Hobits – grāmata pret filmu

Šis raksts noteikti būs interesantāks tiem, kas ir vai nu lasījuši grāmatu, vai arī redzējuši filmu (ne tik ļoti tiem, kas nav ne vienu ne otru, kā arī tiem, kas abus). Un nepārprotiet – filma man patika!
Pirms filma iznāca, man likās, ka Hobits taču ir bērnu grāmata ar dažām lappusēm un daudz bildēm. Neesmu vienīgais, tāda atmiņa šķiet bija daudziem. Patiesībā, man šī grāmata ir plauktā, un es viņu vakaros lasu priekšā Oliveram, un nespēju nobrīnīties, kā tik plānā grāmatā (lai gan patiesībā tai ir 190lpp) ielien tik daudz teksta – tas tāpēc, ka A3 formāta grāmatai ir A5 formāta fonts. Tikko paskatījos Amazon, angliskais variants ir kādas 400 lappuses, ja ņem normāla izmēra grāmatu. Īstenībā Hobits ir pilnīgi normāla grāmata (un ilustrācijas ir tieši Latviešu tulkojumam zīmējusi mūsu māksliniece, angliskajā variantā ilustrācijas nav tik bērnišķīgas).

Kad Tolkīna bērnus uzaicināja uz Hobita privāto pirmizrādi, viņi atteicās, ar paskaidrojumu, ka Pīters Džeksons izvaroja Gredzenu Pavēlnieka sižetu līdz nepazīšanai, un tas pats ir izdarīts ar Hobitu. Hobits esot pārvērsts par action-movie.

the-hobbit-first-edition-dust-jacket-book-cover

Intereses mākts, es no latviskās versijas lasīšanas, pārgāju pie angliskās, lai pēc iespējas labāk varētu saprast atšķirības filmā un grāmatā. Un to ir daudz!

  • Grāmatā nav nedz filmas sākuma, ne beigu. Tas ir saprotams, jo filmai vajadzēja atgādināt skatītājam par vecajām filmām, un beigt ar spriedzes momentu, lai gribētos gaidīt nākamās filmas (kopā to būs trīs, grāmata ir viena)
  • Visus varoņdarbus, kurus grāmatā veid Gendalfs, filmā veic Hobits (piemēram piemāna Troļļus, aizbiedē vilkus ar aizdedzinātiem čiekuriem)
  • Filmā Hobits jūtas atstumts, un vairākas reizes domā par iešanu mājās, jo rūķi viņu nevar ciest (viņš pat dzird tādu sarunu), pirms goblinu uzbrukuma jau ir gandrīz aizgājis. Grāmatā nekā tāda nav, un ir visai pozitīva gaisotne, ja vien reizēm viņu pavelk uz zoba
  • Filmā grupa satiek Radagastu, kurš grāmatā ir tikai pieminēts vienā teikumā kā Gendalfa brālēns
  • Filmā Radagasts satiek Nekromanceru, grāmatā neviens to nesatiek, un tas ir knapi pieminēts
  • Filmā grupai visu laiku (šķiet galvenā sižeta līnija aiz “iešanas”) dzenas pakaļ goblins Azogs ar savu bandu, grāmatā Azogs ir pieminēts vienā teikumā, kur teikts, ka sliktais goblins azogs mira cīņā par kuru filmā ir minēts
  • Filmā goblinu alas apmeklējums ir izstiepts un uzpūsts milzīgās proporcijās, lai gan grāmatā visai ātri viņi tiek projām
  • Filmā grupa ierodas rivendellā, kur visai agresīvi tiek parādīta vēsturiskā elfu un rūķu nesaprašanās (Elronds uztaisīts par varaskāru pozeri, ierodas zirgā, un rūķi gandrīz uzbrūk). Rivendellai atvēlēts visai daudz filmas laika, tajā risinās konsuls, atbrauc Galadriela, Sarumans un citi. Grāmatā viss ir diezgan pretēji – elfi rūķus uzņem ar dziesmām, un ar to arī Rivendellas apraksts beidzas, jo rakstīts, ka Rivendellā viņi atpūtās divas nedēļas un tad devās tālāk (viens teikums). Nav ne runas par pārējiem LOTR tēliem, kurus šajā filmā režisors vēlējās atgādināt skatītājiem.
  • Rūķi izzogas un aizbēg no Rivendellas, turpretim grāmatā viņi draudzīgi un priecīgi tur atpūšas divas nedēļas
  • Filmā visi iekļūst akmens milžu cīņu vietā, no kuras spriedzes pārbagātās ainās cenšas tikt prom. Grāmatā vienkārši ir slikts laiks, un akmens milžus var redzēt pa gabalu
  • Filmā beigu cīņu ainā grupai uzbrūk Azogs ar saviem padotajiem. Tā kā grāmatā šī tēla nav, viņiem uzbrūk vienkārši lieli vilki, saukti par vargiem
  • Filmā hobits apmētā vilkus ar degošiem čiekuriem, kamēr Gendalfs izsauc ērgļu palīdzību. Grāmatā hobits ir pārbijies un neko nedara, gendalfs apmētā vilkus ar čiekuriem, un beigās ērgļi paši pamana kas notiek, un izglābj grupu, jo necieš goblinus

Kopumā var jau saprast priekš kam visas šīs izmaiņas. Ja grib no 400lpp grāmatas veidot trīs garas filmas, papildus sižeti ir jāizdomā. Un lai mūsdienu jaunatni dabūtu iekšā kinoteātrī, nepietiks ar rūķu pārgājienu – vajadzīgs pamatīgs action, ar vēmekļu/puņķu humora elementiem, kā arī neiztrūkstošo varoņa tēlu (filmā tas būtu Bilbo).

Protams, ka visas šīs izmaiņas filmu transformē par saviem 50%. Rezultāts nav slikts, taču tā vairs nav ekranizācija. Tā ir “filma pēc Hobita motīviem”.

451

fahrenheitŠobrīd lasu Fahrenheit 451. Nekad nebiju lasījis, taču vēlējies to izdarīt biju jau kādus desmit gadus noteikti. Ironiskā kārtā, grāmatu par grāmatu dedzināšanu es lasu elektroniskā formā. Grāmata nav par cenzūru. Tā, līdzīgi kā Hakslija “Brave new world” ir par cilvēka prāta aiziešanu tumsonīgā ignorancē. Kad prātus apspiež nevis ar varu, bet kad cilvēki paši sevi atrofējuši līdz līmenim, kad ienīst zināšanas. Televīzija, izklaides, slavenību tabloīdi, sports – viss lai prātu izklaidētu un novērstu no liekas domāšanas.

“More sports for everyone, group spirit, fun, and you don’t have to think, eh? Organize and organize and super organize super-super sports. More cartoons in books. More pictures. The mind drinks less and less. Impatience. Highways full of crowds going somewhere, somewhere, somewhere, nowhere. The gasoline refugee. Towns turn into motels, people in nomadic surges from place to place, following the moon tides, living tonight in the room where you slept this noon and I the night before.”

Grāmata ir tiešām skaisti uzrakstīta, sapņainā un krāšņā valodā, to ir bauda lasīt. Fascinējoši un ironiski, ka grāmatu 13 gadus cenzēja, aizvietojot vārdus un skaitļus, mainot teikumus, dažās valstīs pat aizliedzot to pavisam.

Piemēram manā grāmatā šis teikums skan šādi: “We’ve started and won two atomic wars since 1960”. Nesaprotamu iemeslu dēļ ir grāmatas izdevumi, kur rakstīts 1990, citi kur ir 2022. Kādā forumā uzgāju veselu diskusiju par šo, ar šādiem rezultātiem:

1953 Ballantine 1st 1960
1960 Ballantine 2nd 1960
1962 Ballantine 3rd 1960
1962 Rupert Hart-Davis 3rd 1960
1967 Simon & Schuster (Book Club) 1960
1967 Simon & Schuster 7th 1960
1968 Ballantine 13th 1960
1980 DelRey 53rd 1990
1982 Limited Editions Club 1990
1987 Octopus/Heinemann 1990
1991 Del Rey paperback 1990
1991 Easton Press 1960
1992 Del Rey (Ballantine) (Book Club) 1990
1993 S&S special edition 1960
1993 S&S (popular edition) 2022
2001 Book Of the Month Club 1960
2001 Harper Audio (Read by the Author) 1990
2003 Simon & Schuster (50th anniversary) 2022
2003 DelRey (50th anniversary) 1990

Protams minētais gads nav vienīgā atšķirība grāmatu izdevumos, pārsvarā cenzūra darbojusies uz vādiem “hell”, “damn” un citiem, kas mūsdienās nemaz tik rupji nešķiet. Patīkami bija secināt, ka es lasu necenzēto versiju ar gadu 1960, kā tam jābūt (īsti gan nevar saprast kas ir ar Kindle versiju, kurā gads minēts 2022, cik zināms orģināli jābūt 1960, cenzētajā variantā ir 1990, bet kur radies 2022, nezinu. Līdz ar to nezinu kas tajā variantā vēl mainīts citās vietās grāmatā).

Papildināts! Kā jau pie Brave New World raksta komentāros bija ierakstījis Ēriks, ir tāds lielisks komikss par atšķirībām starp 1984 un BNW. Fahrenheit 451 pārstāv to pašu kategoriju ko BNW, tā kā droši var skatīt to pašu salīdzinājumu.

Papildināts 2! Izlasiet pašu Bredberija komentāru par šīs grāmatas cenzūru, kur viņš tos Ballentines izdevējus nosauc par assholes.

Underground un citi

murakami undergroundŠobrīd lasu Haruki Murakami “Underground”, par Aum sektas uzbrukumiem ar zarīna gāzi Tokijas metro. Murakami esot novērojis, ka visa mediju uzmanība ir vērsta tikai uz Aum sektu, un upuri tiek minēti kā bezpesoniska grupa, tāpēc nolēmis apbraukāt pēc iespējas lielāku skaitu ar izdzīvojušajiem, un grāmatā publicēt viņu stāstus no tās dienas. Stāsti ir sasaistīti kopā cik vien iespējams, un bieži vien kāds cilvēks apraksta citu cilvēku rīcību, un nākamā nodaļa ir kāda no šiem citiem cilvēkiem perspektīva. Ļoti interesanti izveidota grāmata, pilnībā patiesa un dokumentāla. Kā arī – viena no emocionālākajām grāmatām ko jebkad esmu lasījis. It īpaši jo apzinos, ka viss ir reāli, un visi šie cilvēki pārdzīvo pa īstam. Un ne tikai dēļ pārdzīvojumiem, arī dēļ tā, ka lielākā daļa tiešām rīkojas apbrīnojami. Es nespēju iztēloties, ka Latvijā jebkad būtu iespējama šāda empātija, rīcībspēja vai organizētība. Noteikti iesaku izlasīt šo grāmatu. Kad aprīlī braukšu uz Japānu, uz metro darbiniekiem skatīšos ar pavisam citām acīm, ar daudz lielāku cieņu pret viņu darbu.
Underground ir viena no pēdējām neizlasītajām Haruki Murakami grāmatām. Pirmkārt jo tā nav romāns, otrkārt, jo sākumā baidījos lasīt ko tik šķietami depresīvu. Bet beigās nav kā iedomājos, grāmatu varu rekomendēt, īpaši Murakami faniem.

200px-Lovecraft,_Mountains_of_MadnessTāpat gribēju pieminēt, ka mēģināju lasīt slaveno H.P. Lovecraft. Ja nu kāds nezin, tas ir viens no horror/mistikas kulta rakstniekiem. Es nezinu, kur tādu sviestu kāds var lasīt? Es lasīju vienu no labajiem “Mountains of madness”. Sākumā izmisumā dzen dīvainais rakstīšanas stils, pēc tam dīvainā gramatika, pēc tam .. godīgi sakot es te neredzu nekā pozitīva. Izmisumā dzen visa tā grāmata. Rakstnieks visu laiku cenšas panākt kaut kādu mistikas atmosfēru ar lētām metodēm no stila “tas ko mēs redzējām nav izsakāms vārdos, un es nekad to nespēšu nevienam izstāstīt, jo tas bija tik briesmīgs, ka to vispār nav iespējams aprakstīt, un labāk lai to neviens neuzzin”. Bet tālāk viņš nespēj nociesties un “nē, tomēr man jums nedaudz ir jāpastāsta, jo es jau iesāku” utt. Beigās izrādās, ka visas briesmas nāk no kaut kā tik smieklīga kā šis sviests vai ne mazāk smieklīgais šis sviests. Iespējams grāmata strādā uz padsmitgadniekiem, jeb iespējams tā labāk strādāja pirms astoņdesmit gadiem, nu vai arī iespējams – es vienkārši nesaprotu šo žanru.

People will read again!

Atceros, ka skolas, īpaši pamatskolas laikā, ļoti daudz lasīju. Tad nāca datoru ēra, un grāmatu lasīšana kļuva arvien mazāk un mazāk svarīga. Tad nāca filmas pa vakariem, tad darbs, tad tas viss kopā – un grāmatām vienkārši vairs nebija vietas. Grāmatas manā dzīvē atgriezās, kad iedomājos ziemā braucot uz darbu, sabiedriskajā transportā nevis lūrēt apkārt vai bakstīties telefonā, bet lasīt. Tādi es izlasīju veselu lērumu pārsvarā nejēdzīgas lubu literatūras un tīņu bestselleru. Bet autobusā grāmatas ir tik smagas un neparocīgas, turklāt neglābjama slinkuma dēļ uz bibliotēku vairs neeju, un visu pirkt arī negribās. Nav ko taisnoties, tā vienkārši notika ka grāmatas pazuda, un es to nožēloju.
Bet tad ziemassvētkos man uzdāvināja Kindle. Es agrāk biju ļoti skeptisks uz šo ierīci. Neticēju, ka lasot ekrānā var izbaudīt to pašu, ko lasot papīra grāmatu, kurai ir sava īpašā smarža, lapu tekstūra, svars. Patiesībā izrādijās, ka lasot grāmatas tik ļoti iegrimsti sižetā, ka tādas lietas pazūd tālu fonā. Nupat esmu reducējis Kindle vienīgo trūkumu uz nespēju ātri pārlapot atpakaļ uz kādu nezināmu vietu sižetā, kuru papīra grāmatā var identificēt vizuāli, pēc paragrāfu pārtraukuma atrašanās vietas, vai atslēgas vārdiem ātri šķirot pāri. Kindle ir neglābjami lēns šajā ziņā, un ja vēlas atgriezties atpakaļ uz vietu, kuru precīzi nezini – to nevar izdarīt (seach neskaitās, tas strādā tikai ja zini ko meklē).

Šogad esmu izlasījis jau visai lielu skaitu grāmatu. Protams 90% no šī izlasīju janvārī, un kopš tā mans ātrums samazinājies, jo vairs nebraucu sabiedriskajā transportā. Te būs daži vārdi par lasīto.

The diving pool, Yoko Ogawa (in progress)

Stāsts par meiteni, kas dzīvo bērnu patversmē jo viņas vecāki to pārvalda. Meitenei rodas dīvainas sadistiskas fantāzijas. Ir ļoti skaisti uzrakstīts, taču man kā vecākam brīžiem ir diezgan baisi lasīt.

Atrocity archives, Charles Stross

Var just, un tā arī ir, ka grāmatu rakstījis datorgīks. Pārpilns ar pareizām datoru un programmatūras atsaucēm, vēstures, fizikas un milzīgs daudzums pseidozinātnes. Jūs protams neticēsiet, taču tik tiešām – grāmatas sižets ir par paralelo dimensiju kurā noslēpušies nacisti, un tad tos apēdis pārdimensionāls monstrs, kas vēlas našķoties ap mūsu dimensijas enerģiju, tāpēc datorgīki ar nekromancijas palīdzību atdzīvina visādus zombijus un cenšas ar to cīnīties. Nu gīkisms totāls, bet iemācijos dažas interesantas lietas. Literārā ziņā nekas īpašs.

Ķēniņa Zālamana raktuves, Henrijs Raiders Hagards

Bērnības klasika. Biju lasījis to paņemdams torņakalna bibliotēkā kādā septītajā klasē. Neko neatcerējos. Patiesībā grāmata visai bērnišķīga, bet bija interesanti palasīt par āfriku, it īpaši zinot, ka autors grāmatu rakstījis laikā, kad āfrikai pa vidu vēl bija milzīgi balti pleķi un nekas nebija izpētīts. Bet nu tā ļoti vienkārši un nerealistiski. Šis jums nav Tumsas Sirds, drīzāk Indiana Džonss.

From Russia with love, Ian Fleming

Gribēju izprovēt slaveno Bondu arī uz papīra grāmatas formā. Ziniet ko – šausmīgi banāls un garlaicīgs sviests. Visi tēli tādi kā no kartona, pārbāzts ar nepatiesiem stereotipiem un muļķībām. Galīgi vīlos, vairākas reizes gribējās pārstāt lasīt.

The man in the high castle, Philip K. Dick

Kaže par šo ļoti fanoja, tāpēc izvēlējos. Nebija tik labi kā gaidīts, laikam par daudz sacerējos. Atgādināja visādas citas grāmatas, nespēju saskatīt unikalitāti vai autentiskumu, šķiet atgādināja Brave new world, tikai tas man patika labāk. Distopijas man patīk, bet te kaut kā priekš manis pietrūka.

The old man and the sea, Ernest Hemingway

Mobijs Diks iesācējiem, iespējams tā. Šis lasās daudz raitāk un ir daudz īsāks. Stāsts ir vienkāršs, ģenialitāte ir vārdos un ainavā. Skaisti, vienkarši. Tā teikts miniatūra glezniņa.

Lisabonas nakts, Ēriks Marija Remarks 

Ļoti patika, stāsts par bēgļa gaitām pasaules kara laikā. Nezinu kas tieši mani uzrunāja, bet spēju saklausīt stāstītāja balsi un identificēties, pārdzīvot līdzi un saprast. Centīšos palasīt vēl ko no Remarka.

1Q84, Haruki Murakami 

Šai ir veltīts atsevišks raksts.

Tik daudz grāmatu tev kabatā

Ir pagājis janvāris. Janvāris ir mēnesis, kad sāku lasīt grāmatas uz Kindle. Tas iet tik neticami ātri, esmu nedaudz pat šokēts. Esmu paspējis izlasīt sešas grāmatas (četrus romānus, bet nu tas murakami ir 1200 lappuses man liekas, trīs sējumos) un pēdējos gados tas priekš manis ir ļoti daudz. Liekas nesen vēl rakstīju, ka esmu izlasījis 15 romānus gada laikā.

Par Džeromu un Murakami jau rakstīju. Tagad varu papildināt ar sekojošām grāmatām:

Sirmgalvis un Jūra, Hemingvejs

Grāmata leģendāra, bet nebiju lasījis. Godīgi sakot, nebiju lasījis neko no Hemingveja. Pēc Midnight in Paris noskatīšanās, atcerējos par šo autoru, un izmēģināju šo viņa slaveno darbu. Grāmata ir īsa, un rakstīta ļoti savdabīgā stilā (lasīju angliski). Principā žurnālists šo stāstu varētu uzrakstīt divos teikumos, bet Hemingveja dotums ir lietas aprakstīt detalizēti un realistiski. Stāsts ir visai patīkami lasāms, lai gan atzīstu, ja man patiktu zveja vai es kaut ko saprastu par zivīm, droši vien patiktu vairāk. Kopumā patika. Vienmēr esmu apbrīnojis zvejnieku mīlestību pret jūru, to respektu un emocionālo saikni. Mobijs Diks priekš manis bija par garu un sarežģītu, šis bija tieši laikā.

Lisabonas nakts, Remarks

Šis romāns man ļoti patika. Tas ir realistisks, ievelkošs, raiti risināts, bet reizē ari nospiedošs, drūms un traģisks. Es neapskaužu autoru, kas pats uz savas ādas izbaudīja gan pirmo pasaules karu, gan vajāšanu, slēpšanos, emigrāciju, un beigās vēl par nodevību pret Hitleru viņa māsu giljotinēja – pēc tam, kad viņš jau bija uzrakstījis “Rietumu frontē bez pārmaiņām” par pirmā pasaules kara šausmām.

Grāmata lika sajust visas šīs emocijas. Tajā ir tāda kā klaustrofobijas sajūta, ka nav kur slēpnies, nav uz kurieni aizbēgt. Augstākās atzīmes šai grāmatai. Noteikti izlasīšu vēl kādu Remarku.

1Q84

Nenoliedzami, es esmu Haruki Murakami fans. Kā citādi nosauksi cilvēku, kas izlasījis visas izdotās grāmatas? Tāpēc šo par recenziju nenosauksi. Turklāt – es nekad neesmu rakstījis recenzijas. Tikai izjūtas vai tā brīža pārdomas.

Grāmata ir masīvs darbs. Ja Murakami specializējas uz trīs tipa darbiem – šīzīgi stāstiņi, romantiski romāni, un pārdomu eposi – šis ir pēdējais, līdzīgi kā Kafka un Uzvelkamais Putns (kuri diemžēl nav tulkoti latviešu valodā). Es gan nezinu, man no trijotnes Putns joprojām visvairāk iet pie sirds, šis vairāk līdzinājās tai mierīgajai atmosfērai kas ir Kafkā. Sižeta nav daudz. Ir pat sajūta, ka autors apzināti centies to izstiept. Bet man kā fanam tas nav svarīgi, es Murakami pasaulē ieeju kā aizbraucot atvaļinājumā. Vienkārši tur uzturos, jo man tur patīk, neskatoties uz sižetu, tēliem, vai nobeigumu. Man patīk tā gaisotne, tās miglainās klusās dienas, tās dziļdomīgie vientuļnieki un klasiskā mūzika.

1Q84 stāsta par paralelo pasauli kurā pamazām nonāk abi galvenie varoņi, un dīvaino atgadījumu ar kādu meiteni, kas abus galvenos varoņus velk vienu pie otra. Viņi nenojauš par otra eksistenci, bet visa viņu pasaule patiesībā griežas tikai ap viņu sasaistīšanu kopā. Katra grāmatas nodaļa ir no cita personāža perspektīvas, un pati grāmata ir sadalīta divās vai trīs daļās. Īsti nevar saprast, jo pirmais sējums satur divas daļas, un otrais – vienu. Taču ja pirmās divas daļas ir tik sižetiski tuvu, ka varēja neatdalīt – trešā daļa ir kas savādāks. Izmainās temps, sāk parādīties skaidrojumi, ir teju vai sajūta, ka pirmais sējums ar savām divām daļām ir tipiska Murakami grāmata, ar tipisko “bez beigām” nobeigumu, bet trešā daļa ir uzrakstīta “amerikāņiem”. Iespējams es pārspīlēju. Es nesūdzos, man patika gan līdz otrās daļas beigām, gan arī trešā daļa. Tā neko nesabojā, tā vienkārši ir kā pagarš epilogs.

Tipiskā Murakami stilā šeit ir daudz kaķu, džezs un klasiskā mūzika,  nenormāli daudz erotikas (un vārda “testicles”, kas mani vienu brīdi sāka apnikt), vientuļnieki, rūķi no paralelās pasaules, un kas tik vēl ne. Kopumā – viena no labajām grāmatām. Kā jau fans, es nevaru likt atzīmes, tikai sadalīt grāmatas tajās, kas patika vairāk, un kas patika mazāk. Šī ir viena no pirmajām.

Trīs vīri laivā–uz Kindle

Kindle%204Ziemassvētku vecīšu komandai pateicoties, esmu kļuvis par laimīgo Kindle4 īpašnieku. Patiešām fantastiska ierīce, ko tik mazu un plānu ir grūti iztēloties neredzot dzīvē. Lieki teikt, ka uz šī te lasīt grāmatas ir daudz patīkamāk nekā uz jebkura LCD ekrāna, un ja grāmatas patīk lasīt daudz un ilgi, šis te mūsdienās pie nu jau visai nelielās cenas
(79$, uz Latviju caur shipito.com) – ir tāds kā must buy.

Pirmā lieta, ko iegādājos, bija Haruki Murakami jaunā 1Q84, un jāsaka, pirkšanas ērtības ziņā, šis ir vienā līmenī ar iTunes—nopirkt grāmatu ir vieglāk nekā iegūt pirātiskā veidā. Atveram amazon, search logā ierakstam grāmatas nosaukumu, spiežam pogu “one click to buy” un parādās uzraksts “you can now go to your kindle”. Tik tiešām, paņemot Kindle rokās, izrādās, ka grāmata tur jau ir. Fantastika!

Šo grāmatu gan es pagaidām pataupīju un, lai pilnvērtīgi novērtētu Kindle experience, iesāku ar īsāku un vienkāršāku grāmatu – Trīs vīriem laivā.

Ja arī biju pilnībā izlasījis šo darbu, tad noteikti vairāk kā pirms 15 gadiem (ak jēl, tik tiešām ir pienācis laiks, kad varu minēt šādus ciparus?).

Grāmata kopumā ir saraustīta un haotiska, bez īstas sižeta līnijas, bez normāla plāna un idejas. Varētu teikt, ka tas ir anekdošu krājums par trim snobiskiem, iedomīgiem angļu tipiem, kas dodas izbraucienā pa Temzu, un ko kopā satur neizprotamas jēgas vēsturiskas ainas un garlaicīgi dabas apraksti. Brīžiem anekdotēm pa vidu tiek iestarpināts kas tik absurds, kā piemēram sievietes līķa atrašana, un ar to saistītais nelielais izvilkums no mirušās sievietes traģiskās dzīves, kurā nebija nekā smieklīga, un kas absolūti neiederējās atrasties starp divām kārtējām anekdotēm.

Protams nenoliedzami, bija brīži kad es smējos burtiski vēderu turēdams, vairākas ainas kļuvušas par klasiku, un ir it īpaši tuvas arī mūsdienu laivu braukšanas cienītājiem (lai gan veids kā grāmatas varoņi brauc ar laivām, ir kas tāds, ko mūsu zemītē nu nekādi nevarētu realizēt). Taču joprojām, ar trāpīgajiem novērojumiem, smieklīgajām situācijām, un vietām labu izsmiešanos ir par maz, lai šo nosauktu par pilnvērtīgu romānu, vai labu grāmatu. Sešinieks.

Piezīme: Latviski grāmatas legālā veidā no paša amazon nopirkt nav iespējams. Ir dažādi interneta resursi kur tās iespējams iegūt puslegālos veidos, piemēram http://gramataselektroniski.wordpress.com kurā ir pie tūkstoša grāmatu latviešu valodā. Jālieto bezmaksas programma Calibre, lai tās visas sakārtotu, pārveidotu uz Kindle saprotamu formātu, un nosūtītu uz ierīci. Es ļoti ceru, ka mūsu izdevēji nāks pie prāta, un piestrādās pie Kindle fenomena. Es esmu gatavs pirkt grāmatas latviski priekš Kindle, tikai dodiet man veidu kā!

South of the border

Melns kaķis, studentu protests, džezs tumšā klubā, makaroni uz plīts, meitenes auss, uzdoti jautājumi, neatbildēti jautājumi, izmisums, vientulība, lietus, miers, mājiņa kalnos, plates, nesasniedzama mistērija, nelaimīga mīlestība, zuši, Watanabe. Dažas no lietām ar kurām man asociējas Murakami. Neviens cits rakstnieks man neliek sajust tādu siltu mieru, vai sāpīgu pārdzīvojumu. Gluži kā esmu no specefektiem pārbagātām filmām ar saraustītu steidzīgu sižetu reducējies uz mierīgām filmām kur cilvēks visu sižeta laiku var sēdēt un skatīties pa logu uz lietus lāsēm, tāpat arī grāmatās – Murakami spēj vienkāršos vārdos attēlot gan skaistumu, gan reizēm absurdākās fantāzijas. Bez steigas, bez specefektiem.

Plauktā stāv visas viņa grāmatas, bet to lasīšanai es atvēlu īpašu laiku. Katru teikumu izbaudu, pārlasu, pārdomāju. Burtiski apēdu vārdus. To grāmatu nav tik daudz lai pārskrietu tām pāri. Bet arī tad, kad būšu visas izlasījis, man vienmēr paliks vēl, jo šīs grāmatas es varu lasīt neskaitāmas reizes. Atmosfēras, emociju, skaisto un vienkāršo vārdu dēļ.

Brave New World

Kā es nonācu pie šīs grāmatas, tas bija visai interesanti. Braucu autobusā, un pēkšņi prātā atskanēja vārdu kombinācija “Aldous Huxley”. Nekādi nevarēju atcerēties kas tas ir, nācās pēc tam googlē meklēt. 
Grāmata ir no tā sauktā distopijas žanra, līdzīgi kā 1984. un Laika mašīna. Tā vēsta par nākotni, kur visus cilvēkus attīsta “mēģenēs”, visi jau kopš embrija stadijas tiek sadalīti klasēs no “semi moron” līdz “double alpha plus”. Visiem tiek ar sapņu hipnozi iemācīts mīlēt savu darbu, savu vidi un visus apkārtējos. Šajā pasaulē nav bēdu, nav vientulības, bet nav arī ģimenes, mīlestības un skaistuma. Viss ir perfekts, bet kopīgs. Atšķirībā no nenormāli drūmās 1984., kur nedrīkstēja sapņot vai gribēt – Brave New World pasaulē neviens nevēlas sapņot vai gribēt, jo kopš dzimšanas ir ieprogrammēts naids pret vēsturi un grāmatām un dzīvi jau tā uzskata par perfektu. Un tas šeit izraisa vājprātīgu bezcerības sajūtu. Visiem ir labi savā ierobežotajā utopijas pasaulē. Nav problēmu, nav arī sapņu. Vienkārši! Visiem ik pa brīdim iedod narkotikas, ja nu tomēr darbā gadās kāda ķibele un vajag nomierināties, bet būtībā – neviens pat netiek sodīts, jo neviens nemaz neko nevēlas darīt nepareizi (jo nezin kas tas būtu).

Īstenībā grāmata esot parodija gan par distropijas žanru, gan tā laika (trīsdesmito sākums) amerikāņu sapni. Pārsvarā to ir grūti lasīt, un viņa bieži makes no sense. Vismaz sākumā. Uz beigām parādās filozofija par to kāpēc šī sistēma ir tik perfekta, un tur vismaz paliek interesanti, jo taisnība ir visos punktos. Bet cilvēkam dabā ir tieksme pēc ciešanām, un ja viņam ir dota izvēle, tas labāk izvēlas ciešanas nekā sterīlu perfektu pasauli bez sapņiem. Priekš kam sapņi ja jau viss ir? Nav problēmu, neviens nenoveco, sekss ir ar visiem ko vēlies, jo tā ir sabiedrības norma mainīties ar partneriem. Ja nav problēmu, nav nekādas dzīves. Patiesībā arī parodija par utopijām un paradīzēm. Lenona faniem varētu patikt redzēt kā tad reāli izskatītos tā vide, par kuru ir Imagine dziesmā. Nekādu problēmu, nekādu bēdu.

Idejiski, grāmata lieliska, bet sarakstīta haotiski un sižets visai neinteresants, ar blāķiem apziņas plūsmas cienīgu murgu un šekspīra citātu.

Hakslijs esot iespaidojies no Zamjatina grāmatas “Mēs” lai gan pats noliedz ka būtu to lasījis. Viņiem ar Orvelu pēc tam par to esot bijis strīds. Orvela grāmata iznāca vēl nedaudz pēc Hakslija, un Brave New World beigās ir publicēta vēstuļu sarakste Hakslijam un Orvelam.

Interesanti, ka Haklijs raksta, ka nespēj iedomāties, ka Orvela sistēmas valsts kurā doma tiek uzspiesta ar varu, varētu pastāvēt ilgi, un būtu sacelšanās. Nāktos pielietot sistēmu kā viņa grāmatā. Diemžēl tajā brīdī viņš nevarēja zināt, cik ilgi eksistēs padomju savienība.

People will read again


Es personīgi laikam izlasīju tomēr zem desmit, jo vairāki no romāniem bija vairākos sējumos. Tiesa jāatzīst, šis man bija baigais popkultūras gads, jo izlasīju visus riebīgos kulta tīņu romānus (Twilight, Hunger games, Lost symbol) un tikai dažas normālas grāmatas (Heart of darkness, Hear the wind sing, Battle royale). Turklāt nožēloju ka nepierakstu ko lasu, jo totāli nevaru atcerēties neko vairāk uz šo brīdi, lai arī zinu ka lasīju vēl kaut ko. Neskaitu ne-romānus kā to pašu Greatest Show.