At gunpoint

Lidojums uz Kolumbiju bija sešas stundas garš, lidmašīna modernāk aprīkotā kādu bija nācies redzēt, nosēšanās laikam jau bailīgākā no visām, jo Bogota ir augstu kalnu ielenkta. Trīs reizes mēģināja sēsties, visu laiku rāva atpakaļ augšā jo pilsētu klāj melni mākoņi un gāž lietus. Džeks viesnīcā teica – if you don’t have an unbrella, get one, because the weather is crazy.
Bijām izgājuši ap stūri uz ļoti vienkāršu ēstuvi, laikam vienkāršāko kādu vien var iztēloties. Daži galdi, nekādas letes, nekāda menu, nekādu apkalpojošo cilvēku. Ēd tikai vietējie veikalu darbinieki. Los pollos un carne bija vienīgais piedāvājums, nākās atteikties no jebkāda galvenā ēdiena, taču salāti ar rīsiem bija izcili garšīgi, un maksāja tikai 2700 vietējās naudiņas. Te visu skaita miljonos, tāpēc tas ir maz – noņem trīs ciparus no beigām un dala ar trīs (google saka, kopā trim cilvēkiem 0.75Ls).

Atnācām atpakaļ uz hoteli, un satikām nesen ieradušos draugus no Polijas, kas atbraukuši uz mūsu pasākumu. Nedaudz pārbijušies, stāsta, ka viņi izgājuši pastaigāties un viņus aplaupījuši – ar pistoli draudot atņēmuši mantas. Divos pa dienu! Vienam procesā saskrāpēta roka, bet citādi dzīvi. Izsaukuši apdrošinātājus un policiju, pēc tam ar policijas auto dzinušies pakaļ bandītiem. Kad runājām, ieradās vēl policisti, nezinu kas notiek tālāk.

Pirmā stunda Kolumbijā, un lidmašīnā lasītais solījums “The only risk is wanting to stay” sašķīst sīkās lauskās. Bet mums te ir daudz draugu, un vieni tad nekur neiesim. Acīmredzot Geocaching atkrīt, ja vienīgi barā neiesim garām 200-300m attālajam parciņam un man ļoti nenoveiksies.

6 thoughts on “At gunpoint

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *