Sāksim ar to, ka man vienalga par kuru no Policijas paveidiem ir runa, man viņi visi šķiet vienādi, un man vienalga kurš kuram maksā no kura budžeta.
Braucu es ar velosipēdu mājup, pa trotuāru ielas kreisajā pusē – jo vajag nogriezties T-veida krustojumā pa kreisi. Pretī nāk liels vecis zilā jakā, viņam blakus iet vēl kaut kādi cilvēki, tā ka viss trotuārs ir aizņemts, es samazinu ātrumu, un apstājos, kad vecis zilajā policista jakā man demonstratīvi aizšķērso ceļu, un sāk agresīvi bļaustīties – “tu man ko virsū brauksi?” Es viņam saku, klau, es taču apstājos lai jūs palaistu, policista kungs. Te nu viņš sāk kautko vaimanāt par trotuāriem, uz kuriem man nav ko meklēt, noteikumiem, visādu bullshit, kam nav nozīmes. Tas jau nekas, ka uz šaurās Tallinas ielas automašīnām blakus nav vietas korķa laikā, un ja man vajag pa kreisi griezties, ir neloģiski braukt ielai pa labo malu līdz 500m attālam krustojumam lai šķērsotu ielu, un tad ko – braukt atpakaļ vai? Es tak neesmu autobuss.
Saprotams – es neesmu nekāds paraugbraucējs, un vasarās, kad ir labi ceļa apstākļi un garīgais, es braucu brīžiem visai agresīvi. Bet ne jau tagad ziemā! Es knapi ripinos un nevienu netraucēju.
Protams ar saprātīgam diskusijām te nav ko meklēt, policistam vienmēr ir taisnība. “Me policeman, you Jane. Ugh ugh, uga uga.”
Tad vakar vēl aptur mani atkal jau. Situācija – korķis uz vienvirziena ielas, neviens nekustas. Es – šoreiz tik tiešām – ar kājām bīdos pāri gājēju pārejai. Neminos – bīdos ar kājām. Parauj pie pleca zaļais flomāsters. “NOKĀPT NO RITEŅA VAJAG.”
Nu paklausies, policista kungs, ej labāk dari sabiedrībai kādu labumu, un apturi to dzērāju pie stūres, un tu – Tallinas ielas veci, atrodi manas garāžas zagli, kurš pilnā godībā ir redzams visos 180 grādos kristālskaidrā video ierakstā. Bet nē, tas viss ir pārāk komplicēti, un mūsdienās policistiem nemaksā nemaz, tipa – you get what you pay for.
Policist, man prieks ka tev samazināja algu, to tu tāpat manās acīs neesi pelnījis.