Piezīmes par Dallasu bez sākuma un gala

Kur es biju pazudis? Biju darba lietās aizbraucis uz Dallasu. Šķiet ir laiks nedaudz pastāstīt ar ko es tur īsti nodarbojos.
Pirmkārt jau no visas nedēļas ko es tur pavadīju, sešas dienas es strādāju, un tikai vienu atpūtos. Darba ziņā vadīju trīs dienu klasi datortīklu speciālistiem par MikroTik rūteriem, un pēc tam divu dienu konferenci par to pašu tēmu. Nordarbojos daļēji ar reģistrēšanu, daļēji ar filmēšanu, daļēji ar skraidīšanu apkārt ar mikrafonu rokā. Baigā hektika, kā Vāciešiem patīk teikt. Bildes no darba daļas ir šeit. Pa vakariem vai nu pa taisno gājām gulēt, vai nu gājām paslēpņot pa apkārtni. Amerikā biju jau ceturto reizi, bet lai visur kur es dotos, iezīmējas dažas interesantas lietas, kuras varu pastāstīt. Bildes no atpūtas daļas ir šeit. Šoreiz bilžu ir gaužām maz.

Ar kājām neviens nekur neiet. Vai tas būtu no viena lielveikala uz otru lielveikalu (piem. Spice -> Interjera Centrs) kurus šķir viena automašīnu stāvvieta, vai pat gluži vienkārši pilsētas centrs – ar kājām cilvēki iet tikai galējas nepieciešamības gadījumā, vai tad ja ir laiks paskriet un nodzīt kādu kilogramu mārciņu svara. Visur kur mēs devāmies, uz mums skatījās ar lielām acīm. Viena vāciete, kas piedalījās mūsu pasākumā, stāstija ka bija Dallasā no vilcienu stacijas aizgājusi līdz Kenedija memoriālam, un veikalā pārdevēja nebija spējusi noticēt ka tādu gabalu kāds ir spējīgs mērot ar kājām. Mēs ar Sergeju nostaigājām kādus 15Km vienā dienā.

Kamēr sēnīgākie no maniem kolēģiem izdomāja dienu pavadīt peldbaseina un lielveikala zīmē, mēs izdomājām aizbraukt uz Dallasu, paskatīties uz lielajām mājām. Mūsu hotelis galu galā atradās labu gabalu no pilsētas, salīdzinoši tuvāk lidostai. Līdz vilcienam nekādi legāli ar kājām nav iespējams aiziet, jo gājēju celiņš izbeidzas ļoti negaidīti, un arī tas esošais izskatās tāds simbolisks, gluži vai dekorācija.

Jau iepriekš bijām mērojuši šo aptuveni 1.5km distanci kad kādu citu vakaru slēpņojām, tapēc visai droši kājojām gar ielas malu, līdz mums blakus nepiestāja hoteļa airport shuttle busiņš un tante līdzjūtīgam acīm pa logu jautāja “where are you boys going”? Paņēma mūs un par brīvu aizveda uz staciju, patiesībā shuttle jau mēs varējām no sākta gala braukt, bet nebijām gribējuši gaidīt viņu. Stacijā kārtīgi izslēpņojāmies līdz straumītēm pār pierēm un slapjiem krekliem, jo karstums bija pilnīgi oficiāli laika ziņās 39C, un sadomājām izmantot kolas automātu lai iegādātos kādus dzērienus. Sametām iekšā ļoti smukus divus amerikāņu monētdolārus, tikai lai secinātu ka automāta monētu uztvērējs ir salauzts, un mēs tiko samaksājām tādu kā neoficiālo train-tax. Kā jau konstruktīvie Latvieši, mēs ātri pa-makgaiveriskam uzmeistarojām visādus pildspalvu iekšiņu rīkus lai monētas izķeksētu atpakaļ, bet tas viss neattaisnojās panākumiem. Pēc tam no vilciena logiem novērojām kā šādu nodokli samaksā vēl vairāki citi cilvēki.

Kamēr bumbulējām pa staciju, uzsākās tāds kā neliels Sergeja veiksmes vilnis, kurā viņam vietējie melnādainie tusētāji pajautāja lai viņš šos nofotografē. Nesapratām kapēc tieši viņš un kapēc viņiem tik ļoti gribējās bildēties, bet Sergejam šādi fotografēties gribētāji pēc tam pieteicās vēl vairākas reizes, kopā šķiet četri dažādi, visi fantastiski kolorīti tēli, gaidu bildes! Man turpretim gandrīz sanāca pa muti atrauties no bomža, kuru mēģināju nobildēt bez saskaņošanas. Mērfijs?

Dallasas tīri smukajā Union Station ieradāmies gluži kā senlaiku ceļotāji, jo mūsdienās vilciens, ticot tūristu literatūrai, nemaz nav tik populārs, un visi brauc pa smilšukrāsas padsmitjoslu šosejām.

Interesants fakts, ka lai nokļūtu 35 minūšu braucienā uz Dallasas centru, mums bija jānopērk dienas biļete par 5$, kas pēc tam bija derīga vēl arī tikpat tālā vilcienā uz pretējo pusi. Tik pat cik Latvijā (ja ne lētāk, jo vilcieni Amerikā bez šaubām ir ātrāki), bet vilciens divos stāvos, kondicionēts, ar mīkstiem krēsliem un bezmaksas Wifi internetu. Nemaz nerunāsim tālāk par šo tēmu, labi?

Dallasas apskates tūri sākām ar vilcienā ielādētā Walking tour analīzi, un pēc tam vienkārši devāmies uz tuvāko geocaching slēpni, kas bija novietots interesantā parkā, kurā bija uzstādītas desmitiem dzelzs govju un to dzinēju, ļoti iespaidīgs skats, un interesanti ka nekas nebija apkrāsots vai salauzts. Slēpni neatradām, bet devāmies tālāk pa walking tour kartes maršrutu uz Dallas city hall, par kuru es varu pateikt tikai to, ka šī ēka bija tik neglīta, ka man pat bija kauns ievietot tās fotogrāfiju ceļojuma bilžu izlasē. Iepirkāmies kādā neiespējami aukstā (kā jau viņi visi) 7-11 veikalā, izskraidījām visus apskatāmos rajonus, nedaudz papriecājāmies par West End, kas bija salīdzinoši baudāms rajons, kontrastā ar izmirušo un visai garlaicīgo Dallasas downtown, nopētijām nesmuko Kenedija memoriālu, un tad jau bijām nonākuši atpakaļ pie stacijas.

Pulkstens labi ja trīs, ko tālāk? Dienas biļete derīga, dodamies uz citu pilsētu, uz Fort Worth.

Fort Worth ir daudz mazāka, pa Mainstreet no viena gala līdz otram ir labi ja divi kilometri, un mājas zemākas, ielas – daudz aktīvākas. Centrā notika kautkāds country-mūzikas koncerts, un ielas bija džipu pārpildītas. Kautkur man ir pat bilde ar ielas malu, pie kuras piestājušies ir tikai un vienīgi SUV tipa auto (nu – džipi). Tas šeit FortWorth, citur tādas parādības nebija tik uzkrītošas.

Man personīgi šīs pilsētas atmosfēra patika daudz labāk un tajā bija sajūtama dzīvība, pretēji Dallasai kur uz ielām satikt cilvēku bija liels brīnums.

Vietu kur paēst šeit sameklēt nu galīgi nav grūti, steiku mājas uz katra stūra ir vismaz divas. Es kā gaļas needājs nemaz nedabūju ciest, jo šeit var dabūt garšīgākās grillētās zivis kādas vien esmu ēdis. Par ēdienu samaksājām 20$ katrs, un lieki minēt, ka ēdiens kā jau parasti te bija milzīgos daudzumos un ar bezmaksas dzērienu papildinājumiem. Tiklīdz kokakolas glāze tuvojas pusei, meitene atnes jaunu. Jauki! Ņemot vērā ierobežoto šķidruma daudzumu ko viens cilvēks spēj uzņemt, nesaprotu kapēc arī pie mums šāda lieta nav ieviesta. Lai gan – droši vien pie mums nāktu ar plastmasas pudelēm, un zem drēbēm iemontētiem plastmasas maisiem. Bēdīgi, bet fakts. Atcerieties tos pašus Lido salātu bārus, kur nerēķinoties ar kuņģa tilpumu, cilvēki pamanījās izviedot dažādas fantastiskas ēdiena konstrukcijas.

Paēdām, sameklējām pāris intereantās vietās novietotus Geocaches, un bija jau laiks dodies mājup.

Būtībā jāsaka, ka Amerikā man patīk tīri labi, bet nezinu vai gribētu tur dzīvot. Iespējams ka filmas mani ir pataisījušas par paranoiķi, bet man tur naktīs ir bail. Ejam cauri suburbijas stila residential rajonam pa nakti (slēpņojot loģiski), tur pie garāžas melnie reperi sēž un sit kārtis. Yo man, you local? Biš atgādināja ainu no jaunā Harold un Kumar, kur basketboliski šķērso ceļu, bet beigās izrādās parasti vietējie kas tikai vēlas nomainīt riepu (tie kas redzējuši to sūdu, sapratīs). Tad – ejam tālāk, aiz muguras piestāj klasiskais policijas auto, nozibina ar bākuguņiem, un aizdomīgi noskatās mums pakaļ. Kazi kur tādi jocīga paskata cilvēki naktī dodas, turklāt runā svešā valodā (drošvien arābi). Protams neko mums nejautāja, bet tāpat paranoja virmo gaisā. Droši vien es par daudz filmas skatos, piedodiet 🙂

6 thoughts on “Piezīmes par Dallasu bez sākuma un gala

  1. Paskaties discovery raidījumus, ko veido Ross Kemp (precīzi neatceros, kā uzvārds rakstījās) par ielu bandām, un sapratīsi, ka nemaz tik tālu no patiesības neesi par to paranoju.

  2. Labs apraksts. NR, tev rakstot taads uzbraucieniskais stils :D, ja gluzhi uz sapigaam temaam, kur nesakriit viedoklji to neattiecina, tad ljoti reciigi lasiit. Shajaa rakstaa gan nebija shadu temu.”Lai gan – droši vien pie mums nāktu ar plastmasas pudelēm, un zem drēbēm iemontētiem plastmasas maisiem.” 😀 parsmejos
    “(tie kas redzējuši to sūdu, sapratīs).”- smeejos, bet neatceros konkreto ainu

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *