Šobrīd lasu Haruki Murakami “Underground”, par Aum sektas uzbrukumiem ar zarīna gāzi Tokijas metro. Murakami esot novērojis, ka visa mediju uzmanība ir vērsta tikai uz Aum sektu, un upuri tiek minēti kā bezpesoniska grupa, tāpēc nolēmis apbraukāt pēc iespējas lielāku skaitu ar izdzīvojušajiem, un grāmatā publicēt viņu stāstus no tās dienas. Stāsti ir sasaistīti kopā cik vien iespējams, un bieži vien kāds cilvēks apraksta citu cilvēku rīcību, un nākamā nodaļa ir kāda no šiem citiem cilvēkiem perspektīva. Ļoti interesanti izveidota grāmata, pilnībā patiesa un dokumentāla. Kā arī – viena no emocionālākajām grāmatām ko jebkad esmu lasījis. It īpaši jo apzinos, ka viss ir reāli, un visi šie cilvēki pārdzīvo pa īstam. Un ne tikai dēļ pārdzīvojumiem, arī dēļ tā, ka lielākā daļa tiešām rīkojas apbrīnojami. Es nespēju iztēloties, ka Latvijā jebkad būtu iespējama šāda empātija, rīcībspēja vai organizētība. Noteikti iesaku izlasīt šo grāmatu. Kad aprīlī braukšu uz Japānu, uz metro darbiniekiem skatīšos ar pavisam citām acīm, ar daudz lielāku cieņu pret viņu darbu.
Underground ir viena no pēdējām neizlasītajām Haruki Murakami grāmatām. Pirmkārt jo tā nav romāns, otrkārt, jo sākumā baidījos lasīt ko tik šķietami depresīvu. Bet beigās nav kā iedomājos, grāmatu varu rekomendēt, īpaši Murakami faniem.
Tāpat gribēju pieminēt, ka mēģināju lasīt slaveno H.P. Lovecraft. Ja nu kāds nezin, tas ir viens no horror/mistikas kulta rakstniekiem. Es nezinu, kur tādu sviestu kāds var lasīt? Es lasīju vienu no labajiem “Mountains of madness”. Sākumā izmisumā dzen dīvainais rakstīšanas stils, pēc tam dīvainā gramatika, pēc tam .. godīgi sakot es te neredzu nekā pozitīva. Izmisumā dzen visa tā grāmata. Rakstnieks visu laiku cenšas panākt kaut kādu mistikas atmosfēru ar lētām metodēm no stila “tas ko mēs redzējām nav izsakāms vārdos, un es nekad to nespēšu nevienam izstāstīt, jo tas bija tik briesmīgs, ka to vispār nav iespējams aprakstīt, un labāk lai to neviens neuzzin”. Bet tālāk viņš nespēj nociesties un “nē, tomēr man jums nedaudz ir jāpastāsta, jo es jau iesāku” utt. Beigās izrādās, ka visas briesmas nāk no kaut kā tik smieklīga kā šis sviests vai ne mazāk smieklīgais šis sviests. Iespējams grāmata strādā uz padsmitgadniekiem, jeb iespējams tā labāk strādāja pirms astoņdesmit gadiem, nu vai arī iespējams – es vienkārši nesaprotu šo žanru.
