Trīs dienas slimnīcā

Stāsts ir tāds, ka man pirms kāda gada izrāva vienu pārlūzušu zobu, un pāris mēnešus vēlāk tur sāka staigāt gaiss. Zobārste to uzzinājusi bija visai satraukta, un lika man nekavējoties doties uz stomatoloģijas institūtu, jo man tur iekšā bija palicis kaut kāds zoba gabals. Katrā ziņā neizklausījās forši. Ķirurgs mani apskatīja, un teica – jāiet slimnīcā, būs operācija zem narkozes. Aizgāju uz blakus ēku, kura saucas “Zobārstniecības un sejas ķirurģijas centrs”. Tur man lika aiziet konsultācijā pie cita ķirurga (jau nopietnie vīri, salīdzinot ar institūtu tur blakus korpusā). Džeks bija pajauns, ļoti pozitīvs un draudzīgs, tik tiešām iedrošināja un runāja kā ar cilvēku. Teica lai no ģimenes ārsta izspiežu apstiprinājumu, ka esmu vesels, asins analīzes, un nāku jebkurā dienā kas nav ceturtdiena (par to vēlāk). Tā nu trešdien astoņos biju klāt. Sākās viss ar pamatīgu papīru meklēšanu, jo man itkā esot kartiņa, taču tās nekur neesot. Tā arī neatradu, un nesaprotu kāpēc lai man tur kartiņa būtu, jo pirmo reizi atrados tajā iestādē. Aizveda mani uz otro nodaļu, piešķīra gultu 15. palātā, un lika lai iekārtojos.

Sākumā mans istabas kaimiņš bija kāds sakāvies krievu vīrietis ar pārsistu degunu, bet viņš ļoti drīz izvācās un paliku viens. Vispār secināju, ka slimnīcās noklusētais ģērbšanās stils vīriešiem ir strīpainās treniņbikses un vannas čības, un lielākā daļa apmeklētāju te bija ar lauztiem deguniem.

Nodaļa maza, gripas karantīnas dēļ slēgta, un garlaicība milzīga. Galvenā izklaide – nosvērt sevi uz atsvaru svariem, sagaidīt ēdienreizi, un pa starpām gulēt. Labi, ka līdzi bija Kindle ar nupat iesāktu “Lord of the Rings”, kuru divu dienu laikā arī izlasīju. Un tas ir pamatīgs garlaicības rādītājs, jo grāmatai ir ap 800 lappusēm.

Dažas stundas pēc uzņemšanas, ieradās māsiņa, un teica, ka laiks iet uz operāciju. Paņēma manu somu noslēpšanai (man vairākas reizes teica, ka nekādas vērtīgas mantas atstāt nevar, jo te ir pilns ar urlām, kas lauztos degunus ieguvuši kaujoties par nozagtiem telefoniem), un instruēja paņemt segu. Brilles arī atstāju, un sekoju māsiņai. Aizveda mani uz citu stāvu, kur atrodas operāciju korpuss. Cik nu bez brillēm varēja spriest – moderns un visai stilīgs. Lika noģērbties un uzmest mugurā ķitelīti, un turpat blakus operāciju zālē likties uz galda. Ap vidukli tiku piesprādzēts pie galda, vēnā iesprauda katetru (puļķi), tur piesprauda sistēmu, un teica, ka ielaidīs zāles. KLIKŠ. Nākamā sajūta bija atverot acis savā palātā, gultā. Biju jau sagatavojies uz visādiem gļukiem, dīvainām sajūtām ieslīgstot miegā, bet nekā. Vienkārši pārgriezts kadrs. Pavisam forši! Un pamošanās kā no patīkama dziļa miega. Narkoze man patīk. Kaut visas sarežģītās zobārstu procedūras varētu notikt šādi.

Tālāk sākās lielā grāmatas lasīšana un garlaikošanās. Ceturtdien neviena ārsta nav, mani neviens apskatīt nevarēja, līdz ar to visa diena pagāja lasot. Nākamās dienas pēcpusdienā ievācās jauns kaimiņš – pusmūža hokejists no Saldus, kas ar ripu norāvies pa šņobi. Runīgs tips, kas no garlaicības mocījās vairāk kā es. Es teicu lai nopērk kādu grāmatu, bet viņš no veikala atgriezās ar “Kas jauns” un “Privātā dzīve”, jo grāmatas nelasot.

Ēdiens bija tīri labs, palāta ar plastikāta logiem, normāliem radiatoriem un sienām kas normāli krāsotas. Godīgi sakot pieredze stacionārā man bija tīri laba, turklāt tas prieks nemaz tik dārgi nemaksāja – 30Ls par operāciju, 9.5Ls par stacionāru. Tālāk seko dažas bildītes no manām trim dienām.

Mans
Mans “numuriņš”
Tikko pamodos no narkozes miega
Tikko pamodos no narkozes miega
Pirmās pusdienas
Pirmās pusdienas
DSC02244
DSC02244
DSC02245
DSC02245
DSC02249
DSC02249
Oficiālā dienas kārtība, kurā nav norādīta piespiedu mošanās sešos lai mērītu temperatūru
Oficiālā dienas kārtība, kurā nav norādīta piespiedu mošanās sešos lai mērītu temperatūru
Krēsli no ikea!
Krēsli no ikea!
Šis bija izcili garšīgi. Skābeņu zupa! Ņam
Šis bija izcili garšīgi. Skābeņu zupa! Ņam
Istabas biedra lasāmviela
Istabas biedra lasāmviela
Mana galvenā spēļmanta
Mana galvenā spēļmanta
Tualetes logu instalātorus vajadzētu sist
Tualetes logu instalātorus vajadzētu sist

Slimošana koncentrētā veidā

Dīvainā kārtā, man ir talants saslimt jūlijā. Šogad gan nav nekāds siltais – kas tas par jūliju, kur vai nu līst, vai no rīta ir +11C, bet vienalga, saslimu es atkal. Un interesanti, ar tādu pašu problēmu kā pagājušogad. Atkal briesmīgi sāka sāpēt kakls, un slimība eskalēja līdz maksimumam aptuveni dienas laikā. Paskatījos kalendārā – interesanti gan. Pagājušogad slimoju no 14-16 jūlijam, šogad no 12-14. Bioloģiskais pulsktenis man strādā.
Šoreiz tik ļoti nesatraucos, jo tomēr jau piedzīvota lieta. Pagājušogad tieši bijām atbraukuši no Ķīnas, un kad aizgāju pie LOR, viņa mani nemaz neiedrošināja. Atveru muti, paskatās iekšā un tad seko tādas lielas acis un “opā, kaut ko tāaaadu vēl nebiju redzējusi”. Pieklājīgi norādiju lai citiem pacientiem tā gan nekad nesaka, tā teikt var sabīties ne pa jokam. Un tad, kad pieminēju ka biju Ķīnā, viņa nokomentēja vēl trakāk “Mums te bija viens ar līdzīgu problēmu pēc Ķīnas ceļojuma. Es neteikšu kā tas beidzās”.

Bet šogad es nebiju tik nobijies. Sapūtu kaklā Laringospray (ir tāds labs made-in-LV produkts), aizgāju pie ģimenes ārsta (kura atkal jau uztaisīja lielās acis) un samierinājos ar vajadzību pēc antibiotikām. Tā teikt “if you want to live” … Nezinu īsti vai atkal antibiotikas nostrādāja, vai arī slimība vienkārši ir trīsdinnieks, bet īsā laikā biju uz kājām. Tik īsa un koncentrēta slimošana, un precīzos datumos. Draugi teica, ka es pavisam noteikti esmu ASV valdības zinātniskais eksperiments.

Recenzija: Bērns

Svarīga piezīme: tekstu lasīt ar gramu sāls un sarkastisku smīnu sejā.

Nu jau gandrīz pusotrs gads pagājis kopš mums viens tāds ir, tāpēc esmu nobriedis nelielai recenzijai. Ticiet vai ne, bet saturiskā ziņā šajā tekstā absolūti viss būs patiesība.

Vai tev tādu vajag?

Neviens nevar būt simtprocentīgi gatavs bērnam. Neskatoties uz šīs recenzijas stilu, bērns nav ne televizors ne sunītis. Tā ir pārmaiņa uz visu atlikušo mūžu. Pie sevis iekšēji es nekad neesmu bijis tā konkrēti gatavs no stila “okei, es esmu sagatavojies, dodiet bērnu!” Protams, ir laiks kad par tādām lietām vienkārši nedomā, bet tad kad sāk domāt, tad arī ir tas brīdis kad principā esi gatavs. Nekādas lielākas gatavības nebūs, vari necerēt. Tātad principā to vai tev vajag vai nevajag bērnu var secināt tikai pēc tā, vai tev šāda doma vispār ir ienākusi prātā. Ja esi domājis – neko vairāk arī nevajag. Galu galā arī urlām un cacām ir bērni, un viņi tiek galā. Kas, tu esi sliktāks?

Par tiem pašiem minētajiem runājot, nu jā, es personīgi varu tikai ieteikt par bērnu domas piebremzēt līdz bridim kad pats jūties stabils uz savām kājām. Kad vienmēr zini, ka pašam ir ko ēst, ka no dzīvokļa ārā nemetīs, un ka varēsi atļauties nopirkt ratiņus gerkenā (tas tāds absolūtais minimums, bet nu jūs sapratāt uz ko es tēmēju).

Vēl dziļākās personīgās pārdomās iegrimstot, tās jūs variet arī neņemt vēra, es personīgi esmu pret demogrāfijas lokālo kontroli masveidā ražojot pēcnācējus, kā mums liek darīt LTV1 ar drūmajām Igaunijas un Latvijas dzimstības salīdzinājumu tabulām. Uz pasaules problēmām ir jāskatās kopumā, nevis tikai jādomā par sevi. Pasaule ir pārapdzīvota, lai nodrošinātu visus eiropiešus ar pārtiku, automašīnām, plīša sunīšiem un pamperiem, tiek patērēts nenormāli daudz resursu. Pasaules iedzīvotāju skaits simts gadu laikā no miljarda ir pieaudzis līdz vismaz septiņiem miljardiem (drīzāk vairāk, nav jaunu datu). Lai izaudzētu tavam topošajam steikam (govij) pārtiku, tiek izmantota teju vai trešdaļa planētas sauszemes. Tas ka Latvieši baidās izmirt nav nekāds attaisnojums, turklāt šādas bailes ir absolūti nepamatotas. Padomju Savienībai bija stipri lielākas iespējas Latviešu tautu iznīdēt, bet tas nepavisam nenotika. Tāpēc tagad bezatbildīgi ražot pēcnācējus ir idiotisms. Piedodiet, novirzījos no tēmas.

Mana dzīve mainīsies!

Nu protams ka kaut kas mainīsies, bet vai uz slikto pusi? Godīgi sakot mēs tieši tāpat braukājam apkārt, nodarbojamies ar geocaching, darām visu to kas mums interesēja iepriekš. Bērns neko daudz nav ietekmējis ikdienas dzīvē, un noteikti nav nekāds šķērslis. Protams, pirmos dažus mēnešus ar viņu kopā klintīs nebrauksi kāpt, bet to var uzskatīt par nelielu atvaļinājumu no ekstrēmās ikdienas, un kas ir daži mēneši kopumā skatoties. Tas pagāja tik ātri, ka man jau sāk pietrūkt tā laika.

Esmu dzirdējis tik daudz stereotipu, filmās tiek parādīts tik daudz muļķību – beidzot jāievieš skaidrība šajā jautājumā. Bērns kas naktīs neļauj gulēt, kuru jāucina un jānēsā uz rokām kamēr viņš aizmieg, vecāki kas plēš matus no galvas un sakās negulējuši gadiem – pilnīgi meli. Šādas problēmas ir pirmās dažas dienas pēc bērna dzimšanas, kamēr viņš aprod ar situāciju (un kamēr tu aprodi ar situāciju). Tālāk viss ir mierīgi un patīkami. Es ik pa brīdim dzirdu visādus biedus “bet tu pagaidi kad viņam kolikas  sāksies” (kas tās vispār ir? tā arī nesapratu), “tas vēl nekas, pagadi kamēr viņam zobi sāks nākt” un tā arī nekādas šausmas neesmu sagaidījis. Kaut kāda viena starpgadījuma dēļ vecākiem ir tieksme pārspīlēt un biedēt jaunākos vai topošos vecākus itkā tas būtu kāds slepens klubs no kura citus labāk aizbiedēt. Tas ir normāli, ka bērnam reizēm kas sāp, un kaut kas nav pa prātam, it īpaši jo viņš vēl skaidri nemāk pateikt kur ir problēma. Bet tas ir sīkums, ar to visi tiek galā.

Vai es vispār esmu piemērots kā vecāks?

Nekad neesmu jutis īpašas simpātijas pret bērniem kā tādiem, nekad neesmu ar viņiem spēlējies vai ucinājies. Bet savs bērns ir kas pilnīgi cits. To nav iespējams konkrētiem vārdiem aprakstīt, bet sajūtas ir krasi atšķirīgas. Man joprojām nav īsti nekādas sajēgas kā izturēties ar citiem bērniem, tajā ziņā nekas nav mainījies. Bet ar savējo, viss ir viegli un dabiski. Savu bērnu tu vienmēr sapratīsi, un vienmēr viss notiks dabiski un pats no sevis. Nekas nav jāzin, un galvenais informācijas avots kam sekot ir intuīcija. Protams, kāda jēdzīga grāmata plauktā ir jātur, man personīgi patīk DK izdotās grāmatas angļu valodā. Un ja kas galīgi nav skaidrs, vienmēr ir draugi, vecāki un internets kam pajautāt. Galvenais neiegrimt forumos, jo tur vienmēr visādas šausmas var salasīties.

Tas viss ir tik sarežģīti

Patiesībā sarežģītais posms ir no dzemdībām līdz nākamajam vakaram, jo tas ir tas WTF moments, “ko vispār iesākt?” Bet kad pats nomierinās, tālāk viss aiziet kā pa sviestu. Bērna iegāde nebūt nenozīmē atteikšanos no iemīļotā dzīvesveida (izņemot ja esi smago narkotiku atkarīgais, no tām iesaku tomēr atteikties, vai pārdomāt vai tiešām tev vajag bērnus), un tas nebūt nenozīmē, ka tu gadiem būsi ieslodzīts “kakla kunga” (bērna) iegribu verdzībā. Paskaties, nepagāja ne gads kad bērns jau skraida apkārt un puslīdz skaidri var saviem vārdiem pateikt ko viņš grib. Visi tie filmu stereotipi par maziem vemjošiem kliedzošiem monstriņiem ir izgudrojums un zinātāju ņirgāšanās par nezinātājiem. Nekustīgs mazs kunkulis bērns ir tik īstu periodu, kas es to vispār pat vairs neatceros. Jau pēc pāris mēnešiem šis sāk velties un kustēties, un katra nākamā diena paliek arvien jautrāka un interesantāka.

Tas taču ir dārgs prieks, es to nevaru atļauties! 

Es nesaprotu kur šis mīts rodas. Bērns ēd mammas pienu, un neko tev neprasa. Bērnu drēbītes var pārmantot no draugiem un radiem, un ja tādu nav, tās par 20 santīmiem var čupām sapirkties lietotu apģērbu veikalos. Bērns jau neko baigi nolietot nevar, tāpēc tās ir praktiski jaunas. Tas pats attiecas uz autosēdeklīšiem un ratiem. Protams, ja gribas var jau iet pa šiko un pirkt tikai to labāko (nekas jau slikts tas nav), bet tā nav obligāta prasība. Mēs izmantojam mazgājamos autiņus, kas nesagādā ne kripatas vairāk ņemšanos kā pamperi (nopietni!), nelietojām pudelītes un pulverus, un ēdienu pagatavojam no pašu tvaicētiem dārzeņiem.

Tātad kopumā iespaidi

Bērns ir fantastiskākais kas ar mani jebkad ir noticis. Tas ir labākais ko viens cilvēks var “iegādāties”. Un tas ir lētāks par televizoru! Tas ir kā iemīlēties no jauna. Katra diena nes arvien vairāk prieka un sajūsmas, un ikdiena ne tikai nav ierobežota, bet ir krāsaināka kā jebkad. Nekas nevar būt fantastiskāks kā vērot maza bērna ņemšanos ap kādu vienkāršu objektu, kā viņš mācās no apkārtnes, visu izpēta, pagaršo un no pēkšņām bēdām strauji pāriet negaidītos smieklos. Totāli rekomendēju.

Vērtējums: 9/10 (lai būtu ko pajautāt)

Policist, man prieks par tavu algu

Sāksim ar to, ka man vienalga par kuru no Policijas paveidiem ir runa, man viņi visi šķiet vienādi, un man vienalga kurš kuram maksā no kura budžeta.
Braucu es ar velosipēdu mājup, pa trotuāru ielas kreisajā pusē – jo vajag nogriezties T-veida krustojumā pa kreisi. Pretī nāk liels vecis zilā jakā, viņam blakus iet vēl kaut kādi cilvēki, tā ka viss trotuārs ir aizņemts, es samazinu ātrumu, un apstājos, kad vecis zilajā policista jakā man demonstratīvi aizšķērso ceļu, un sāk agresīvi bļaustīties – “tu man ko virsū brauksi?” Es viņam saku, klau, es taču apstājos lai jūs palaistu, policista kungs. Te nu viņš sāk kautko vaimanāt par trotuāriem, uz kuriem man nav ko meklēt, noteikumiem, visādu bullshit, kam nav nozīmes. Tas jau nekas, ka uz šaurās Tallinas ielas automašīnām blakus nav vietas korķa laikā, un ja man vajag pa kreisi griezties, ir neloģiski braukt ielai pa labo malu līdz 500m attālam krustojumam lai šķērsotu ielu, un tad ko – braukt atpakaļ vai? Es tak neesmu autobuss.

Saprotams – es neesmu nekāds paraugbraucējs, un vasarās, kad ir labi ceļa apstākļi un garīgais, es braucu brīžiem visai agresīvi. Bet ne jau tagad ziemā! Es knapi ripinos un nevienu netraucēju.

Protams ar saprātīgam diskusijām te nav ko meklēt, policistam vienmēr ir taisnība. “Me policeman, you Jane. Ugh ugh, uga uga.”

Tad vakar vēl aptur mani atkal jau. Situācija – korķis uz vienvirziena ielas, neviens nekustas. Es – šoreiz tik tiešām – ar kājām bīdos pāri gājēju pārejai. Neminos – bīdos ar kājām. Parauj pie pleca zaļais flomāsters. “NOKĀPT NO RITEŅA VAJAG.”

Nu paklausies, policista kungs, ej labāk dari sabiedrībai kādu labumu, un apturi to dzērāju pie stūres, un tu – Tallinas ielas veci, atrodi manas garāžas zagli, kurš pilnā godībā ir redzams visos 180 grādos kristālskaidrā video ierakstā. Bet nē, tas viss ir pārāk komplicēti, un mūsdienās policistiem nemaksā nemaz, tipa – you get what you pay for.

Policist, man prieks ka tev samazināja algu, to tu tāpat manās acīs neesi pelnījis.

A post in some foreign language

Yesterday, two (!) people confessed that they are reading my blog with the help of google translator. How awful, poor souls! I checked the translation on my recent articles, and it is simply wrong. Many things can be misinterpreted, for example it looks like I bought some cigarettes for a prostitute! No such thing happened. Actually I listened to a conversation by some pimp-looking guys who complained about cigarette prices, and refused to buy more cigarettes for the prostitute that was waiting outside the shop.
Anyway, let’s see what happened the next day. Again I rode my bicycle to work, and stopped at the RIMI supermarked that’s on the way, to get some food for lunch.

It’s dark and cold in the mornings, just a little over freezing point. Anyway, some drunk guy comes to me and starts to ask – you speak russian? What do you want, I reply and he starts to ask me for money and cigarettes. As usual with these people. So I tell him, sorry man – I don’t smoke, and I only use credit cards. I suppose you don’t take credit cards, do you? Of course he was frustrated by the problems of the modern world, where cash is no longer popular, and went on to ask some other people.

I bought some frozen food and some sandwiches, came out of the store – and there he was again, asking me the same stuff.

Seriously, man – I wore my reflective vest, and was probably the only guy in a kilometer radius with a bicycle at this early hour, how stupid can you be, you asked me already!

It’s just over 3200km on my bike computer this year, and I had plans to get at least 200 more, but now they are saying that next week we will have snowstorms and temperature drops of up to -20C. I somehow doubt that, but that’s what they are saying, and if they are right – bicycle riding would become a little more difficult. I would need to wear contact lenses again, because glasses tend to freeze over from the warm breath.

To all the Americans reading this – nope, we don’t live near the north pole, temperatures like -20C only happen once a year, for a week or two, and is just as uncomfortable as for anyone 😉 Summers are hot.

Today I saw the first truck with Christmas trees in the trunk, so for me personally, this is the first sign that Christmas is near. I don’t go to supermarkets too often, and either don’t watch TV or ignore the advertisements, so “Christmas is commercialized” doesn’t apply in my world. When I was in that RIMI store, they were playing the “It will be lonely this Christmas” the second day in a row, but that’s the only sign I have seen so far.

Maybe I should finally start shopping for presents?

Asins peļķe

Jauna nedēļa ir pienākusi ar jauniem gaismas parametriem. Uz darbu braucot tumšs jau ir visu ceļu.
Ņemot vērā, ka Barona Centrā esošais RIMI ir maziņš un tur reizēm aptrūkstas man nepieciešamie produkti, nolēmu ieskatīties nedaudz tālākajā “Gerkena Pasaules” RIMI. Tas pēc izmēra ir nedaudz lielāks – tāds kā Molā vai Lielupē, bet nu viņa tehniskais stāvoklis – ak jēl! Izskatās, ka šis ir viens no pirmajiem uzbūvētajiem RIMI, un tur nekad nav bijis remonts. Kases šķiet drīz sadalīsies gabalos.

Bet nu vismaz preču ir vairāk.

Pie mana darba, teju vai durvju priekšā ir visai neglīta asinspeļķe. Kolēģi joko, ka kāds ar cirvi nogalināts. Sētnieks ir mēģinājis saslaucīt, bet daži riebīgi pleķi vēl ir.

Iegāju stūra veikalā – divi suteneri lamā pie durvīm tur vienmēr stāvošo prostitūtu. Gribot lai viņai cigaretes nopērk, bet cigaretes mūsdienās divus latus maksājot! Ko viņa vēl sagribēs! Suteneri tādi pretīgi ūsaini veči treniņbiksēs. Paskats tāds kā dzērājiem/bomžiem kas būtu tikuši līmeni augstāk. Nav nolemtības sejā, bet lepnums. Pretīgi.

Darbā pārmaiņas. Pārmainīju dislokācijas vietu, un nu man vairs nav logs pretī. Tas nekas, vieta ir labāka, un pārvākšanās procesā izmetu veselu lērumu nevajadzīgu mantu. Tagad te ir tīrs un kārtīgs.

Atkal jau tumšs. Bet tāda jau ir tā ziema.

Dzeltenās vestītes

Pēdējās dienas lietus līst teju vai visu laiku. Tā teikt seven different kinds of rain. Miglojas, smidzina, pilina, pidžina, līst, gāž, kapā. Aptuveni secībā. Pēdējie divi veidi gan nav bijuši kādu labu laiku, vismaz es neesmu trāpijies uz tādu pasākumu. Vakardien mājup braucot iegāju Olimpijā, atkal jau pameklēt atstarotājus. RIMI atradu tikai vienu veidu – tos nožēlojamos apaļos, kas ar striķīti un saspraudi. Viņš slikti atstaro, un ļoti ātri saplīst. Nožēlojami, nokaunies, RIMI. Beigās nopirku velosipēdistiem paredzētu atstarojošo vesti par diviem latiem. Konstrukcija viņām gan tāda, ka šķiet neturēs ne divas nedēļas. Bija oranžas un dzeltenas – izvēlējos dzelteno, jo Latvijas autovadītājam asinīs ir iestrādajies reflekss samazināt ātrumu ieraugot dzeltenos. Tiesa gan vēlāk sāku nožēlot, kamēr braucu bez vestes, mani neviens neredzēja, un mierīgi brauca garām. Nevarētu gan teikt ka man bieži pa ielām sanāk braukt – labi ja desmito daļu no ceļa. Tomēr vakar pēc vestes uzvilkšanas pamanījās divas reizes uzpīpināt. Acīmredzot kopā ar pedāļa refleksu, nāk arī naids pret manis izvēlētajām vestēm. Protams abas reizes bija vietās, kur pēc manām domām es nevienu netraucējot braucu pēc noteikumiem, bet pēc autovadītāja domām velosipēdistus vajag nošaut un pēc tam pakārt, tikai dēļ transporta veida izvēles vien. Nu vismaz man policisti nevarēs piesiet atstarotāju trūkumu, esmu dzirdējis, ka šie velosipēdistus arī mēdzot apstādināt. Šorīt no rīta pa ceļam redzēju arī Lienčas auto, un kā vēlak noskaidrojās, ierados darbā desmit minūtes ātrāk ar visu to, ka paspēju vēl iepirkties Barona centra RIMI. Tas nu gan ir viens nožēlojams veikals, vairāk kā puse veikalu aizvērti, un RIMI arī tāds – mazāks kā Saldū. Toties Lango maizītes uz atlaidēm, sanāk veselas trīs reizes lētāk nekā man te stūra veikalā.

Interesanti fakti par šī bloga autoru

– Es nekad skolā neesmu dalījis konfektes sev par godu. Atceros vienmēr uz visādām dzimšanas dienām un vārda dienām klasesbiedri nāca un dalīja konfektes. Godīgi sakot, reizēm kolēģi kādu konfekšu kārtbu te atstāj arī tagad darbā. Man vienmēr ir bijis nedaudz neerti likt citiem par sevi atcerēties, tapēc nekad neesmu dalījis konfektes.
– Es nekad neesmu dzēris šņabi, pat ne vienu mililitru. Esmu pagaršojis viskiju un kautkādus citus stiprus dzērienus, bet nu tējkarote būtu liels pārspīlējums runājot par daudzumu.

– Es nekad neesmu smēķējis, sīkāk par to bija rakstīts te.

– Es nekad neesmu bijis Klubā. Nu, es esmu bijis Studentu klubā un Depo uz kādu mazpopulāru Latviešu grupu koncertiem, bet es nekad neesmu bijis LaRocca un Essential vai kautkādos līdzīgos klubos un es nezinu ne kas tur notiek, ne kā tur izskatās.

– Pēdējo trīs gadu laikā es esmu sešdesmit reizes pacēlies ar lidmašīnu un tik pat arī nolaidies (kā pasažieris, protams). Braucu mājās no Dallasas un uz Czech Airlines salvetītes rakstīju visus lidojumus. Pārsteidzoši daudz.

– Skolas laikā kautkādas dīvainas iegribas pēc es iemācijos pusi no E.A.Poe “The Raven”. Angliski. No galvas. Svešinieku es arī iemācijos, bet to man lika skolotāja Britāne.

– Mani ir pratinājis FIB aģents. Jā, dīvaini gan, bet tā tiešām ir patiesība. Vairāk par to bija šeitan.

Mazsvarīgi novērojumi vakardienas ikdienā

Iespējams es kautko nepareizi daru, bet man sāp rokas pēc kāpšanas sienā. Un vispār, man ir bail no augstuma. Kāpju tapēc lai tās muļķības pārietu.
Vakardien izmainījās plāni, nekur nebija jāiet, tapēc izdomāju izklaidēties aizejot pie friziera. Pie friziera savā mūžā esmu bijis šķiet tagad jau četras reizes – uz abiem izlaidumiem, pirms kāzām, un tagad. Smieklīgi, vai ne? Pirmkārt jau tapēc ka parasti dzīvoju noaudzis un izpūris, otrkārt tapēc ka iepriekš tiku sveikā aizejot pie mammas, pie reizes iemesls paciemoties.

Friziere man patrāpijās baigi foršā (cik nu es no tā saprotu), man vispār ļoti patīk kad kāds pa matiem darbojas, pēc 40 minūšu velo brauciena, stundas relaksācija uz augstākajiem novērtējumiem.

Nogāju lejā uz IXO centra pirmo stāvu, izpētīt jauno Zaļās Karotītes veikalu “Klēts”. Pirmais novērojums – nekāds eko veikals tas nav, jo pārdod visādas lietas kas ražotas Latvijā, lai arī neko diži “evil” arī nemanīju. Cenas pieņemamas, interesanti kā viņi konkurēs ar 10m attālumā esošo Maxima? Nopirku Skrīveru gotiņas, kas manai gaumei bija pārāk svaigas (man patīk tā cietā kārtiņa apkārt, un tas mīkstais, bet nedaudz sacukurojies vidus), kā arī trikātas zilo sieru.

Mājās mani gandrīz neatpazina. Apēdu fantastiski garšīgus ar rīsiem, sēnēm un sieru pildītus tomātus, paslaistījāmies, aizgājām uz veikalu pēc saldējuma un pastaigāties, un tad gājām mājās skatīties sesto sezonu seriālam 24. Lai tur vai kā, bet šis seriāls nu gan ir “paredzams” jo visu sezonu sižeta līnijas ir aptuveni vienādas, vismaz pēc konstrukcijas, ne notikumiem. Ir ļaunais grupējums kas apdraud valsti, ir labie kas mēģina atrast ļauno, visai ātri viņiem tas izdodas, bet kautkas noiet greizi, un beigās situāciju glābj paraleli nemaz nemeklēts, bet vājais posms teroristu ķēdē. Nezinu kas man īsti te saista, bet skatāms seriāls. Daudz labāk protams būtu ja man būtu septiņas sezonas ar Lost vai Lie to Me ko skatīties.

Brīvdienās nekādu plānu pagaidām nav, galvenais pie vecākiem jāaiziet ciemos, iespējams svētdien vakarā jāpakāpj pa sienu, un iespejams kautkad jāaizbrauc uz Jelgavu. Tas arī viss.

Brīvdienas un Kāzas

Sestdien bijām kāzās. Pienācis tāds laiks kad kāzas un bērni sāk kļūt par ikdienu. Vispār jau – kāzas lielākoties ir aiz muguras, un jaunais trends ir bērni. Tā teikt – jauns posms visu dzīvēs.
Precējās starp citu Lotte un Uldis, kas man un visiem maniem draugiem ir pazīstami jau kopš pamatskolas, bet lasītājs droši vien viņus pazīst kā “MADARA” īpašniekus.

Īsi atstāstīšu šīs nedēļas nogales gaitu, jo esmu manījis ka nereti jāpiedomā – ko mēs īsti darījām pagājušajā “weekendā”?

Sākās rīts ar sviestā ceptām gailenēm, kas tika ieceptas omletē, un pasniegtas ar Dahlmayr kafiju. Brokastis pa pirmo. Saģērbāmies, paslaistījāmies, tad devāmies iepirkt kādas puķes, kādas atlikušās dāvanas citiem dāvanu saņēmējiem (tā sagadījās, ka dzimšanas dienas pasākums bija arī no sava bloga nozudušajam Andrejam) un tad devāmies paņemt Raimondu ar kundzi ar kuriem kopā bija plānots pārvietoties šajā pasākumā (mums bija auto, viņiem – slinkums).

Kāzas bija paredzētas Torņakalna baznīcā plkst divos, bet tā kā tur piebraucām veselas desmit minūtes par ātru, mēs – kā jau īsteni fanātiķi, nolēmām vispirms doties un savākt kādu netālu esošu Ģeoslēpni, kurš gan izvērtās par visai lielu vilšanos.

Divos bijām baznīcā, un bija neliela sajūta ka tieši uz mums visi ir gaidījuši, jo tikko iesēdāmies savās vietās, tika dots zaļais signāls kāzu sākumam.

Pēc baznīcas nākamā pieturvieta bija paredzēta Siguldā koncertzālē “Baltais Flīģelis”, un tur visus pārsteidza Linda Leen akustisks privātkoncerts īpaši Lotei, kas ir šis mākslinieces cienītāja. Jāatzīst, ka biju patīkami parsteigts par koncerta kvalitāti, un balss tik tiešām nelika vilties. Pat ne tuvu tam.

Aptuveni ap šo brīdi mūsos sāka parādīties nelielas bailes par apsolīto “draugu priekšnesumu”, kāds mums tika lūgts ielūguma piešķiršanas brīdī, jo lai arī priekšnesums pat tika izplānots, nelikās ka tas būs atbilstošs vispārējai atmosfērai, jo to saprast varētu tikai mēs paši (“draugi”) un “jaunais pāris”. Vedēji un radi varētu būt vispārējā neizpratnē. Te sekos neliels ieskats šajā, mūsu ieplānotajā absurdā. Jāpiebilst, ka draugu lokā absurds, sviests, un šīze ir visai normāla parādība it īpaši ja kādu laiciņu nav nācies satikties.

Ņemot vērā dažādas kopējas atmiņas no skolas laikiem, pasākums tika ieplānots kā parodija par skolā rādāmajiem raiņa lugu iestudējumiem. Viss sākas ar to, ka mēs seši sēžam aplītī un apspriežam ka kāzu pasākumam ir jāieplāno pasākums. Tiek nolemts iestudēt nelielu izrādi pēc kāda esoša darba, daži piedāvā Terminatoru, daži Pučīnī operu, bet visi šie varianti tiek noliegti. Viens no mums tikām klusēdams lasa Žirafe pornožurnālu, un kad citu varianti ir izsīkuši, nolaiž to no acīm un saka – es tikko lasīju lielisku klasikas darba pārpublicējumu, t.i. Raiņa “Zelta Zirgs”. Tas ir īstais variants. Atskan ovācijas, un seko lomu sadalīšana. Piedalas Antiņš, viņa brāļi, Saulcerīte, Melnā māte, un – protams – Demakova. Neviens nevēlas būt Demakova, tapēc to izlozē spēlējot “pietrūkst viena krēsla” spēli. Demakovai tiek piezīmēta liekā uzacs un tad katrs no tēliem deklamē kādu zīmīgu frāzi no šī leģendārā darba. Protams tur ir gan “Še tevim villainie, dod manim vara”, “Kule velk uz leju, tā manta ir par smagu” un tamlīdzīgi. Pēdējā runā “Demakova” kurai ir ko teikt gan par jauno pāri, gan par Stikla kalnu, un tad tas viss arī beidzas.

Sviests, vai ne? Mums arī tā likās, it īpaši tad, kad kreizī ideja bija tuvu realizēšanai vecmāmiņu klātbūtnē. Kāzas gan nebija lielas, labi ja 40 cilvēki, bet tāpat.

Tālāk devāmies uz mums visiem iemīļoto Zvārtavas pili, pa ceļam iebraucot Gaujienā kur mājo Andrejs un Zane, un jāsaorganizē kāzu dāvanas iesaiņojums.

Pasākums pilī izvērtās tīri jauks, nebija gluži tradicionāls, tajā iesaistījās dažādi Latviski tēli ar dančiem, senlatviešu tradīcijām un visādām dīvainām lietām, un pat izpalika tradicionālā Mičošana. Tas nekas, man par to tikai prieks, banālās tradīcijas kas redzamas katrās standarta kāzās jau ir līdz kaklam.

Kad atsākās runas par “priekšnesumu” es saņēmos, un atzinos organizētājiem ka pasākums izpaliks jo mēs esam aizmāršīgi sliņķi, un nebildu ne vārda par ieplānoto sviestu. Gan jau citreiz.

Protams nākamajā rītā mūsos pamodās ģeofanāti, un publicējām ģeoslēpni pie šīs skaistās pils, kas jau nākamajā rītā tika pirmo reizi apmeklēts.

Pēc slēpņa publicēšanas devāmies ciemos uz Gaujienu pie Andreja, pa ceļam izmēģinot ceļu kas GPS aparātā un kartē saucās P23, līdz ar to ir valsts mēroga ceļš, bet gandrīz iestigām, un tapa savdabīgs video materiāls par šo tēmu.

Pie Andreja un Zanes nedaudz pasvinējām, ieēdām kādu kuskusu, pavisam gīkiski noorganizējām lielo iPhone tusiņu un vienā brīdī piedalījās pat rūteris, tad atmetām tam ar roku un izbaudījām laukus un pļavas, un tad jau devāmies mājup.