Es pat neatceros, kad būtu bijis klāt pie bērzu sulu tecināšanas. Droši vien bērnībā. Bijām brīvdienās aizbraukuši uz laukiem, un radās iespēja iebraukt dziļi mežā pēc Opja tecinātās sulas. Pa ceļam redzējām tik daudz konkurentu maisu, ka varētu braukt tik iekšā mežā “iepirkties”. Kats nu savu noslēpis kā pratis. Tehnikas arī dažādas. Vienam plastmasas truba kokā, vienam atkal koka rene, izmēri un diametri visādi. Lai arī noklausījos, ka svarīgi izurbto caurumu pareizi aiztaisīt lai nerodas infekcijas, pēc tam vēlāk no profesionāla arborista dzirdēju, ka koks pats labāk māk sadziedēt caurumu, un cilvēka aizķepēšana ir lielāks ļaunums. Ej nu sazini tad. Galvenais protams, ka redzēju kur tās sulas tek, nevis tās ko rīgā “paziņu paziņas” pārdod, un beigās izrādās, ka tecinātas autoservisa pagalmā, starp šoseju un dzelzceļu. Pats esmu redzējis tādas tecināšanas instalācijas. Tas taču no zemes nāk! Bet tecinātāji jau paši nedzer, stāv un tirgo. Svaiga sula man garšo, bet garšo arī tāda kas nedaudz sagāzējusies. Redzēs kas nu mums te sanāks. Interesanti bija redzēt procesu tuvumā, jo mēs esam viena no retajām nācijām, kur bērzu sulas tiek šādi tecinātas un dzertas.

3 thoughts on “Sula

  1. Mans tētis koka tapiņu dzina atpakaļ cuarumā. Tapiņa manuprāt arī bija no tā paša bērza koka, lai labāk sadzīst un tapiņu stiprināja ar pakulām. Vienā bērzā nevarēja katru gadu caurumu taisīt, taisījām ik pa 2-3 gadiem, tad sulas bija daudz.
    Metālu nekad nelietoja, jo tas esot kokam sāpīgi. Es tam ticēju! 🙂

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *