Lionel Ferbos

Šim onkulim šobrīd ir simtu viens gads (Dzimis 1911. gadā) un viņš joprojām uzstājas Palm Court Jazz Cafe. Nofilmēju sestdien.
[VN5qsvmb6Qw]

Koncerts Viegli un Draugi


Pagājis ļoti ilgs laiks kopš bijām bijuši uz koncertu, un pirmais koncerts uz kuru aizgājām, bija vienkārši fantastisks. Emocijas bija tik pozitīvas, sajūtas tik dziļas – es tik tiešām uzskatu, ka šeit bija savācies pats pats labākais kas šobrīd notiek Latvijas mūzikā. Godīgi sakot neko citu es nemaz arī no Latvijas mūziķiem neklausos, te bija gan Goran Gora, gan Kazāks, gan Prāta Vētra, gan Māra, gan pat negaidīti – Sus Dungo.

Un pēkšņi, koncerta vidū, pa vidu visām tām superīgajām emocijām, es beidzot sapratu – es atrados sešdesmitajos, uz skatuves bija Dženisa, Džoana, Mamas and Papas, Jefferson Airplane – visi plandošanos raibajos apģērbos, visi draugi, liels tusiņš, visiem prieks, smiekli un jautrība.

Biju patīkami pārsteigts, ka Ziedoņa projektā jau kopš sākta gala piedalījušies (un ne kā valdības pārstāvji) šībrīža kultūras ministre, kā arī ekonomikas ministrs. Žaneta kā maza meitene plandošā kleitiņā lēkāja līdzi trakajām Susdungo meitenēm un emociju pārņemta dziedāja līdzi, kamēr fonā, Daniels pamatīgi uzdeva pa klavierēm. Iespējams, un gribētos cerēt, ka kultūras ministrijas jautājumos turpmāk gaidāmas pozitīvas pārmaiņas, ja jau mums ir tik progresīva ministre.

Koncerts, gluži tāpat kā pats albums, bija vienkārši fantastisks. Un forši, ka papildus tām dziesmām kas albumā, katrs vēl nospēlēja arī pa savai, un koncerts nedaudz vienā brīdī bija Prāva Vētras koncerts, citā brīdī Goran Gora koncerts, un vienā brīdī pat histēriski smieklīga improvizācijas teātra etīde.

Desmit!

27 klubs

Ir pienācis brīdis, kad man laiks apzināties – es kļūstu vecs, un visa dzīve ir palaista garām. Tas protams tikai tādā gadījumā, ja mans mērķis ir bijis kļūt par leģendāru rokzvaigzni.

Par vecumu gan nopietni, ir tik smagi apzināties, ka tik daudz leģendu ir miruši 27 gadu vecumā. Ir pat tāds 27 klubs. Galvenie kluba biedri ir Džims Morisons (The Doors), Džimijs Hendrikss, Kurts Kobeins (Nirvana), Dženisa Džoplina (Big Brother and the Holding Company) un Braiens Džonss (Rolling Stones). 

27club

Tik jocīgi, iedomāties, ka es pavisam drīz būšu vecāks par visiem šiem leģendārajiem cilvēkiem. Ka viņi spēja sasniegt tik daudz, kļūt neizdzēšami no pasaules vēstures, tik īsā laikā.

The Message

Te jums kāda ieraksta īsā versija. Atpazīstat? [1. šis lieliskais īsais variants jums tiek piedāvāts HTML5 atbilstošā veidā, bez nekāda Adobe Flash]

http://blog.sapnis.com/wp-content/uploads/audio/message/message

Šis ir viens no visu laiku labākajiem, un atzītākajiem Hip Hop gabaliem. Būtībā slavenākais repa gabals. Rolling Stone Magazine visu laiku labāko dziesmu topā tā ir labākā no 80. gadu dziesmām, un labākā no hip hopa dziesmām. Man arī patīk, pirmo reizi tā konkrētāk ieklausījos kad kādreiz sen spēlēju GTA, jo tur tā skanēja pa radio.

Man personīgi patīk salīdzinoši sakarīgais teksts, kas ir totāli atšķirīgs no tā ko tu mūsdienās visbiežāk dzirdēsi hiphopa mūzikā (stereotipi vai nē, bet nu tā man šķiet).

Gribēju uzzināt vairāk, un atkal jau uzdūros uz vienu baigo mūzikas mistēriju.

Vai tiešām tā ir “Grandmaster Flash & The Furious Five” dziesma?

Vislabāko skaidrojumu atradu sekojošajā pētijumā, kuru atļaušos pārtulkot.

“The World of Rap—Grand Master Flash & The Furious Five” by Mtume & Kalamu ya Salaam

Šis ieraksts tiek pasniegts kā Grandmaster Flash un Furious Five, tātad ir tikai dabiski pieņemt, ka to izpilda – em, es nezinu – Grandmaster Flash un Furious Five. Bet tā nav. Principā galvenais radošais spēks aiz vienas no nozīmīgākajām dziesmām repmūzikas vēsturē nebija nemaz tik īpaši pazīstams, un pat nebija reperis [2. neesmu spēcīgs hip-hop kultūras terminoloģijā Latviešu valodā, es ceru, ka jūs piedosiet, ja ieviesīšu kādu kļūdu].

Astoņdesmitajos, bija tāds džeks kuru sauca Edward Fletcher, un kurš bija Sugar Hill Gang perkusionists. Strādājot viens pats, viņš nonāca pie tāda perkusijām balstīta ritmiņa (kas vēlāk kļuva par Message pamatritmu) un arī lipīgo rindiņu (“It’s like a jungle sometimes / It makes me wonder how I keep from going under”). Edvards aiznesa šo ierakstu savai priekšniecībai, Sugar Hill Records ierakstu studijas priekšniecei, Silvijai Robinsonei. Silvijai likās, ka tam ir potenciāls, un viņa izlēma to ierakstīt. Tik tālu visi būs vienisprātis, tālākā stāsta daļa ir neskaidra.

Ja klausās ko stāsta Silvija, viņa to pārveidoja, uzlaboja, palīdzēja sarakstīt un producēja, papildus tam mudinot negribīgo Edu Fletčeru un Melle Mel [3. viens no Furious Five MCs]uz piedalīšanos gala produktā.

Protams, tas nav tas stāsts kuru es dzirdēju. Pa taisno no avota (vismaz viena no tiem), man stāstija, ka Eds Fletčers ieradās studijā ar “The Message” praktiski pabeigtā formā, teksts, vokāli un fona celiņš. Vienīgā problēma bijusi Conga stila fona celiņš īsti negāja kopā ar Eda runas stila vokālu, tas izklausījās nolasīts, nevis kā hiphops. Neskatoties uz to, Silvija Robinsone domāja, ka The Message ir nākotne. Silvijai bieži pārmeta, ka viņa par maz maksā saviem izpildītājiem, un tā arī bija – bet visi piekritīs, ka viņai vienmēr bija laba auss uz nākamajiem hītiem. Praktiski visi ar ko esmu runājis piekrīt – Silvija bija tā, kura bija absolūti pārliecināta, ka The message būs liels ieraksts. Dīvainā kārtā gan, viņa vēlējās to izlaist kā Grandmaster Flash ierakstu, neskatoties uz to, ka ne Flash ne viņa pieci MCs nebija piedalījušies nevienā dziesmas tapšanas aspektā.

Vēl vairāk visu sarežģījot – Grandmaster Flash pats par sevi bija lēnām sācis kļūt par persona non grata [4. nevēlama persona] Sugar Hill studijā. Lai to visu saprastu, nedaudz jāatkāpjas. Flash bija viens no populārākajiem un noteikti talantīgākajiem pirms-ierakstu ēras dīdžejiem. Bet tiklīdz repmūzika sāka pāriet uz ierakstu studiju, studijas nolīgtās grupas pārņēma dīdžeju pozīcijas. Flash palika bez darba. Silvija gan nevarēja viņu vienkārši atlaist, viņai bija vajadzīgs viņa vārds. Tas ko viņa darīja, bija paņēma Flash ritmus un lika savai studijas grupai tos pārspēlēt tāpat kā Flash tos izpildīja dzīvajā. Tad, Flash paša MCs (Flash bija DJ, kurš liek plates, viņa grupā bija MCs, tie kas repo) izpildīja vokālus pār jaunierakstītajiem celiņiem. Bieži, Flash pats nemaz nebija klāt studijā, kad studijas grupa spēlēja viņa miksus, vai viņa MCs uzlika vokālus dziesmām, kas vēlāk tika izlaistas ar viņa vārdu.

Itkā ar to nebūtu gana, neviens no grupas sešiem dalībniekiem nesaņēma nekādu autoratlīdzību. Ja viņiem vispār ko maksāja, tad tas bija uz individuālu sūdzību bāzes. Flash un MCs tipiski saņēma 500-1000$ par dziesmu, un tas arī bija viss ko viņi pelnīja. Tas attiecas uz lielu skaitu ierakstu, kurus pārdeva simtiem tūkstošos eksemplāru, un no kuriem vismaz viens saņēma zelta statusu (konkrētus Sugar Hill pārodšanas skaitļus ir ļoti grūti atrast. Un ne jau nejaušības pēc). Tāpēc grupa lielāko peļņu guva tieši no dzīvajiem koncertiem. Protams, lielāko daļu ienākumu tā iztērēja motociklos, mašīnās, drēbēs, un protams narkotikās, lielos daudzumos narkotiku (ir zināms gadījums, kad par kādu uzstāšanos klubā viņiem samaksāja kokaīnā nevis naudā). Kā jau var minēt, tika aizskartas jūtas un attiecības bija saspīlētas. Tiesu darbi un grupu šķiršanās bija neizbēgami.

Bet atgriežamies pie The Message. Lai ieslēgtu slēdzi un pārvērstu to, kas būtībā bija demo kasete no Sugar Hill Studio perkusionista, Silvijai Robinsonei bija jāpanāk lai ierakstā piedalās kaut viens no Grandmaster Flash MC. Vienīgā problēma – nevienu no viņiem tas neinteresēja.

Ir pat tāds slavens citāts no Melle Mel, kur viņš saka – “Neviens negrib nest savas problēmas uz diskotēku”. Un arī pārējiem četriem šis ieraksts nelikās labāks. Patiesībā pieciem – pats Flash tāpat negribēja piedalīties, un viņš tāpat nenodarbojās ar repošanu personīgi. Furious Five bija tusiņu grupa, un hiphops bija tusiņu mūzika. Hiphopa gabals būtībā bija pagaidu aizbēgšana no grūtās realitātes urbānajos geto. Kurš pie velna gribētu tusiņā mūziku par realitāti?

Atslēgas brīdis pienāca tad, kad grupa saprata, ka Mels jau ir kādreiz izpildījis tādu kā message-repu. Pirmais Furious Five ieraksts, kas saucās “Superrapin” tika izlaists 1979. gadā, un tā beigu daļā Mels pāriet pie gara, stāstnieka stila repa, kas sākas ar “a child is born”. Starp citu, visai labs teksta gabals, tas vienā pantā apkopo cerības, sapnus, cīņas, un rezultējošo neveiksmi geto bērnā kas pieaug par vīrieti. Jums gan vajadzētu ļoti ieklausīties, lai saprastu, ko Mels tur īsti saka. Teksts ir iepīts prastākās rindiņās par naudu, čiksēm un to ka jābūt normālam džekam. Un pat ja jūs uztversiet domu, jums tas neko īsti nepatiks, jo Mels to izpilda gandrīz neievelkot elpu, vienā ārtā vervelēšanā, itkā gribēdams pēc iespējas ātrāk to pateikt. Var jau būt ka viņš tur izveidoja ko jaunu, bet neizklausās, ka viņam pašam tas lika justies komfortabli.

Beigās gan, Silvija tomēr nolemj ierakstīt šo dziesmu. Melle Mel un Ed Fletcher izpilda Eda tekstus, Sugar Hill studijas grupa uzlabo aranžējumu un modernizē Eda fona celiņu, un Mels beigās vēl piekabina klāt savu pantu no “Superrapin”. Kad ierakstu izdod, to nosauc par “The Message by Grandmaster Flash and The Furious Five, featuring Melle Mel and Duke Bootee”. Duke Bootee ir Eds Fletčers. Kā saprotams – dziesmā daļēji piedalās viens cilvēks no sešu cilvēku grupas kurai tā ir piedēvēta.

Viegli gan brīnīties, kā Grandmaster Flash varēja nepamanīt potenciālu dziesmā, kas vēlāk tiks minēta kā viņu labākais gabals. Daļa no atbildes ir tajā, ka viņi visi vēl tikai sāka panākt lai viņu mūziku vispār ieraksta. Priekš viņiem hiphops bija dzīvā mūzika, klubu mūzika, parku mūzika. Un ne jau tikai tas. Tā vispār neskaitījās mūzika. Esmu runājis ar old-school MCs, DJs, B-boys (dejotāji), kuri nekad nesaka, ka viņi būtu darījuši ko īpašu, un viņi nekad nesaka ka viņi būtu radījuši mūziku. Viņi saka – mēs gājām darīt savu lietu, gājām tusēt. Hiphopa dalībnieku lomu nosaukumi vien atspoguļo viņu darbību divdabību – šī nav kāda organizēta “scēna”. Džeki vienkārši darīja to kas viņiem patika, piedalījās tusiņos.

MCs tika tā saukti, jo cilvēks ar mikrafonu tusiņā vai jebkurā citā pasākumā vienmēr ir ticis saukts par Master of Ceremonies (MC). DJ ir disku žokejs, džeks kas liek diskus (plates). B-boys ir “break boys”, džeki kas dejo, kad DJ spēlē “breikus”, tos ritmiskos bungu, basa un perkusiju gabalus, kurus bieži var sastapt septiņdesmito džeza un soul ierakstos. Kad MC sāka runāt pa virsu ierakstiem, to nosauca par “rapping” tikai un vienīgi tāpēc, ka “rapping” vienmēr ir bijis žargonisms kas apzīmē runāšanu. Old-school reperi bieži runā par “rapping to the beat”, kas tikai nozīmē to, ka tiek runāts pie ritma. Tas ko es cenšos patiekt, ir – nekas no tā netika plānots. Visi no šiem terminiem ko mēs uzskatām par hiphopa terminiem, tie pastāvēja arī iepriekš. Repošana, DJ, MC, b-boy, tie ir nosaukumi lietām, kas pastāvēja jau sen. Prasīt kurš to visu izdomāja ir totāli nesaprast par ko ir runa.

Paturot to visu prātā, ir viegli saprast Flash un viņa MCs nevēlēšanos taisīt “nopietnu” repa ierakstu. Mazāk kā triju gadu laikā, viņi bija nonākuši no tusiņu scēnas, vietējo karaļu statusa, geto zvaigznēm, līdz pēkšņai ierakstu rakstīšanai un simtiem tūkstošu pārdotu veco parka ierakstu. Viņi tūrēja pa pasauli, koncertēja valstīs par kurām neko nebija dzirdējuši iepriekš, redzēja neiedomājamas lietas, bet viņi pat nebija pieaugušie. Visi vēl bija vēli padsmitgadnieki, un vecākais no viņiem bija 24gadīgais Flash. Kad viņi atgriezās no tūrēm, viņi nonāca savos vecajos dzīvokļos pie vecākiem. Tā noteikti bija traka dzīve.

Rammstein – Mutter

Vakar autobusā braucot nolēmu paklausīties Rammstein “Mutter” albumu. Tik daudz dīvainu lietu man iPodā mētājas, nemaz nezināju ka tur tāds ir. Sen nebija dzirdēts, tāpēc bija iespēja dot tam visam svaigu iespēju. Patiesībā atmiņā bija palicis labāks iespaids. Ir dažas lipīgas melodijas, solista vāciskais hochdeutsch akcents ir fantastisks, ritmi sulīgi, bet dziesmas tādas saraustītas. Baigi kaitina, ja dziesma beidzas ar nemākulīgu fade-out pilnīgā nevietā. Albums pats arī ļoti nesakārtots. Vairāk kā tāda muzikālu izgriezumu kolekcija bez jebkādas noteiktas kārtības. Nepabeigtības sajūta. Brīžiem rodas sajūta, ka kāds būtu mēģinājis no telefona melodijas izstiept kautko četras minūtes garu.
Nepārprotiet – populāru meldiņu un galvas kratāmo gabalu tur ir ļoti daudz, bet ar tīru prātu skatoties uzmanīgāk, dziesmas kā tādas ir nenostrādātas un albums haotisks.

Viena no retajām reizēm, kad daļēji noder vācu valodas zināšanas. Fanastiski, bet divpadsmit gadu apguve man noderējusi ir ļoti maz, pat vairākas reizes esot vācijā labi ja pajautāju kur ir tualete.

5 albums to live for

Often you can see lists with names like “ten things to die for”, but I don’t like this approach. There is nothing you should die for, instead, I would like to imagine that there are things, that make you want to live. Like the suicide song. Even the most depressed person should feel some kind of inspiration after listening to it (until the end, of course). Anyway, that’s just about the title of this post, actually it has nothing to do with suicide. It’s about music.
I am an album person. I don’t have single songs in my iPod, only complete albums, with proper names, tags and album art. I like the nice perfect order, it’s tidy and I always know where to find something. I guess I became an album person when I first listened to one of these “500 greatest rock songs” collections. I found some very nice songs that I liked, say – “Ziggy Stardust”. At that point, I had no idea about the early work of David Bowie. I found and listened to the whole album, and it was a revelation. I didn’t have any idea that there could be so much more of these great songs. The hit singles are only the ones loved by some gray mass, but my taste can be different. I can find unnoticed gems in B sides and near the end of a bad-selling album. I also learned to appreciate the concept of an album, that the artist works to present the album as a whole piece of art, not just a bunch of songs he wrote during last 3 years of touring (sadly, most new artists make albums in such way).

I have some albums, that have made me who I am at this point. They are albums that I love with all my heart, that have changed my way of thinking, and influenced me in every way. I cannot make a specific TOP5, but I wanted to keep the list short and specific. Here goes:

Bob Dylan –
The Times They Are a-Changin’

I chose this specific album because it’s very simple and uniform. It also sounds good as a whole. It’s very peaceful, and has some really great lyrics. My second choice was Blood on the tracks but there were too many songs I didn’t care about, and it had that pop-music sound at some points. That doesn’t mean I don’t love it also, I especially adore the first two tracks in Blood

David Bowie – Hunky Dory

This is an album that grows on you. I didn’t like it at start, it sounded very Pop, but as the tracks progress, it becomes better and better. It’s not one of those albums which have the best songs at the start, and after those it gets worse and worse until you get bored. I especially love the Song for Bob Dylan, and the Andy Worhol song. My second choice was Ziggy Stardust, but it’s too grand, too huge and too polished. Hunky Dory is much simpler, natural and down to earth.

Led Zeppelin – IV

I can’t really say that this specifically is the best Led Zeppelin album, but I guess it means more to me, because it’s how I found Zeppelin. Of course – because of  Stairway to Heaven. I also listened to I yesterday, and couldn’t decide which one I loved more. I guess all the quadrilogy is perfect together, and I can’t pick one specific part.

Pink Floyd – Wish you were here

Of course, Pink Floyd has always had a special place in my heart. It’s the untouchable band for me. I maybe haven’t really listened to them for two years, but inside I know every single sound of all their albums, and I love them anyway. It’s easy to say which albums I like the most – anything they released in the seventies. Outside of that decade, there is no Pink Floyd for me. WYWH is my favourite because it’s not so complicated and big as the Wall, and still has the Gilmour sound. The band is still together here. It’s also the first PF album I ever heard, I found it in my parent’s collection of audio casettes, ripped from large tape spools. The casette only had “Pink Floyd” hand written on it.

Jethro Tull – Aqualung

I’m not entirely sure about this one, I know I love the album, but this place could also be occupied by Joni Mitchell’s Blue, Abraxas, Disraeli Gears, or any other of my favourite albums. There is just too many of them. This album I found by asking my dad for some recommendations. This was before the internet age. I knew that me and my dad shared some taste in music, so I trusted him for such things. He told me that it was some kind of a crazy flute player, which I found strange, and ignored it for quite a while, but when I found it, I immediatelly told myself to never doubt my dad anymore 🙂

Anything else? Yes, there is a lot of special albums that I love and listen to – daily. I also almost included () by Sigur Ros, Consolers of the Lonely by the Raconteurs, Abraxas by Santana, some Simon and Garfunkel album, maybe a Cream album, maybe something by Jimi Hendrix or the Kinks, maybe a Beatles album. But I didn’t want to make a huge list, just a few of the most important ones, in no particular order, not even perfectly considered. Maybe this list will change in a few months, who knows.

How about you? Do you have a few albums that you will listen to probably for ever? Something that has influenced you in many ways, something that can make you cry or scream? Something that will remain like that for a long time, because it’s music is just too beautiful?

Share those albums in the comments of this article. I will gladly listen to them and try to appreciate what you loved.

No woman no cry

Pārsteidzoši cik daudz cilvēku šo fantastisko dziesmu uztver neparaizi, sadzirdot “nav sievietes – nav asaru”. Šorīt pa ceļam uz darbu klausījos orģinālo albuma versiju, bet jāatzīst – pilnai baudai noteikti sev dzimšanas dienā uzdāviniet fantastisko Bob Marley and the Wailers izlasi Legend, kurāskan šīs dziesmas daudz emocionālākā Live versija (blakus citām, tikpat lieliskām dziesmām kā Could you be loved, Redemption song, Buffalo soldier uc.)

Te arī būs izvilkums no teksta, pilnai izpratnei kapēc šī dziesma mierina meiteni, nevis pretēji 🙂

I remember when we used to sit
In the government yard in Trenchtown.
And then Georgie would make the fire lights,
As it was logwood burning through the nights.
Then we would cook cornmeal porridge,
Of which I’ll share with you;

My feet is my only carriage,
So I’ve got to push on through.

But while Im gone:

No, woman, no cry.
Woman, little darlin, say don’t shed no tears;
No, woman, no cry.

Sigur Ros koncerts

Reizēm man liekas, ka koncertu un pasākumu biļetēm jāmaksā lētāk kaut vai tikai tādēļ lai atfiltrētu tos, kuri nāk pazīmēties. Pieguļošajos D&G krekliņos, tie nāk ar savām platīnblondajām meitenēm pasēdēt un pasmieties par to kas notiek, pabrīnīties par dīvaino publiku, un jocīgo grupu, par kuru iepriekš iespējams viņi ir tikai dzirdējuši no reklāmām. Un tad viņi staigā apkārt, labāko dziesmu laikā iet pēc alus, traucē ar sarunām, un es vispār nesaprotu ko viņi tur meklē. Kad K-Sunī rādija Heima, kura bija par brīvu, tur tādu nebija. Bija tikai “normālā”, strīpainajos džemperos tērptā publika. 
Pats koncerts gan bija fantastisks. Nezinu vai ir cita tāda grupa, kas mani spēj aizkustināt gandrīz līdz asarām. Šai mūzikā ir tik daudz emociju. Patiesībā, tā nav tik daudz mūzika, tā ir emocija tīrākajā formā, rakstīta skaņās. Reizēm ir sajūta, ka klausoties šajās skaņās, es ielūkojos kāda saplosītajā dvēselē. Skaistums. Lielākās zvaigznītes par koncertu.

Sigur Ros negaidīti

Šodien ceļā uz māju izdevās pieķert Sigur Ros dalībniekus Kjarri un Jonsi, kuri pa brīvības pieminekļa rajonu braukalēja ar smukiem saliekamajiem velosipēdiem. Patiesībā tieši dēļ velosipēdiem mēs šos arī pamanījām. Saņēmāmies un aizbraucām līdz viņiem, un sarunājām nofotografēties. Līdz ar to manā filmu aparātā vēl ir arī tāda bilde. Izrādās ka viņi meklēja kādus labus antikvariātus, līdz ar to ieteicām turēties tālāk no vecrīgas un norādijām ieteicamos virzienus. Tāds šodien piedzīvojums. Bilde būs pēc kādas nedēļas. 
Diezgan tizli gan tagad sajutāmies, jo esam nožņaugušies un bez biļetēm uz koncertu. Moška kādam ir liekas biļetes 🙂 ?