Lightroom mobile

Pats esmu Adobe Lightroom lietotājs un rekomendēju šo sistēmu izmantot ikvienam fotogrāfam ar nepieciešamību glabāt lielu katalogu ar fotogrāfijām, sortējot, grupējot un kataloģizējot tās pārskatāmā un viegli pārvaldāmā sistēmā. Vispilnīgāko iespēju klāstu iespējams gūt lietojot tieši Adobe Creative Cloud abonenta versiju, pretstatā vienreizējā maksājumā nopērkamajai, jo tikai CC mākoņa versijā (sākot no 9EUR mēnesī, cenā iekļauta neierobežota vieta mākonī + Lightroom + Photoshop) vienmēr pieejamas jaunākās iespējas, kā arī, ir iespējams bildēm piekļūt arī no citām ierīcēm. Piemēram tagad Lightroom māk meklēt pēc konteksta, pat ja bildei nav nekādu birku vai nosaukuma — var meklēt “train” vai “beach” un atradīsies visas meklētās lietas, jo Adobe būs “izpratis” kas tieši ir attēlots fotogrāfijā.

Pats jau ilgāku laiku lietoju CC abonomentu, taču nebiju iedziļinājies tieši mākoņpakalpojuma sniegtajās iespējās. Īsumā tās ir šādas:

  • Mājas datorā uzturam bilžu katalogu, rediģējam bildes, grupējam interesantākās “Kolekcijās”
  • Izvēlētām (vai visām) kolekcijām norādam, ka vēlamies tās sinhronizēt mākonī
  • Izvēlētās kolekcijas tagad ir pieejamas https://lightroom.adobe.com, kur ar tām varam pēc izvēles dalīties, tās apstrādāt, atkal jau grupēt utt citas lietas, ko varam mājās
  • Visa šī pati funkcionalitāte pieejama arī telefonos un planšetēs, grupējam, sortējam, rediģējam — visas izmaiņas automātiski notiks arī mājas datorā
  • Mobilajās ierīcēs varam iekopēt RAW formāta bildes no fotoaparāta, tās automātiski nonāks mājas datora katalogā, importēsies turpat tajā folderī, kur citas bildes
  • Varam arī fotografēt ar telefonu, arī šīs bildes varam ielādēt mājas datorā caur mākoni

Svarīgi gan atcerēties, ka mākoņpakalpojums nav rezerves kopija. Tur redzamās bildes pazudīs, ja dzēsīsi tās no datora, kā arī, tās nav orģinālās RAW bildes, bet tikai Smart Preview (kas protams ir gana labas ātrai rediģēšanai vai lai rāditu citiem).

Mājās ielādētās bildes:

  • var skatīties, rediģēt, grupēt un dalīties visās savās ierīcēs
  • nonāks mobilajās ierīcēs Smart Preview formātā
  • nevar dzēst no mājas datora, jo tad tās pazudīs no visurienes

Ceļā esot ielādētās bildes:

  • var skatīties, rediģēt, grupēt un dalīties visās savās ierīcēs
  • nonāks mājas datorā to orģinālajā RAW formātā
  • var dzēst no telefona, jo no datorā tās nepazudīs

Tātad kā redzams, interesants aspekts ir, ka no telefona var ielādēt RAW formāta orģinālu, lai tas caur mākoni nonāktu mājas datora bibliotēkā, turklāt pēc tam no telefona šo bildi drīkst dzēst; taču otrādi tas tā nedarbojas — no mājas datora RAW bildi uz telefonu iesūtīt nevar, kā minēju augstāk, pretējā virzienā ies tikai Smart Preview.

Tātad, lai padarītu mājās esošas kolekcijas pieejamas visās mobilajās ierīcēs un arī Lightroom online katalogā, atliek kolekcijai izvēlēties “Sync with Lightroom Mobile”, vai arī piespiest nelielo ikoniņu pa kreisi no kolekcijas.

image-151

Skatoties no pretējā gala, no mobilās ierīces, viss ko ielādēsiet tajā, sākotnēji parādīsies mājas kataloga kolekcijā “From LR Mobile”, taču kolekcijas ir tikai virtuāli albumi, bildi no turienes var ņemt ārā vai pārvietot uz citām kolekcijām, fiziskais fails jau būs ielādēts mājas diskā un nekur nepazudīs. Ja vēlies lai mobilo ierīču faili importējas tajā pašā folderu struktūrā kur mājās importētās bildes, neaizmirsti Lightroom uzstādījumos norādīt to pašu vietu, kur stāv citas bildes. Tad viss importēsies vienā diskā, vienā folderu sistēmā (pēc noklusējuma, bildes no telefoniem importējas kaut kur dokumentu folderī).

Kopsavilkumā: tagad esot ceļojumā tu savas fotoaparāta bildes vari ielādēt mobilajā ierīcē, tur tās sakārtot, izvērtēt, veikt pamata apstrādi. Bilžu orģināli nonāks tavā mājas bibliotēkā. Ar jau rediģētajām bildēm turklāt varēsi dalīties jau pirms atgriešanās. Un arī otrādi — esot prom no mājām, vari turpināt apstrādāt mājās ielādētās bildes, piekļūt teju visai savai bibliotēkai, lai strādatu neesot mājās un izrādītu savas bildes citiem.

Un visbeidzot, pat savā interneta pārlūkā vari izveidot jaunu kolekciju un ar to dalīties šādi, kā es ar savām ķīnas bildēm.

Viešūra ezers

Turpinām dabā vērtēt Dodies.lv ievietotās dabas takas. Šodien ar domu atrast kādu aukstāku vietu Latvijā, devāmies uz Vidzemes augstieni, lai apskatītu Viešūra ezera taku. Tā kopumā ir 3km gara, un ir diezgan daudzveidīga. Taka ir sliktā stāvoklī, vairāki tiltiņi ir sabrukuši, trepītes sapuvušas. Galdiņi un tualete gan izskatās jauni, turklāt svaigās tualetes durvis rotā lepns Eiropas Savienības plakāts. Laikam fondi tālāk par atpūtas vietu nav tikuši. Pa ceļam uz taku iesaku piestāt arī pie Kangaru ezera, kur neliela taka ved uz pilskalnu. Šobrīd (ziemā) tur ir ļoti slapjš, tāpēc bez gumijniekiem tālu netikt, taču vasarā te ir ļoti jauka neliela pastaiga. Diemžēl tas nav traucējis kādam izmest ledusskapi turpat blakus takai. Kangaru ceļš vispār ir ļoti skaists un līkumots, tāpēc ceļā uz Vestienu (kur atrodas Viešūra taka) iesaku braukt tieši pa Kangaru ceļu. 

Kartavkalnu taka

Olivers
Olivers

Brīvdienās bijām apskatīt kārtējos http://dodies.lv objektus — vienu taku un vienu piknika vietu. Šobrīd kartē ieviests jaunums, ka mūsu personīgi pārbaudītajiem objektiem uz kartes ir tumša maliņa, nepārbaudītajiem — balta. Vizuāli ļoti neuzkrītoši, jo bieži tam nav nozīmes. Bijām arī meklēt dažas citas vietas, kuras nu jau kartē vairs nav atrodamas, jo tās neizdevās atrast (Striķu skolas taka, Meža inteliģences taka pirms Bauskas). Es pieļauju, ka šīs takas kaut kur arī eksistē, taču nav īsti domātas gadījuma apmeklētājam. Dodies.lv cenšamies apkopot tieši plašākam apmeklētāju lokam domātās, galvenokārt marķētās, un internetā atrodamās takas. Konkrētu skolu skolēniem domātās, komerciālās, atpūtas kompleksos esošās — tādas kartē neliekam. Ja tev ir zināma, kāda uz mūsu kartes neatzīmēta, bet dabā marķēta un virs 1km gara dabas taka — padod ziņu! Atgādināšu, ka dodies.lv apkopo brīvi pieejamus un viegli atrodamus (bez pieteikšanās) dabas objektus, pārsvarā dabas takas un purva laipas. Ja kartē atzīmēti torņi, tad tikai ja uz tiem individuāli vērts braukt, tos neatzīmējam, ja tie ir pie takām. Piknika vietas ir tādas, kur izvietoti galdiņi jaukā vietā, ar iespēju iekurt ugunskuru un paēst svaigā gaisā. Parki ir plašākas teritorijas, kurās nav konkrēta maršruta. Velo maršruti ir marķēti un īpaši izstrādāti velosipēdu ceļošanai, tie parasti ir garāki. Visi dati ņemti no LVM, DAP, pašvaldību mājaslapām.

Kartavkalna taka patiesībā ir kas vairāk kā tikai taka, šeit atrodams sens pilskalns, tam pretī uzbūvēta seno kuršu apmetnes imitācija, ir trīs lielas piknika vietas, nedaudz gan izjucis bērnu laukums, un pašu taku ir vairākas. Izgājām t.s. lielo loku, kurš ved gar skaistu nelielu upīti (Bikstupe), taču ir arī viens īsāks maršruts, kā arī līdzīga garuma “Jauniešu aplis” (neizdevās noskaidrot kāpēc tā). Spriežot pēc tā, ka eglītēs vietām bija iekārti dārzeņi, šo vietu iecienījuši saulgriežu svinētāji, tā ka jāņos lai arī ideāla vietiņa, droši vien būs aizņemta.

Diemžēl nācās secināt, ka mūžsenā Kartavkalna egle, uz kuru pat ir izvietotas norādes, kaut kad nesen ir vēja nogāzta.

Turpat netālu atrodas arī Elles kalns, kurš īpašam braucienam droši vien nebūs piemērots, taču garām braucot ir vērts piestāt, izstaipīt kājas, vai no termosa iedzert tēju. Te atrodama neliela cilvēku ierīkota ala, ar velvētiem griestiem. Blakus ir arī piknika vieta ar tualetēm un galdiņiem.

DSC_7912
DSC_7912
DSC_7914
DSC_7914
Nogāztā kartavkalna egle
Nogāztā kartavkalna egle

 

DSC_7927
DSC_7927
DSC_7928
DSC_7928
DSC_7930
DSC_7930
DSC_7931
DSC_7931
DSC_7933
DSC_7933
DSC_7935
DSC_7935
DSC_7954
DSC_7954
DSC_7955
DSC_7955
DSC_7963
DSC_7963

Elles kalnā:

DSC_7968
DSC_7968
DSC_7971
DSC_7971

Maroka 6: Genocīds

Saulē nokaitētā asfalta lente stiepās tieši pretim horizontam. Ik pa laikam izkāpu izstaipīt kājas un pastaigāt pa akmeņu laukiem, aiziet līdz kanjona malai un izplest rokas. Ievilkt elpu dziļi jo dziļi un uzsūkt apziņā milzīgo plašumu. Automašīnu bija maz, un reizēm vairākas reizes apdzinām vienu un to pašu apdauzīto un pārkrauto Mercedes, kurš laiku pa laikam pabrauca mums garām pieturas vietās. Kā uz burvju mājiena taisnais ceļš pēkšņi transformējās. Pēc divsimt nobrauktiem kilometriem tas izbeidzās pie krustojuma ar nozīmīgāku ceļu. Nogriezāmies pa labi, Ourzazate un Marakešas virzienā, un ceļš pilnībā pārvērtās. Pa labi lejup pletās palmām aizaugusī Draa upes ieleja, un ceļš kļuva tik līkumains, ka vidējais ātrums saruka savas trīs reizes. Ourzazate ir pilsēta, kuru francūži uzbūvēja pirms dažiem desmitiem gadu ar mērķi “samierināt dienvidus”. Tāpēc pilsēta ir jauna, bez vēsturiskā centra, un, salīdzinot ar visu, ko bijām redzējuši iepriekš — tīra un kārtīga. Ielas bija platas, mājas — sarkanas, kvadrātiskas un modernas. Meklējot viesnīcu, apbraucām pilsētu divas reizes, un visas ielas bija brīvas no pūļiem, vienkārši izbraucamas un bez bedrēm. Ourzazate noteikti bija kas jauns mūsu Marokas pieredzē.

Arī viesnīca vairs nebija tradicionālā Riāda, bet gan salīdzinoši standarta ēka ar standarta istabu. Apkalpoja to gan tikai viens cilvēks, taču viņš bija draudzīgs un patīkams, kā jau lielākā daļa viesnīcu darbinieku, kurus bijām satikuši.

Tā kā ārā dedzināja pēcpusdienas cepeškrāsns, nolēmām ieiet dušā un mierīgi atpūsties.

Pēc dažām stundām bija laiks doties vēlajās pusdienās. Šajā valstī Foursquare nav populārs serviss, toties jebkurš, kura interesēs ir apkalpot ārzemniekus, par pienākumu uzskata publicēties Trip Advisor. To tad arī izmantojām par ceļvedi virzienā uz interesantākajiem rajoniem un ēstuvēm. Vienmēr jau var doties kaut kur bezmērķīgi, taču, ja kādā vietā atradāmies salīdzinoši īsu laiku, labāk bija ēdienu atrast bez maldīšanās.

Viesnīcas saimnieks gan mūs brīdināja, ka tuvojas kādi nozīmīgi svētki, un tāpēc daudz kas ir slēgts. Viņš nemaz nebija pārspīlējis! No vislabāk novērtētajām ēstuvēm vaļā nebija neviena. Patiesībā vaļā nebija gandrīz nekas. Klaiņojām gar slēgtajām durvīm, līdz beidzot izdevās atrast vienu restorānu, kurš bija atvērts. Ēdiens, loģiski, bija dārgāks par vidējo, turklāt nepaveicās ar darbinieku, kurš nedz saprata, ko mēs vēlamies, nedz izrādīja jebkādu interesi par to. Beigās atmetām ar roku un paļāvāmies uz viņa izvēli, kas beidzās ar to, ka saņēmām stipri lielāku ēdiena daudzumu, nekā varējām apēst. Ēdiens gan bija labs, neskatoties uz to, ka ēdienkartē bija atrodams “horse burger”.

Nonākuši atpakaļ viesnīcā, pa atvērto logu klausījāmies sešos skanošo Muezīna lūgšanu saucienu. Īpaši, ja reizē skan vairāki muezīni no dažādām pusēm, izjūtas ir fantastiskas. Atkal jau apzinies, ka esi pavisam citādā valstī, ar citādiem standartiem un izpratni par tev ierastām lietām. Saguruši laiskojāmies viesnīcas priekšā esošajos krēslos un dzērām tiešām izcili garšīgu kafiju. Viesnīca bija prasta, kafejnīca — askētiska-, taču kafija bija garšīga. Bija jau satumsis, taču līdz gulētiešanai vēl bija laiks, tāpēc nolēmām doties vakara pastaigā pa mierīgo pilsētu. Aizgājām līdz mošejai, izmetām loku pa mazākām ielām atpakaļ līdz viesnīcai. Sajūta bija laba un atmosfēra – mierīga.

Nākamais rīts bija gurdens un jauks. Devāmies prom no Ourzazate ar patīkamām emocijām. Ceļš bija sācis līkumot tā, ka bija jābrauc lēni un uzmanīgi, un visu laiku gāja augšup kalnos, un jēdziens “serpentīns” guva jaunu nozīmi, jo šķita, ka šeit “serpentīns” nekad nebeidzas. Tā tas ilga vairākas stundas. Ik pa brīdim piestājām kādā no nomalēm, lai pavērotu grandiozos kalnu skatus tur lejā, atpūtāmies, parunājām ar ceļmalās sēdošajiem cilvēkiem. Atteicos no piedāvātajām datelēm, toties saņēmu padomu, kur labāks skats fotografēšanai.

Beidzot arī atradām lielāku skaitu reāli eksistējošu ģeokastīšu, un, kad kādā no to aprakstiem izlasījām par interesantu paralēlo ceļu, kur vērts iebraukt, nolēmām izmēģināt. Žēl gan, ka šo ceļu pamanījām tikai, kad bijām tā otrā galā, jo sanāca veikt loku atpakaļ. Taču nekas, nogriezāmies nost no jau tā šaurā galvenā ceļa uz pavisam maza, bedraina celiņa, kurš vietām bija asfaltēts, vietām ne. Tas vijās pa kādas ielejas kalnu iekšmalu un pavēra mums skatus uz maziem māla mājiņu ciematiem, kazām un izbrīnītiem bērniem. Nobraukuši ap desmit kilometru, secinājām, ka ceļa kvalitāte tikai pasliktinās, un vietām bedres bija jāšķērso ar nožēlojamu krupja rāpšanās ātrumu.

Bija laiks griezties apkārt. Nedaudz smagu sirdi, taču realitāte bija tāda, ka mums bija mazs nomas auto, nevis džips. Žēl, taču nomāt džipu šeit nevar, ja vien runa nav par pilnīgi jaunu Prado, kurš maksā ap 200Ls dienā.

Atgriezāmies uz mūžīgā serpentīna un turpinājām līkločot. Brīžiem likās, ka tas tiešām nekad nebeigsies, turklāt ceļš ilgstoši gāja tikai augšup. “Franču inženieru brīnums”, tā šo ceļu kāds bija nosaucis ceļvedī.

Sweeping cobwebs from the edges of my mind Had to get away to see what we could find Hope the days that lie ahead Bring us back to where they’ve led

Listen not to what’s been said to you Wouldn’t you know we’re riding on the Marrakesh Express They’re taking me to Marrakesh

—crosby, stills & nash

Marakeša — leģendām apvītā pilsēta, kuras nosaukuma skaņa vien domās uzbur ainas ar eksotiskiem čūsku dīdītājiem, garšvielu tirdziņiem, krāsainiem paklājiem, kurpēm ar uzrullētiem purngaliem, minaretiem un dateļu palmām.

Skatoties svešu cilvēku bildēs, nav iespējams iztēloties eksotiskāku un maģiskāku vietu uz šīs zemes.

Mūsu pirmais pieturas punkts bija lidosta, kurā bija jānodod automašīna. Lidosta Marakešā ir ļoti skaista un jauka. Bezmaksas tēja, atpūtas zona, draudzīgi cilvēki, tik tiešām bez nekādas pārspīlēšanas, gluži kā teātra dekorācija vai makets, lai iedrošinātu nupat atceļojušos tūristus vai nomierinātu aizbraucošos.

Un papildus visam – uztraukums par auto īres kantora potenciālo piekasīšanos automašīnas stāvoklim tika kā ar roku noņemts, jo īsā laikā saņēmām atbildi, ka viss ir kārtībā un varam iet.

Neklausot rekomendācijām braukt ar taksometru, mēs iekāpām sabiedriskajā autobusā, un nosvīduši, taču atviegloti izbaudījām braucienu uz pilsētu. Autobusā bija iekāpuši arī daži svaigi ieradušies baltie tūristi. Īpaši acīs krita vecāks eiropiešu pāris ar koferiem, kuriem nekādi neizdevās papīra kartē atrast viesnīcu. Vai viņi zina, uz ko ir parakstījušies? Droši vien vēl pat nenojauš, kāds haoss viņus sagaida, izkāpjot no autobusa, kādā notikumu virpulī viņi tiks ierauti. Šajā valstī nekas nav vienkārši, un tūrists ar koferi, karti un neizpratni sejā ir upuris ar paceltu balto karodziņu.

Pa logu novērojām amizantus skatus ar cilvēkiem, kas dzīvas aitas transportēja uz motorolleriem, un iekšēji pasmaidījām, ka mums aiz muguras jau divas nedēļas Marokas pieredzes, tāpēc mūs vairs nekas nepārsteidz.

It kā viss sākās tik perfekti, taču, ja dienas pirmā puse bija pozitīva un pat pacilāta, turpmākā dienas gaita uzņēma krasu pagriezienu uz leju.

Jo patiesībā Maroka nekad nebeidz pārsteigt.

Autobuss mūs izlaida pie centrālā laukuma. Daudz cilvēku, troksnis, iepriekš neredzēti skati ar karietēs iejūgtiem baltiem zirgiem. Uzņēmām kursu uz viesnīcu, kura nav gluži centrā novietota. GPS ierīcē šo punktu biju atlicis pēc Booking.com redzamās kartes, taču, kad ieradāmies tur, kur viesnīcai būtu jābūt, neko, izņemot smirdīgu atkritumu kalnu, mēs neatradām. Vispār apkārtējais rajons bija šausmīgi nolaists un piemēslots. Lai arī teorētiski tas atradās iekšpus Medinas sienām, nav sajūtas, ka esam Medinā. Marakešas ielas ir plašas, un šeit nav tās vecpilsētas šaurības sajūtas kā Fezā vai Tandžīrā. No viesnīcas rezervācijas nolasīju ielas nosaukumu, un sākām ielas pārstaigāšanu visā tās garumā. Turp, atpakaļ, turp, atpakaļ — jau otrā reize un neko neesam atraduši.

Šis būs mūsu pēdējais hotelis Marokā, tāpēc nolēmām pēdējo reizi izlīdzēties ar desmit dirhamu gida palīdzību un pozitīvi atsaucāmies uz kārtējā jaunieša piedāvājumu palīdzēt. Šis jaunietis nekavējoties devās pie netālu esošā uzkodu stenda un mūsu hoteļa nosaukumu pajautāja tā īpašniekam. Saņēmis mājienu noteiktā virzienā, viņš mūs aicināja sekot. Protams, uzkodu stendā arī mēs varējām pajautāt, bet ko nu vairs. Izrādījās, ka pareizā šķērsiela bija tepat blakus, labi ja piecdesmit metrus atpakaļ. Tieši šai šķērsielai bija redzams, ka pazudusi nosaukuma plāksne. Sāniela bija ļoti šaura un klusa, turklāt beidzās ar strupceļu. Turpat arī mums tika norādītas pareizās durvis.

Priecīgi par ātro problēmas risinājumu, jau bijām gatavi norēķināties ar ātro gidu, taču standarta desmit dirhamus viņš ņemt atteicās. “Jūs ņirgājaties? Tas ir par maz. Dodiet divdesmit dolārus!” viņš uzstāja nievājošā tonī. Nez no kurienes uzradās citi padsmitgadnieki, kas sāka stāties blakus. Tā kā naudas devēja bija Nora, viņa arī centās diskutēt: “Desmit dirhami ir normāla summa, tu vari tos ņemt, vai arī neņemt.” “Riebīgie amerikāņi, dodiet divesmit dolārus!” jau agresīvs un skaļš kļuva nepieklājīgais tips. “Mums nav dolāru, mums ir tikai dirhami, un mēs tev varam iedot desmit. Galu galā tu gandrīz neko nedarīji, iela bija te blakus,” Nora jau neapmierinātā balsī viņam uzsauca. “Tad dodiet divdesmit eiro vai mārciņas, es neņemšu mazāk!” jau skaļā balsī uzkliedza tips, un viņa draugi jau taisīja troksni, viens uz otru kaut ko saucot arābu valodā.

Tips sāka kaut ko klaigāt uz Noru, un Nora sāka viņam kliegt pretī.

Ņemot vērā, ka situācija tobrīd likās visai biedējoša, centos nomierināt abas puses un pārņēmu sarunu: “Vecīt, nekliedz, paņem desmit dirhamus, citādi mēs ejam prom.” Nora, nesagaidījusi atbildi, pagriezās un devās uz viesnīcas durvīm. Bariņš kliedzot mums sekoja, tajā brīdī nesapratu, bet izrādījās, ka pa ceļam tips tomēr bija piesteidzies un no Noras paņēmis tos pašus desmit dirhamus, kamēr es klauvējos pie viesnīcas durvīm, lai mūs ielaiž iekšā. Ap mums joprojām notika skaļš jandāliņš, tāpēc burtiski iebēgām hotelī un aizslēdzām aiz sevis durvis.

Nora bija pamatīgi satraukta, un kādu brīdi nācās viņu mierināt.

Paskatījos apkārt un pievērsos viesnīcas saimniekam. Atkal jau atkārtojās ierastais — hotelis bija vienkārši miera un klusuma iemiesojums. Īpašnieks klusā un mierīgā balsī mani aicināja savā kabinetā apsēsties. Bez domas sagaidīt atbildi, noteicu, ka ārā mums gandrīz uzbruka agresīvu izspiedēju banda, uz ko viesnīcas saimnieks tikai mierīgi atbildēja, ka tas ir normāli un tā gadās bieži. Viņš piebilda, ka bija mums e-pastā nosūtījis detalizētu karti ar viesnīcas atrašanās vietu, taču to bija darījis šorīt no rīta, kad mums nebija piekļuves internetam.

Aizpildīju papīrus un sekoju pa šaurajām trepītēm uz mūsu istabiņu. Arī šis hotelis jeb, precīzāk sakot, Riāda, bija skaists un atmosfērisks. Šauras koka trepītes, uz simtgadīgām koka sijām ieliekušies griesti, skaists iekšpagalms un, galvenais, — absolūts miers.

Iegājām dušā, atpūtāmies, pirmajā stāvā atradām grāmatu plauktu. Dažas stundas mierīgi atguvām emocionālos un fiziskos spēkus, lasot skaistu literatūru.

Visbeidzot iestājoties tumsai, saņēmāmies un devāmies pastaigā. Pie durvīm nevienu nemanījām, tāpēc mierīgā solī devāmies uz galvenā laukuma pusi. Jāmēro ap kilometru tāls ceļš, taču Marokas šaurajās pilsētās vienmēr ir kas interesants, ko redzēt.

Galvenais laukums nebūt nebija tik maģisks, kā sapņainie, grāmatās lasītie teksti varētu likt domāt. Liels laukums ar pagaidu kioskiem, kuros pārdod augļus un sulas, dažādi triku meistari un čūsku dīdītāji gan bija atrodami, taču par skatīšanos vien jau grib naudu, turklāt pastāvot risks tikt apzagtam, kamēr tā apburts stāvi un skaties uz viņa lētajiem trikiem. Neesam gan gluži paranoiski, taču piesardzību vajag ievērot. Apstaigājām laukumu, ieēdām saldējumu. Vakariņu vietu gan atrast nebija viegli — cenas, salīdzinot ar citām pilsētām, bija stipri augstākas, un, neskatoties uz ēstuvju katastrofāli zemo sanitāro un interjera stāvokli, tuvojās Eiropas cenu līmenim. Tā kā bijām izsalkuši, nācās samierināties ar nejēdzīgi dārgiem spaghetti ielas kafejnīcā.

Paēdām, vēlreiz izstaigājām haotisko un pārblīvēto Jemaa el-Fnaa laukumu un, tā arī nesapratuši tā leģendas statusu, devāmies atpakaļ gulēt.

Nākamā rīta brokastis, kā parasti, bija izcilas. Riādas Marokā ir viena no skaistākajām pieredzēm. Lai vai kādas tev nebūtu prasības pret dzīvi un komfortu, nekad nesapratīšu cilvēkus, kas paliek standarta viesnīcās ārpus vecpilsētas. Neredzu tam nekādu saprātīgu pamatojumu. Tradicionālās Riādas ir daudz lētākas, ir mājīgas, skaistas un ļoti atmosfēriskas. Pat Chefchauoen pilsētā piedzīvotais starpgadījums ar zeltzobaino īru bija tikai servisa jautājums, jo arī tā Riāda bija skaista. Vienīgā reize, kad visā brauciena laikā palikām sliktā naktsmītnē, bija izmisuma mirklī Azrou pilsētā, kur mums nebija ne rezervācijas, ne informācijas. Visas pārējās bija skaistas, mājīgas un visādā ziņā izcilas.

Izejot uz ielas, bija skaidrs, ka šodien ir kaut kādas pārmaiņas. Ielas bija tukšas. Kas tāds Marokā vēl nebija redzēts. Viss bija ciet, un, sakot viss, es domāju pilnīgi visu, pat uz ielas tupētājus un suvenīru kioskus. Tukšs, kluss un fantastiski netīrs. Visi slēģi ciet, citkārt pārblīvētās Sūku ieliņas bija, nevarētu teikt, ka izslaucītas, bet vienkārši bez cilvēkiem. Atkritumus, kā ierasts, neviens slaucījis nebija.

Neskanēja tik ierastā arābu mūzika, nebija nastām apkrauto ēzeļu, nažu asinātāju, kurpju meistaru, ūdens pārdevēju, frizieru — nebija itin nekā. Nedaudz samulsuši, aizgājām līdz galvenajam laukumam un secinājām, ka arī šeit ir tukšs. Visi stendi aizvākti, vējš dzenā atkritumus – nekā.

Izmetām pāris lokus, devāmies vien atpakaļ. Viesnīcā personāls arī pazudis. Mums bija iedota atslēga, tāpēc bez tā labi varējām iztikt, taču bijām nelielā neizpratnē. Atcerējāmies iepriekš teikto Ourzazate pilsētā, ka tuvojas lieli svētki. Neliela meklēšana internetā šo informāciju apstiprināja — bija Eid-al-Adha jeb auna upurēšanas svētki. Ielās sākām vērot skatu, kuru ir grūti aprakstīt vārdos, taču es centīšos. Cilvēki bija sākuši mosties un iznākuši no mājām.

Šauras ielas vidū žagaru kaudze. Tai pāri pārmests sadegušas atsperu gultas rāmis, veidojot tādu kā lielu grilu. Blakus asiņu peļķe, kurā ir nokauts auns. Aunam nocirsta galva, uzlikta uz atsperu grila, ar melniem dūmiem deg ugunskura liesmās. No visām pusēm nāk cilvēki, kuriem rokās ir svaigi nocirstas aunu galvas ar lieliem ragiem. Tās tiek krautas virsū atsperu matrača grilam un dedzinātas melnās liesmās. Viss rajons smird pēc degušas spalvas un dūmo melnos dūmos. Aunu galvas tiek krautas uz ugunskura, dūmu arvien vairāk, smaka neizturami pretīga. Deguši mati un asinis.

Kad aunu galvas ir pārogļojušās melnas, tās ņem nost un met kaudzē turpat blakus. Tad cilvēki ar lielām mačetēm cērt nost galvām ragus. Tas nav tik vienkārši, tāpēc skaldīšana ir skaļa, un nocirstie ragi reizēm aizlido pāris metru attālumā.

Ik pa brīdim redzējām cilvēkus arī ar aunu kājām, spaiņos samestiem sadegušajiem ragiem. Jo tālāk gājām, jo vairāk šādu ugunskuru redzējām. Pēc kāda brīža šķita, ka visa Marakeša jau dūmo un smird pēc degušās spalvas.

Fotografēt šo skatu īsti nav ļauts – vai nu pie kameras parādīšanās saņēmām kliedzienus un mājienus ar rokām, vai arī pieprasījumus pēc naudas.

Nu jau šķita, ka katrā ielu krustojumā ir kāds ugunskurs. Pa atvērtām māju durvīm redzējām milzīgas asiņu peļķes. Kādā no miskastēm bija uzpūties, iepuvis auna kuņģis, ap kuru spietoja mušu bars.

Pusdienās nolēmām doties ārpus vecpilsētas, prom no centra, uz Sheraton un Marriot rajonu, jo neticējām, ka parasto tūristu hoteļi būs slēgti.

Tā kā nākamajā dienā bija paredzēts lidojums un tā arī nebijām atraduši iespēju izdrukāt biļetes, vispārējais tukšums mums radīja problēmu. Iegājām dažos dārgākos hoteļos, un pat tajos mums pateica, ka šodien strādā tikai sargs un printeri nav pieejami.

Pēc GPS atradām atpazīstamu nosaukumu “Pizza Hut” un noveicās, jo bija vaļā. Nekad pica nebija garšojusi tik labi. Kondicionieris, amerikāniska atmosfēra, baltie cilvēki un popmūzika. Izbaudījām rietumu pasaules oāzi, pārrunājām redzēto un kaut kā centāmies Oliveram izstāstīt par kultūru atšķirībām.

Ejot atpakaļ, situācija bija tikai pasliktinājusies. Pārsvarā pastaigāties nebija iespējams, jo šaurajās ielās nav vēja, un melnie, kodīgie dūmi bija pārņēmuši visu vecpilsētu. Nācās doties atpakaļ uz viesnīcu, tā arī neatrodot nevienu atvērtu viesnīcu vai jebkādu interneta kafejnīcu ar printeri.

Pa ceļam vēl uzdūrāmies kādam nelielam laukumam, kurā notika aunu pārpalikumu tirdzniecība. Lielās kaudzēs bija sakrautas svaigi dīrātās ādas, iekšējie orgāni, ragi, kājas. Smaka un asiņu peļķes. Maģiskā Maroka.

Es gan tā sapratu, ka šie “svētki” ir par godu notikumam, kas ir arī bībelē, tā ka šis aitu genocīds nesakņojās tīri musulmaņu ticībā, bet ir vienots vairākām reliģijām. Vienīgi tā arī neatradu, ka kristieši vai citi arī tik burtiski atkārtotu Ābrama auna upurēšanas notikumus.

No garāmgājējiem noskaidrojām, ka uz vakarpusi kaut kas sāks vērties vaļā, jo būs lielie svētki, tāpēc uz kādu laiku devāmies relaksēties savā “miera ostā”, kur vairākas stundas lasījām grāmatas un atpūtāmies no karstuma, smakas un šausminošajiem skatiem.

Kad ārā bija satumsis, vēlreiz devos izlūkos, taču nekas nebija mainījies – joprojām kurējās ugunskuri un viss bija ciet. Vēl kādu brīdi pasēdējām, tad devāmies skatīt, kas notiek laukumā. Bija jau tumšs, taču ielās sāka atgriezties dzīvība. Joprojām viss bija slēgts, taču laukumā bija atgriezušies uzkodu stendi — badā nebūs jāpaliek. Ēdiens uzkodu stendā gan bija šausmīgs un negaršīgs, un nebija pārliecības, ka stenda īpašniekiem būtu jebkāda nojauta par gatavošanu. Uz iesma uzdurti dārzeņi bija vienkārši uzmesti uz oglēm un piededzināti.

Visbeidzot izdevās kādā no ielām atrast šauru un piesmēķētu interneta kafejnīcu, kurā bija printeris. Bijām glābti! Papīrus saudzīgi noglabājuši somā, varējām turpināt dīvaino vakara pastaigu maģiskajā Marakešā.

Maģiskā Maroka. Ik uz stūra ir jauni pārsteigumi. Šajā valstī ir tik daudz dažādu skatu, un tie visi ir pretrunās. Romantiskas un skaistas tirdziņu ielas, agresīvi izspiedēji, skaisti akmeņainie tuksneši, prātam neaptverama netīrība un atkritumi, mierpilnās Riādas, smirdoņa un asinis — te ir kā mīnu lauks, un izbaudīt tikai skaisto, neiekāpjot kādā kakā, ir gandrīz nereāli. Cilvēkam, kas nav pieradis ceļot bez palīdzības vai kurš nav pabijis ārpus “rietumu” pasaules, Maroku kā pirmo eksotisko valsti es nekādi nespēju rekomendēt. Tā ir skaista, bet tajā pašā laikā šausmīga.

Pat uz pēdējām atvadām mūs centās apkrāpt. Sešos no rīta devāmies uz atkritumiem klāto autobusu galapunkta laukumu, lai sagaidītu pirmo autobusu uz lidostu. Mums bija skaidri zināms atiešanas laiks un autobusa numurs, tāpēc pārliecināti stāvējām pieturā. Jau nosmējāmies, ka neviens sen nav mūs mēģinājis apkrāpt, kad piestāja taksometrs. “Vai tad jūs nezinājāt, ka svētku dēļ autobusi nekursē tik agri?” jautā taksists. Nora jautājoši pavērsās pret mani, taču es tik viegli nepakļāvos. Teicu taksistam, lai tik dodas vien pie citiem lētticīgajiem, bet viņš nepadevās. Turpināja pa logu mums skaidrot, ka autobusa nebūs. Pat tad, kad autobuss jau izgriezās no līkuma un numurs jau bija salasāms – pat tad vēl taksists nezaudēja cerību. Visbeidzot iekāpām autobusā, un ceļojums pa Maroku gandrīz jau bija beidzies.

Bija agrs rīts. Tumsa. Marokā sākās jauna diena, bet mēs — ar konfliktējošām emocijām devāmies atpakaļ mājās.

Plašums
Plašums
small-DSC_7057
small-DSC_7057
Kaut kur Atlasa kalnos
Kaut kur Atlasa kalnos
Pa ceļam
Pa ceļam
Skats no mazā ceļa, kuram līdz galam netikām.
Skats no mazā ceļa, kuram līdz galam netikām.
Tadžīnas šosejas malas veikaliņā. Vienu no šīm nopirkām.
Tadžīnas šosejas malas veikaliņā. Vienu no šīm nopirkām.
Pa ceļam uz Marakešu
Pa ceļam uz Marakešu
Tirgus laukums Marakešā
Tirgus laukums Marakešā
Imrovizētais grils
Imrovizētais grils
Marakešas tirdziņš ar apjukušiem tūristiem
Marakešas tirdziņš ar apjukušiem tūristiem
Tukšās ielas un dedzinātava
Tukšās ielas un dedzinātava
Kāds no veikaliņiem citā pilsētā
Kāds no veikaliņiem citā pilsētā
Veikaliņš citā pilsētā
Veikaliņš citā pilsētā
Bagātīgās brokastis
Bagātīgās brokastis
Viena no Riādām
Viena no Riādām
Sulu bāri Djemaa-El Fnaa laukumā
Sulu bāri Djemaa-El Fnaa laukumā
Aunu detaļu tirdziņš
Aunu detaļu tirdziņš
Kaut kur Marakešā
Kaut kur Marakešā
Tukšās Medina ieliņas
Tukšās Medina ieliņas
Koutoubia mošeja
Koutoubia mošeja
Marekešas auto osta
Marekešas auto osta
Marakešas ielas un atkritumi
Marakešas ielas un atkritumi

Dabas gleznu taka

Brīvdienās bijām atkal aizbraukuši uz Valgumu. Tur ir vairākas pastaigu takas. Vasarā staigājām lielisko baskāju taku, kuru noteikti iesaku nākamvasar izstaigāt (tagad tā ir slēgta), šoreiz gājām 5KM garo “Dabas Gleznu” taku. Arī Valguma restorāns ir izcils. Ēdiens, kā jau restorānā, nav lēts (ap 7Ls no pieaugušā ieskaitot kafiju), taču porcijas ir lielas un vienkārši izcilas. Laiks bija nedaudz apmācies un miglains, tāpēc bildes tādas savdabīgā noskaņā. Ceru, ka patiks.

small-DSC_7433
small-DSC_7433
small-DSC_7439
small-DSC_7439
small-DSC_7437
small-DSC_7437
small-DSC_7440
small-DSC_7440
small-DSC_7445
small-DSC_7445
small-DSC_7451
small-DSC_7451
small-DSC_7456
small-DSC_7456
small-DSC_7457
small-DSC_7457
small-DSC_7466
small-DSC_7466
small-DSC_7468
small-DSC_7468
small-DSC_7469
small-DSC_7469
small-DSC_7478
small-DSC_7478
small-DSC_7480
small-DSC_7480
small-DSC_7486
small-DSC_7486
small-DSC_7488
small-DSC_7488
small-DSC_7489
small-DSC_7489
small-DSC_7497
small-DSC_7497
small-DSC_7500
small-DSC_7500
small-DSC_7501
small-DSC_7501
small-DSC_7502
small-DSC_7502
small-DSC_7503
small-DSC_7503
small-DSC_7504
small-DSC_7504
small-DSC_7508
small-DSC_7508
small-DSC_7510
small-DSC_7510
small-DSC_7512
small-DSC_7512
small-DSC_7516
small-DSC_7516
small-DSC_7517
small-DSC_7517
small-DSC_7519
small-DSC_7519
small-DSC_7522
small-DSC_7522
small-DSC_7523
small-DSC_7523
small-DSC_7524
small-DSC_7524
Processed with VSCOcam with f2 preset
Processed with VSCOcam with f2 preset
Processed with VSCOcam with m6 preset
Processed with VSCOcam with m6 preset
Processed with VSCOcam with t1 preset
Processed with VSCOcam with t1 preset

Maroka 5: Kāpās

Kamēr, iegāzušies atpūtas dīvāniņos, baudījām spēcīgo piparmētru tēju un pildījām viesnīcas dokumentus, bija atkal uzradies onka, kurš mūs šurp atveda. Nemaz jau vairs ne negaidīti, arī viņam bija savas slēptās vēlmes pret mums. Sāka mums stāstīt par to, ka patiesībā viņš savu naudu pelna ar ekskursiju plānošanu un ka būtu stāvā sajūsmā, taču tas neesot piespiests, ja mēs piekristu doties uz tuksnesi ar kamieļiem. Apjautājāmies par cenām, par ilgumu, par to, cik reāli tas viss ir ar mazu bērnu, un beigās nolēmām, ka, ja jau esam tuksnesī, tad jāpiekrīt vien ir. Saplānots bija maršruts uz pusotru dienu, ieskaitot nakšņošanu tuksnesī. Izbraukšanu paredzējām uz nākamās dienas pieciem pēcpusdienā, tāpēc līdz šim laikam varējām izdomāt, kā pavadīt laiku. Olivers pa to laiku bija sadraudzējies ar vietējiem darbiniekiem un jautri pavadīja laiku arī bez vecāku klātbūtnes. Galu galā — kur viens bērns te aizies, apkārt nekā nav, tikai tuksnesis. Viens no cilvēkiem Oliveram īpaši iepatikās, un kopā ar viņu tad Olis konstanti staigāja pa visu hoteli un visu tur pavadīto laiku bija nešķirams. Valodas barjeru viņi pārvarēja vienkārši — vietējie Oliveru iesauca par “Afrika”, un tā nu viņi soļoja roku rokā, visu laiku skandinot “Afrika!” un “Sahara!”. Kad bija jāiet ēst, Olivers to vien prasīja kā “es gribu atpakaļ pie sava drauga”.

Nākamās dienas rītā plāns bija doties uz trīsdesmit kilometru attālo Rissani, lai apmeklētu svētdienas tirgu. Brauciens no Merzouga uz Rissan ir taisns kā līnija, cauri akmeņainam tuksnesim. Pa vidu bija tikai viena Afriqua degvielas stacija, un ik pēc pāris kilometriem ceļmalā atpūtās kāds kamielis.

Rissani ir neliels miests, taču, kad iebraucām tur šoreiz, mūs pārsteidza milzīgie cilvēku pūļi. Acīmredzot tiešām tirgus ir tik nozīmīgs, kā bija stāstījuši viesnīcā. Mēģinot piebraukt tuvāk, iekūlāmies pašā ēzeļu un cilvēku jūkļa epicentrā – tā, ka gandrīz netikām vairs ne uz priekšu, ne atpakaļ. Uzreiz parādījās jau ierastie stāvvietu asistenti (principā jebkurš uzņēmīgāks garāmgājējs ar vēlmi nopelnīt) un sāka vicināties ar rokām, kur mums jāgriež stūre. Neklausot večiem, lēnītēm apgriezos, un devāmies atpakaļ ārā no pūļa. Iegriezām šķērsielā un nolikām mašīnu atļautā vietā. Jau biju ievērojis, ka šajā valstī nelieto “apstāties aizliegts” zīmes, taču trotuāra apmales krāso īpašos toņos atkarībā no tā, vai ir atļauts vai aizliegts stāvēt.

Tiklīdz izkāpām, klāt bija kādi trīs vai četri vīrieši, kuri viens pār otru centās mums piedāvāt savus gida pakalpojumus. Viens no tiem bija arī iepriekš manītais parkošanās asistents. Viņš bija jaunāks, pieklājīgi apģērbies un draudzīgāka paskata. Viņa angļu valoda bija saprotama, un, tā vietā, lai piespiestu mums iet ar sevi, viņš teica, ka, tā kā tirgus ir pārblīvēts, viņš ieteiktu mums par desmit dirhamiem doties līdzi kādam no večiem. Apmaiņā par šādu atklātību piedāvājām šo naudu viņam. Galu galā, tas nav daudz, un pūlis bija ļoti draudīgs.

Pirmā lieta, kur vēlējāmies, lai mūs aizved, bija vieta, kur nopirkt saldējumu. Izrādījās, ka Marokā saldējums nav ļoti populārs produkts un to atrast nebija vienkārši. Turklāt, kad viņš mums to atrada, piedāvātie trīs veidi bija ļoti dārgi pat priekš Latvijas standartiem — ap pusotru latu gabalā. Protams, tas arī bija Magnum, kurš ir dārgs it visur, bet vietējie saldējumu neēdot, un tūristi pieprasot tos labākos.

Tālāk devāmies līdzi savam pavadonim iekšā tirgū. Oliveru paņēmu uz pleciem, jo bija ļoti daudz cilvēku.

Viņš mums stāstīja, ka teritorijā patiesībā ir trīs dažādi tirgi — dārzeņu, dzīvnieku un apģērbu tirgus. Bija ļoti interesanti viņam sekot un redzēt šīs vietas. Nebija neviena tūrista vai ārzemnieka, un sajūtas bija ļoti autentiskas. Apskatījām ēzeļu tirgus placi, kur ēzeļi maksā ap 50 Eur, redzējām garšvielas, dārzeņus, aitas, govis, dažādus rokdarbus. Redzējām zemē sakrautas dateļu kaudzes, nogurušus tirgotājus, strīdīgus pircējus. Te bija tāda rosība, ka mums neviens nepiesējās un neko nejautāja. Rissani tirgus man atmiņā patiks kā viena no interesantajām un netūristiskajām vietām. Vienā brīdī mūsu gidam bija kaut kur jādodas, un viņš mūs uzticēja savam mazajam brālim. Pat naudu nepajautāja. Brālim gan pēc tam to naudu iedevām, jo šī diena tiešām bija interesanti pavadīta. Diez vai paši būtu stūmušies iekšā tumšajās tirgus ejās, kur bariem cilvēku spiežas apkārt ķerrām, ēzeļiem un viens otram. Smaržas, smakas, trokšņi, kaulēšanās, mazi bērni, kas spēlējas ar akmentiņiem, onkulis, kurš pārdod no pārzāģētām stikla pudelēm veidotas glāzes. Tirgus bija labs piedzīvojums.

Paēdām kārtējo kuskusu vienā no vietējām ēstuvēm, kurā arī atradām bezmaksas wifi internetu, un rezervējām aiznākamās dienas viesnīcu. Nākamā nakts bija paredzēta tuksnesī.

Tālāk atlika doties atpakaļ un laiskoties pie baseina līdz pieciem pēcpusdienā.

Kamēr mēs tur tā atpūtāmies, viesnīcā ieradās neliels autobuss ar bariņu tūristu. Sākās pamatīga kņada un rosība. Izskatījās, ka arī viņi ir ieradušies uz kamieļu tūri, taču negrasās palikt viesnīcā. Sākumā vienkārši bija kņada un troksnis, taču pēc brīža sākās arī pamatīga kliegšana un roku vicināšana. Kaut kādi tantuki (mazas vecenītes) bija sākušas celt pretenzijas pret plānu un ierosinājušas kaut kādas izmaiņas, neskatoties uz citu protestiem. Viens vīrietis saķēra galvu un lamādamies nāca uz mūsu pusi, un, daļēji adresējot to mums, teica: “Ja jūs tuksnesī dzirdat sprādzienu, tas būšu es, kas uzsprāgs no dusmām!” Uz to Nora viņam atbildēja: “Tāpēc mēs nekad nebraucam tūristu grupās.” Neesot gan bijis izvēles, jo viņi esot kaut kādas konferences apmeklētāji Marakešā (ap četrus simtus kilometru no šejienes) un brauciens ir bijis fiksā ideja, visi ir no dažādām valstīm. Braukuši visu dienu šurp, izjās ar kamieļiem un brauks atpakaļ. Visai vājprātīgs plāns, manuprāt.

Vienā brīdī sākām uztraukties, ka tik nebūs ar šo klaigājošo pensionāru varzu jābrauc kopā, taču, nē, kad pienāca laiks, izrādījās, ka mēs trijatā esam atsevišķi braucēji, un tuksnesī devāmies ar diviem kamieļiem. Oliveru uzsēdināja Norai priekšā, kamielis ļoti strauji piecēlās kājās, un mēs devāmies pretim saulrietam.

Kamieļi lēni un pacietīgi šūpojās, soļojot pa brūkošajām smiltīm. No kreisās puses spīdēja sarkana rietošā saule un meta garas ēnas uz kāpām pa labi. Apkārt valdīja miers un klusums. Gājām mēs kādu stundu, kuras laikā Olivers netipiski daudz runāja un komentēja apkārt notiekošo. Viņš, protams, bija stāvā sajūsmā.

Par kamieli un bērnu — trīsgadniekam uz kamieļa ir pavisam reāli braukt, ir jautri un pietiekami ērti. Protams, jāturas stipri, jo, kad kamielis kāpj uz leju pa stāvāku slīpumu, ir pamatīgi jāsasveras uz priekšu.

Jāsaka gan, ka, lai arī gājiens bija interesants un pietiekami ilgs, tomēr maršruts bija vairāk pa mazajām kāpām. Grāmatiņā gan rakstīts, ka tas ir koks ar diviem galiem — iet pa šo nomaļāko galu nozīmē mazākas kāpas, taču nesalīdzināmi mazāk cilvēku. Tur pie lielajām kāpām esot normālas tūristu rindas un automašīnu satiksme.

Šis vakars tuksneša kāpās bija īpašs un ļoti skaists, taču sapnis par vientuļo smilšu jūru bez tūristiem – tas lai paliek nākotnei, varbūt Alžīrijā vai Mali.

Kad ieradāmies kempingā, kurš bija nomaļāk no lielajām kāpām un kādus piecus kilometrus no Alžīrijas robežas, bija jau iestājusies krēsla. Tūlīt pat jau ieradās arī lielā tūristu grupa, kuru bijām sastapuši viesnīcā. Mums gan tika piešķirta atsevišķa telts un nebija jāguļ ar viņiem kopā. Teltis bija labiekārtotas, ar silti saklātām gultām un elektrību. Elektrība nāca no saules paneļiem. Bija pat kopīgās tualetes ar podiem (kuros gan nestrādāja ūdens padeve, bet tas ir sīkums).

Gaidot vakariņas, iepazināmies ar diviem cilvēkiem no tūristu grupas. Kopā viņu tur bija kādi divdesmit, un izrādījās, ka tie visi ir pasaules ranga zinātnieki, kuri strādā CERN, — tiem, kas nezin šo nosaukumu, CERN pieder lielais hadronu paātrinātājs Šveices Alpos, par kuru nesen medijos runāja, ka tas varētu iznīcināt Zemi (pagaidām gan tas nav noticis).

Šie divi bija no Nepālas, tāpēc bija ļoti interesanti parunāt par ceļošanu, par Nepālu un to, kāpēc viņi atrodas Marokā. Sarunas gaitā gan secinājām, ka vecenītēm, kuras cēla traci viesnīcā, bija bijusi taisnība. Viņas uzstāja, lai ekskursija sākas sešos, nevis vēlāk, un tieši tā — saule šeit riet agri, un tumsā viņi neko nebūtu redzējuši.

Kamēr runājāmies, notika vakariņu gatavošana, un uzstāties atnāca tradicionālos tērpos ieģērbti berberi no Sudānas. Tamburīniem līdzīgus instrumentus žvadzinot, viņi dejoja un dziedāja pie ugunskura. Virs mūsu galvām bija zvaigžņota debess, un kopējā vakara atmosfēra bija ļoti jauka.

Izgājām pastaigāt pa naksnīgo tuksnesi un uzkāpām kāpās. Telšu ciematiņu izgaismoja spilgts pilnmēness.

Vakariņās tika pasniegts kuskuss un daudz dažādu citu ēdienu. Mēs tikām nosēdināti atsevišķi, un ēdiens mums bija savs. Ēdiena bija daudz, tāpēc paēdām labi.

Olivers bija jau noguris, un, tā kā bija ap desmitiem vakarā, gājām gulēt. Nākamās dienas plāns bija sekojošs: no rīta mums pakaļ atbrauks džips un vedīs tūrē uz lielākajām kāpām. Aizbrauksim apskatīt kādu oāzi, apmeklēsim berberu ciemu, uzkāpsim lielākajā kāpā un tad dosimies atpakaļ uz viesnīcu. Šis bija garākais no diviem piedāvātajiem plāniem, un neapšaubāmi arī dārgākais. Īsais plāns, kuru neizvēlējāmies, bija no rīta doties atpakaļ uz viesnīcu (plāns, kuru izvēlējās tūristu grupa).

Taču naktī mūsu plāni mainījās.

Olivers pamodās nakts vidū un izteikti sūdzējās par sāpošu vēderu. Viņš parasti par šādām lietām nesūdzas, ja vien tam nav reāls pamats. Gulēja ļoti nemierīgi un ik pa brīdim sūdzējās par to pašu. Pēc kāda laika pamodās arī Nora un teica, ka viņai ir slikti un arī sāp vēders. Arī man bija nelāga sajūta jau kopš iepriekšējās dienas. Tā gan nebija pasliktinājusies, taču nevarētu teikt, ka biju juties ideāli pēdējo dienu. Ņemot vērā situāciju, tuvojoties rītam, nolēmām plānu atcelt, un gāju pie telšu pilsētiņas saimniekiem sarunāt transportu atpakaļ uz viesnīcu. Nevienam nebija cerību, ka lēkāšanu džipā mēs varētu būt spējīgi izturēt, saglabājot pozitīvu omu.

Protams, lēmums nebija viegls. Bija jau samaksāta visai liela summa, un brauciens bija mums individuāli organizēts. Neviens cits tajā nebūtu piedalījies.

Tā kā es vairs gulēt nespēju, nolēmu pavadīt pēdējās stundas tuksnesī, sagaidot saullēktu uz kādas no kāpām.

Pūta auksts vējš, kad virs Alžīrijas lēca sarkana saule, un es sēdēju smilšainajās kāpās, gaidīdams transportu atpakaļ pie civilizācijas.

Protams, visa glābšanas operācija bija visai samudžināta. Uz hoteli mūs veda hoteļa personāls, kamēr no tūres organizētāja nebija ne miņas. Hotelī mūs neviens negaidīja, izņemot mūsu automašīnu, jo nebija plānots šeit nakšņot vēlreiz, tāpēc atlika vien kāpt savā noputējušajā Peugeot.

To vien gribējās, kā tikt projām no šejienes, cerībā, ka svaigi skati un vēsais kondicionieris liks pašsajūtai uzlaboties. Tomēr nolēmām, ka vajag vismaz mēģināt sadabūt rokā tūres organizatoru un piedzīt kaut simbolisku kompensāciju sakarā ar nenotikušo tūres otro daļu. Viesnīcas īpašnieks, protams, uzreiz ieņēma negatīvu pozīciju un visādi centās no manis atkratīties. Viņš neko nezina, nevienu nepazīst, un viņam ar mani nav saistību. Es jau viņu varu saprast, taču biju uzstājīgs un negāju prom, līdz viņš padevās un piezvanīja kamieļu tūru organizētājam. Pa telefonu izrunāju ar viņu par radušos situāciju un pierunāju viņu uzrādīt kaut kādu pretimnākšanu, un ar viesnīcas pārstāvja starpniecību man tika izmaksāti aptuveni 20% no neizmantotā brauciena cenas.

Pēc nepatīkamās kaulēšanās jau nu gan gribēju tikai tikt prom no šejienes, tāpēc kāpu mašīnā pie saviem apslimušajiem un braucu uz nākamajai naktij rezervēto viesnīcu.

Kā jau šādās situācijās Mērfija likumam pienākas, tiklīdz pametām viesnīcu, visi sāka atžirgt un, tuvojoties pusdienlaikam, jau abi bija uz kājām. Tikmēr mierīgā režīmā braucām pa brutālu, taču skaistu reģionu. Biju izvēlējies mazāko no iespējamajiem ceļiem, kurš bijās paralēli tuksnesim virzienā uz Ourzazate, kas bija mūsu šīvakara mērķis.

Pa ceļam redzējām daudz plašu un pirmatnēju skatu. Sarkanas klintis, akmeņu lauki, kanjoni, sausas upes, milzīgi bluķi un bezgalīgi tuksneši.

Ik pa brīdim redzējām vairākas šim reģionam raksturīgas lietas. Pirmkārt, tie bija fosiliju veikaliņi. Šķiet, katrs reģiona iedzīvotājs ir fosiliju meklētājs, jo dažādu trilobītu fosilijas šeit bija nopērkamas ik pa pāris kilometriem. Biju gan lasījis, ka vairākas no tām ir “uzlabojis” atradēja prasmīgais instruments, kā arī to, ka skaistos “geodus” (nezinu, kā tos sauc latviski) atradēji mēdz skaisti izkrāsot, lai uzlabotu dramatismu.

Otrie bija bērni, kuri stāvēja ceļu malās, augstu roķelēs pacēluši tuksnesī notvertu tuksneša lapsu, latviski sauktu arī par feneku. Dzīvu, to ar milzīgajām ausīm. Bērnu bizness bija naktī šos dzīvniekus apžilbināt ar lukturi, noķert un tad ceļmalā piedāvāt tūristiem ar to nofotografēties. Protams, lai neatbalstītu šāda biznesa izplatīšanos, es to nedarīju, tāpēc man bildes ar šo fenomenu diemžēl nav.

Trešie pa ceļam satiktie bija skaistu tadžīnu veikaliņi, kioski vai vienkārši zemē izklāti paklāji ar šiem ēdiena gatavošanas traukiem. Tadžīnas, kā jau iepriekš biju aprakstījis, ir konusveida trauki, kuru gatavošanas princips ir konstanti iztvaikojošais un tad atkal kondensējošais ūdens. Tādu skaistu trauku arī nopirkām, taču vēlāk izrādījās, ka skaisti krāsotie ir tikai servēšanai, un ēdiena gatavošanai vajag pirkt neapstrādāto māla trauku. Tam pamatojums esot kaitīgie izgarojumi no emaljas un izmantotajām krāsām.

Vēl pa ceļam apmeklējām interesantu pirmatnējo akmeņu lauku, kam par godu bija arī izveidots ģeoslēpnis. Šie akmeņi esot simtiem miljonus gadu veci un ir vieni no pirmajiem dzīvības lieciniekiem uz zemes. Tie esot veidojušies aptuveni šādi – kaut kādus akmeņus pārklājušas pirmatnējās baktērijas, tās savukārt pārklājuši putekļi, tie pārakmeņojušies, tos pārklājušas baktērijas, savukārt tās – putekļi — un šādi tas turpinājies simtiem miljonu gadu. Rezultāts ir dīvainu plēkšņainu akmeņu lauks Marokā. Ļoti interesanti bija pastaigāties pa lauku, kura vecums ir tik prātam neaptverams.

Turpinājām ceļu gar Draa upes ieleju, lēnām pretī augstajiem Atlasa kalniem. Lēnām bija sācis iestāties nogurums. Ceļojums jau bija otrajā pusē, un aiz muguras bija tik daudz redzētā. To, ka kaut kad bijām bijuši Portugālē un Spānijā, jau gandrīz jau bijām aizmirsuši, cik sen tas likās.

Tirgū
Tirgū
small-DSC_6819
small-DSC_6819
Lēti ēzeļi
Lēti ēzeļi
small-DSC_6838
small-DSC_6838
small-DSC_6844
small-DSC_6844
small-DSC_6851
small-DSC_6851
small-DSC_6853
small-DSC_6853
small-DSC_6857
small-DSC_6857
small-DSC_6862
small-DSC_6862
small-DSC_6871
small-DSC_6871
small-DSC_6872
small-DSC_6872
Dateļu kaudzes
Dateļu kaudzes
Taisnā šoseja pretim tuksnesim
Taisnā šoseja pretim tuksnesim
small-DSC_6883
small-DSC_6883
Olivera labākais draugs
Olivera labākais draugs
Dodamies tuksnesī
Dodamies tuksnesī
small-DSC_6922
small-DSC_6922
small-DSC_6924
small-DSC_6924
small-DSC_6930
small-DSC_6930
small-DSC_6966
small-DSC_6966
small-DSC_6981
small-DSC_6981
small-DSC_6987
small-DSC_6987
small-DSC_6990
small-DSC_6990
Tadžīnas
Tadžīnas

Sēras

small-DSC_7396
small-DSC_7396

Teritoriju ieskauj svecīšu rindas. Meitenes staigā ar cepumu un siltas tējas paplātēm. No mājām ir iznesti krēsli gaidītājiem. Pie sētām tiek piestiprināti ziedi. Visa Latvija sēro

small-DSC_7397
small-DSC_7397
small-DSC_7402
small-DSC_7402
small-DSC_7403
small-DSC_7403
small-DSC_7404
small-DSC_7404
small-DSC_7411
small-DSC_7411
small-DSC_7413
small-DSC_7413
small-DSC_7415
small-DSC_7415
small-DSC_7417
small-DSC_7417
small-DSC_7423
small-DSC_7423
small-DSC_7425
small-DSC_7425
small-DSC_7428
small-DSC_7428
small-DSC_7429
small-DSC_7429
small-DSC_7430
small-DSC_7430
small-DSC_7431
small-DSC_7431

Sakarā ar izteikto interesi izmantot šīs bildes: lūdzu lietojiet bildes pēc saviem ieskatiem, lietojot atsauci uz autoru (Normunds Rustanovičs)

Maroka 4: Uz tuksnesi

Fezas lidosta ir gaužām maza un neinteresanta. Viss, kas tajā atrodams, ir divi bankomāti, sargs, pieci auto nomas kantori, bagāžas tinamais aparāts un rinda uz ieeju. Izrādījās, ka bijām pusstundu pirms rezervācijā noteiktā laika, tāpēc auto nomas kantoris bija slēgts. Blakus esošā konkurentu kompānijas kantora darbinieks laipni iznesa mums ārā krēslu, lai nebūtu jāsēž zemē, un piezvanīja darbiniekam, lai pateiktu, ka esam ieradušies.

Tikmēr mēs kavējām laiku, skatoties uz rindu. Šī ir viena no lidostām, no kurām lido Ryanair, tāpēc atkal jau varēja novērot neizpratni, vilšanos, izmisumu un līdzīgas emocijas, kuras nāk no cilvēkiem, kas nav izlasījuši biļeti vai nav painteresējušies, kas ir Ryanair. Šī ir kompānija, kuras biļetes ir tik smieklīgi lētas, ka iepriekš noteikti iesaku painteresēties, kādi ierobežojumi uz jums attieksies, un, jā, — viena bagāžas vienība tik tiešām to arī nozīmē. Arī rokas somiņa skaitās. Turklāt tas ir gan uzrakstīts, gan uzzīmēts uz jūsu biļetēm.

Beidzot ieradās nomas kantora darbinieks. Viņš bija draudzīgā noskaņojumā un runāja angliski. Jau biju iepriekš noskaidrojis, kas mani sagaida, tāpēc nebiju pārsteigts, ka no kredītkartes tika noņemta drošības nauda, piecas reizes pārsniedzot nomas cenu, un viss pārējais noritēja raiti un saprotami.

“Šī ir jūsu auto tehniskā pase, šī ir apdrošināšanas polise, šis ir dokuments par gada nodevas nomaksu, šī ir pilnvara …” te darbinieks aprāvās. Viņa acis iepletās lielas, un viņš sāka svīst. “Iespējams, šī ir nepareizā pilnvara, jo, redziet, tās termiņš beidzās pirms nedēļas.”

Jau sāku nojaust, uz ko tas viss velk, tāpēc iekārtojos ērtāk — nervozēt nebija pamata, šī taču ir Maroka. Ziemeļāfrikā tik ierastās “piecas minūtes”, un viss nokārtosies.

Darbinieks sāka izmisīgi klabināt pa datora klaviatūru, zvanīja kolēģiem, kaut kur staigāja, zvanīja atkal, turpināja nervozēt, un tādā garā. Īsi sakot, atrast pilnvaru viņam neizdevās, un neviens kolēģis nezināja, kur tā palikusi.

“Taču dodiet man kādu citu auto!” es uzstāju pēc pusstundas gaidīšanas. Bet citu auto viņiem neesot! Vienīgo derīgo mašīnu atvedīs tikai pēc astoņiem vakarā, kas gan man absolūti neder, jo plānos bija nobraukt vēl simts kilometrus, kurus es nevēlējos braukt pa tumsu, pirmo dienu esot Āfrikā. Nemaz nerunājot par to, ka šeit precīza laika solījumi ir jāuztver ar šķipsnu sāls.

“Tā nav mana problēma!” atkal uzstāju, un darbinieks atsāka nervozēt un zvanīt kolēģiem. Mēs varam jums atvest auto no Kasablankas! Tas būs pirms astoņiem vakarā!”. Skaties kā gribi, bet Kasablanka ir trīssimt kilometru attālumā, un es nespēju iztēloties, kā to ir iespējams atvest solītajā laikā. Šo variantu atteicos akceptēt.

Vēl daži zvani un gaidīšana.

Labi, vedīs man rādīt alternatīvas. Esot atradis auto, kuru varētu atņemt citiem, iespējams, mazāk uzstājīgiem klientiem.

Lai arī biju rezervējis puslīdz modernu kompaktās klases auto ar kondicionieri, man vietā tika piedāvāts pamatīgi nolietots Dacia Logan bez kondicioniera. Tas esot vienīgais auto, kas esot pieejams, turklāt to jau rezervējis kāds cits, taču ar tiem viņš tikšot galā, jo rezervācija ir tikai uz vakarpusi.

Tajā brīdī es jau sāku nedaudz uztraukties, un pacēlu balsi: “Klausieties, es zinu, ka jums šeit liekas pavēss, taču es esmu no Eiropas, un ir plus trīsdesmit grādi. Mans maršruts iet tuksneša virzienā. Es negrasos par jau samaksāto naudu braukt ar apskādētu vecu mašīnu bez kondicioniera. Mums ir bērns! Mēs izcepsimies! Tā nav mūsu problēma, bet jūsējā. Risiniet to, mums vajag auto ar kondicionieri un šodien!”

Labi, gājām atpakaļ uz lidostas ēku. Vēl brīdis sēdēšanas. Devos pie blakus kantora un prasīju, vai viņiem ir automašīna, kuru varētu dabūt tūlīt uz vietas, cerībā, ka risks mani zaudēt kā klientu, motivēs darbinieku ātrāk darboties. Gan jau naudu no pirmā dabūšu atpakaļ. Redzams, ka visi šeit ir labi pazīstami, tāpēc konkurents neticīgi devās pie mana pirmā kantora darbinieka un jautāja, kas par desām. “Ak jums tikai dokumentu nav? Tas taču ir sīkums! Brauciet bez dokumentiem. Problēmu nebūs!” Es nekad neesmu braucis ar automašīnu šādā valstī, tāpēc man nav ne mazākā priekšstata, pie kādiem niekiem mēdz piekasīties policija un par kādu dokumentu trūkumu man nāktos maksāt milzu “bakšišu”. Atceros “1000 jūdzes” epizodi Marokā, kur braucējiem atņem pases, un viņi tās no policijas gaida dienām ilgi.

“Tas neder! Es negribu riskēt!”

Labi! Pēkšņi notika sižeta pavērsiens, un pēc desmit minūtēm būšot mašīna ar kondicionieri. Bijām neizpratnē, kur tāda ir radusies, un sākumā nodomājām, ka tas ir kāds darbinieka privātais auto, taču, nē, bija arī dokumenti un derīgas pilnvaras. Kad auto atbrauca, tas pat izskatījās tīri pieņemami, ja neskaita ar izolācijas lenti pielīmēto sānspoguli. Tas bija Peugeot 207, pajauns, taču apskrāpēts. Protams, bijām laimīgi, ka esam tikuši pie braucamā vēl pirms tumsas iestāšanās, tāpēc krāmējāmies tik iekšā, un bijām gatavi doties ceļā. Draudzīgi atvadījāmies no nomas kantora darbinieka, atvainojos viņam par nesavaldību, un šķīrāmies draudzīgi.

Tagad atlika iemācīties braukt. Mājās mums ir liels bezceļu auto, tāpēc kompaktklasē braukšana pati par sevi ir savāda, nemaz nerunājot par to, ka esam Marokā, kur ielās valda haoss.

Protams, noteikumi jau pastāv, taču ir dažādas īpatnības, pie kurām ir jāpierod. Pēc pirmās braukšanas dienas man prātā bija doma — tu visu mūžu brauc Latvijā, un tā ir tikai kā autoskola braukšanai šeit. Jebkurā brīdī tev pretī var izbraukt auto, bet velosipēdisti un kājāmgājēji nereti iet pa līniju, kas sadala joslas. Ja aplī ir trīs joslas, vairums tās izbrauc pa taisno, apļos nereti mēdz braukt arī pa kreisi, un ja brauc lēnām, gaismas nav jāieslēdz arī tumsā. Ja tu esi gājējs un ej joslai pa vidu, uz pīpināšanu nav jāreaģē, jo automašīna kaut kā jau tevi apbrauks! Jebkurā apdzīvotā ielā gājēji masveidā vazājas pa ielas vidu un no automašīnām necenšas izvairīties, kas nozīmē, ka automašīnas konstanti brauc pa pretējo joslu, padarot manevrēšanu bīstamu un neprognozējamu arī no citu vadītāju puses. Ja automašīnām ir jānogriežas, visi izvēlas taisnāko ceļu, un joslas pēkšņi pazūd, — rodas kaut kas līdzīgs gaļasmašīnai, kur visi no visām pusēm spiežas iekšā vienā krustojumā.

Īsi sakot, braukt Marokā ir jautri, un nekādas miegošanās pie stūres nav.

Tajā vakarā mums bija jānobrauc tikai kādi simts kilometri, turklāt bez īpaši lieliem kalniem pa ceļam, tāpēc braukt mācīties varēju mierīgi un bez stresa. Kā izrādījās, izbraucot no apdzīvotām vietām, haoss pazūd, un šosejas, lai arī šauras, tomēr ir ļoti kvalitatīvas un tukšas. Apdzīt gandrīz nekad nebija vajadzības, un braukšanu varēja izbaudīt, īpaši tāpēc, ka aiz pilsētu apņemošās atkritumu zonas parasti sākas pasakaini dabasskati ar sarkanām klintīm, plašiem tuksnešainiem klajumiem un palmām aizaugušām upju ielejām.

Viesnīca nebija rezervēta, tāpēc nebija konkrēta mērķa. Doma bija nobraukt līdz Azrou un tad skatīties, ko darīt tālāk. Ceļš bija labs, vakars bija skaists, izbaudījām saulrietus uz klinšu fona un ik pa brīdim apstājāmies, lai dziļi ieelpotu un plašu smaidu sejā priecātos par pilnīgi citādāko Maroku — jaunais ceļojuma posms bija sācies.

Neskatoties uz to, ka automašīna tomēr nebija jāgaida četras stundas, krēsla piezagās drīz un nemanot. Un tiklīdz ir krēsla, iestājas tumsa, jo šeit nakts pienāk ļoti strauji. Tas notika, kad bijām iebraukuši Azrou un sākām cirkulēt pa nelielo pilsētu, meklējot grāmatā noskatītu viesnīcu.

Grāmata mums līdzi bija tikai telefonā PDF formātā, jo neviens Marokas ceļvedis nebija izdots jau vairākus gadus, tāpēc apzinājāmies, ka informācija būs novecojusi. Šajā pilsētā bija minētas četras viesnīcas, no kurām vienu tad arī meklējām.

Izmetām vienu loku, otru. Neredzējām ne meklēto, nedz arī kādas citas — kā jau iepriekš minēju, valsts nav īpaši pielāgota tūristiem, kas ceļo paši (esmu dzirdējis, ka okeāna piekrastē viss ir pavisam savādāk, nekā tur, kur braucām mēs), un nekādu īpašo izkārtņu pilsētās nav.

Kad otro reizi metām loku caur centrālo apli, kurā, kā jau pienākas, visi brauc pa taisno vai kā pagadās, nez no kurienes izlēca policists un ar zizli lika man apstāties malā. Bija jau tumšs, un hoteļa meklēšana nozīmē daudz skatīties apkārt, tāpēc policists bija uzradies izteikti neveiksmīgā brīdī.

Viņš brīnumainā kārtā runāja izcilā, spēcīgi intonētā angļu valodā, eleganti rullējot R burtus un pielietojot teju vai britu akcentu.

“You passed through a roundabout, and this roundabout has a STOP sign. You did not stop at this stop sign, and this mistake will cost you seven hundrrrred dirrrhams!” viņš noskaldīja ar militāru intonāciju un precizitāti. Viņam neinteresēja mani dokumenti vai jebkas cits. Septiņsimt dirhamu ir aptuveni piecdesmit latu, līdz ar to biju smagi šokēts par pēkšņo pavērsienu.

Kamēr es ar pavērtu muti grasījos kaut ko teikt, viņš jau apstādināja citas mašīnas, un izturējās ļoti vēsi un profesionāli. Tā teikt “fakts: kļūda = fakts: sods” un viss.

Tiklīdz viņš atkal pievērsa man uzmanību, sāku izrādīt savu pārsteigumu, skaidrojot, ka šī ir mūsu pirmā braukšanas diena Āfrikas kontinentā, ir tumsa, ielās valda haoss, es nespēju atrast hoteli, un tas izraisīja šo kļūdu. Esmu apjucis un atvainojos par šo muļķību.

Viņš apdomājās un pieņēma šo informāciju. “Jūs sakāt, ka meklējat hoteli Azrou? Labi. Jums taps piedots. Hotelis atrodas aiz nākamā apļa, krustojumā pa labi, tad divsimt metrus tālāk. Arī pie nākamā apļa ir neliela izmēra STOP zīme. Tā ir arābu valodā, taču es pieņemu, ka jūs tagad ļoti uzmanīsieties, lai tādas pamanītu, vai ne? Vēlreiz — aiz nākamā apļa, pie kura ir neliela stop zīme, krustojumā pa labi, divsimt metru. Viss skaidrs? Brauciet!”

Ņemot vērā, ka nākamais hotelis par nakti maksāja sešas reizes mazāk kā šis nesamaksātais sods, jutāmies pamatīgi atviegloti, lai arī joprojām nedaudz satraukti.

Sekojot norādēm, kaut kādu ēku atradām, tā gan neizskatījās pēc viesnīcas un nekādi nebija marķēta. Pagalmā bija kaut kāds troksnis, tāpēc Nora izkāpa un devās apjautāties. Jā, šis esot “Hotel Azrou”. Iebraucām bedrainajā pagalmā, nolikām mašīnu un devāmies iekšā.

Ir tāds ceļvežu mēris. Tā ir slimība, kas piemeklē iestādes, kuras tiek minētas kādā no populārajiem ceļvežiem. Īpašnieks ir tik laimīgs no pēkšņā apmeklētāju uzplūda, ka pilnībā pārstāj domāt par savu biznesu un tikai kasē naudu. Piecus gadus vēlāk pilsētas labākais “Hotel Azrou”, kuram turklāt esot bijis lielisks restorāns, ir pārvērties par bordeli. Cenas ir norādītas par cilvēku stundā, restorānā pasniedz tikai stipro alkoholu, vienīgie apmeklētāji ir smagā reibumā un trokšņo. Viss ir piepīpēts un netīrs. Nav neviena tūrista.

Ņemot vērā, ka bija jau labi vēls, parādītā istaba bija pieņemama un nevienu citu hoteli tāpat nebijām redzējuši, tāpēc nolēmām palikt. Galu galā, mums bija tikai jāpaguļ, un agri no rīta jābrauc tālāk.

Viesnīcas vienīgais, gaužām neieinteresētais darbinieks vēlējās paņemt mūsu pases un doties tās nokopēt, kas Norai nekādi nepatika. Viņš par to īpaši nebija pārsteigts un tikai noteica, ka tādā gadījumā mums papīri būs jāpilda pašiem. Tas šeit tāpat ir bijis jādara jau visās citās viesnīcās, tāpēc biju jau uztrenējies un īpaši ļaunā neņēmu. Papīri ir kaitinoši detalizēti, nesaprotu, kāpēc katrā viesnīcā ir vajadzīgi visi mani dati, adrese, pases numurs, datumi, iepriekšējās un nākamās naktsmītnes nosaukums, vīzas numurs un tamlīdzīgi. Uz to brīdi biju jau sācis rakstīt tikai daļēju informāciju, jo tāpat neviens to nekad nelasīs. Galvenais, lai izskatās aizpildīts.

Beidzot varam nomierināties un atpūsties. Istaba bija šausmīga. Griestos bija milzīgi dzelteni pleķi, kas likuši apmetumam atkārties lielās plēksnēs. Viss bija ļoti netīrs, krāns trokšņoja un izdeva tikai vēsu ūdeni, viena no trim atsperu gultām kopā turējās tikai tāpēc, ka bija uzlikta uz guļus apgāzta skapīša, un no dzertuves, kas atradās zem istabas, nāca cigarešu dūmi. Protams, gulēt bija iespējams, un tā arī bija galvenā prasība, īpaši ņemot vērā zemo cenu. Nosmējāmies, ka esam palikuši arī sliktākās vietās (tiesa gan, bez bērna), ar Oliveru palasījām vakara pasaku un devāmies gulēt.

Naktī pamodos no ļoti spokainas, attālas dziedāšanas. “Allāhu akbar, Allāhu akbar, Ash-hadu an-lā ilāha illā llāh.” Pusmiegā klausījos, nevarot saprast, vai Muezīna sauciens uz lūgšanām vairāk ir spocīgs vai skaists. Piecas reizes diennaktī Muezīns dzied šo aicinājumu, un to klausīties ir viena no skaistajām, bet reizē spocīgajām lietām musulmaņu zemēs. Fonā skanot šīm lūgšanām, es atkal ieslīgu miegā.

Rīts pienāca drīz. Viesnīcā neviena nebija, arī darbinieku. Atslēgu atstājām uz galda, arī mūsu auto bija vienīgais pagalmā. Braucām atpakaļ uz centru, kur novietojām automašīnu un devāmies brokastu meklējumos. Gandrīz viss bija ciet, taču izdevās atrast franču stila brokastu ēstuvi, kurā jau kārtējo reizi sēdēja tikai garlaikota paskata veči. No ēdienkartes arābu valodā neko nevarēja saprast, taču izdevās noskaidrot, ka ir pieejamas omletes un kafija. Viss, kas mums nepieciešams.

Kafejnīca bija pat tīri moderna, tikai atkal jau nedaudz piesmēķēta. Kā jau parasti, Marokas omlete bija vienkārši cepta ola, taču ar to bijām rēķinājušies. Tika pasniegta arī klasiskā maize, līdz ar to paēdām normāli.

Un diena Marokā varēja sākties.

Mums nebija plāna, nebija rezervāciju — jutāmies brīvi un neierobežoti. Bija skaidrs virziens, un tajā arī devāmies. Nolēmām, ka dosimies tik tālu uz tuksneša pusi, cik spēsim nobraukt, un tad skatīsimies tālāk.

Rīta miglā Marokas akmeņu lauki izskatījās īpaši burvīgi. Ik pa brīdim piestājām, lai atpūstos, fotografējām skatus, kāpelējām pa klintīm un visādi citādi rūpējāmies, lai brauciens nebūtu vienmuļš un nogurdinošs. Izrādījās, ka kilometri ripo ļoti raiti, līdz ar to nolēmām, ka brauksim līdz galam, līdz Merzouga.

Merzouga ir neliela apdzīvota vieta īsi pirms Sahāras tuksneša. Tā kā Maroka ir vienīgā valsts pasaulē, kur ar automašīnu ir iespējams piebraukt pie milzīgajām Sahāras “Erg” kāpām, negribējām laist garām iespēju tās apskatīt. Marokā ergu lauki nav tik neizmērāmi plaši kā Alžīrijā, taču šeit līdz tiem pieved pirms pieciem gadiem asfaltēts ceļš. Agrāk te bija grants ceļš, taču nu jau jebkurš uz šejieni var atbraukt arī ar autobusu.

Līdz tai gan vēl bija jātiek.

Pa ceļam bijām dažādās citās nelielās pilsētās, un skati mainījās arvien vairāk. Nelielās apdzīvotās vietas, kuras redzējām pa ceļam, jau atšķīrās no pilsētām, kur bijām bijuši. Mājas bija no sarkanīgiem māliem, un dzīves līmenis bija nesalīdzināmi zemāks. Vienīgās upes, kuras redzējām, bija pavisam izžuvušas, un mēs tās dēvējām par upēm, kuru nav.

Pie Erfoud nolēmām nogriezties nost no ceļa, lai apmeklētu kādu ģeoslēpni. Apraksts neliecināja, ka tam būs viegli piekļūt, taču, tā kā iepriekšējie atradēji bija braukuši ar tādu pašu auto kā mēs, tomēr mēģinājām. Jābrauc bija padsmit kilometrus nost no šosejas, sākumā pa lielāku grants ceļu, tad pa arvien sīkākiem, līdz beigās tas atdūrās pavisam nelielā dubļu māju ciematiņā, kur tālāk braukt šķietami nebija iespējams. Mazi bērni bariem sāka aplipt ar mašīnu un māja, lai tālāk nebraucam. Attaisīju logu, lai kaut kā saprastu, kur jābrauc tālāk, taču izrādījās, ka tas ir māņu manevrs, tikai lai paprasītu man naudu. Sakaltušo dubļu celiņi bija gandrīz par šauru, lai automašīna izsprauktos, jo te redzēja tikai ēzeļus un kādu cilvēku uz motorikšas, taču lēnām un uzmanīgi turpināju braukt, sekojot GPS norādēm. Vairākas reizes likās, ka esmu iebraucis kādā pagalmā, taču ar lielu smaidīšanu un žestikulēšanu turpināju braukt. Vairākās vietās nācās pārbraukt lielākiem izciļņiem un pat vienam pussabrukušam akmeņu tiltiņam, kur, likās, uzgulsimies uz mašīnas apakšas, taču kaut kā izdevās no tā izvairīties, un nonācām atkal uz pašaura akmeņu celiņa, kas veda tālāk prom no ciema.

Apkārt bija tuksnesis. Dažas palmas, izkaltuši un asi krūmi, akmeņi, neizmērāmi daudz akmeņu. Akmeņu lauks sniedzās līdz horizontam. Pēc kartes izskatījās, ka šis nelielais celiņš turpinās vēl dažus desmitus kilometru un izbrauc atkal atpakaļ uz šosejas, taču ar mūsu maziņo Peugeot pavisam negribēju riskēt iesprūst tuksnesī. Ja mēs būtu braukuši ar savu auto, es noteikti būtu braucis tālāk, jo izskatījās, ka būtu interesanti.

Ārā bija vājprātīgs karstums. Bijām sasnieguši mērķi – slēpnis bija paslēpts blakus kādai senai un vējos apdrupinātai celtnei tuksneša vidū. Ilgi gan neuzkavējāmies, jo karstums bija tiešām neizturams. Jau piecpadsmit minūtes vēlāk braucām atpakaļ. Vietējie droši vien bija neizpratnē — ko mēs tur meklējām?

Tālākais ceļš gāja gludi un mierīgi. Ilgi vairs nebija atlicis. Izbraucām cauri Rissani, un tālākais jau bija tikai trīsdesmit piecu kilometru posms līdz Merzouga. Ceļš bija taisns kā līnija, apkārt pletās tikai tuksnesis, ne krūmu, ne koku, skats pletās bezgalīgi tālu. Tikai tālumā pie horizonta sāka parādīties milzīgo ergu stāvi — kāpas, līdz pat 150 metru augstas. Drīz sāksies Sahāras tuksnesis.

Jo vairāk tuvojāmies Merzouga, jo vairāk sapratām, kas bija domāts grāmatā, kur Merzouga bija aprakstīts nevis kā tuksneša ciems, bet gan kā tuksneša cirks. Visapkārt sāka parādīties reklāmas plakāti — hotelis tur, hotelis šeit. Hoteļu norādes interesantā kārtā rādīja pa taisno tuksnesī — tur, pēc desmit kilometriem, ir mūsu jaukais hotelis. Šīs zīmes domātas daudzajiem bezceļu auto, kuri veselām “ekspedīcijām” uz šejieni brauc, lai ālētos pa smiltīm un tad brauktu atpakaļ uz dzimto Spāniju.

Pati Merzouga ir pilnīgi necils, sīks un mazapdzīvots ciemats, kura ceļi ir no grants un smiltīm un kurā nav nekā apskates vērta. Četras ielas un divdesmit mājas – gandrīz visas arī kaut kādi mazi hoteļi. Mums pat neļāva pašiem apstāties — kaut kādi ceļmalas tupētāji uzreiz pieleca kājās, un bloķēja ceļu. Tiklīdz piestājām, uzreiz sāka bāzties virsū ar savu “vislabāko hoteļu” vizītkartēm. Nosmējāmies un devāmies vien tālāk. Tā kā viss šeit sastāvēja no nelīdzenas un akmeņainas grants, daudz kur izbraukt nemaz nevarējām. Visi grāmatas rekomendētie hoteļi atradās vietās, kas pieejamas tikai džipiem.

Te pēkšņi uzradās kaut kāds cilvēks uz mopēda un sāka atkal jau reklamēt savu pašu labāko hoteli. Tā kā atkal jau bijām situācijā, kad pašiem labākas idejas nav, nolēmām viņam paklausīt un sekot līdzi. Kā izrādījās, viņa hotelis ir vēl tālāk, vairākus kilometrus projām no Merzouga, lielā Erga otrā pusē. Jāatzīst, ka sekot viņam kopumā bija labs lēmums, jo viesnīca tiešām bija labā vietā.

Tuvumā neviena ceļa, apkārt tikai tuksnesis un milzīgās smilšu kāpas. Rietēja saule, un kāpas spīdēja spilgti oranžas. Interesantais pagalma tipa hotelis bija būvēts no dubļiem, kas kopā sastiprināti ar tādām kā pakulām, un bija ļoti plašs, grezni iekārtots, ar baseinu. Skati visapkārt pavērās fascinējoši. Beidzot mūs atkal pārņēma miers, patīkama atmosfēra un klusums.

Mēs bijām atbraukuši uz Tuksnesi.

Tirgus
Tirgus
Pirmo reizi izbraucam no pilsētas
Pirmo reizi izbraucam no pilsētas
small-DSC_6677
small-DSC_6677
Ciedru mežs. Viens no retajiem zaļumiem pa ceļam.
Ciedru mežs. Viens no retajiem zaļumiem pa ceļam.
small-DSC_6724
small-DSC_6724
small-DSC_6734
small-DSC_6734
Kāds no sānceļiem, kurā iebraucām lai pavērotu skatu no kalna.
Kāds no sānceļiem, kurā iebraucām lai pavērotu skatu no kalna.
small-DSC_6737
small-DSC_6737
Upe, kuras nav, ar smuko palmu ieleju.
Upe, kuras nav, ar smuko palmu ieleju.
Māla ciems.
Māla ciems.
Šie salmu veidojumi aptur smiltis no šosejas aprakšanas
Šie salmu veidojumi aptur smiltis no šosejas aprakšanas
Noteikti ir tuvu četrdesmit grādiem.
Noteikti ir tuvu četrdesmit grādiem.
Vientuļais Kasbah (Kasba) netālu no ģeoslēpņa
Vientuļais Kasbah (Kasba) netālu no ģeoslēpņa
small-DSC_6754
small-DSC_6754
Ģeoslēpni meklējot
Ģeoslēpni meklējot
small-DSC_6756
small-DSC_6756
Tuksnesis tuvojas
Tuksnesis tuvojas
Viesnīca
Viesnīca
Skats pa logu
Skats pa logu
Pie viesnīcas durvīm
Pie viesnīcas durvīm
small-DSC_6782
small-DSC_6782
Cits skats pa logu
Cits skats pa logu
small-DSC_6787
small-DSC_6787
small-DSC_6798
small-DSC_6798
Tipiski hoteļa apmeklētāji ierodas ar šādiem transportlīdzekļiem
Tipiski hoteļa apmeklētāji ierodas ar šādiem transportlīdzekļiem
Kārtējais skats pa logu no hoteļa. Land Rovers izmēģina smiltis.
Kārtējais skats pa logu no hoteļa. Land Rovers izmēģina smiltis.

Maroka 3: Feza

Feza. Šī leģendārā pilsēta, kas radusies jau astoņsimtajos gados, ir viena no labāk saglabātajām arābu pasaules vecpilsētām, un pasaules lielākā pilsēta bez automašīnām. Nonākt Fezā ir kā nokļūt Arābu pasakas viduslaiku pasaulē. Te ir sajūta, ka laiks ir apstājies.
Līdz šim es nebiju to uzsvēris, jo tieši Fezā ir vislabāk saskatāms šis fakts – Maroka nav globalizēta! Marokas vecpilsētas ir tādas pašas kā pirms desmitiem gadu. Kad atšķīru iepriekš minēto Čehu grāmatu par Āfrikas ekspedīciju uzreiz pēc kara, tajā redzamās fotogrāfijas būtiski neatšķīrās no manējām. Lielākā daļa kadru, būtu varējuši būt uzņemti šodien.

Arī Feza ir tāda pati. Samudžināta, viltīga, putekļaina, draudīga, sena, grandioza.

Marokas vecpilsētās nav McDonalds, Starbucks, Zara, lielveikalu, banku vai pat veikalu tradicionālā izpratnē. Šeit nav avīžu kiosku ar Džastina Bībera attēliem, nav kokakolas izkārtņu, veikalos radio nespēlē Britu Top40. Šeit nav NEKĀ rietumnieciska. Te nav picēriju, saldējuma kafejnīcu, 7/11, gājēju ielu, klubu — principā te nav nekā no tā, kas šķietami ir pārņēmis visas citas pasaules pilsētas. Ar to es vēlos teikt, ka Marokā ciena savu kultūru vismaz tādā mērā, ka neļaujas ārpasaules ietekmei uz iekšpilsētas uzbūvi. Diemžēl cieņa pret vidi nesniedzas tik tālu, lai šīs ielas arī sakoptu vai izvestu atkritumus.

Ja tu ilgojies pēc valsts kurā globalizācija nav iesakņojusies ikkatrā stūrītī – Maroka iespējams ir vieta kurp doties. Taču tas nāk ar savu cenu. Smakas, netīrība, ļoti daudz diskomforta, jebkādu ierasto ērtību trūkums — ticiet man, es esmu apceļojis pasauli, esmu bijis netīrajā Indijā un Nigērijā, taču šeit mani vietām sagaidīja tāds kultūršoks, ka gribējās matus plēst no galvas.

Es nemeklēju ērtības, es neesmu parastais tūrists, nemeklēju dārgus hoteļus, un no tūristu grupām izvairos kā no mēra — tāpēc es neteiktu, ka augstāk minētais mani negatīvi ietekmēja. Šie vienkārši ir mani novērojumi. Tieši pretēji, ik uz soļa, es pie sevis nodomāju — “jā, tas tik ir piedzīvojums, šīs būs lieliskas atmiņas!” Tajā pat laikā, šos tekstus rakstu kā brīdinājumu, ka daudziem no lasītājiem Maroka varētu nebūt pa spēkam.

Jo Maroka tiešām ir īpaša. Fezas šaurajās ieliņās mantas tiek pārvadātas uz ēzeļiem. Gandrīz viss ēdiens, kas tiek tirgots, ir uz svara, un bez iepakojumiem vai brenda vārdiem. Liela daļa sieviešu staigā tumšās paranžās ar slēptām sejām, reizēm pat acis ir paslēptas aiz smalka tīkliņa. Bērni rotājas atkritumu kaudzēs, un katrai otrajai mājai ir vairāk par tūkstots gadiem. Fonā skan lūgšanas no tuvējā dievnama, un šaubīgs vecis tev čukst ausīs par hašiša patīkamajām cenām. Retajās ēstuvēs sēž tikai drūmi vīrieši, pavērsuši skatienu uz pilsētu, sūc piparmētru tēju — sievietēm publiski slaistīties nav pieņemts.

Tikmēr mēs ieradāmies ar autobusu, kurš mūs izsēdināja trīs kilometrus no vecpilsētas — vietā kuru sauc Fez Nouvelle. Visu seno Marokas pilsētu centrs ir orientēts vai nu ap vecpilsētu (Medina), vai mazāko pilsētu gadījumos – ap Kasbu, kas ir tāds kā augstmaņu nams, kurā kādreiz dzīvoja pilsētas galva. Lielāko daļu vecpilsētu apjož pamatīga izmēra mūris. Protams agrāk vai vēlāk ap vecpilsētu sāk būvēties plašāka pilsēta, un to tad arī sauc par “Jauno Pilsētu” (Ville Nouvelle). Šīs apkārtesošās pilsētas nomales mēs bieži neapmeklējām, jo visa vēsture un viss interesantais ir tieši vēsturiskajā centrā. Protams, tur ārpus, ir atrodami gan veikali, gan ātrās ēdināšanas iestādes, par kuru trūkumu centrā es rakstīju augstāk. Bet pieminēt tās, būtu kā Rīgas aprakstā likt uzsvaru uz tā, kas atrodams Pļavnieku nomalē.

Izkāpjot no autobusa, mūs apstāja vesels bars ar taksistiem. Jau biju noskaidrojis, kurā virzienā, un kādā attālumā ir vespilsēta, un iepriekšējā vakarā rezervētā Riāda, tāpēc jau aptuveni varēju minēt, cik jāmaksā taksim līdz turienei. Kad apjautājos, sapratu, ka piedāvāts tiek astronomiski liels skaitlis. Pateicām, ka tas ir stipri par daudz, un jau sataisījāmies iet pastaigāties, kad par mums sāka agresīvi ņirgāties. “Ko jūs baltie tūristi iedomājaties, jums taču nav variantu! To mēs gribētu redzēt, kā jūs amerikāņi iesiet gandrīz trīs kilometrus!” Šāda attieksme mūs nedaudz aizkaitināja, līdz ar to doties ar kājām bija obligāti, kaut vai principa pēc.

Tā kā Feza ir lielākā no līdz šim apmeklētajām pilsētām, nolēmām, ka izmantosim iespēju, un paskatīsimies kā izskatās Marokas pilsētu jaunās daļas. No autoostas līdz vecpilsētai sanāca šķērsot diezgan lielu daļu no Fezas jaunās pilsētas, tāpēc šāda ekskursija bija tieši laikā.

Un Maroka atkal jau pārsteidza.

Trotuāri un ielas bija katastrofālā stāvoklī. Visu laiku vajadzēja izvairīties no atkritumiem un bedrēm. Stumties ar ratiem pārsvarā bija ļoti sarežģīti. Lai arī gājām pārsvarā gar lielākajām ielām, pilsēta atstāja šausmīgu iespaidu.

Radās sajūta, ka šeit neviens nav domājis par gājēju vajadzībām, jo trotuāru apmales pārsvarā bija gandrīz pusmetru augstas, tā ka pat mums vietām bija no tām jānolec, nerunājot par to, cik tas grūti varētu būt vecākiem cilvēkiem. Nevarētu runāt ne par kādu arhitektūru, vai jebkā interesanta esamību jaunajā Fezā. Protams, kādā no nostūriem ir tas jaunais balto rajons, kurā ir Šeraton hotelis un parks, no kura ar privātiem šoferiem baltos tūristus aizved uz Medinu, kur dāmas ar DG somiņām izkāpj lai paēstu konkrētā kafejnīcā, un tad čalotu par Fezas eksotiku.

Bet mēs turpinājām iet gar atkritumu čupām, ārā no centra, gar plašo ielu, kas veda Medinas virzienā. Kad pazuda lielās mājas, tās nomainīja iežogoti tūrisma kompleksi ar drošības kamerām, kur amerikāņi dzīvo drošības burbulī, līdz labi apsargāta ekskursija tos rindiņā izved pastaigāties, kamēr ārpus sētas kāda ģimene guļ blakus atkritumu kastei.

Pagājām garām pat Carrefour veikalam, kura viena no piebūvēm bija oficiāla Carrefour aitu tirdzniecības nodaļa. Jā, dzīvu aitu. Lielveikalā.

Marokā viss ir atšķirīgi.

Kad beidzot ieradāmies Fezas medinā, mūs pārsteidza milzīgi augstās sienas, un vēl šaurākās ejas. Salīdzinoši Tandžīrā un Šefšauenā ēkas bija labi ja trīsstāvīgas, taču šeit, draudīgi lieli mūri bez logiem veidoja tumšas un ēnainas ieliņas. Jau krēsloja. Jau kārtējo reizi, Riādas saimnieks nebija savu hoteli pareizi atlicis kartē, tāpēc klaiņojām meklējot pareizo šķērsielu. Ielu nosaukumi šeit ir arābu valodā, šeit mums nepaveicās, kā savulaik internacionālajā Tandžīrā. Kad Šefšauenā bijām teikuši, ka dosimies uz Fezu, hoteļa saimnieks, zeltzobainā Īra brālis, mums bija teicis – “Ak, Feza, šis milzīgais skudrupūznis — es esmu dzirdējis par cilvēkiem, kas ir piedzimuši Fezas vecpilsētas mūros, un nekad tos nav pametuši līdz vecumā nomirst”.

Pēc brīža meklēšanas mums piesitās kāds jauns cilvēks, kurš sēdēja pie ēstuves ieejas, gaidīdams apmeklētājus. Sapratis, ka neesam šeit lai paēstu, piedāvājās palīdzēt atrast hoteli. Tā kā paši tāpat neko nebijām atraduši, paraustījām plecus, un ļāvām mūs ieraut labirintā.

Bijām parādijuši adresi no rezervācijas, tāpēc aptuvenu virzienu viņš saprata, taču tāpat, uz priekšu ejot, viņš dažādiem tirgotājiem apvaicājās par hoteļa nosaukumu, un saņēma mājienus konkrētā virzienā. Turpinājām sekot, līdz atradās pareizā sāniela, un pareizās, kārtējo reizi gandrīz nemarķētās, durvis. Pateicām paldies, un naudu viņš mums pat nepaprasīja, tikai arābiski kaut ko pateica hoteļa darbiniekam, iespējams, lai iesaka viņa ēstuvi, vai ko tamlīdzīgu.

Mūsu viesnīca izrādijās karaliska. Tā bija grezni dekorēta, un tiešām skaista. Darbinieki kārtējo reizi bija izcili pieklājīgi, klusi, un pazemīgi. Telpas bija plašas un tukšas, iekšā valdīja klusums. Mūsu istabai, krasi kontrastējot ar notiekošo uz ielas, bija zelta izlietne, kondicionieris, un masīvkoka gulta. Cik nežēlīgi un netaisnīgi, jo šīs istabas cena pēc eiropas standartiem bija smieklīgi zema. Parīzes lidostā par to varētu paēst siermaizes.

Kad bijām nomazgājušies, atpūtušies, un apraduši ar apstākļiem, nolēmām doties vakariņās. Ārā jau bija tumsa. Ielas bija kļuvušas tukšākas, tāpēc devāmies tuvāk Medinas sirdij, cerībā tur atrast lielāku dzīvību un varbūt kādas ēstuves.

Klaiņojot pa šaurajām ejām, atkal jau uzradās kāds entuziastisks jaunietis. Šie ielu vervētāji ir izcili savā amatā. Viņi zin – ja cilvēkiem ir somas un ir pēcpusdiena — tie meklē viesnīcu. Tiem ir somas, un ir priekšpusdiena — tie meklē taksi. Tiem nav somas, un tie skatās apkārt — tie meklē veikalu, vai ēstuvi. Tiem nav somas, un tie skatās uz zemi — tie tikko ir paēduši.

Jaunais cilvēks uzreiz noteica, ka vēlamies ēst, un sāka piedāvāt ēdienus no viņam zināmas ēstuves. Tie esot ļoti labi, un ēstuvei esot jumta terase. Jautāts par cenām, tas atbildēja — “tikai sešdesmit dirhami”. “Bet kā”, es viņam atbildēju neviltotā pārsteigumā, “tas nemaz nav lēti!” Vai tiešām es teicu sešdesmit? Jūs pārklausījāties! Lētākie ēdieni ir no sešpadsmit dirhamiem!” viņš pārliecinātā balsī mēģināja mūs pierunāt, kamēr mēs turpinājām iet nejauši izvēlētā virzienā. Kad apkārt tā arī nebijām manījuši nevienu ēstuvi, nolēmām paskatīties, kas tad īsti ir tur, kurp viņš mūs mēģina aizvest. Galu galā tiešām gribējām ēst.

Saņēmis apstiprinājumu, ka sekosim līdzi, viņš uzņēma tempu un devās uz priekšu, ik pa brīdim atskatoties, un iedošinoši uzsaucot “follow me, miss”, adresēdams Noru.

Kad beidzot sasniedzām mērķi, kārtējo reizi tās bija šauras durvis, kuras nezinātājam būtu grūti pamanīt. Lodziņā bija Trip Advisor zelta kvalitātes zīme, kura izskatījās salīmēta Wordā un izdrukāta uz printera. Smaidīgais gids mūs nodeva ēstuves īpašniekam, kurš lika doties iekšā. Ēstuves gan šeit nemanīja, toties bijām nonākuši tradicionālā, ļoti atmosfēriskā mājā. Vāji apgaismota, dekorēta dažādiem krāsainiem paklājiem, skaistām rakstotām durvīm. Saimnieks mūs mudināja kāpt augšā pa šaurajām trepītēm, kuras atgādināja kādu no latvijas baznīcu vai cietokšņu torņu trepītēm – tik šauras, ka jāsaliecas, un jāpagriežas sāniski, lai izsprauktos. Izlīkumojām augšup pa vairākiem stāviem, līdz nonācām uz jumta terases. Tā bija ļoti vāji apgaismota, un mēs bijām vienīgie “apmeklētāji”. Naksnīgais skats uz pilsētu bija iespaidīgs. Apsēdāmies pie viena no plastmasas galdiem, mums tika iedota ēdienkarte, un pasniegtas plakanās maizes ar olīvēm.

Protams šajā brīdī secinājām, ka izpalīdzīgais gids ir melojis acīs skatīdamies, jo lētākais ēdiens tomēr bija sešdesmit dirhami, taču mēs jau bijām pārāk tālu nonākuši, lai ietu projām, un sāktu ēstuves meklēšanu no jauna.

Kamēr gaidīju pasūtītās tadžīnas, atbalstījos uz terases malas, un vēroju milzīgo pilsētu.

Mēs esam Marokā. Dīvainajā, kontrastainajā Marokā. Kur ik uz stūra kņadu nomaina troksnis, zelta izlietnes nomaina atkritumu kalni, skaistos kalnus nomaina netīrās pilsētas, un draudzīgais gids pārvēršas par krāpnieku.

Kamēr mēs gaidām, tiek ievesta prāva tūristu grupa, kuri okupē atlikušos galdiņus un sāk čalot un smieties, vismaz iedrošinot, ka neesam vienīgie, kas šeit ēd. Galu galā, valstīs ar šādiem higiēnas standartiem, vienmēr vajag ēst tur, kur ēdiens nestāv ilgi, un kur to visu laiku nomaina.

Tadžīnas izrādijās garšīgas, saimnieks laipns, un kopumā vietai nebija ne vainas.

Izejot ārā uz ielas, mūs tur gaidīja mūsu gids. Neskatoties uz to, ka viņš saņems procentu no saimniekiem par mūsu atvešanu, sāka uzmākties, ka mums viņam ir jāsamaksā, par labās ēstuves parādīšanu. Iedevām viņam desmit dirhamu monētu (aptuveni 65 santīmi), un devāmies atpakaļ uz viesnīcu. Mazāk par desmit dirhamiem šeit neviens neņem, kas man ir nesaprotami. Kā tējasnauda par kādu vienkāršu pakalpojumu tas manuprāt tomēr ir daudz. It īpaši, ja šis pakalpojums ir viņa interesēs, kā šajā gadījumā.

Bet pie tā mēs jau bijām sākuši pierast. Gandrīz jebkurš jautājums tika atbildēts tikai apmaiņā pret desmit dirhamiem. Kaulēties uz ielas bija neiespējami, vai nu mēs izmantojām nepareizās metodes, vai arī izskatījāmies kā īpaši, taču cenas nekur neviens negribēja mainīt. Nestrādāja iešana prom, neieinteresētība, pārliecība par vērtības zināšanu, vai jebkura cita metode. Pārdevēji tikai sāka piesaukt Allahu, un zvērēja Allaha priekšā, ka cenas ir godīgas. Tajā pat laikā vienu un to pašu priekšmetu šosejas malā nopirkām trīsreiz lētāk, kā pie Allahu piesaucošā pilsētas tirgotāja.

Joprojām bija sajūta, ka mēs šeit esam tikai staigājoši bankomāti. Un tas ar visu to, ka neizskatāmies kā standarta tūristi, nestaigājam raibos šortos ar fotoaparātu kaklā, pārsauļoto degunu paslēpuši zem salmu cepures ēnas; vai uzkrītošajās makšķernieku vestēs un baltajās zeķēs, kas lien ārā no pārgājienu zābakiem.

Rīti Marokā ir ļoti jauki. Ir saulains, sajūtas pozitīvas, ielas šķiet draudzīgākas un tajās ir mazākas burzmas. Pilsēta vēl tikai mostas, un ar pilnu jaudu varam doties tās izpētē.

Fonā skan korāna lasījumi no netālās musulmaņu skolas, jeb Madrasas, saules stari skaisti zīmē līnijas putekļainajā gaisā, dzied gaiļi, kurus tepat, sasietām kājām, tirgo sakrokojušās vecenītes.

Ēdot brokastis uz mūsu karaliskās viesnīcas terases, novērojam simtiem putnu. Tie ir mūsu, Latvijas putni, kas ir atlidojuši uz Maroku meklējot siltākas zemes. Jau iepriekš novērojām simtiem stārķu debesīs, arī šorīt redzam lielu putnu dažādību visapkārt.

Jokojot spriežam, ka patiesībā tie ir Āfrikas stārķi, kas uz Latviju atbrauc tikai ziemas brīvlaikā, jo kopējais laiks kuru tie pavada Latvijā ir mazāks, nekā Āfrikā pavadītais laiks.

Šodien esmu kārtīgi izpētijis karti, un jau labāk saprotu kurā virzienā ir jāiet. Izstaigājam neēedamo lietu tirgus ielu, tad pretējā virzienā, ēdamo lietu tirgus ielu. Šīs ielas arābiski sauc “souk”, kas vienkāršiem vārdiem ir tāds kā atklāta tipa tirgus, izvietojies uz kādas no vecpilsētas ielām. Tirgotāji gar ēku sienām izvietojuši savus stendus, tirgo sveramas olīves, maizi, ķiploku virtenes, dzīvniekus, vistas, graudus, garšvielas un visu ko citu.

Šajos tirgos uzsvars nav uz tūristu precēm vai suvenīriem, šeit tirgo tieši sveramo pārtiku vai citas, vietējiem nepieciešamas preces. Mammai apsolīto ledusskapju magnētu nākas meklēt ilgi.

Lai pasargātos no karstuma, starp dažus metrus attālajām mājām ir pārmesti dēļi un lupatas, kas veido tādu kā improvizētu jumtu, un tajā pat laikā met skaistus saules starus — šīs ir tās vietas, kuras visbiežāk redzēsiet bildēs, kurās attēlota Feza.

Jo skati tik tiešām ir skaisti, un sajūtas ir kā simts un vienas nakts pasakās, kur aiz stūra slēpjas Aladins ar savu burvju eļļas lampu. Šie ir tie brīži, kad niecīgās diskomforta epizodes pagaist, un saproti, ka burvīgi skaistās atmosfēras, pilnīgās ārpus laika izjūtas dēļ bija vērts šeit nokļūt. Šeit— arābu viduslaiku pasaules laika mašīnā.

Klaiņot un apmaldīties nemarķētās sānieliņās ir viens no skaistākajiem veidiem kā patiesi redzēt jebkuru no pasaules pilsētām. Un ne mazāk tas ir patiesi arī šeit. Mēģinot atrast kādu no pilsētas galvenajiem apskates objektiem, stundām maldāmies, cirkulējam tepat simts metru attālumā, bez saprašanas kā atrast ielu, kas turp nonāk. Vairākas reizes izvēlētā iela beidzas tumšā tunelī, kur pārkāpuši pāri beigtam kaķim un samazgu peļķēm, secinam, ka aiz līkuma ir siena. Ik uz stūra klaigājoši cilvēki mūs sauc tiem sekot, uz pilsētas labākajām terasēm, no kurām novērot mūsu meklēto vietu — Fezas ādas krāsotuvi. Protams katrs no tiem vienkārši reklamē savu dzīvokļa jumtu, taču mēs esam stingri nolēmuši atrast oficiālo terasi, kura ir bez maksas. Tas beigās arī izdodas brīdī, kad pēdējie izmisušie vervētāji vēl rauj aiz piedurknes, cerībā tomēr par desmit dirhamiem mūs ievilkt kādās citās durvīs.

Atrastā terase paver lielisku skatu uz ādas krāsotuvi, kas ir UNESCO sarakstā, kā viens no Fezas vecākajiem objektiem, kur metodes ir saglabājušās jau simtiem gadus nemainīgas. Desmitiem milzīgu māla caurumu ir pildīti ar dažādiem šķidrumiem, visādās krāsās. Saulē nocepti, muskuļoti vīrieši, ar kailām kājām stampā šķidromos iemestas ādas, lai tās mīkstinātu un miecētu. Visi šķidumi ir dabīgi – urīns, baložu kakas, asinis, tik neticami, taču kad sajūti reibinošo smaku, kas nāk no šīs vietas, esi pārliecināts, ka nekas nav izgudrots.

Turpat lejā ādas tiek apstrādātas, krāsotas, tas viss notiek zem atklātas debess, paverot skaistu skatu uz notiekošo. Ir redzams kā tūristi citās terasēs to visu vēro, pie sejas pielikuši piparmētru zariņus, lai nenoģībtu no spēcīgās smakas.

Šī ir pasaules senākā ādas krāsotuve, kuras aprīkojums un metodes nav mainījušās gandrīz tūkstoti gadu.

Taču fonā paveras kārtējais pretmets — Fezas upe. Kādreiz šī bezvārda upe dalīja vecpilsētu divās daļās. Patiesībā Fezas pilsēta tā arī tika dibināta — 789. gadā Idriss sāka būvēt pilsētu vienā krastā, un viņa dēls — otrā krastā.

Šodien Fezas upē neplūst ūdens — tajā pūst atkritumi. Skats ir drausmīgs. Seni tiltiņi, kas ved pāri atkritumu kilometriem. Terases saimnieks, kuram pieder tepat esošais ādas lietu veikaliņš, man stāsta, ka UNESCO šobrīd veic projektu, lai upi sakārtotu, un atgrieztu tajā ūdeni.

Pēc krāsotuves apskates, pateicībā laipnajam terases īpašniekam, tomēr iegājām viņa veikaliņā. Ja jau ir lietas, kuras tāpat gribējām nopirkt, varējām jau to izdarīt arī šeit. Protams, tas arī ir viņa bezmaksas terases idejas pamatā, taču to apzinājāmies. Pēc veikala apskates, vīrs vēl piedāvāja aizvest mūs uz netālo Argāna eļļas rajonu, kurā sievietes šo eļļu spiež un tirgo. Ja par to nauda netiek prasīta – kālab ne. Izrādijās, ka mūs aizved uz paliela izmēra veikalu, kur tirgo ne tikai eļļas, bet arī visādu citu kosmētiku, bet tā kā nekas uzspiests netika, apskatījāmies, iepazināmies ar cenām, un gājām tālāk.

Turpinot staigāt pa Fezu, apskatījām vēl dažus interesantos objektus. Diemžēl senākās musulmaņu skolas durvis mums aizvēra deguna priekšā, un tās iekšpusi redzējām tikai pa gabalu, toties atradām seno ūdens pulksteni. Tas ir tāds jocīgs objekts, kurš šobrīd esot nomontēts daļēji nost, lai veiktu izpēti, kā viņš īsti ir darbojies, jo ir tik vecs, ka neviens neatceras tā sākotnējos darbības principus. Neskatoties uz to, ka pulkstenis ir no koka, atrodas uz ielas, un tika uzbūvēts četrpadsmitajā gadsimtā, tas ir saglabājies tīri labi, tikai neviens nesaprot kā to lietot.

Tā kā bija jau pēcpusdiena, bija laiks doties uz hoteli, izsaukt taksometru, un doties uz lidostu. Taču ne jau lai lidotu ar lidmašīnu. Lidostā mūs gaidīja automašīna, ar kuru sāksies mūsu Marokas brauciena otrs nozīmīgais posms — no pilsētām, pretim tuksnesim.

Souk
Souk
small-DSC_6652
small-DSC_6652
small-DSC_6647
small-DSC_6647
Par šo bildi onkulis neprasīja naudu.
Par šo bildi onkulis neprasīja naudu.
small-DSC_6630
small-DSC_6630
small-DSC_6627
small-DSC_6627
Eļļu veikala meitene un Olivers
Eļļu veikala meitene un Olivers
Atkritumu upe
Atkritumu upe
small-DSC_6615
small-DSC_6615
Ādu krāsotuve
Ādu krāsotuve
small-DSC_6613
small-DSC_6613
small-DSC_6609
small-DSC_6609
small-DSC_6604
small-DSC_6604
small-DSC_6600
small-DSC_6600
small-DSC_6598
small-DSC_6598
small-DSC_6596
small-DSC_6596
small-DSC_6593
small-DSC_6593
small-DSC_6591
small-DSC_6591
small-DSC_6587
small-DSC_6587
Romantiskās Fezas ielas
Romantiskās Fezas ielas
small-DSC_6575
small-DSC_6575
Brokastis uz hoteļa jumta
Brokastis uz hoteļa jumta
Skats no vakariņu ēstuves terases
Skats no vakariņu ēstuves terases

Maroka 2: Ierodamies

Uz prāmja nekādu pārpratumu nebija. Pastāvēju rindā pie muitas darbinieka, kurš pasēs iesita zīmogu, tad varējām sēsties krēslos un gaidīt krastu. Ārā jau bija tumšs, un prāmi pamatīgi šūpoja, tāpēc vienkārši sēdējām un atpūtāmies pēc garās dienas. Pirms sešdesmit gadiem, šajā pašā vecajā Tandžīras ostā piestāja Jiří Hanzelka un Miroslavs Zikmunds, ceļotāji, kuri ar savu uzticamo Tatra automobīli apceļoja visu pasauli. Viņi par šo vietu rakstīja šādi:

Pirmais kontakts ar Āfriku rada fantastisku iespaidu uz Eiropieti, kurš pirmo reizi apmeklē šo kontinentu. Iespaids ir tiešām fantastisks, neskatoties uz to, ka viņš jau neskaitāmas reizes televīzijā ir redzējis arābu sejas, un ēzeļu garās ausis. Tandžīra ievelk tevi savā virpulī, un liek aizsisties elpai.

–Jiří Hanzelka, Miroslav Zikmund “Afrika”

Un nekas nav mainījies. Arī grāmatā atrodamās fotogrāfijas varētu būt uzņemtas šodien.

Mēs nostumjamies lejā pa prāmja rampu, un nonākam nekurienes vidū. Ir tumšs, priekšā vizuļo pilsētas gaismiņas, un priekšā ir plata iela bez trotuāriem. Kopā ar mums neieradās neviens cits tūrists, tikai arābu izskata cilvēki bez bagāžas. Tie visi dodas vienā virzienā, tāpēc sekojam viņiem. Navigācijas ierīce rāda, ka rezervētā viesnīca ir tepat trīssimt metrus uz priekšu, taču var redzēt, ka pilsēta atrodas tādā kā kalnā, un tai apkārt ir mūris. Taisni uz mūsu mērķi aiziet nav iespējams.

Ielas mala ir netīra un bedraina, brīžiem stumt ratus nav iespējams, taču uzturam pozitīvu garastāvokli, un sekojam pārējiem gar ielas malu, uz vietu, kas izskatās pēc ieejas “Medina” — Tandžīras vecpilsētā.

Neviens mums nepiesienas, nepiedāvā taksometru, mēs tikai stumjamies tālāk, uz turieni, kur plūst visa dzīvība, uz “Bab” — uz vārtiem. Pēkšņi apkārt ir cilvēku jūklis, tokšņi, smaržas, smakas, izkārtnes. Uzreiz saprotam, ka esam nonākuši sīku eju labirintā, kuru nevienā no mūsu kartēm nav bijis iespējams precīzi iezīmēt, tāpēc vadāmies tikai pēc virziena bultas, un arī tā brīžiem pazūd, jo ielas vietām ir labi ja metru šauras. GPS signāls te nav saklausāms. Pamanām valūtas maiņas punktu, piestājam lai samainītu naudu, un pēkšņi ratiem nolūzt ritenis. Vai tiešām uzticamie Ķīnas rati būs beiguši savu ceļojumu karjeru? Taču nē, izdodas riteni uzmontēt atpakaļ, un naudu veiksmīgi samainām.

Ievelkam elpu, un dodamies atpakaļ uz šaurās ieliņas. Viss skrien gar acīm kā kaleidoskopā, pa labi, pa kreisi, nē pa labi, pa kreisi, atkal pa labi, nē strupceļš! Naksnīgā kņada zib gar acīm, nav nekādu lielāku orientieru, jo ieliņas ir tik šauras un līkumotas, ka redzi tikai dažus metrus uz priekšu, beigās pamanu, ka ielām reizēm ir nosaukumu plāksnītes latīņu rakstībā, sāku tām sekot, un pēc desmit minūtēm esam sasnieguši pareizo māju.

Uz durvīm nav neviena uzraksta, ir tikai ēkas numurs, tāpēc kad pēkšņi uzrodas kāds vīrietis, pārjautāju, rādīdams uz durvīm, vai šī ir Dar Rif? “Jā, nāciet iekšā”, laipni atbild saimnieks, un atver senlaicīgās durvis.

Iekšā valda miers. Gluži kā šķērsojot kādu maģisku barjeru, esam nonākuši citā pasaulē. Ir kluss, valda kārtība, uz mums smaida pieklājīgs un ļoti mierīgs cilvēks. “Varbūt vēlaties tēju? Tā ir bezmaksas, jums kā nogurušiem ceļotājiem”. Viesnīca ir tiešām skaista, lai arī ļoti šaura. Laikam nevar iztēloties labāku veidu kā pirmo reizi redzēt Maroku — ārā valdošais Medinas haoss, un te iekšā pilnīgi pretējais miers, un tradicionāli dekorētā māja. Dzeram reibinoši saldo piparmētru tēju, un iepazīstamies ar nepazīstamajiem priekšmetiem vannasistabā. Berberu šampūns, kas izskatās pēc drupināta cementa, Beldi ziepes, kas izskatās pēc gultņu smēres, taču saldeni smaržo pēc olīvēm un eikalipta.

Lēnām pārņem nogurums pēc garās dienas, un liekamies gulēt.

Rītu izbaudām lēnām. Brokastis ir dievīgas un ļoti bagātīgas. Tradicionālā, svaigi ceptā maize, augļi, olīves, mīkstais siers, svaigās sulas, kafija, kruasāni un bulciņas. Viss īpaši mums pasniegts uz jumta terases, ar skatu pār pilsētu. Izklausās, ka esam nakšņojuši kādā karaliskā Šeratonā, taču tas viss ir atrodams vienkāršā tradicionālā Riādas stila hotelī par trīsdemsmit eiro.

small-DSC_6404
small-DSC_6404
small-DSC_6405
small-DSC_6405
small-DSC_6406
small-DSC_6406

Vēlāk noliekam somas pie personāla, un dodamies rīta pastaigā pa pilsētu. No rīta visi vēl guļ, ielas ir patukšas, kas mums dod lielisku iespēju lēnām un bez steigas izpētīt tuvējo labirintu. Uzkāpjam kalnā, un apskatām Kasbu — kādreizējo augstmaņu dzīves vietu, tādu kā mūri iekš mūra, kurā atrodamas dažādas augstmaņu mājas, un mūsdienās muzejs.

Taču saule nedomā mūs gaidīt, un priekšā ir nākamais pārbrauciens. Biju iepriekš dzirdējis, ka Tandžīra nav ļoti interesanta vieta, tāpēc uzreiz jābrauc tālāk — tomēr šī informācija neattaisnojās, Tandžīras Medinā ir savs šarms, droši vien te būtu interesanti uzkavēties arī nedaudz vairāk.

small-DSC_6420
small-DSC_6420
small-DSC_6430
small-DSC_6430
small-DSC_6431
small-DSC_6431
small-DSC_6436
small-DSC_6436

Paņēmuši somas, dodamies uz autoostas pusi. Kā izrādās, agrākā autoosta pie Medinas ir nojaukta, un jaunā atrodas divus kilometrus tālāk. Visai ilgi maldāmies pa medinu [1. šeit un turpmāk, medina Marokā ir ar mūri atdalītā vecpilsēta, kurās pārsvarā uzturējāmies]. Labirinti dienas gaismā nebija kļuvuši skaidrāki, un ja kartē nav atzīmēti vārti, nav skaidrs kurā vietā tiek ārpus sienas. Beigās kaut kā tiekam ārā, un uzņemam kursu uz lielo ielu. Interesanti, ka Tandžīra ir viena no retajām vietām turpmākajā ceļojumā, kurā mums nepiesējās milzīgi daudzumi pakalpojumu piedāvātāju, un t.s. gidu.

Nogājuši nelielu attālumu, nolēmām, ka varbūt pirmajai dienai varētu arī paņemt taksi līdz autobusam. Tie te garlaikojās visās malās, un galu galā šādā valstī takstometrs arī varētu nebūt pārāk dārgs. Taksis, kuru ieraudzījām pirmo, bija vecs un apdauzīgs Mercedes modelis blāvā smilšu krāsā. Sarunājām cenu, un krāvāmies iekšā. Sēdekļi plati un ar atsperēm, logi vaļā, piesprādzēties nav paredzēts — mūsu pirmā pieredze uz Marokas ielām. Vadītājs bija ļoti runīgs, centās mums iegalvot, ka autoosta ir ļoti tālu, un tāpēc nekādas kaulēšanās par cenu nebūs. Tās protams ir muļķības, turklāt viņa nekaunība tur pat neapstājās. Tālāk sāka mums stāstīt, ka autobusi ir visai dārgi, un viņš pats mūs varot aizvest vienalga kur sirds kāro, arī uz pilsētu kur devāmies. No cimdu nodalījuma (es gan nesaprotu kā lai Marokā, kur ziema ir tikai kalnu virsotnēs, sauc šo vietu? Varbūt tomēr “bardaciņš”?) izvilka uz rakstāmmašīnas sastādītu, viņa vārdiem “oficiālo” cenu lapu, un sāka mums stāstīt, ka uz Chefchaouen biļete maksāšot 700 dirhamus. Neesmu pirmo reizi ar pīpi uz jumta, tāpēc pasmaidīju, un liku opim nomierināties, jo neskatoties uz viņa pasaku pārliecinošo toni, negrasījāmies tikt apkrāpti jau pirmajā dienā. Kāpām vien ārā un devāmies uz autobusu.

Stacijā valdīja vājprātīgs troksnis, haoss, un netīrība. Katrs trešais pilnā balsī kliedza savas kompānijas piedāvātos braucienu maršrutus, nebeidzami tos atkārtojos, un cenšoties pārkliegt citus. Mrakaš, Mrakaš, Mrakaš, Mrakaš, Fez, Fez, Fez, Fez, Fez!

Noskatīju CTM lodziņu, un iestājos rindā. Autobusam jāiziet pēc mazāk kā stundas, taču darbinieka aiz lodziņa nebija. Lodziņu te bija ļoti daudz. Aiz katra kā tādā mazā kioskā sēdēja kāds cilvēks, un ārā bija viņa kliedzošais pārstāvis. CTM ir valsts autobusu kompānija, un skaitās viena no uzticamākajām. Tāpēc ignorēju kliedzējus, un stāvēju rindā. Pēc kāda laika pārstāvis ieradās. Izstāvēju rindu un secināju to pašu, par ko man jau bija aizdomas – taksists par autobusu cenu bija samelojis vairāk kā desmit reizes.

Brauciens bija ļoti ilgs un grūts. Tas sākās ar autobusa līkumošanu pa pilsētu, meklējot neizprotamas nozīmes biļešu kontrolierus, kuri ik pa brīdim iekāpa, pārbaudīja biļetes, tad izkāpa. Iespējams šeit ir kaut kāds nelegālo biļešu bizness, kuru viņi tādā veidā cenšas apkarot.
Kad beidzot izkustējāmies prom no pilsētas, skatam pavērsās fantastisks skats — katrs brīvais zemes pleķītis vairāku kilometru garumā bija nosēts ar celofāna maisiņiem un citiem atkritumiem. Jau pati “jaunā” pilsētas daļa bija atstājusi ne pārāk tīras vietas iespaidu, tad šie skati bija apbrīnojami. Par laimi, jo ilgāk mēs braucām, jo tālāk no civilizācijas bijām, un mazāk atkritumu redzējām.

Braucām arvien augstāk un augstāk Rif kalnos, ceļš bija lēns, sēdekļos bija šauri, un caur aizskariem dedzināja karstā saule. Beidzot bijām nonākuši tālāk no pilsētām, un skati sāka kļūt arvien plašāki. Simtiem līkumu un neskaitāmu augšu un leju, braucām tikai tālāk un tālāk kalnos.

Chefchaouen, jeb kā mēs to saucām, zilā pilsēta, parastajiem cilvēkiem ir nesens atklājums. Vēl divdesmitā gadsimta pašā sākumā, šeit neielaida tos, kas nav musulmaņi, un pilsēta savas atrašanās vietas dēļ bija palikusi relatīvi nepamanīta.

Svelme iesitās sejā. Bijām ieradušies. Nekurienes vidū, nomaļā vietā, pēc kartes spriežot, patālu no centra, lai arī pilsēta ir ļoti maza. Kā jau visas Marokas pilsētas, tā sastāv no divām pusēm – mūsdienu pilsētas, un medina vecpilsētas tās sirdī. Turpat autobusu stacijā iegādājāmies biļetes nākamajai dienai uz Fezu, un secinājām, ka autobusa brauciens ilgs piecas stundas. Labi, ka biļetes pirkām laicīgi, un varējām pielāgot plānus šim apstāklim. Tālāk atlika doties izpētīt, kur īsti bijām nonākuši.

Par pilsētu gan nosaukt šo vietu nevar, jo no attālā nostūra līdz medinas centrālajai ieejai tāpat ir mazāk par kilometru. Tāpēc neskatoties uz citiem, kas sakāpa taksometros, devāmies uz centru ar kājām.

Tas ar ko nebiju rēķinājies, bija kalns. Tas bija tik vājprātīgi stāvs, ka ratus stūmu atspēries, sasvīdušajām pēdām slīdot sandalēs. Stāvums šeit bija lielāks kā Siguldas-Turaidas posma stāvākajā vietā. Uz mums ar interesi lūkojās dažādi garlaikoti vietējie, kamēr mēs turpinājām cīnīties, un stūmāmies soli pa solim uz priekšu.

Sviedru lāsēm ritot pār seju, beidzot biju sasniedzis stāvās ielas galu, un varēju apstāties. Tik dīvaini, ka šādu kalna stāvumu nav iespējams iemūžināt nekādā veidā.

Vecpilsētas ieejas vārti ir pavisam necili, pelēki, un paslēpušies. Tie pat nav vārti, jo tiem nevar iziet cauri taisnā veidā. Tajos ieiet, pagriežas pa kreisi, un iziet tiem cauri pa sānu eju. Mēs pat tos nepamanījām, ejot tiem garām. Tikai pēc cilvēku straumes var saprast, ka šeit kaut kas ir. Vārtus apsēduši dažādi tirgotāji, kuriem jāspraucas cauri, līdz nonāc iekšā mazajā pilsētiņā. Šī medina ir pavisam citāda. Lielākā daļa māju un ielu ir krāsotas gaiši zilā krāsā, ēkas ir zemākas un neregulārāku formu. Pilsēta ir daudz tīrāka un vieglāk saprotama pēc izkārtojuma. Mūsdienās gan šī vieta ir tūristu apsēsta, lai arī bijām šeit nonākuši ārpus tūristu sezonas, tāpēc par to galvenokārt liecināja daudzās kafejnīcas un hoteļu izkārtnes.

Pamanījām uz sienas uzlīmētu mūsu hoteļa nosaukumu, un tālāk sekojām šīm norādēm.

Braukt uz šejieni, un šeit nakšņot, bijām nolēmuši tikai iepriekšējā vakarā. Sākotnējais plāns bija tikai piestāt pa ceļam uz Fez, taču pamatoti sāku bažīties par ceļa ilgumu, un kā tagad redzējām, nebija iespējams no šejienes tajā pašā dienā vēl kur doties. Hoteli izvēlējos un rezervēju tikai iepriekšējā vakarā, un pēc internetā lasītā, tam bija jābūt labākajam, ko šajā vietā vien ir iespējams atrast. Vērtējums bija pasakaini augsts, un turklāt no ļoti liela skaita apmeklētāju. Tas solīja tradicionālu Riādu ar pasakainu interjeru un laipnu apkalpošanu.

Tāpēc liels bija mūsu šoks, kad pārkarsušus, ceļa nomocītus, un sasvīdušus, mūs pie ieejas sagaidīja samiegojies, izpūris Īrs ar zelta zobu, kurš sasveicināšanās vietā izmeta sekojošo “Es jums teikšu godīgi. Es ienīstu bērnus. Tie visur skrien, taisa troksni, un ir sajūta, ka viņi ir visur”.

Reizēm hosteļu tipa viesnīcās ir informācija, ka mazus bērnus neuzņem, taču šoreiz tā nebija. Nedaudz šokā par šādu viesmīlību, gandrīz sākām doties prom, jo šeit hoteļu noteikti netrūkst, taču īpašnieks kaut kā tāpat aicināja vien iekšā, un lika nosolīt, ka Olivers netaisīs troksni, un nedemolēs ēku.

No vienas puses, viesnīca bija jauka. Tā bija perfekti izremontēta, vai pat gribētos teikt, pārāk perfekti. Tajā bija kas mākslīgs, varēja nojaust centienus atdarināt Marokas interjeru, taču tajā pietrūka kaut kāda autentiskuma. Fonā skanēja Coldplay, un kopistabā trokšņoja bariņš balto tūristu. Nesaprotu kā pie šādas atmosfēras mūsu bērns spētu radīt lielāku troksni.

Marokā, tāpat kā visos citos ceļojumos, mēs meklējam patieso valsti. Mēs ēdam vietējo ēdienu, dzeram vietējo dzērienu, un cenšamies redzēt valsts esenci.

Neapmierināts īrs un Coldplay noteikti nebija mūsu plānos.

Taču reizēm tā gadās, nākas šīs dienas paciest. Cerībā, ka pilsētā būs interesantāk, devāmies to izpētīt. Paēdām savas pirmās īstās Marokas pusdienas – kuskusu ar dārzeņiem, un dārzeņu tadžīnu. Tadžīna ir gan ēdiena nosaukums, gan arī tas, kurā šo ēdienu gatavo — īpašs māla trauks, apgāztas piltuves formā, kurā ar mazu ūdens daudzumu ir iespējams ēdienu gatavot, to sautējot. Šis ir primārais ēdiena veids Marokā, un jebkura ēdienkarte sastāvēs lielākoties no ēdieniem, gatavotiem tieši tadžīnā.

Chefchauoen tiešām ir skaista. Šeit netrūkst pastkartīšu vērtu foto iespēju. Līkločainie labirinti, skaisti tērptie cilvēki, saulriets no kasbas torņa, ar mošeju fonā.

Taču sāku sajust gaisā ko īpašu. Tie bija cilvēki. Tiem trūka smaidu. Mātes uz mums skatījās aizdomīgi, tirgotāji runāja vēsi, dārzeņu pārdevēja man uzkliedza, jo esot viņu fotografējis, lai arī fotografēju es ko citu. Es ceru, ka tā nebija agrā rīta negatīvā pieredze, kas sāka deformēt mūsu skatījumu uz apkārtējo vidi, taču diemžēl šeit tas neapstājās. Ik pa brīdim sajutām, ka šī sajūta mums seko, un redzam to ik uz stūra. Te trūka sirsnības. Mēs redzējām aizdomas, neuzticību, un vēlmi uz mums nopelnīt.

Es vienmēr cenšos ceļojumos saskatīt to labāko. Ja reizēm uz vietas es neesmu tik optimistisks, mājās pārdomājot un visu atceroties, es izceļu to labāko un gaišāko. Es ļoti būtu gribējis, lai tā arī būtu šoreiz, taču jau šeit, Chefchauoen, skaistajā zilajā pilsētā, es sajutu ko atšķirīgu. Tie nebija draudi vai bailes. Nebija sajūtas, ka kāds te varētu uzbrukt vai aplaupīt. Tā vienkārši bija atturība, neuzticība un viesmīlības trūkums.

No rīta, vēlreiz izstaigājām skaisto pilsētu, un devāmies paēst brokastis kādā kafejnīcā. Ēdot, pie mums pienāca kāds pavecs vīrs, ar tamburīnam līdzīgu mūzikas instumentu. Bijām viņu jau redzējuši vakar vakarā, taču šoreiz, tukšajā rītā, viņš nāca tieši pie mums. Viņš sāka spēlēt savu sitamo, un prasīja naudu. Es nolēmu viņam iedot kādas monētas, un apmaiņā palūdzu atļauju viņu nofotografēt. Bet tā vietā, lai dotu man šo atļauju, viņš atbildēja, ka fotografēšana maksājot vairāk. Šajā brīdī es sāku saprast, ka iepriekšējās dienas sajūtas nebija tikai māns, un cilvēku attieksme tāda vienkārši ir.

Nosūtijām paskartes draugiem un radiem, un devāmies tālāk. Cauri kalniem, piecas stundas mēs līkumojot vērojām ārpuszemes fantastiskos skatus, un nepārtraukti mainīgo dabu, līdz ieradāmies vienā no pasaulē labāk saglabātajām viduslaiku pilsētām, Fezā.

small-DSC_6439
small-DSC_6439
Tadžīnas dārzeņi
Tadžīnas dārzeņi
small-DSC_6445
small-DSC_6445
small-DSC_6446
small-DSC_6446
small-DSC_6447
small-DSC_6447
small-DSC_6448
small-DSC_6448
small-DSC_6451
small-DSC_6451
small-DSC_6452
small-DSC_6452
small-DSC_6460
small-DSC_6460
small-DSC_6464
small-DSC_6464
small-DSC_6467
small-DSC_6467
small-DSC_6468
small-DSC_6468
small-DSC_6474
small-DSC_6474
small-DSC_6479
small-DSC_6479
small-DSC_6480
small-DSC_6480
small-DSC_6481
small-DSC_6481
small-DSC_6482
small-DSC_6482
small-DSC_6484
small-DSC_6484
small-DSC_6485
small-DSC_6485
small-DSC_6486
small-DSC_6486
small-DSC_6487
small-DSC_6487
small-DSC_6490
small-DSC_6490
small-DSC_6493
small-DSC_6493
Par šo bildi tiku nolamāts, lai arī biju iedevis naudu
Par šo bildi tiku nolamāts, lai arī biju iedevis naudu
small-DSC_6498
small-DSC_6498
small-DSC_6503
small-DSC_6503
small-DSC_6504
small-DSC_6504
Medina vārti
Medina vārti