Darba dienas rituāli

Esmu lejā pusdienās. Ēdu savas maizītes. Pusdienās prātā nāk daudz interesantu pārdomu, piemēram, rituāli.
Pie mums nav iespējams uzkāpt uz trešo stāvu tā, lai pa ceļam kādi pretimnākošie trīs cilvēki tev trīs reizes nepateiktu “čau“. Un tad, ejot atpakaļ lejā pēc desmit minūtem, atkal tie paši – trīsreiz “čau”. Tas jau nekas, ka tu ar šo cilvēku jau piecreiz esi šorīt runājis. Čau, tas ir rituāls.

Interesanti, ka pametot ēku, un dodoties uz trīsdesmit metrus attālo stūra veikalu, nekādi čau vairs nenotiek. Pretimnākošie kolēģi tikai pamāj tādu ceturtdaļmājienu, vai arī vienkārši paskatās acīs, apstiprinot tavas eksistences uztveršanu.

Un nonākot vēl tālāk, piemēram, kādā attālā lielveikalā sestdien no rīta, kolēģis visticamāk ignorēs tavu klātbūtni, vai apies ar līkumu.

Čau zonai ir robežas.

Līdzīgs rituāls ir ienākot virtuvē teikt “labu apetīti”, neskatoties uz to vai telpās esošie cilvēki ēd, stāv, runā, vai nedara neko. Patiesībā pat ja telpā esošie cilvēki ēd, novēlēt labu apetīti ir visai riskants gājiens. Galu galā, rituāla sastāvdaļa ir visiem ēdājiem korī atbildēt “paldies”, riskējot aizrīties un turpatu uz vietas nomirt dēļ aizrīšanās. Gadās (pie mums gan pagaidām vēl ne).

No otras puses, labas apetītes rituāls ir apvainojums ēdājam. Cilvēks, kas ienācis virtuvē iespējams pamanīja tavas nabadzīgās, slikti atsildītās pusdienas, un pie sevis padomāja – “To taču nevar normāli ieēst. Kuram var rasties apetīte, ēdot tādu drazu. Jādod mana svētība, un viņam kumosi lejā ies vieglāk! Labu apetīti, kolēģi (un izsaku līdzjūtības).”

Un papildus šim aizvainojumam par tavu pusdienu ne-apetelīgumu, ēdājs sakot “paldies” aizrijas un nomirst (vai arī, kāds lietpratējs administrē Heimliha metodi [1. Sveiciens Sergejam]).

Aptuveni tajā brīdī ienāca kolēģis, un novēlēja “labu apetīti“.