Dīvainā kārtā, man ir talants saslimt jūlijā. Šogad gan nav nekāds siltais – kas tas par jūliju, kur vai nu līst, vai no rīta ir +11C, bet vienalga, saslimu es atkal. Un interesanti, ar tādu pašu problēmu kā pagājušogad. Atkal briesmīgi sāka sāpēt kakls, un slimība eskalēja līdz maksimumam aptuveni dienas laikā. Paskatījos kalendārā – interesanti gan. Pagājušogad slimoju no 14-16 jūlijam, šogad no 12-14. Bioloģiskais pulsktenis man strādā.
Šoreiz tik ļoti nesatraucos, jo tomēr jau piedzīvota lieta. Pagājušogad tieši bijām atbraukuši no Ķīnas, un kad aizgāju pie LOR, viņa mani nemaz neiedrošināja. Atveru muti, paskatās iekšā un tad seko tādas lielas acis un “opā, kaut ko tāaaadu vēl nebiju redzējusi”. Pieklājīgi norādiju lai citiem pacientiem tā gan nekad nesaka, tā teikt var sabīties ne pa jokam. Un tad, kad pieminēju ka biju Ķīnā, viņa nokomentēja vēl trakāk “Mums te bija viens ar līdzīgu problēmu pēc Ķīnas ceļojuma. Es neteikšu kā tas beidzās”.
Bet šogad es nebiju tik nobijies. Sapūtu kaklā Laringospray (ir tāds labs made-in-LV produkts), aizgāju pie ģimenes ārsta (kura atkal jau uztaisīja lielās acis) un samierinājos ar vajadzību pēc antibiotikām. Tā teikt “if you want to live” … Nezinu īsti vai atkal antibiotikas nostrādāja, vai arī slimība vienkārši ir trīsdinnieks, bet īsā laikā biju uz kājām. Tik īsa un koncentrēta slimošana, un precīzos datumos. Draugi teica, ka es pavisam noteikti esmu ASV valdības zinātniskais eksperiments.
Vienreiz pamēģināju to Laringospray. Sāku rīstīties un knapi izturēju neapvēmies. Saistībā ar slimošanu, kad sāku mācīties un dzīvot Rīgā, vairs neslimoju. Dīvaini.
Nu viņš ir pamatīgi spēcīgs tas gan, bet tas ir labi.