Interesanti fakti par šī bloga autoru

– Es nekad skolā neesmu dalījis konfektes sev par godu. Atceros vienmēr uz visādām dzimšanas dienām un vārda dienām klasesbiedri nāca un dalīja konfektes. Godīgi sakot, reizēm kolēģi kādu konfekšu kārtbu te atstāj arī tagad darbā. Man vienmēr ir bijis nedaudz neerti likt citiem par sevi atcerēties, tapēc nekad neesmu dalījis konfektes.
– Es nekad neesmu dzēris šņabi, pat ne vienu mililitru. Esmu pagaršojis viskiju un kautkādus citus stiprus dzērienus, bet nu tējkarote būtu liels pārspīlējums runājot par daudzumu.

– Es nekad neesmu smēķējis, sīkāk par to bija rakstīts te.

– Es nekad neesmu bijis Klubā. Nu, es esmu bijis Studentu klubā un Depo uz kādu mazpopulāru Latviešu grupu koncertiem, bet es nekad neesmu bijis LaRocca un Essential vai kautkādos līdzīgos klubos un es nezinu ne kas tur notiek, ne kā tur izskatās.

– Pēdējo trīs gadu laikā es esmu sešdesmit reizes pacēlies ar lidmašīnu un tik pat arī nolaidies (kā pasažieris, protams). Braucu mājās no Dallasas un uz Czech Airlines salvetītes rakstīju visus lidojumus. Pārsteidzoši daudz.

– Skolas laikā kautkādas dīvainas iegribas pēc es iemācijos pusi no E.A.Poe “The Raven”. Angliski. No galvas. Svešinieku es arī iemācijos, bet to man lika skolotāja Britāne.

– Mani ir pratinājis FIB aģents. Jā, dīvaini gan, bet tā tiešām ir patiesība. Vairāk par to bija šeitan.

18 thoughts on “Interesanti fakti par šī bloga autoru

  1. piedod, bet man dikti gibējās atgādināt par studentu klubu 🙂 Atran’out un Māra 🙂 ,kā šodien aceros, baidijies , ka neļaus bildēt ar prof. kameru un bilde ir viņu albūma vaciņa. Un kādu Goran goras konecertu, kur spēlēja un Martin confused un pēc ilgiem laikiem kāpa uz skatuves Kārlis Kazāks :)bet tā es teiktu nekad … nemūžam .. ;D

  2. Dažos punktos saskatu līdzību:1) no konfekšu dalīšanas vienmēr esmu centies izvairīties, vismaz attiecībā uz dzimšanas dienu man veicās, ka tā nekad nebija darba dienā;
    2) neesmu dzēris ne tikai šņabi, bet vispār neko stiprāku par vīnu
    3) smēķējis esmu nosacīti – izlicies, ka smēķēju, 5 gadu vecumā (nevelkot dūmus iekšā)
    4) līdz vakardienai nebiju bijis klubā, bet vakar biju LaRoccā, taču vismaz ne uz kluba pasākumu. Ok, īstenībā kaut kādā klubā mēs bijām Vācijā skolas brauciena ietvaros, bet par laimi neko daudz no tā neatceros
    5) tik daudz kā tu, protams, nelidoju. Man pēdējo 3 gadu laikā droši vien ir starp 20 un 30 lidojumiem
    6) Svešinieku, protams, arīdzan zinu, “Raven” – nē
    7) esmu bijis policijā kā liecinieks krimināllietā. tas gan nebija FIB, bet tāpat diezgan stresaini

  3. Fricis Bārda “Svešinieks”. Šito mums skolā no galvas bija jāzin, kā tu Arni to nezini, tajā pašā skolā gāji!
    No stundas tas, no viņas stundas, māt,
    kad zilais gulbis pavasara rītā
    pār mūsu būdas jumtu pārlaidās
    tik zemu, ka tā spārnu gali skārās
    pie smildziņām, kas mums uz jumta aug, —
    no stundas tās, no viņas stundas, māt,
    ir manī kaut kas pamodies,
    ko nespēju nekā vairs klusināt…

    Tu atceries vēl — toreiz pagalmā
    bij iemaldījies svešais ceļa gājējs.
    Viņš bija gurds un lūdzās nodzerties.
    Un tu vēl liki man tad aiztecēt uz klēti
    un atnest mūsu jauno brūno krūzi,
    kam bij uz sāna divas zaļas bezdelīgas.
    Es pagalmā zem ceriņiem to viņam sniedzu.
    Bet pēkšņi ceriņi tīk saldi iesmaržojās —
    tik mulsinoši saldi,
    ka manas rokas pagura un sāka drebēt.
    Viņš dīvaini uz mani paskatījās
    un varēju es redzēt viņa acis.
    Un acis, kādas viņam bija,
    var būt tīk jaunam piekusušam briedim,
    kas egļu mežu tumsas pielijušas,
    kas meža melnos ūdeņus vien skatījušas.
    Tad arī viņa roka nodrebēja —
    (viņš laikam pārāk piekusis bij ceļā!)
    Mums krūze nemanīti izkrita no rokām —
    es nezinu — no manām vai no viņa —
    un sasitās pie mūsu abu kājām …
    Un ūdens izlijušais melnā upītē
    zem ceriņzariem līču-loču aiztecēja.

    Viņš brīdi apstājās
    un divām naktīm manī noraudzījās –
    ar divām tumšu mežu svētām naktīm.
    Un nedzēris tad atvadījās
    un aizgāja ar nevarīgiem soļiem.
    Es it kā viegli apreibusi
    un ceriņziediem zila apbirusi
    ar acīm viņu pavadīju klusi.
    Tik birzes malā reiz viņš atskatījās,
    kad zari dzeltenie tam jau ap pleciem vijās. —

    No stundas tās, no viņas stundas, māt,
    ir kaut kas manī pamodies,
    ko nespēju nekā vairs klusināt — —

    Man liekas — es vairs neesmu tavs bērns.
    Es nezinu, māt, vairs, kas īsti esmu.
    Es laikam esmu klusa, tumša upīte,
    kas tek gar piekusuša ceļinieka kājām
    caur ziedos nolīkušiem ceriņiem,
    ar viņiem zila piebirusi
    un mūžam saldi apreibusi.
    Tu saki gan: es tāpat staigājot
    pa dārzu ēnaino, pa celiņiem,
    caur birzītēm, pa pļavām, tīrumiem.
    Bet tā jau neesmu vairs es —
    ai, kā tu neredzi to, māt,
    ka zilā upīte tik manu seju nes!
    Ai, kā tu neredzi, ka vakaros
    kā upīte es mājās atgriežos
    un tumsā apguļoties klusi,
    kā upīte es zvaigznēm pielijuši.. .

    Bet naktī bāla varavīksna
    pa silto tumsu lēni manī līkst
    un kaislīgi un ilgi dzer no manis —
    es pati nezinu, ko viņa dzer.
    Kā sārta migla tad no manis kāp,
    un viss, viss manī saldi gurst un reibst, un sāp.
    Bet kad es pamostos — tā irstot bēg
    un līdzi aiznes bālu, bālu seju
    ar egļu tumsas pielijušām acīm,
    ar divām svētām tumšu mežu naktīm.
    Tad dodos steigšus pagalmā. Uz jumta
    vēl smildziņas bez vēja līgojas,
    kā viņu reiz, kad zilais gulbis pārlaidās,
    kad mūsu brūnā krūze sasitās
    pie bālā svešinieka kājām.

    No stundas tās, no viņas stundas, māt,
    ir kaut kas manī pamodies,
    ko tikai nāve vien spēj klusināt…

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *