Darba dienas rituāli

Esmu lejā pusdienās. Ēdu savas maizītes. Pusdienās prātā nāk daudz interesantu pārdomu, piemēram, rituāli.
Pie mums nav iespējams uzkāpt uz trešo stāvu tā, lai pa ceļam kādi pretimnākošie trīs cilvēki tev trīs reizes nepateiktu “čau“. Un tad, ejot atpakaļ lejā pēc desmit minūtem, atkal tie paši – trīsreiz “čau”. Tas jau nekas, ka tu ar šo cilvēku jau piecreiz esi šorīt runājis. Čau, tas ir rituāls.

Interesanti, ka pametot ēku, un dodoties uz trīsdesmit metrus attālo stūra veikalu, nekādi čau vairs nenotiek. Pretimnākošie kolēģi tikai pamāj tādu ceturtdaļmājienu, vai arī vienkārši paskatās acīs, apstiprinot tavas eksistences uztveršanu.

Un nonākot vēl tālāk, piemēram, kādā attālā lielveikalā sestdien no rīta, kolēģis visticamāk ignorēs tavu klātbūtni, vai apies ar līkumu.

Čau zonai ir robežas.

Līdzīgs rituāls ir ienākot virtuvē teikt “labu apetīti”, neskatoties uz to vai telpās esošie cilvēki ēd, stāv, runā, vai nedara neko. Patiesībā pat ja telpā esošie cilvēki ēd, novēlēt labu apetīti ir visai riskants gājiens. Galu galā, rituāla sastāvdaļa ir visiem ēdājiem korī atbildēt “paldies”, riskējot aizrīties un turpatu uz vietas nomirt dēļ aizrīšanās. Gadās (pie mums gan pagaidām vēl ne).

No otras puses, labas apetītes rituāls ir apvainojums ēdājam. Cilvēks, kas ienācis virtuvē iespējams pamanīja tavas nabadzīgās, slikti atsildītās pusdienas, un pie sevis padomāja – “To taču nevar normāli ieēst. Kuram var rasties apetīte, ēdot tādu drazu. Jādod mana svētība, un viņam kumosi lejā ies vieglāk! Labu apetīti, kolēģi (un izsaku līdzjūtības).”

Un papildus šim aizvainojumam par tavu pusdienu ne-apetelīgumu, ēdājs sakot “paldies” aizrijas un nomirst (vai arī, kāds lietpratējs administrē Heimliha metodi [1. Sveiciens Sergejam]).

Aptuveni tajā brīdī ienāca kolēģis, un novēlēja “labu apetīti“.

Piezīmes par Dallasu bez sākuma un gala

Kur es biju pazudis? Biju darba lietās aizbraucis uz Dallasu. Šķiet ir laiks nedaudz pastāstīt ar ko es tur īsti nodarbojos.
Pirmkārt jau no visas nedēļas ko es tur pavadīju, sešas dienas es strādāju, un tikai vienu atpūtos. Darba ziņā vadīju trīs dienu klasi datortīklu speciālistiem par MikroTik rūteriem, un pēc tam divu dienu konferenci par to pašu tēmu. Nordarbojos daļēji ar reģistrēšanu, daļēji ar filmēšanu, daļēji ar skraidīšanu apkārt ar mikrafonu rokā. Baigā hektika, kā Vāciešiem patīk teikt. Bildes no darba daļas ir šeit. Pa vakariem vai nu pa taisno gājām gulēt, vai nu gājām paslēpņot pa apkārtni. Amerikā biju jau ceturto reizi, bet lai visur kur es dotos, iezīmējas dažas interesantas lietas, kuras varu pastāstīt. Bildes no atpūtas daļas ir šeit. Šoreiz bilžu ir gaužām maz.

Ar kājām neviens nekur neiet. Vai tas būtu no viena lielveikala uz otru lielveikalu (piem. Spice -> Interjera Centrs) kurus šķir viena automašīnu stāvvieta, vai pat gluži vienkārši pilsētas centrs – ar kājām cilvēki iet tikai galējas nepieciešamības gadījumā, vai tad ja ir laiks paskriet un nodzīt kādu kilogramu mārciņu svara. Visur kur mēs devāmies, uz mums skatījās ar lielām acīm. Viena vāciete, kas piedalījās mūsu pasākumā, stāstija ka bija Dallasā no vilcienu stacijas aizgājusi līdz Kenedija memoriālam, un veikalā pārdevēja nebija spējusi noticēt ka tādu gabalu kāds ir spējīgs mērot ar kājām. Mēs ar Sergeju nostaigājām kādus 15Km vienā dienā.

Kamēr sēnīgākie no maniem kolēģiem izdomāja dienu pavadīt peldbaseina un lielveikala zīmē, mēs izdomājām aizbraukt uz Dallasu, paskatīties uz lielajām mājām. Mūsu hotelis galu galā atradās labu gabalu no pilsētas, salīdzinoši tuvāk lidostai. Līdz vilcienam nekādi legāli ar kājām nav iespējams aiziet, jo gājēju celiņš izbeidzas ļoti negaidīti, un arī tas esošais izskatās tāds simbolisks, gluži vai dekorācija.

Jau iepriekš bijām mērojuši šo aptuveni 1.5km distanci kad kādu citu vakaru slēpņojām, tapēc visai droši kājojām gar ielas malu, līdz mums blakus nepiestāja hoteļa airport shuttle busiņš un tante līdzjūtīgam acīm pa logu jautāja “where are you boys going”? Paņēma mūs un par brīvu aizveda uz staciju, patiesībā shuttle jau mēs varējām no sākta gala braukt, bet nebijām gribējuši gaidīt viņu. Stacijā kārtīgi izslēpņojāmies līdz straumītēm pār pierēm un slapjiem krekliem, jo karstums bija pilnīgi oficiāli laika ziņās 39C, un sadomājām izmantot kolas automātu lai iegādātos kādus dzērienus. Sametām iekšā ļoti smukus divus amerikāņu monētdolārus, tikai lai secinātu ka automāta monētu uztvērējs ir salauzts, un mēs tiko samaksājām tādu kā neoficiālo train-tax. Kā jau konstruktīvie Latvieši, mēs ātri pa-makgaiveriskam uzmeistarojām visādus pildspalvu iekšiņu rīkus lai monētas izķeksētu atpakaļ, bet tas viss neattaisnojās panākumiem. Pēc tam no vilciena logiem novērojām kā šādu nodokli samaksā vēl vairāki citi cilvēki.

Kamēr bumbulējām pa staciju, uzsākās tāds kā neliels Sergeja veiksmes vilnis, kurā viņam vietējie melnādainie tusētāji pajautāja lai viņš šos nofotografē. Nesapratām kapēc tieši viņš un kapēc viņiem tik ļoti gribējās bildēties, bet Sergejam šādi fotografēties gribētāji pēc tam pieteicās vēl vairākas reizes, kopā šķiet četri dažādi, visi fantastiski kolorīti tēli, gaidu bildes! Man turpretim gandrīz sanāca pa muti atrauties no bomža, kuru mēģināju nobildēt bez saskaņošanas. Mērfijs?

Dallasas tīri smukajā Union Station ieradāmies gluži kā senlaiku ceļotāji, jo mūsdienās vilciens, ticot tūristu literatūrai, nemaz nav tik populārs, un visi brauc pa smilšukrāsas padsmitjoslu šosejām.

Interesants fakts, ka lai nokļūtu 35 minūšu braucienā uz Dallasas centru, mums bija jānopērk dienas biļete par 5$, kas pēc tam bija derīga vēl arī tikpat tālā vilcienā uz pretējo pusi. Tik pat cik Latvijā (ja ne lētāk, jo vilcieni Amerikā bez šaubām ir ātrāki), bet vilciens divos stāvos, kondicionēts, ar mīkstiem krēsliem un bezmaksas Wifi internetu. Nemaz nerunāsim tālāk par šo tēmu, labi?

Dallasas apskates tūri sākām ar vilcienā ielādētā Walking tour analīzi, un pēc tam vienkārši devāmies uz tuvāko geocaching slēpni, kas bija novietots interesantā parkā, kurā bija uzstādītas desmitiem dzelzs govju un to dzinēju, ļoti iespaidīgs skats, un interesanti ka nekas nebija apkrāsots vai salauzts. Slēpni neatradām, bet devāmies tālāk pa walking tour kartes maršrutu uz Dallas city hall, par kuru es varu pateikt tikai to, ka šī ēka bija tik neglīta, ka man pat bija kauns ievietot tās fotogrāfiju ceļojuma bilžu izlasē. Iepirkāmies kādā neiespējami aukstā (kā jau viņi visi) 7-11 veikalā, izskraidījām visus apskatāmos rajonus, nedaudz papriecājāmies par West End, kas bija salīdzinoši baudāms rajons, kontrastā ar izmirušo un visai garlaicīgo Dallasas downtown, nopētijām nesmuko Kenedija memoriālu, un tad jau bijām nonākuši atpakaļ pie stacijas.

Pulkstens labi ja trīs, ko tālāk? Dienas biļete derīga, dodamies uz citu pilsētu, uz Fort Worth.

Fort Worth ir daudz mazāka, pa Mainstreet no viena gala līdz otram ir labi ja divi kilometri, un mājas zemākas, ielas – daudz aktīvākas. Centrā notika kautkāds country-mūzikas koncerts, un ielas bija džipu pārpildītas. Kautkur man ir pat bilde ar ielas malu, pie kuras piestājušies ir tikai un vienīgi SUV tipa auto (nu – džipi). Tas šeit FortWorth, citur tādas parādības nebija tik uzkrītošas.

Man personīgi šīs pilsētas atmosfēra patika daudz labāk un tajā bija sajūtama dzīvība, pretēji Dallasai kur uz ielām satikt cilvēku bija liels brīnums.

Vietu kur paēst šeit sameklēt nu galīgi nav grūti, steiku mājas uz katra stūra ir vismaz divas. Es kā gaļas needājs nemaz nedabūju ciest, jo šeit var dabūt garšīgākās grillētās zivis kādas vien esmu ēdis. Par ēdienu samaksājām 20$ katrs, un lieki minēt, ka ēdiens kā jau parasti te bija milzīgos daudzumos un ar bezmaksas dzērienu papildinājumiem. Tiklīdz kokakolas glāze tuvojas pusei, meitene atnes jaunu. Jauki! Ņemot vērā ierobežoto šķidruma daudzumu ko viens cilvēks spēj uzņemt, nesaprotu kapēc arī pie mums šāda lieta nav ieviesta. Lai gan – droši vien pie mums nāktu ar plastmasas pudelēm, un zem drēbēm iemontētiem plastmasas maisiem. Bēdīgi, bet fakts. Atcerieties tos pašus Lido salātu bārus, kur nerēķinoties ar kuņģa tilpumu, cilvēki pamanījās izviedot dažādas fantastiskas ēdiena konstrukcijas.

Paēdām, sameklējām pāris intereantās vietās novietotus Geocaches, un bija jau laiks dodies mājup.

Būtībā jāsaka, ka Amerikā man patīk tīri labi, bet nezinu vai gribētu tur dzīvot. Iespējams ka filmas mani ir pataisījušas par paranoiķi, bet man tur naktīs ir bail. Ejam cauri suburbijas stila residential rajonam pa nakti (slēpņojot loģiski), tur pie garāžas melnie reperi sēž un sit kārtis. Yo man, you local? Biš atgādināja ainu no jaunā Harold un Kumar, kur basketboliski šķērso ceļu, bet beigās izrādās parasti vietējie kas tikai vēlas nomainīt riepu (tie kas redzējuši to sūdu, sapratīs). Tad – ejam tālāk, aiz muguras piestāj klasiskais policijas auto, nozibina ar bākuguņiem, un aizdomīgi noskatās mums pakaļ. Kazi kur tādi jocīga paskata cilvēki naktī dodas, turklāt runā svešā valodā (drošvien arābi). Protams neko mums nejautāja, bet tāpat paranoja virmo gaisā. Droši vien es par daudz filmas skatos, piedodiet 🙂

YouTube

Darbā man te projekts uztaisīt kautko līdzīgu YouTube, iekšējām vajadzībām. Domājām, domājām – redz, youtube.com tika pārdots googlem par 1650 Miljoniem dolāru, un glabājas uz googles milzīgajām serveru fermām, a mums termiņš uztaisīšanai divas dienas, budžets – standarta alga. Nu nekas, iztikām ar DIY komplektu, un rezultāts ir šāds. Man jau patīk 🙂
Gīkiem: Tas gan nemaz nav tik viegli, video vispirms ir jānoripo no DVD, pēc tam jāsakompresē uz XviD, pēc tam jāiebaro FFMPEG lai sakonvertē uz FLV, tad jāusakonfigurē SWF konteineris, tad jāpiehako WordPress un viens tā plagins, un tad galu galā ar rociņām viss jāsaliek iekšā, t.sk. pašrocīgi taisīti skrīnšoti. Un vajagot vēl tā procesa automatizāciju. Bet … kam šodien viegli 🙂

Kjiinieshi ir diivaini ljaudis

Darbaa paaris dienas ir probleemas ar DDoS uzbrukumiem muusu tiiklam. Nav jau probleema ar aizsardziibu, bet uzbrukumos naak kaadi 20Mbit datu virsuu un paarslogo piesleegumu uz aarzemeem. Tikmeer nav nekaada interneta. Varu te tagad seedeet un nodarboties ar iekraatiem offline darbiem. A tie kjiinieshi labie – vakar uzbrukums paartraucaas. Ienaaca mails: “make support for openvpn and we will give you ddos firewall”. Nu forshi, man gan taads firewalls nav vajadziigs, bet aiz pieklaajiibas uzrakstiiju, ka openvpn mees jau taisaam. Nu – shodien atkal saakaas. Laikam vinji man nenoticeeja.

Spore

Ekvators ir rokas stiepiena attaalumaa, ne taalaak kaa Jeekabpils no Riigas. Dienvidus saule ir tik augstu debesiis, ka nerada eenu. Ja kaadreiz likaas, ka Riigai veicies ar zaljumiem centraa – sheit ir pilseeta dzhunglji. Bijaam lietus mezha rezervaataa. Don’t feed the monkeys. Bijaam Sim Lim Square. Tas ir universaalveikals ar kadiem 5 staaviem, kur katraa ir kaadi 20 tehnikas veikali. Katraa ir viss. Ja likaas ka amerika ir leeta … te viss ir 2x letaaks. Nu gandriz, vajag kauleeties. Fotoaparaats kas riigaa tika no rokas nopirkts pa 250ls te tika nopirkts pa 90ls. Labs fuji aparaats. Daudz kiinieshu un Indieshu. Indieshu rajons ir nenormaala miskaste. Agraak neticeeju. Dziivojam 16tajaa staavaa ar mega skatu uz pilsetu. Eedam pilniigi kreisaas ielu eedniicaas, kur briizhiem paliek slikti pirms ieiet iekshaa. Bet nekas, eksotika 🙂 Tika izmeeginaats milzu krabis kursh pirms eeshanas tika atnests apluukoshanai dziivaa formaa, peec tam jau sagatavots kopaa ar deeliiti un dzelzs aamuru. Garshiigs, bet process keepiigs. Labi ka pats neapaneemu, tikai pagarshoju. Apmaldiijaamies pilseetas nomalee (pati valsts ir taadas riigas izmeeraa) un vairaakas stundas mekleejaam metro. Guleet ap trijiem aizgaaju. Daudz iespaidu, stay tuned.

Kurzeme: Prelude

Shodien darbaa ierados apkrautu riteni – vakaraa 17.58 ir vilciens uz Saldu, kur paliksim pa nakti, un naakamajaa riitaa dosimies uz Papi. Tas ir vakaraa, bet no riita (nu – tagad) esmu darbaa, kur esmu viens pats, jo visi paareejie makshkjeree kompaanijas tusinjaa, un kronis visam ir tas, ka neiet paaris svariigu serveru un nav manos speekos kautko labot. Protams viss sliktais notiek tikai shaados gadiijumos 🙂 Izraadaas ka te ir ariidzan Maartinsh, bet nav Dmitrija, kas buutu serveriem veseliigaak. Velosipeedam jaameegjina nopirkt dubljublekjis, un iespeejams jaasameklee normaals makshkjernieku tipa nazis, jo kaa veloceljotaaji sakot, jo lielaaks nazis, jo saldaaks miegs teltii.

Siikaak par to pashu (Dallas)

Iisi sakot taa. Vispirms nonaacaam londonaa, tur no smukaa hotelja lidz centram pa 9ls aizbraucaam ar vilcienu, pa celjam sabildeejam visu ko (bilzhu vakars pie noras?) ieskaitot battersea power station un visu ko citu. pa londonu tuseejaam kadas stundas 5 vai? Apskatijam visu ko nu vien cilveks tur vienaa vakaraa var apskatiit (liekas visus slavenos rajonus) un izbraukajam visu krustu shkeersu ar metro (mind the gap!). talak devamies uz dallasu, tur ara karstums, a telpaas aukstums. kondicionieri ir visur, pat letakajos takshos. viesnica forsha, milziiga. viss tur apkartnee sastaav no plashaam shosejaam un zemaam plakanaam maajaam kas parasti ir vai nu veikali vai eestuves. normali ar kajam tur iet nav kur, neviens to ari nedara. meginajam pariet pari shosejai uz veikalu, prasija 20 minutes (kamer lidz tiltam tiek) un i to visi par mums njirgaajaas, maaja un taureeja, lai ari gajam pa trotuaaru. neviena kajamgajeja nekur! pat 900ft no veikala lidz veikalam neviens neiet. veikali kaa nu kuri – bet parsvara leeti. sapirkos uz atlaideem krutos brandneimu apgeerbus – levis bikses 9ls piemeram. tur patiesibaa viss ir leets. 600ml kolas pudele ~ 45sant, snikers 30s, par tehniku vispar negribu runaat. tur tadas cenas ka bankrotaa uz visu muuzhu var palikt un tikai tapec ka visu gribas atvest. musejiem tur gandriz vai muitas problemas sanaaca (paveicaas) jo piemeram Eugene somaa bija 3 laptopi, 4-5 raacijas, videokamera, fotoaparats, kaudze ar usb fleshiem un citiem siikumiem un visadas citas mantas 🙂 Laptops taads kaa Uldim – smuks Compaq 14″ wide – 320Ls 🙂 Projektors kas pec parametriem varetu latvija ap 2000LS maksat – 500ls. Utt. Tur tas Fry’s kur iepirkamies – nu tads olimpijas izmeera, bet tikai elektronika. Un viss tik leets! Uhh, tur kaut dziivot tai veikalaa. Nu taa apmeeram. Biju eest vienaa riktiigaa kovboju iestaadee, tur man ari smukaas meitenes nodemonstreeja, pat lika nobildeeties lai butu pieraadijumi maajaas. Un resno tur tiesham nav daudz. Vispar gaaja labi, un atvedaam paris tonnas visaadu mantinju.

Back from the USA

Imigracija nav tik traka, resnu cilveku maz, burgerus visi need, viss tur ir fat free – bet nu steiki un porcijas gan lielas, meitenes IR smukas, cenas paranormali leetas, visam, utt.

Sezonas atklashanas otraa dalja

Patiesiibaa shogad esmu braucis vairak ka divreiz, bet uz darbu otraa. Shodien tads siltaaks laiks no riita, desmit graadu. Ausis gan taapat nosaldeeju. Ar vakardienu saaku nopietnaak izmantot kategorijas rakstiem – tagad bus vieglaak atrast ierakstus kur piemineeti laika apstaaklji, ritenis, vai kautkaadi pasaakumi. Citaadi ej nu tur ar mekleeshanu atrodi kads pagajshgad bija laiks ap shito briidi. Darbaa veicu pedejos organizaacijas darbus pirms doshanaas uz Dallasu, pieregistreejushies jau 131 cilveeks, paredzamas 15 uzstaashanaas divu dienu laikaa. Es esmu apmierinaats, necereeti labi skaitlji. Shodien janodod pakoshanai pedejas mantas un jaasuuta prom. Apmeram taa.