dziļā padziļinājumā, tāpēc to ir ļoti grūti notīrīt, un tāpēc tas vienmēr ir aizmiglojies.

Uz Android ir pieejamas tādas lieliskas programmas kā Locus un Androzic, kurām uz iPhone diemžēl nav analogu (nemaz nerunājot par to, ka iPhone būtu miris jau trīs reizes, ja es viņu mētātu tāpat kā Sony). Ierīce darbojas ātri, izņemot interfeisa nesakārtotību un nelielo haosu Android pasaulē kā tādā, kopumā aparāts ir lietojams un nenožēloju pirkumu. Vienīgais kas nedauz reizēm traucē, ir mazais ekrāns. Ne dēļ tā, ka uz tā būtu par maz informācijas (nē, jo tam izšķirtspēja ir tāda pati kā fiziski lielākajiem konkurentiem Samsung Xcover un Motorola Defy), bet dēļ tā, ka grūti vertikālajā režīmā rakstīt uz QWERTY klaviatūras ar divām rokām.

Kopumā esmu apmierināts, un varu Sony Xperia Active ieteikt arī citiem.

Dažādas filmas

Contagion ir filma par vīrusu, kas lielos ātrumos izplatās pasaulē. Sākumā padomāju, ka būs kas līdzīgs zombijfilmām (kuras man, atšķirībā no Kaže, ne pārāk iet pie sirds), bet patiesībā filma ir tāda realistiskāka, pat ticama. Netiek piedāvāti ne galvenie varoņi, ne kādas īpaši laimīgas beigas. Varētu pat teikt, ka ja dzīvē notiktu kas tamlīdzīgs, šis būtu dokumentālas filmas mākslinieciskas adaptācijas ticams variants. Vairāk patika nekā nepatika, varbūt nedaudz pavilka uz “Babel” stilu. Iespējams. Aktieru komanda lieliska. Lika aizdomāties par visādiem ikdienas sīkumiem, piemeram cik bieži tomēr mēs aiztiekam priekšmetus, ko aiztiek citi.

The Ideas of March ir filma par prezidentu kandidātu cīņu. Filma ir saistoša, viegli skatāma, visai interesanta, taču es neredzu īpašu iemeslu tai nocelt balvu kā gada labākā filma jebkurā no kategorijām. Visai tipiska Klūnija filma ar neinteresantām beigām. Noskatīties gan tāpat laikam iesaku.

The Rain maker atšķirībā no citām šeit aprakstītajām ir paveca, viena no agrīnajām Matt Damon filmām. Režisors ir Francis Ford Coppola, kas arī mani piesaistīja viņu noskatīties. Sižets varētu patikt juristiem un advokātiem (hint, Liene), bet arī tādiem kā es viņa visai labi patika. Principā jauna advokāta cīņa ar netaisnību, sliktās korporācijas un nabadzīgā tauta – stāsts no šīs tēmas.

The Help ir filma par melnādaino apspiešanu pilsoņu tiesību kustības laikā, sešdesmito sākumā, precīzāk par mājkalpotājām. Kad kāds no draugiem šo filmu bija pieminējis iepriekš, nebiju iedomājies, ka tā būs šāda tipa filma. Viņa nav depresīva un drūma, bet gan viegli skatāma, jauka, brīžiem ļoti aizkustinoša un iedvesmojoša. Grūti noticēt, ka sabiedrība vēl pavisam nesen bija tik nežēlīga un dzīvnieciska. Komplektā iesaku noskatīties Goodbye Bafana par Dienvidāfrikas aparteīdu, kurš pat lielākos apmēros turpinājās līdz deviņdesmitajiem gadiem.

Drive ir par šoferi-kaskadieri, kas kas paraleli darbam filmu studijā, pa vakariem piepelnās kā zādzību bēgšanas šoferis. Filma ir ļoti atmosfēriska, gandrīz  Linčiska. Tajā ir maz dialogu, hipnotisks astoņdesmito elektronikas skaņu celiņš un dīvaini patosiski monologi. Ja vienā brīdī izrādītos, ka galvenais varonis ir pats sev tēvs, un ļaunais antagonists ir rūķis, noticētu ka režisors ir Linčs. Tīri neko, vienīgi varēja iztikt bez pretīgajām brutalitātēm un pastulbajām beigām. Nosita visu sākotnējo entuziasmu par šo filmu. Iesaku piesardzīgi, daudziem jau šīs atmosfēras filmas nepatīk. Komplicētu filosofisko apakšsižetu šeit nemeklējiet.

Tree of Life


Kas ir šī filma? Sapnis; domas; sāpes? Skatīties šo filmu ir kā skatīties zvaigznēs, vērot smilgas kustamies vējā, skudras zālē, koku galotnes, guļot sūnās. Filma ir emociju vilnis pirms un pēc kāda traģiska notikuma. Dialogi tajā ir tikai fons, kas reizēm izpeld cauri apziņas iekšējai balsij. Sižets ir tikai klusinātas apkārtnes skaņas, domās iegrimuša cilvēka galvā. Estētisks baudījums acīm, emocionāls baudījums sirdij. Lieliska filma lēnai un miegainai lietainas svētdienas pēcpusdienai. Tā pat nav filma, tas ir sapnis.

Vilks aitas ādā (Sony Nex5)


Pavisam nesen rakstīju par jauna tipa fotokamerām, kurām ir daudzas no DSLR tipa kameru priekšrocībām, taču kuras ir mazāka izmēra. Daudzi šīs kameras sauc par ILC (Interexchangable Lens Camera). Tad nu nenocietos, un pateicoties draugiem kas devās uz ASV, arī es tiku pie šādas kameras – konkrēti Sony NEX5, kuru biju izpētijis par labāko no piedāvājuma tieši attēla kvalitātes ziņā. Šai kamerai ir APS-C izmēra sensors, kas ir tas pats sensors kas iekšā Pentax K5 un Nikon D7000 (par šādām lietam gan isti skaidrs nekad nav, iespējams ka precīzi tas pats arī nav, vai arī nelielās atšķirības ir dēļ cita procesora un apstrādes). Kamerai atšķirībā no ziepīšiem ir arī pavisam īsts mehāniskais slēdzis, kurš izklausās un izskatās visai labi.

Pirmo reizi paņemot kameru rokā ir ļoti pārliecinoša kvalitātes sajūta, līdzīga piemēram sajūtai paņemot Canon G11 vai tāda tipa aparātu. Korpuss daļēji laikam veidots no magnēzija, lai ko tas arī nenozīmētu. Ekrāns ir fantastiski skaists un spilgts, pēc tā palietošanas, mans Nikon D90 ekrāns šķiet kā vecs CRT pret LCD. Un Nikona ekrāns skaitā viens no labākajiem klasē. Ekrāns nav skārienjūtīgs, lai arī daudziem ir radies iespaids ka tāds tas ir – dēļ mazā pogu skaita.

Daudz par pašu kameru negribu rakstīt, tam veltītas liels skaits recenziju, rakstīšu tikai par saviem iespaidiem.

Principā ir tā – šī kamera ir spējīga aizvietot DSLR kameru. Ne visiem gan, domāju putnu fotogrāfi, sporta fotogrāfi un visādi citādi specializētie gadījumi nebūs apmierināti par 100%, jo pro kamerām ir daudz plusu. Toties cilvēki, kas plāno pirkt savu pirmo DSLR, vai arī tādi, kas to izmanto personiskām vajadzībām, nevis kā primāro maizes avotu – noteikti var iegādāties šo kameru.

Komplektā nākošais objektīvs man īsti nepatika, taču tam ir liels pluss – ātrs autofokuss. NEX sistēma pieļauj iespēju lietot jebkādu objektīvu kāds vien pasaules vēsturē ir ticis izgatavots, kas ir milzīgs pluss jebkuram foto maniakam, tāpēc ātri vien pasūtiju arī M39 un Nikon adapterus, un esmu jau pārbaudījis, ka neskatoties uz manual-focus-only rezultāti ir lieliski gan no Nikoniem, gan no Industāriem.

ISO jūtības troksnis ir vienkārši neticams, pie ISO 12800 bilde ir pilnīgi normāli lietojama WEB vajadzībām un drukāšanai (kam gan vēl bildes lieto?), piemēram:

Lai arī visa kameras kontrole notiek caur menu, nav tik sarežģīti kā izklausās. Pogas ir programmējamas un visus lietpratējiem vajadzīgos uzstādijumus var uzlikt pa rokai, viena pogas spiediena attālumā (WB,ISO,Focus mode,etc).  Kamerā šķiet ir pilnīgi visi režīmi un uzstādijumi kādi ir manā Nikonā, ja vien trūkums – Auto ISO nav tik detalizēti kustomizējams (nevar norādīt minimālo shutter speed un maksimālo ISO, kas ir 3200 auto režīmā).

Skatu meklētāja nav, un tas man radīja visai lielu pieraduma diskomfortu, taču ekrāns ir lokāms, un ir iespēja šaut no jostas, un izlikties par baigo ielu fotogrāfu paliekot nemanītam. Ekrāns ir gana spilgts lai varētu komponēt kadrus arī totāli griezīgā saulē, kas arī tika pārbaudīts vairākkārt.

Baterija protams līdzi Nikona sešsimts kadriem netur, taču nav arī tik slikta kā ziepīšiem. Visu laiku spēlējoties izvelk vairākas dienas. Kadru skaitu vēl nemēriju, jo pa ceļam palādēju profilakses pēc.

Autofokuss ir ātrs, taču ne tik ātrs kā DSLR. Piemēram bērnu šūpolēs nofotografēt ir nedaudz sarežģītāk nekā ar spoguleni, ja lieto centrālo fokusa punktu. Ja lieto kaut kādu no maģiskajiem multi-fokusiem, tad protams nav problēmu. Nemaz nerunājot par ģeniālo funkciju “smile shutter” kas reāli arī tiešām strādā, un ģimenes fotogrāfijām ir neaprakstāma bauda.

Manuālais fokuss ir pilnībā normāli lietojams, ja izmanto Focus peaking funkciju, kas asās attēla daļas iekrāso konkrētā krāsā. Izklausās ideāli, taču realitātē secināju ka šī funkcija nestrādā tik labi ja ir tumšs, vai objekts ir neskaidrs, bez kontrastainām līnijām. Šādos gadījumos ir otra funkcija MF-assist, kas palielina attēlu 7 vai 14 reizes (visai kvalitatīvi!) un palīdz nofokusēties šādi. Es gan īpaši nesūdzos arī par sarežģītajām situācijām, jo fotografējot ar sliktiem Rangefinder aparātiem esmu iemācijies lietot gan Zone focusing, gan Hyperfocal focusing, gan visādus citus MF trikus.

Kopumā ar kameru pagaidām esmu ļoti apmierināts, un īsti negribas aiztikt spoguļkameru, it īpaši ka ir tik nenormāli daudz objektīvu ko izmēģināt uz Nex, un rezultāti ir ļoti labi. Redzēs cik ilgi šis ies, un vai neuzradīsies kādi nepatīkami pārsteigumi vai šķēršļi, jo pagaidām jau vēl jauna mantiņa un ir interesanti. Ja neskaita NEX īsto Sony objektīvu trūkumu (reāli ir 4 objektīvi ko izvēlēties, un neviens nav tāds īsteni labs, bet Zeiss, Sigma un Tamron tikai turpina solīt kaut ko drīz), kas dažus var atbaidīt (mīksti stūri, nesmuks bokeh) tad kamerai ir liels potenciāls.