Kāpēc Latvija nav gatava tūrismam

Sakiet godīgi, kam īsti ir domātas šīs jaunās zīmes?
sign

Es protams priecājos, ka Rīgā visās malās šīs zīmes sāk parādīties, taču godīgi – kāda no tām ir jēga? Rīdzinieks zin kur ir tirgus. Angliski tur nekas rakstīts nav, attālumi nav doti nedz metros, nedz minūtēs. Labi, “tūrists” no ludzas, apjukušu seju un papīra karti rokās, nespēdams atrast Valsts Arhīvu (ko, nopietni, tas ir tūrisma objekts?). Cik tādu Ludziešu būs, atbraukuši te, un pateicīgi zīmei? Seši?

Galvenais, ka trūkstošo papildus informāciju uzlikt uz zīmes nebūtu maksājis ne santīma. Kāpēc zem dotā teksta nevarēja būt rakstīts “Agenskalns grocery market: 600m” vai “Botanical garden: 10min”.

Tak kaut vai “State document archive: you are FUCKING next to it!”

Pie velna, kādos pieredzes apmaiņas braucienos tie Rīgas Galvas ir braukājušī, ja nav redzējuši nevienu standarta pilsētas info norādi?

Šādi tām ir jāizskatās:

99B0e

Un tās ir tikai zīmes. Nieki. Padomājiet par pārējo. Labi, autobusa pieturās tagad pie sarakstiem ir daži vārdi angliski (Bus Stop). Ir pat nākamo pieturu nosaukumi. Taču droši varēja pielikt pamata informāciju par apskates objektiem konkrētajā virzienā, vai kaut vai, ka ar konkrēto autobusu iespējams aizbraukt uz pilsētas CENTRU (kas pie velna ir Esplanāde? Pajautājiet kādam iebraucējam, vai viņš zin). Autobusu maršrutu shēma laikam jau būtu par daudz prasīts. Tās arī pašiem rīdziniekiem nebija, līdz kādam piegriezās un pats uztaisīja.

Par vilcienu iedomājoties man vispār gribas raudāt, taču vismaz līnijām, kuras neplāno noplēst un aizklapēt (Jūrmala) varēja taču stacijā pielikt virzienu plakātu “—> Seaside city of Jurmala (15 min)” vai tamlīdzīgi. Un Autobusu/Vilcienu pieturās par biļetes cenu un iegādes vietu?

Japānā pieturā skaidrā angļu valodā bija maza plāksnīte (diemžēl nav bildes), kur bija teikts “How to ride the bus: Enter the bus in the middle door and take ticket from the machine. Pay your fare when exiting through the front door”

Rīgas Satiksmes pieturās tikmēr ir izvietotas nejēdzīgas “Nesmiņķē” (kas tas vispār par vārdu?) akcijas plāksnītes.

Ieraudzīji velosipēdu celiņu? Kurp tas ved? No kurienes? Nekādas informācijas. Brauc pa šoseju ar īrētu mašīnu un meklē Siguldu? Vēlu veiksmi atrast norādi angļu valodā. Meklē Rīgas autostu? Informācijas centru?

Pie mums ir tik pat eksotiski kā Franču Gujanā. Tikmēr mēs lai pievilinātu tūristus būvējam “Stikla Kalnu”.

Viltīgā sarkananā gaisma atrisināta!

Pirms kāda laiciņa dalījos sašutumā par ceļu policijas uzlikto sodu savā rakstā “Viltīgā sarkanā gaisma“. Tā kā uzreiz pēc soda uzlikšanas devos atvaļinājumā, uzreiz apstrīdēt nevarēju, turklāt – uz to brīdi vēl nebija 100% skaidrs, ka taisnība ir manā pusē. Ceļojuma laikā blogeris Kaspars ķērās pie lietas, un noskaidroja likumisko pusi. Tas man deva motivāciju doties pie labākā jurista ko es pazīstu, un sniegt sūdzību par nepatiesi piespriesto sodu. Sastādijām šādu te dokumentu, es ceru, ka kādam noderēs citas taisnības cīnīšanā.
Sūdzību ieliku aploksnē, un devos uz pasta nodaļu, kur to nosūtiju iestādes, kas minēta uz protokola, priekšniekam. Vēstuli sūtiju kā “apdrošināta ar satura aprakstu” (atšķirībā no ierakstītas vēstules, šāda vēstule varot tikt lietota tiesā, ja to vajadzētu, jo ir pierādijums ka sūtiju sūdzību, nevis zeķes), ar papildus pakalpojumu “paziņojums par izsniegšanu + izsniegt personīgi”. Tā teikt, lai būtu drošs, ka manu sūdzību laicīgi saņem.

Tā kā sodu piesprieda 21. jūlijā, šodien atsūtija atgādinājumu, ka ja nesamaksāšu sodu, pēc divām dienām stāsies spēkā soda sankcijas, bet nekādu atbildi (izņemot par sūtijuma saņemšanu) nebiju saņēmis.

Šodien atnācu no darba un – Uzvara! Pasta kastītē sagaidīja resna aploksne ar Lēmumu par soda atcelšanu. Seko gara analīze (uz trim lapām) par to kā un kur mani sodīja, tad kā ir pratināts nabaga inspektors, kā ir notikusi krustojuma apsekošana dzīvē, un kā ir secināts, ka tur tik tiešām ir jāvadās pēc zīmēm. Beigās ir secinājums ar šādu lēmumu:

1. cp jaunākā inspektora tāduntāda pieņemto lēmumu atcelt un lietu izbeigt
2. par pieņemto lēmum paziņot N.R.
3. pārkāpuma lietas materiālus atgriezt VP RRP KPP sat admi pārk. birojam

Uzvara!

Papildināts: Lēmums studijā! 

Cik dažādi mēs esam

Mēs jau visi iedomājamies, ka esam normāli, un ka apkārtējie ir savādāki. Lai ko es nepaņemtu par piemēru, vienmēr atradīsies grupas ar cilvēkiem, kas teiks – bet kas tad tur īpašs, un minēs kādus labākus piemērus. Bet reizēm tas sāk tik ļoti krist acīs, ka nespēju neuzrakstīt – es tiešām jūtos kā nenormāls, jo sekojošais šķiet ir latvijas standarts. Piemēram bijām ar bērnu aizgājuši pastaigāt pa dabas taku. Taka smuki iekārtota, marķēta, ar kartēm un informatīvajiem stendiem. Pie bērnu laukuma sastapām interesantu kompāniju. Starp četriem pieaugušajiem bija aptuveni trīs gadus vecs bērns, taču pieaugušie visi kā viens bija smagā reibumā, lauza dažādus spēļu laukuma rīkus, runāja vienkārši neiedomājami spēcīgā leksikā (anālais sekss bija tikai maigākais no tā ko es te varu uzrakstīt), nepārtraukti vāļājās pa zemi, viens iegāja krūmos pavemt, pa jokam uzkāvās – uzvedās kā normāli dzērāji. Un tur pat bērns. Video šo visu tik labi neattēlo, jo nesaņēmos pafilmēt vairāk.
[youtube http://youtu.be/QQ5EcRit_74]

Līdzīga kompānija bija arī tramvajā, kad braucām uz zoodārzu (tie gan bija skaidrā). Viņi brauca bez biļetēm un veica visādus interesantus manevrus lai izvairītos no kontroles. Pie ieejas zoodārzā pienāca un gribēja mums pārdot itkā lētākas Zoo biļetes, ko viens no viņiem bija dabūjis darbā. Parastās 4Ls cenas vietā, viņi prasīja 2.5Ls par biļeti. Apskatot tuvāk, izrādijās ka pārdodamais ir 50% atlaižu kupons, kas nozīmē, ka mēs samaksājot 2.5Ls iegūtu iespēju nopirkt biļeti pa 2Ls (iztērējot par 50sant vairāk kā normāli). Galvenais, ka viņi negribēja mūs piekrāpt, bet patiešām nezināja ko viņi īsti tirgo, un kāpēc tas nav izdevīgi. Un piemēri turpinās. No cilvēkiem kas ar sajūsmu skatās “Dziedošos dvīņus” līdz “Sievu sitējiem narkomāniem”.

Pēc šī un citiem līdzīgiem gadījumiem, es neesmu pārliecināts, ka tautas vēlēts prezidents ir laba doma. Un tāpat – arī pie šī raksta komentāros noteikti atradīsies kāds, kuru minētie piemēri nepārsteidz, bet ir rakstītāja ikdiena, un kurš neizpratnē jautās “bet kas tad tur tāds, tur jau nekā tāda nav?” Un par to arī šis stāsts

Rīgas ielas

Šonedēļ atsāku uz darbu braukt ar velosipēdu. Sezona tika pārtraukta kaut kad gada nogalē, kad biju apslimis, un negribēju riskēt iekulties lielākās veselības problēmās. Pēc tam atsākt bija grūti, kā jau parasti. Rīga ir visai labi braucama, ārā jau ir silts, ielas pārsvarā ir tīras. Mazākās ielas pludo, un agri no rīta (izbraucu septiņos vai nedaudz agrāk) mazās ielas ir apledojušas, kas ir galvenā problēma. Reizēm ledus ir tik slidens, ka ātrums jāsamazina līdz minimumam. Atceļā no darba tas ledus ir nozudis, un braukt ir pavisam patīkami.
Viss izskatās pavisam citādi, ja brauc ar velo. Tik daudz var redzēt, tik daudz dzirdēt – pasaules skaņas visapkārt. Katru dienu varu braukt pa citu maršrutu, un piestāt kur vēlos. Pārsēšanās ar autobusiem ir tik vienveidīga un neinteresanta.

Velo celiņš gan nedaudz apskādēts – tur būvē jauno satiksmes mezglu, kur daugavgrīvas iela savienosies ar vanšu tiltu, un tā vienvirziena puse, kas iet gar mārtiņa baznīcu, paliks par dzīvojamo zonu. Izskatās, ka tuvākajā laikā velo celiņš uz laiku būs nepieejams, jo pie preses nama jau daļa no tā ir pazudusi zem kāpurķēžniekiem.

 

Piramīdas

Jau pirms laika dzirdēju, ka slavenais Mavrodi, MMM piramīdas shēmas dibinātājs, ir atgriezies lai turpinātu krāpt vientiešus. Šodien pieturā ieraudzīju pavisam nekaunīgu MMM turpinājuma reklāmu – esmu šokā! Tik pat labi varētu reklamēt citas līdzīgi legālas lietas – “Gribi pelnīt vairāk? Prasi algu aploksnē!” vai “Gribi pelnīt vēl vairāk? Zodz veikalos!”.
Te labi aprakstīts par to kā piramīdu shēmas krāpj to lietotājus, un kāpēc neviens tajās (izņemot dibinātāju) neko nenopelnīs. Vai tiešām deviņdesmito vidus ir tik sena pagātne, un neviens neatceras kā cilvēki zaudēja naudu? Un ka Mavrodi sēdēja cietumā? Ponzi shēmas ir nelegālas milzīgos skaitos valstu, bet par nožēlu jāsecina – acīmredzot ne banānu republikā Latvijā.

ponzi scheme is back

Autobusā

Pēdējās nedēļas braukāju nevis ar velosipēdu vai automašīnu, bet sabiedrisko transportu, jo aizrautīgi lasu jauno Haruki Murakami grāmatu, un tas visraitāk iet uz priekšu tajās 30 minūtēs ko pavadu sēžot autobusa krēslā.
Un fonā notiek tik interesantas lietas! Vienu dienu iekāpa trīs tīņi, ap gadiem četrpadsmit. Divi džeki, viena meitene. Viens no džekiem aizrautīgi čato telefonā, pārējie divi ļoti skaļi uzvedoties klaiņo pa autobusu. Meitene nokliedzas uz čatotāju – nu ko tu tur atkal dari! Atbild – “ar Džesiku sarakstos, man BAIGI vajag pie viņas aizbraukt”.  Meiča: “Nu bļāviens, ko tev no tās mauķeles atkal vajag?”. Viņš: “Man nenormāli vajag nolaist!” Meiča: “Bļin cik var pisties ar to mauķeli!”. Saruna notiek ļoti skaļi. Te pēkšņi man pa diagonāli sēdošais pusmūža vīrietis, ļoti neitrāla paskata, nedaudz zem vidusklases, ap piecdesmit, bez emocijām sejā pilnā balsī noaurojas vēl skaļāk “Tu sīkā kuce aizver muti!!”. Tīņi pierimst, čikse noķiķinās, uzsauc – “paskaties, vienam nepatīk mūsu sarunas” un aizskrien uz otru galu.

Aizvakar iekāpj ļoti interesanta paskata onkulis, visai nošļukuša paskata, bet ne bomzis. Zemē noliek četras sieviešu rokassomas, apsēžas. Uz galvas lielas padomju laika studijas austiņas, kaklā vēl divi pāri austiņu. Kaklā karājas arī aizvēsturiska padomju stila videokamera, divi vai trīs lētākā stila filmu ziepjutrauku fotoaparāti, jakas pogās pieķēdēti kādi 3-4 saišķi atslēgu, kaut kas līdzīgs imitācijas briljantu kaklarotai, visādas pilnīgi randomas nozīmītes, pie jakas piesprausta nozīmīte ar Rembo, ar puspliku sievieti, ar Backstreet Boys un ar vēl kaut ko. Izvelk gigantisku sieviešu maku un skaita naudu biļetei. Viņa neizprotami absurdais aprīkojuma komplekts mani būtiski paralizēja, nevarēju vien nopriecāties – varbūt tas bija hipsters?

Šo jūs nebijāt gaidījuši–Eirovīzija

Ticiet vai nē, bet šī gada viedoklis par Eirovīziju man ir krasi atšķirīgs. Esmu sācis šo pasākumu saprast un izbaudīt. Atnākot uz darbu pēc vakardienas atlases otrās kārtas, protams viss ko es dzirdu ir skaļa kritika un lamas par to cik pretīgs šis pasākums ir pēc būtības, un ka to skatīties vien jau ir noziegums. Bet problēma jau nav pasākumā, tā ir attieksmē. Šis attēls izskaidro galveno problēmu ar Eirovīzijas skatīšanos:

eirovizijas-problema

Protams šis nav top mūzikas balvu pasākums, šis nav koncerts vai muzikālo prasmju izrādīšanās. Šis ir šovs. Manuprāt neviens nekad nav to pasniedzis kā muzikalās kvalitātes baudīšanas vietu.

Ja vispārējais muzikālais un baudāmais līmenis ir tik zems, kāpēc bojāt sev garīgo un censties sagaidīt kaut ko tādu, kam tur nemaz nav jābūt? Pazeminam savu prasību līmeni līdz labākajam ko tas mums spēj sniegt, un pasākums kļūst interesants. Izsmejamies par vieniem, pašausminamies par otriem, un beigās prātā paturam divus vai trīs tīri ciešamos – šāda ir pareizā attieksmes formula.

Par vakardienu – protams, mūsējie zaudēja un visi vai nu raud vai bļaustās told you so, jo streips atlaists.

Pirmkārt es cienu Musiqq, divi jauni džekiņi no liepājas, bet tik daudz atpazīstamu dziesmu. Paturot prātā augstak minēto grafiku, dziesmas ir patiešām labas, galvenokārt jo tās ir lipīgas līdz mielēm. Naudiņas mega uguņiem viņiem neviens neiedeva, un nācās vien pašiem stāvēt uz tumšas skatuves ar defaulto skrīnseiveri uz lielā ekrāna. Nekas. Taču eirovīzijā šovs ir viens no vērtēšanas kritērijiem, un es domāju ka tas arī bija pie vainas izkrišanā. Jo kā jau rakstīju – kurš tad te mūziku vērtē?

Daudz interesantu šovu, daudz interesantu pieeju, protams bija arī klasiskie garlaicīgie gaudu gabali un blondīnes ar estrādes mūziku. No šī pusfināla man atmiņā palika Dānija, Īrija, Igaunija, Moldova. Iespējams vēl kādu piemirsu.

Bet nu klau, vēlreiz – tas nav mūzikas pasākums. Tas ir komēdijšovs.

Naudas caurums

Tādu naudas caurumu Latvijā protams netrūkst, bet šis ir tāds, ar kuru saskaros katru dienu, jo ar velosipēdu braucu garām.

Daudzi zin šo vietu – ja pa vanšu tiltu braucot uz centru ir korķis, daļu no tā mēdz apbraukt braucot pa tilta labo joslu, nogriežoties pa labi, un apkārt Latvijas Bankai – tad izlien ārā kvartālu tālāk. Tajā posmā blakus Jēkaba laukumam ik dienas stāv divi policisti. Viens pirms parka, un viens pēc parka. Viņu vienīgais uzdevums – skatīties lai garām pirmajam brauc tikai cilvēki ar Saeimas atļaujām. Otrais skatās lai pirmajam kāds garām nepašmauc nepamanīts.

Capture2

Tā vietā lai ieviestu vienu automatizētu barjeru, kuru varētu atvērt piemēram ar kautkādu QR kodu uz tās atļaujas lapas, kas realistiski (ne pie mums pieņemtajā veidā) maksātu dažus simtus latu kopā, viņi jau gadiem tur algo divus cilvēkus, kas visu dienu tikai stāv un skatās.

Latvijas dalīšana

Ilgi domāju ar ko pārtraukt bloga klusēšanas periodu. Ja ikdienā raksta pa trim rakstiem dienā, muļķības vieglāk piedod, bet tādu ilgāku klusuma brīdi gribas pārtraukt ar ko interesantu. Un tā tas klusuma periods ievelkas un ievelkas. Nezinu vai šis ir interesanti, jo droši vien aprunāts jau krustu šķērsu, bet man likās gana saistoši lai par to uzrakstītu.
Nejauši uzdūros smukai liela izmēra Latvijas novadu kartei, tiem kas neinteresējas par tādām lietām, pilsētas rajonu vairs nav, ir novadi. Nebiju iedziļinājies novadu izvietojumā, biju tikai dzirdējis, ka tie nesakrīt ar pilsētu rajonu bijušajām robežām, tāpēc tas ko ieraudzīju mani ļoti pārsteidza un arī uzjautrināja.

Šeit ir karte:

Tur ir tik daudz interesantu lietu! Pirmkārt, kāpēc Liepājai vispār nav novada, bet Ventspilij tāds milzīgs? Tur bija izsole? Tad, kas ir Ciblas novads, ja uz Ciblu neved neviens asfaltēts ceļš (Ha, pats sevi sasmīdināju, no Ludzas uz Gulbeni arī neved neviens asfaltēts ceļš, tas laikam pie mums nav nekāds rādītājs. Bet tāpat, kas pie velna ir Cibla)? Esmu bijis tajā “novadā” daudz reižu, bet par Ciblu neko nebiju dzirdējis. Kapēc novads ir Rundālei, ja tā pat nav apdzīvota vieta (ir tikai Pilsrundāle, Bērstele un Svitene)? Kāpēc Vārkavas novads ir lielāks par Cēsu novadu?

Katrā ziņā visai uzjautrinoša karte. Tāpat, neskatoties uz Latvijas saskaldīšanu nesaprotamos novados, neesmu zaudējis pozīcijas sakarā ar manis apmeklēto Latvijas teritorijas daļu, un Viļakas novads joprojām ir pēdējais neapmeklētais Latvijas stūrītis.

Recenzija: Bērns

Svarīga piezīme: tekstu lasīt ar gramu sāls un sarkastisku smīnu sejā.

Nu jau gandrīz pusotrs gads pagājis kopš mums viens tāds ir, tāpēc esmu nobriedis nelielai recenzijai. Ticiet vai ne, bet saturiskā ziņā šajā tekstā absolūti viss būs patiesība.

Vai tev tādu vajag?

Neviens nevar būt simtprocentīgi gatavs bērnam. Neskatoties uz šīs recenzijas stilu, bērns nav ne televizors ne sunītis. Tā ir pārmaiņa uz visu atlikušo mūžu. Pie sevis iekšēji es nekad neesmu bijis tā konkrēti gatavs no stila “okei, es esmu sagatavojies, dodiet bērnu!” Protams, ir laiks kad par tādām lietām vienkārši nedomā, bet tad kad sāk domāt, tad arī ir tas brīdis kad principā esi gatavs. Nekādas lielākas gatavības nebūs, vari necerēt. Tātad principā to vai tev vajag vai nevajag bērnu var secināt tikai pēc tā, vai tev šāda doma vispār ir ienākusi prātā. Ja esi domājis – neko vairāk arī nevajag. Galu galā arī urlām un cacām ir bērni, un viņi tiek galā. Kas, tu esi sliktāks?

Par tiem pašiem minētajiem runājot, nu jā, es personīgi varu tikai ieteikt par bērnu domas piebremzēt līdz bridim kad pats jūties stabils uz savām kājām. Kad vienmēr zini, ka pašam ir ko ēst, ka no dzīvokļa ārā nemetīs, un ka varēsi atļauties nopirkt ratiņus gerkenā (tas tāds absolūtais minimums, bet nu jūs sapratāt uz ko es tēmēju).

Vēl dziļākās personīgās pārdomās iegrimstot, tās jūs variet arī neņemt vēra, es personīgi esmu pret demogrāfijas lokālo kontroli masveidā ražojot pēcnācējus, kā mums liek darīt LTV1 ar drūmajām Igaunijas un Latvijas dzimstības salīdzinājumu tabulām. Uz pasaules problēmām ir jāskatās kopumā, nevis tikai jādomā par sevi. Pasaule ir pārapdzīvota, lai nodrošinātu visus eiropiešus ar pārtiku, automašīnām, plīša sunīšiem un pamperiem, tiek patērēts nenormāli daudz resursu. Pasaules iedzīvotāju skaits simts gadu laikā no miljarda ir pieaudzis līdz vismaz septiņiem miljardiem (drīzāk vairāk, nav jaunu datu). Lai izaudzētu tavam topošajam steikam (govij) pārtiku, tiek izmantota teju vai trešdaļa planētas sauszemes. Tas ka Latvieši baidās izmirt nav nekāds attaisnojums, turklāt šādas bailes ir absolūti nepamatotas. Padomju Savienībai bija stipri lielākas iespējas Latviešu tautu iznīdēt, bet tas nepavisam nenotika. Tāpēc tagad bezatbildīgi ražot pēcnācējus ir idiotisms. Piedodiet, novirzījos no tēmas.

Mana dzīve mainīsies!

Nu protams ka kaut kas mainīsies, bet vai uz slikto pusi? Godīgi sakot mēs tieši tāpat braukājam apkārt, nodarbojamies ar geocaching, darām visu to kas mums interesēja iepriekš. Bērns neko daudz nav ietekmējis ikdienas dzīvē, un noteikti nav nekāds šķērslis. Protams, pirmos dažus mēnešus ar viņu kopā klintīs nebrauksi kāpt, bet to var uzskatīt par nelielu atvaļinājumu no ekstrēmās ikdienas, un kas ir daži mēneši kopumā skatoties. Tas pagāja tik ātri, ka man jau sāk pietrūkt tā laika.

Esmu dzirdējis tik daudz stereotipu, filmās tiek parādīts tik daudz muļķību – beidzot jāievieš skaidrība šajā jautājumā. Bērns kas naktīs neļauj gulēt, kuru jāucina un jānēsā uz rokām kamēr viņš aizmieg, vecāki kas plēš matus no galvas un sakās negulējuši gadiem – pilnīgi meli. Šādas problēmas ir pirmās dažas dienas pēc bērna dzimšanas, kamēr viņš aprod ar situāciju (un kamēr tu aprodi ar situāciju). Tālāk viss ir mierīgi un patīkami. Es ik pa brīdim dzirdu visādus biedus “bet tu pagaidi kad viņam kolikas  sāksies” (kas tās vispār ir? tā arī nesapratu), “tas vēl nekas, pagadi kamēr viņam zobi sāks nākt” un tā arī nekādas šausmas neesmu sagaidījis. Kaut kāda viena starpgadījuma dēļ vecākiem ir tieksme pārspīlēt un biedēt jaunākos vai topošos vecākus itkā tas būtu kāds slepens klubs no kura citus labāk aizbiedēt. Tas ir normāli, ka bērnam reizēm kas sāp, un kaut kas nav pa prātam, it īpaši jo viņš vēl skaidri nemāk pateikt kur ir problēma. Bet tas ir sīkums, ar to visi tiek galā.

Vai es vispār esmu piemērots kā vecāks?

Nekad neesmu jutis īpašas simpātijas pret bērniem kā tādiem, nekad neesmu ar viņiem spēlējies vai ucinājies. Bet savs bērns ir kas pilnīgi cits. To nav iespējams konkrētiem vārdiem aprakstīt, bet sajūtas ir krasi atšķirīgas. Man joprojām nav īsti nekādas sajēgas kā izturēties ar citiem bērniem, tajā ziņā nekas nav mainījies. Bet ar savējo, viss ir viegli un dabiski. Savu bērnu tu vienmēr sapratīsi, un vienmēr viss notiks dabiski un pats no sevis. Nekas nav jāzin, un galvenais informācijas avots kam sekot ir intuīcija. Protams, kāda jēdzīga grāmata plauktā ir jātur, man personīgi patīk DK izdotās grāmatas angļu valodā. Un ja kas galīgi nav skaidrs, vienmēr ir draugi, vecāki un internets kam pajautāt. Galvenais neiegrimt forumos, jo tur vienmēr visādas šausmas var salasīties.

Tas viss ir tik sarežģīti

Patiesībā sarežģītais posms ir no dzemdībām līdz nākamajam vakaram, jo tas ir tas WTF moments, “ko vispār iesākt?” Bet kad pats nomierinās, tālāk viss aiziet kā pa sviestu. Bērna iegāde nebūt nenozīmē atteikšanos no iemīļotā dzīvesveida (izņemot ja esi smago narkotiku atkarīgais, no tām iesaku tomēr atteikties, vai pārdomāt vai tiešām tev vajag bērnus), un tas nebūt nenozīmē, ka tu gadiem būsi ieslodzīts “kakla kunga” (bērna) iegribu verdzībā. Paskaties, nepagāja ne gads kad bērns jau skraida apkārt un puslīdz skaidri var saviem vārdiem pateikt ko viņš grib. Visi tie filmu stereotipi par maziem vemjošiem kliedzošiem monstriņiem ir izgudrojums un zinātāju ņirgāšanās par nezinātājiem. Nekustīgs mazs kunkulis bērns ir tik īstu periodu, kas es to vispār pat vairs neatceros. Jau pēc pāris mēnešiem šis sāk velties un kustēties, un katra nākamā diena paliek arvien jautrāka un interesantāka.

Tas taču ir dārgs prieks, es to nevaru atļauties! 

Es nesaprotu kur šis mīts rodas. Bērns ēd mammas pienu, un neko tev neprasa. Bērnu drēbītes var pārmantot no draugiem un radiem, un ja tādu nav, tās par 20 santīmiem var čupām sapirkties lietotu apģērbu veikalos. Bērns jau neko baigi nolietot nevar, tāpēc tās ir praktiski jaunas. Tas pats attiecas uz autosēdeklīšiem un ratiem. Protams, ja gribas var jau iet pa šiko un pirkt tikai to labāko (nekas jau slikts tas nav), bet tā nav obligāta prasība. Mēs izmantojam mazgājamos autiņus, kas nesagādā ne kripatas vairāk ņemšanos kā pamperi (nopietni!), nelietojām pudelītes un pulverus, un ēdienu pagatavojam no pašu tvaicētiem dārzeņiem.

Tātad kopumā iespaidi

Bērns ir fantastiskākais kas ar mani jebkad ir noticis. Tas ir labākais ko viens cilvēks var “iegādāties”. Un tas ir lētāks par televizoru! Tas ir kā iemīlēties no jauna. Katra diena nes arvien vairāk prieka un sajūsmas, un ikdiena ne tikai nav ierobežota, bet ir krāsaināka kā jebkad. Nekas nevar būt fantastiskāks kā vērot maza bērna ņemšanos ap kādu vienkāršu objektu, kā viņš mācās no apkārtnes, visu izpēta, pagaršo un no pēkšņām bēdām strauji pāriet negaidītos smieklos. Totāli rekomendēju.

Vērtējums: 9/10 (lai būtu ko pajautāt)