Ceļotprieks

Dīvaini, taču līdz aptuveni 23 gadu vecumam man nebija nekādas īpašas vēlmes ceļot. Biju ieņēmis prātā domu sākumā apceļot Latviju, tāpēc daudz braucām ar velosipēdiem, vēlāk ar auto, īpaši no Latvijas neizbraucot. Darbā biju bijis dažos komandējumos jau iepriekš, taču tā pa īstam asinis uzsita brauciens uz Singapūru 2006. gadā, kad sapratu, ka pasaule ir liela un interesanta, un ka beidzot ir pienācis laiks to izpētīt.

Protams, grūti būtu realizēt tik daudz braucienus tikai atvaļinājumu laikā, liela daļa ir komandējumi, kuros gan parasti ir arī dažas brīvas dienas lai apskatītu tuvāko apkārtni, vai pat aizbrauktu kaut kur uz laukiem.

Tā kā esmu sasniedzis tādu kā jubilejas skaitli, nolēmu uzrakstīt dažus vārdus par katru no valstīm (vai drīzāk teritorijām, zinu, ka divas nav valstis) kurās esmu bijis. Dažās esmu bijis daudz reižu, tāpēc bija grūti izdomāt ko konkrētu, tad nu iekļāvu pirmo kas ienāca prātā. Tās ir nejaušas domas, tie nav ne labākie, ne sliktākie mirkļi, tikai veltījums, vai pateicība katram no ceļojumiem, kuros man tik ļoti ir palaimējies piedalīties.

Argentīnā es braucu ar pasaules vecāko metro un skatījos pavisam trakas tango dejas šaurās ieliņās. Austrālijā ēdu “pasaules garšīgāko pīrāgu”, samīļoju Koalu un vēroju saulrietu zelta krastā. Austrijā man sveša tante uzdāvināja džemperi, kurš man ir vēl šodien. Beļģijā es meklēju filmā redzētu torni, taču atradu pasaulē garšīgākos kartupelīšus. Brazīlijā es redzēju pilnīgi trakus Olodum bundziniekus un okeānā peldēju gan saulrietā, gan saullēktā. Bulgārijā mani cienāja ar Tarator dzērienu un es naktī meklēju kastītes netālu no Policijas patruļas. Kambodžā mēs peldējāmies baseinā uz jumta, salijām Ankoras templī un gandrīz nejauši izņēmu no bankomāta 800’000USD. Ķīnā ar vilcienu vienā virzienā braucu piecas stundas, pretējā – vienu stundu. Kolumbijā saplīsa taksometrs, paziņas aplaupīja un mēs nelegāli ielauzāmies svešā hotelī un izmantojām baseinu. Čehijā Pilzenes pagrabā nogaršoju pasaules garšīgāko alu no gigantiskas koka mucas. Vācijā dzīvoju dzīvoklī pie ebreju-ukraiņu tantes ar kuru sarunājos vāciski. Ekvadorā braucu pārbāztā autobusā, uz kuru aizveda nejauši sastapts vīrietis, kurš mums izmaksāja biļetes. Ēģiptē braucu gan ar kamieļiem, gan džipiem. Spānijā bija tik karsti, ka uz lieliskām tapām uzdzērām daudz alu un gandrīz neatradām ceļu uz hoteli. Igaunijā uzkāpu Munameģī un dažos citos kalnos. Somijā iegāju īstā somu pirtī. Francijā noberzu pēdas un tāpēc dienā izbraucu ar desmit velosipēdiem. Lielbritānijā apēdu pasaulē dārgāko snikers un tad apmaldījos privātmāju rajonā. Gibraltārā šķērsoju aktīvas lidostas skrejceļu. Honkongā piedzīvoju Blade Runner pilsētas panorāmu realitātē. Horvātijā nesaslimu ar vēdergripu, bet izpeldējos akvaparkā. Ungārijā nakšņoju dīvainā padomju stila kempingā ar simtiem vietu, pēc tam šķērsojām valsti pa kvalitatīvāko šoseju kādu nācies redzēt. Indonēzijā apstaigāju vulkāna krātera malu. Indijā, līdzīgi kā filmās, skrēju pakaļ vilcienam, līdz mani ierāva vagonā. Itālijā dzēru vīnu uz terases, izbaudot saulrietu. Japānā vienu reizi nakšņoju simtgadīgā namā, otru reizi nakšņoju simtgadīgā graustā. Laosā kāpu kalnā un ēdu bumbai līdzīgu gurķi, kuru nerunīgs džeks iznesa no meža. Lietuvā nopirku savu pirmo fotoaparātu. Latvijā dzimu un augu. Marokā klepoju no dūmiem, kas radās sadegot desmitiem aunu galvu. Meksikā gāju tur kur neļāva, bet izdzīvoju. Mjanmā kratījos smagās mašīnas kravas kastē, lai nokļūtu pie simtiem gadus zeltīta akmens. Nīderlandē skaistā puķu tirgū ēdu ņammīgas vafeles. Nigērijā gulēju cietā gultā, redzēju melnu Maiklu Džeksonu un ar rokām ēdu metrīgu zivi. Peru redzēju zombiju gājienu. Filipīnās nogriezu matus par vienu eiro. Polijā nopirku skapi. Portugālē atradu sāls baseinus. Rumānijā izbraukāju gan pa romiešu, gan komunistu ceļu. Singapūrā iemīlējos Āzijā un bēgu no krāpniekiem. San Marino iekļuvu krusā. Serbijā divas reizes braucu uz Nowy Sad, jo nakšņoju paradīzes dārzā. Slovākijā dzīvoju deviņstāvenē un secināju, ka filmā viss bija pareizi. Zviedrijā apmaldījos perfektu ikea namiņu rajonā. Šveicē neredzēju nevienu kalnu, jo bija migla. Taizemē ar velosipēdu izbraukāju laukus un Nora dabūja saules dūrienu. Turcijā pa šosejas vidu gāju uz pilsētu un kāpu stāvā pilsētas mūrī skatīties saulrietu. Ukrainā ēdu Banošu un stīvējos ar autoservisa darbinieku. Amerikā redzēju līdz šim skaistāko dabu.  Vjetnamā iemācījos braukt ar motorolleri un uzkāpu kalnā nesatiekot nevienu tūristu.

Ko likt mugursomā

Ceļot var dažādi, ar koferiem, ar tūrisma grupām, ar auto, ar stopiem. Mēs biežāk ceļojam ar sabiedrisko transportu un mantas nesam mugursomās. Šeit došu mazu piemēru, ko ņemt līdzi ar mugursomām dodoties uz kādu siltu Āzijas valsti.

Sākumā mums bija parastās pārgājienu tipa mugursomas, kurās mantas jāstūķē līmeņos no augšas, bet tagad izmēģinam tādas, kuras atveras no priekšas, dodot piekļuvi visām mantām uzreiz. Šīs itkā ir praktiskākas, taču pārgājienu somas bija ērtākas staigājot.

Ko likt iekšā, braucot no Latvijas uz tālām zemēm? Ne ko daudz, jo lielu daļu varēs iegādāties pēc vajadzības. Svarīgākās lietas, kuras paņemt jau no mājām:

  • Kredītkarte un žūknsītis vietējās naudas, sadalīts pa somām
  • Pase
  • Telefons un lādētājs
  • Fotoaparāts un lādētājs
  • Trīs t-krekli un šortas
  • Maisiņš ar ārkārtas situācijas zālēm (sorbex, ibuprofēns, varbūt antibiotiku kurss)
  • Nelielu dienas somu, kuru izmantosi, kad būsi bāzējies viesnīcā. Tajā var ielikt ūdeni, fotoaparātu, maku. Mūsu Osprey Farpoint tāda dienas soma ir integrēta.

Garās bikses un džemperis/mikroflīss ar lietus jaku būs mugurā, īpaši, ja izbraucot no Latvijas laiks šeit nav jauks. Lietus jaku pēc tam var iestūķēt somā. Vairāk t-kreklus var nopirkt uz vietas, jo ārpus Eiropas tie parasti maksā 3-5$ un ir forši nopirkt kaut ko ar vietējo simboliku (tikai ne “es piedzēros Bombejā” vai tamlīdzīgus). Vienmēr kreklus un zeķes var izmazgāt, priekš kam katru dienu jaunu? Citas zāles vienmēr var dabūt uz vietas, ja vienīgi tiešām netaisies viens iet džungļos uz vairākām dienām. Nebraucot pārgājienā, iesaku neņemt zābakus, bet tikai zandales vai iešļūcenes. Labi, var paņemt zemās kedas, ja nav silts laiks.

Siltām zemēm noderēs arī cepurīte, kuru ver uzreiz arī vilkt galvā, tāpat peldētājiem varētu noderēt plāns un kompakts dvielis (un galu galā, dvielis taču esot svarīgākais ceļotāja inventārs) .

Paliekot maza budžeta Āzijas viesnīciņās jāatceras, ka šampūnus tur nedala, tāpēc var noderēt maza pudelīte šampūna, kā arī, protams, zobu pasta un birste.  Saules krēmi un odu līdzekļi tālajās valstīs būs labāki un lētāki, jo pie mums nemēdz būt ne malārijas odu, ne dedzinošas saules.

Galvenais atcerēties to, ka visu, ko nepaņemsi, nebūs jānes, taču vajadzības gadījumā varēs nopirkt. Šis īpaši strādā Āzijā, kur tāpat viss ir lēts un veikali ir visur, arī lauku ciematos.

Īpašais ēdiens lidojot

Neskatoties uz to, ka Aviokompānijas bieži lielās ar savu īpašo ēdienu lidojuma laikā, realitāte ir tāda, ka ēdiens lidmašīnā vienmēr ir diezgan drausmīgs. Ir gan tā, ka pastāv neliela kontroles iespēja, kur bez maksas ir iespējams norādīt cita veida ēdienu, kurš gan arī ir tik pat briesmīgs, taču vismaz atšķirīgs.

Continue reading

Kuru aviolīniju izvēlēties

Kaut kur lidot tuvajos maršrutos var vienalga ar ko, jo parasti lidojumi Eiropas mērogos nav garāki par autobusa braucienu uz Gulbeni. Taču ja jālido septiņas vai divpadsmit stundas, gribas lielāku komfortu un patīkamu lielu ekrānu uz kura skatīties filmas. Piemēram, jaunais Finnair Airbuss solās būt lielisks:

Bieži esmu dzirdējis viedokļus, ka, piemēram, Lufthansa ir labāka par Finnair, vai KLM ir labāks par Airfrance un tamlīdzīgi. Patiesībā viss ir atkarīgs no veiksmes, biļetes cenas un maršruta. Esmu lidzojis ar desmitiem dažādu aviolīniju un varu labi salīdzināt, ka Finnair uz Bangkoku parasti lido ar sen nemainītu, vecu salonu, taču uz Honkongu ar jaunu, lieliem ekrāniem, ērtākiem krēsliem. AirFrance mēdz būt izcils multimediju centrs ar USB lādētāju, taču mēdz gadīties arī šādas šausmas, ar pelnutrauku apakšā (bilde tapusi pirms dažām dienām): 

Ir tā, ka dažādos maršrutos mēdz lidot dažādas lidmašīnas. Visas aviokompānijas garajos reisos ir puslīdz vienādas, ja izvelk vidējo. Uz Bogotu gan KLM, gan AirFrance bija drausmīgi vecs salons, taču uz citiem maršrutiem šīs abas ir bijušas ar pilnīgi jauniem saloniem un lieliem ekrāniem. 

Laicīgi noteikt ar kādu krēslu rēķināties ir ļoti grūti, jo zināms ir tikai lidmašīnas modelis un tās sēdvietu izvietojums, taču par multimediju centra versiju nekādu garantiju nav. Dažreiz indikators var būt lielākā cena, taču konkrēti zināt nevar nekad, lidmašīnas taču mēdz arī aizvietot. 

Tāpēc beigās varu tikai atkārtot – visas populārākās aviokompānijas ir puslīdz vienādas, ja izvelk vidējo starp dažādiem maršrutiem. Finnair, KLM, Airfrance, Lufthansa – katrai gadās kāda pabriesmīga lidmašīna kādā konkrētā maršrutā vai datumā. 

P.S.: Parēķināju, ka šobrīd esmu lidojis ar šādām ~27 aviokompānijām, ir ko salīdzināt: KLM, Air France, Finnair, FlyBe, American Airlines, British Airways, Lufthansa, Air Baltic, Latcharter, Martinair, LOT, Czech Airlines, Garuda, Ryanair, Cathay Pacific, Virgin Blue, TAM airlines, Avianca, Austrian, Aeromexico, United Airlines, Delta, Airasia, Vietnam Airlines, Philippines Airlines, AeroGol. 

Kvadrātainās bildes

Sen pagājuši tie laiki, kad Instagram bija atrodamas tikai mākslīgi sakropļotas ēdiena bildes no miglainiem telefoniem. Šobrīd esmu atbrīvojies no pilnīgi visiem kontiem, kas publicē ko tamlīdzīgu un sekoju tikai noskaņu fotogrāfijām. Daži no šiem bildē ar filmu kamerām, daži ar spoguļkamerām, bet visi ir vienkārši izcili. Šeit daži no labākajiem fotogrāfiem. Katram tikai viena bilde, taču pēc tās īsti spriest par kopīgo noskaņu nevar, veriet katru vaļā un skatieties profilos. 

A photo posted by Rob Strok (@robstrok) on

A photo posted by Martin (@mrtin_) on

A photo posted by eli tymkiv (@westcoasteli) on

A photo posted by Kyle T. Houck (@kylehouck) on

A photo posted by Sam Elkins (@samuelelkins) on

A photo posted by Walids Ibrahim (@walids) on

A photo posted by Alex Strohl (@alexstrohl) on

A photo posted by wayne (@potatounit) on

Bonusā arī šie skaistie konti:

instagram.com/finn/ + 
instagram.com/andyto/ + instagram.com/chrisburkard/ 
instagram.com/kodiak.stag/ +
instagram.com/monascherie/ +
instagram.com/samciurdar/ +
instagram.com/zachallia/ +
instagram.com/fursty/ +
instagram.com/morganphillips/ +
instagram.com/kylehouck/ 

Vai ziņas par bloga nāvi ir pārvērtētas?

Apskatījos statistiku. Tur nav ko slēpt, pēdējā gada laikā šajā blogā ir publicēti astoņi raksti, no tiem divi ir par kafiju (un šī jau ir trešā žēlošanās par to, ka blogam klājas slikti, jau sācis apnikt?). Neskaitot šos rakstus ir visai daudz ceļojumu atskaišu, tāpēc droši varētu teikt, ka šis ir kļuvis par ko visai specifisku. 

ŠIs blogs vienmēr ir bijis par lietām, kas mani aizrauj. Tās mainās un šobrīd tās varētu būt šādas: 

  • Olivers 🙂
  • Ceļošana
  • Dabas takas / dodies.lv
  • Kafija
  • ĢIS
  • Reizēm kas interesants par gatavošanu, piemēram maizes cepšanu

Vai nu esmu kļuvis garlaicīgs, vai arī atdzisis no karstalvības, bet ir izsijājies ārā viss ikdienas sviests un muļķīgās mirkļa idejas, palicis tikai augtāk minētais. Par pirmo es nerakstīšu, ja vienīgi sakarā ar ceļošanu kopā ar bērnu un palikšanu teltī. Dabas takām laikam derētu cits blogs, integrēts dodies.lv, par Kafiju/Maizi var uzrakstīt labi ja dažus rakstus, bet ĢIS interese man uznāk viļņveidīgi un šķiet nevienu citu tas neinteresē. 

Kas atliek? Sadalam šo blogu uz pusēm, šeit paliek ceļošana / un dodies.lv pārvietojam dabas takas? 

Tu esi lasītājs, saki, ko tu domā. 

Tērvetes dabas parks

Tērvetes dabas parks ir lieliska vieta pastaigām ar bērniem. Teritorija ir ļoti plaša un katrā apmeklējuma reizē var atklāt ko jaunu. Piemēram netālu no rūķu ciema iepazināmies ar pašu rūķu papu, kurš, lai sarunātos ar mums, bija pieņēmis cilvēka izskatu. Viņš Oliveram iemācija rīkoties ar rokas urbi un pastāstija par dažādām amatnieku dzīves niansēm. 

Lai arī šis tiešām vairāk ir parks, pa kuru pat braukā vilcieniņš, atbraukt te noteikti ir vērts, pat ja kādreiz te jau ir būts, jo daudz kas attīstas un visu laiku tiekot veidoti jauni objekti. 

Jaunā Mammadaba informācijas ēka ir lieliski iekārtota un darbinieki bija ļoti pretimnākoši un draudzīgi. Vilcieniņa vadītājs piedāvāja atbraukt mums pakaļ, lai tikai uzzvanam. Ieejas maksa ir ļoti pieņemama, priekš tā, cik daudz darba te ir ieguldīts. Protams, šo vietu var saukt arī par LVM “PR” projektu (kas būtībā ir visa Mammadaba), taču bērniem jau ir vienalga – te ir interesanti un teritorija ir labi sakopta. 

Gigantiskais skatu tornis gan ziemā ir slēgts, taču visi pārējie objekti ir pieejami. Lai arī kopumā šeit pavadījām pie četrām stundām, paspējām izstaigāt tikai labi ja pusi no visa. Informācijas centrā esošā ēstuve ir ļoti vienkāršs bistro, ēdieni stāv metāla kastītēs un tos uzsilda. Piedāvājums ir ļoti vienkāršs un veģetāriešiem šeit nav ko meklēt, tāpēc labi paēdām ārpus Tērvetes, ēstuvē “Pūteļkrogs”. Vasaras laikā parka teritorijā ir arī citas kafejnīcas, par kurām nevaram komentēt, jo tās bija slēgtas.

Ķemeru laipas

Šķiet visi zin, kur atrodas Ķemeru laipas. Vismaz man tās bija pirmās zināmās purva laipas Latvijā. Toreizējās laipas gan sen ir ieaugušas sfagnos un tām pa virsu relatīvi nesen atklāta jauna laipa. Pieejami divi maršruti – lielais un mazais loks, taču tā kā mēs pat ar mazu bērnu vienmēr ejam “garo” 3km maršrutu, īso loku izmantojam tikai atpakaļceļam, lai nebūtu jāiet pa meža grantceļu (kas ir garā maršruta atpakaļceļš). 

Tagad arī autostāvvieta uzcelta daudz tuvāk maršruta sākumam, lai arī tualetes ir tikai tālākajā stāvlaukumā. 

Maršruts ir ļoti vienkāršs, pa ceļam (garajā lokā) ir skatu tornis un laipa kopumā ir ļoti laba, līkumota, ar info stendiem pa ceļam. 

Šajā apmeklējuma reizē spēcīgi lija lietus un gaisa temperatūra bija tikai grādu virs nulles, tāpēc šis bija kārtējais pierādījums tam, ka nav sliktu laikapstākļu, ir tikai nepiemērots apģērbs. Nav pienācīgu atrunu lai nedotos pastaigā pie dabas, īpaši ja šāds maršruts ir tik tuvu Rīgai. Uz laipas pavadījām divas stundas, kuru laikā tā arī palikām sausi — labi pārbaudījām savas Didriksons lietus jakas (neliela reklāma, jo mēs esam oficiālie Didriksons izplatītāji Latvijā). 

Tie, kuri nezin, kur atrodas Ķemeru laipas — uzreiz aiz ķemeru pagrieziena pa kreisi, garām kapiem.

Atmiņas

Bija tādi laiki, kad šeit rakstīju bieži un daudz, taču tagad esmu sapratis, ka rakstīt ko citu kā punkts-pa-punktam stila ceļojumu aprakstus es vairs nemāku. Protams, pabraucot dažus gadus atpakaļ un palasot to, ko tur esmu sarakstījis, paliek skaidrs, ka arī toreiz nemācēju izteikties, bet šobrīd problēmu ir saasinājis 140 simbolu sindroms – vairāk kā dažus teikumus no sevis izspiest ir grūti. Šobrīd lasu Annas Frankas dienasgrāmatu un esmu šokā par meitenes skaisto valodu jau tik agrā vecumā. Lai gan, atšķībā no manis, Anna brīvo laiku pavada mācoties svešvalodas un ļoti ļoti daudz lasot. 

Galu galā, nevienu jau tāpat neinteresē tas, ko tu domā. No sociālajiem tīkliem ir iespējams pazust tā, ka neviens to pat nepamana un blogu ierakstus pat es pats lasu tikai pa diagonāli (vai precīzāk, interesantāko rindkopu pirmo teikumu puses). 

Priekš kam tad es vēl rakstu? Protams sev. Atmiņa labāka nevienam nepaliek, bet atmiņas ir dārgākais kas mums ir – tāpēc jau arī lielāko daļu brīvo līdzekļu ieguldu ceļojumos. Atmiņas un piedzīvojumi ir tās, kas veido cilvēku. Visu pārējo ir iespējams pazaudēt, bet atmiņas izdzēsīs tikai laiks. Jau tagad atrodu interesantas aizmirstas nianses savu senāko ceļojumu aprakstos, jo pilnīgi visu nav iespējams atcerēties, prātā paliek tikai spilgtākais. 

Vai varbūt tas ir vecums? Bezcerības sajūta, ka pasauli mainīt sapņo tikai jaunie un jāsāk pierakstīt viss ko redzi, pirms iestājas alcheimers? Es ceru, ka tas ir pārejoši. 

Pelēkā dienā pēlēkas domas.