Maroka 2: Ierodamies

Uz prāmja nekādu pārpratumu nebija. Pastāvēju rindā pie muitas darbinieka, kurš pasēs iesita zīmogu, tad varējām sēsties krēslos un gaidīt krastu. Ārā jau bija tumšs, un prāmi pamatīgi šūpoja, tāpēc vienkārši sēdējām un atpūtāmies pēc garās dienas. Pirms sešdesmit gadiem, šajā pašā vecajā Tandžīras ostā piestāja Jiří Hanzelka un Miroslavs Zikmunds, ceļotāji, kuri ar savu uzticamo Tatra automobīli apceļoja visu pasauli. Viņi par šo vietu rakstīja šādi:

Pirmais kontakts ar Āfriku rada fantastisku iespaidu uz Eiropieti, kurš pirmo reizi apmeklē šo kontinentu. Iespaids ir tiešām fantastisks, neskatoties uz to, ka viņš jau neskaitāmas reizes televīzijā ir redzējis arābu sejas, un ēzeļu garās ausis. Tandžīra ievelk tevi savā virpulī, un liek aizsisties elpai.

–Jiří Hanzelka, Miroslav Zikmund “Afrika”

Un nekas nav mainījies. Arī grāmatā atrodamās fotogrāfijas varētu būt uzņemtas šodien.

Mēs nostumjamies lejā pa prāmja rampu, un nonākam nekurienes vidū. Ir tumšs, priekšā vizuļo pilsētas gaismiņas, un priekšā ir plata iela bez trotuāriem. Kopā ar mums neieradās neviens cits tūrists, tikai arābu izskata cilvēki bez bagāžas. Tie visi dodas vienā virzienā, tāpēc sekojam viņiem. Navigācijas ierīce rāda, ka rezervētā viesnīca ir tepat trīssimt metrus uz priekšu, taču var redzēt, ka pilsēta atrodas tādā kā kalnā, un tai apkārt ir mūris. Taisni uz mūsu mērķi aiziet nav iespējams.

Ielas mala ir netīra un bedraina, brīžiem stumt ratus nav iespējams, taču uzturam pozitīvu garastāvokli, un sekojam pārējiem gar ielas malu, uz vietu, kas izskatās pēc ieejas “Medina” — Tandžīras vecpilsētā.

Neviens mums nepiesienas, nepiedāvā taksometru, mēs tikai stumjamies tālāk, uz turieni, kur plūst visa dzīvība, uz “Bab” — uz vārtiem. Pēkšņi apkārt ir cilvēku jūklis, tokšņi, smaržas, smakas, izkārtnes. Uzreiz saprotam, ka esam nonākuši sīku eju labirintā, kuru nevienā no mūsu kartēm nav bijis iespējams precīzi iezīmēt, tāpēc vadāmies tikai pēc virziena bultas, un arī tā brīžiem pazūd, jo ielas vietām ir labi ja metru šauras. GPS signāls te nav saklausāms. Pamanām valūtas maiņas punktu, piestājam lai samainītu naudu, un pēkšņi ratiem nolūzt ritenis. Vai tiešām uzticamie Ķīnas rati būs beiguši savu ceļojumu karjeru? Taču nē, izdodas riteni uzmontēt atpakaļ, un naudu veiksmīgi samainām.

Ievelkam elpu, un dodamies atpakaļ uz šaurās ieliņas. Viss skrien gar acīm kā kaleidoskopā, pa labi, pa kreisi, nē pa labi, pa kreisi, atkal pa labi, nē strupceļš! Naksnīgā kņada zib gar acīm, nav nekādu lielāku orientieru, jo ieliņas ir tik šauras un līkumotas, ka redzi tikai dažus metrus uz priekšu, beigās pamanu, ka ielām reizēm ir nosaukumu plāksnītes latīņu rakstībā, sāku tām sekot, un pēc desmit minūtēm esam sasnieguši pareizo māju.

Uz durvīm nav neviena uzraksta, ir tikai ēkas numurs, tāpēc kad pēkšņi uzrodas kāds vīrietis, pārjautāju, rādīdams uz durvīm, vai šī ir Dar Rif? “Jā, nāciet iekšā”, laipni atbild saimnieks, un atver senlaicīgās durvis.

Iekšā valda miers. Gluži kā šķērsojot kādu maģisku barjeru, esam nonākuši citā pasaulē. Ir kluss, valda kārtība, uz mums smaida pieklājīgs un ļoti mierīgs cilvēks. “Varbūt vēlaties tēju? Tā ir bezmaksas, jums kā nogurušiem ceļotājiem”. Viesnīca ir tiešām skaista, lai arī ļoti šaura. Laikam nevar iztēloties labāku veidu kā pirmo reizi redzēt Maroku — ārā valdošais Medinas haoss, un te iekšā pilnīgi pretējais miers, un tradicionāli dekorētā māja. Dzeram reibinoši saldo piparmētru tēju, un iepazīstamies ar nepazīstamajiem priekšmetiem vannasistabā. Berberu šampūns, kas izskatās pēc drupināta cementa, Beldi ziepes, kas izskatās pēc gultņu smēres, taču saldeni smaržo pēc olīvēm un eikalipta.

Lēnām pārņem nogurums pēc garās dienas, un liekamies gulēt.

Rītu izbaudām lēnām. Brokastis ir dievīgas un ļoti bagātīgas. Tradicionālā, svaigi ceptā maize, augļi, olīves, mīkstais siers, svaigās sulas, kafija, kruasāni un bulciņas. Viss īpaši mums pasniegts uz jumta terases, ar skatu pār pilsētu. Izklausās, ka esam nakšņojuši kādā karaliskā Šeratonā, taču tas viss ir atrodams vienkāršā tradicionālā Riādas stila hotelī par trīsdemsmit eiro.

small-DSC_6404
small-DSC_6404
small-DSC_6405
small-DSC_6405
small-DSC_6406
small-DSC_6406

Vēlāk noliekam somas pie personāla, un dodamies rīta pastaigā pa pilsētu. No rīta visi vēl guļ, ielas ir patukšas, kas mums dod lielisku iespēju lēnām un bez steigas izpētīt tuvējo labirintu. Uzkāpjam kalnā, un apskatām Kasbu — kādreizējo augstmaņu dzīves vietu, tādu kā mūri iekš mūra, kurā atrodamas dažādas augstmaņu mājas, un mūsdienās muzejs.

Taču saule nedomā mūs gaidīt, un priekšā ir nākamais pārbrauciens. Biju iepriekš dzirdējis, ka Tandžīra nav ļoti interesanta vieta, tāpēc uzreiz jābrauc tālāk — tomēr šī informācija neattaisnojās, Tandžīras Medinā ir savs šarms, droši vien te būtu interesanti uzkavēties arī nedaudz vairāk.

small-DSC_6420
small-DSC_6420
small-DSC_6430
small-DSC_6430
small-DSC_6431
small-DSC_6431
small-DSC_6436
small-DSC_6436

Paņēmuši somas, dodamies uz autoostas pusi. Kā izrādās, agrākā autoosta pie Medinas ir nojaukta, un jaunā atrodas divus kilometrus tālāk. Visai ilgi maldāmies pa medinu [1. šeit un turpmāk, medina Marokā ir ar mūri atdalītā vecpilsēta, kurās pārsvarā uzturējāmies]. Labirinti dienas gaismā nebija kļuvuši skaidrāki, un ja kartē nav atzīmēti vārti, nav skaidrs kurā vietā tiek ārpus sienas. Beigās kaut kā tiekam ārā, un uzņemam kursu uz lielo ielu. Interesanti, ka Tandžīra ir viena no retajām vietām turpmākajā ceļojumā, kurā mums nepiesējās milzīgi daudzumi pakalpojumu piedāvātāju, un t.s. gidu.

Nogājuši nelielu attālumu, nolēmām, ka varbūt pirmajai dienai varētu arī paņemt taksi līdz autobusam. Tie te garlaikojās visās malās, un galu galā šādā valstī takstometrs arī varētu nebūt pārāk dārgs. Taksis, kuru ieraudzījām pirmo, bija vecs un apdauzīgs Mercedes modelis blāvā smilšu krāsā. Sarunājām cenu, un krāvāmies iekšā. Sēdekļi plati un ar atsperēm, logi vaļā, piesprādzēties nav paredzēts — mūsu pirmā pieredze uz Marokas ielām. Vadītājs bija ļoti runīgs, centās mums iegalvot, ka autoosta ir ļoti tālu, un tāpēc nekādas kaulēšanās par cenu nebūs. Tās protams ir muļķības, turklāt viņa nekaunība tur pat neapstājās. Tālāk sāka mums stāstīt, ka autobusi ir visai dārgi, un viņš pats mūs varot aizvest vienalga kur sirds kāro, arī uz pilsētu kur devāmies. No cimdu nodalījuma (es gan nesaprotu kā lai Marokā, kur ziema ir tikai kalnu virsotnēs, sauc šo vietu? Varbūt tomēr “bardaciņš”?) izvilka uz rakstāmmašīnas sastādītu, viņa vārdiem “oficiālo” cenu lapu, un sāka mums stāstīt, ka uz Chefchaouen biļete maksāšot 700 dirhamus. Neesmu pirmo reizi ar pīpi uz jumta, tāpēc pasmaidīju, un liku opim nomierināties, jo neskatoties uz viņa pasaku pārliecinošo toni, negrasījāmies tikt apkrāpti jau pirmajā dienā. Kāpām vien ārā un devāmies uz autobusu.

Stacijā valdīja vājprātīgs troksnis, haoss, un netīrība. Katrs trešais pilnā balsī kliedza savas kompānijas piedāvātos braucienu maršrutus, nebeidzami tos atkārtojos, un cenšoties pārkliegt citus. Mrakaš, Mrakaš, Mrakaš, Mrakaš, Fez, Fez, Fez, Fez, Fez!

Noskatīju CTM lodziņu, un iestājos rindā. Autobusam jāiziet pēc mazāk kā stundas, taču darbinieka aiz lodziņa nebija. Lodziņu te bija ļoti daudz. Aiz katra kā tādā mazā kioskā sēdēja kāds cilvēks, un ārā bija viņa kliedzošais pārstāvis. CTM ir valsts autobusu kompānija, un skaitās viena no uzticamākajām. Tāpēc ignorēju kliedzējus, un stāvēju rindā. Pēc kāda laika pārstāvis ieradās. Izstāvēju rindu un secināju to pašu, par ko man jau bija aizdomas – taksists par autobusu cenu bija samelojis vairāk kā desmit reizes.

Brauciens bija ļoti ilgs un grūts. Tas sākās ar autobusa līkumošanu pa pilsētu, meklējot neizprotamas nozīmes biļešu kontrolierus, kuri ik pa brīdim iekāpa, pārbaudīja biļetes, tad izkāpa. Iespējams šeit ir kaut kāds nelegālo biļešu bizness, kuru viņi tādā veidā cenšas apkarot.
Kad beidzot izkustējāmies prom no pilsētas, skatam pavērsās fantastisks skats — katrs brīvais zemes pleķītis vairāku kilometru garumā bija nosēts ar celofāna maisiņiem un citiem atkritumiem. Jau pati “jaunā” pilsētas daļa bija atstājusi ne pārāk tīras vietas iespaidu, tad šie skati bija apbrīnojami. Par laimi, jo ilgāk mēs braucām, jo tālāk no civilizācijas bijām, un mazāk atkritumu redzējām.

Braucām arvien augstāk un augstāk Rif kalnos, ceļš bija lēns, sēdekļos bija šauri, un caur aizskariem dedzināja karstā saule. Beidzot bijām nonākuši tālāk no pilsētām, un skati sāka kļūt arvien plašāki. Simtiem līkumu un neskaitāmu augšu un leju, braucām tikai tālāk un tālāk kalnos.

Chefchaouen, jeb kā mēs to saucām, zilā pilsēta, parastajiem cilvēkiem ir nesens atklājums. Vēl divdesmitā gadsimta pašā sākumā, šeit neielaida tos, kas nav musulmaņi, un pilsēta savas atrašanās vietas dēļ bija palikusi relatīvi nepamanīta.

Svelme iesitās sejā. Bijām ieradušies. Nekurienes vidū, nomaļā vietā, pēc kartes spriežot, patālu no centra, lai arī pilsēta ir ļoti maza. Kā jau visas Marokas pilsētas, tā sastāv no divām pusēm – mūsdienu pilsētas, un medina vecpilsētas tās sirdī. Turpat autobusu stacijā iegādājāmies biļetes nākamajai dienai uz Fezu, un secinājām, ka autobusa brauciens ilgs piecas stundas. Labi, ka biļetes pirkām laicīgi, un varējām pielāgot plānus šim apstāklim. Tālāk atlika doties izpētīt, kur īsti bijām nonākuši.

Par pilsētu gan nosaukt šo vietu nevar, jo no attālā nostūra līdz medinas centrālajai ieejai tāpat ir mazāk par kilometru. Tāpēc neskatoties uz citiem, kas sakāpa taksometros, devāmies uz centru ar kājām.

Tas ar ko nebiju rēķinājies, bija kalns. Tas bija tik vājprātīgi stāvs, ka ratus stūmu atspēries, sasvīdušajām pēdām slīdot sandalēs. Stāvums šeit bija lielāks kā Siguldas-Turaidas posma stāvākajā vietā. Uz mums ar interesi lūkojās dažādi garlaikoti vietējie, kamēr mēs turpinājām cīnīties, un stūmāmies soli pa solim uz priekšu.

Sviedru lāsēm ritot pār seju, beidzot biju sasniedzis stāvās ielas galu, un varēju apstāties. Tik dīvaini, ka šādu kalna stāvumu nav iespējams iemūžināt nekādā veidā.

Vecpilsētas ieejas vārti ir pavisam necili, pelēki, un paslēpušies. Tie pat nav vārti, jo tiem nevar iziet cauri taisnā veidā. Tajos ieiet, pagriežas pa kreisi, un iziet tiem cauri pa sānu eju. Mēs pat tos nepamanījām, ejot tiem garām. Tikai pēc cilvēku straumes var saprast, ka šeit kaut kas ir. Vārtus apsēduši dažādi tirgotāji, kuriem jāspraucas cauri, līdz nonāc iekšā mazajā pilsētiņā. Šī medina ir pavisam citāda. Lielākā daļa māju un ielu ir krāsotas gaiši zilā krāsā, ēkas ir zemākas un neregulārāku formu. Pilsēta ir daudz tīrāka un vieglāk saprotama pēc izkārtojuma. Mūsdienās gan šī vieta ir tūristu apsēsta, lai arī bijām šeit nonākuši ārpus tūristu sezonas, tāpēc par to galvenokārt liecināja daudzās kafejnīcas un hoteļu izkārtnes.

Pamanījām uz sienas uzlīmētu mūsu hoteļa nosaukumu, un tālāk sekojām šīm norādēm.

Braukt uz šejieni, un šeit nakšņot, bijām nolēmuši tikai iepriekšējā vakarā. Sākotnējais plāns bija tikai piestāt pa ceļam uz Fez, taču pamatoti sāku bažīties par ceļa ilgumu, un kā tagad redzējām, nebija iespējams no šejienes tajā pašā dienā vēl kur doties. Hoteli izvēlējos un rezervēju tikai iepriekšējā vakarā, un pēc internetā lasītā, tam bija jābūt labākajam, ko šajā vietā vien ir iespējams atrast. Vērtējums bija pasakaini augsts, un turklāt no ļoti liela skaita apmeklētāju. Tas solīja tradicionālu Riādu ar pasakainu interjeru un laipnu apkalpošanu.

Tāpēc liels bija mūsu šoks, kad pārkarsušus, ceļa nomocītus, un sasvīdušus, mūs pie ieejas sagaidīja samiegojies, izpūris Īrs ar zelta zobu, kurš sasveicināšanās vietā izmeta sekojošo “Es jums teikšu godīgi. Es ienīstu bērnus. Tie visur skrien, taisa troksni, un ir sajūta, ka viņi ir visur”.

Reizēm hosteļu tipa viesnīcās ir informācija, ka mazus bērnus neuzņem, taču šoreiz tā nebija. Nedaudz šokā par šādu viesmīlību, gandrīz sākām doties prom, jo šeit hoteļu noteikti netrūkst, taču īpašnieks kaut kā tāpat aicināja vien iekšā, un lika nosolīt, ka Olivers netaisīs troksni, un nedemolēs ēku.

No vienas puses, viesnīca bija jauka. Tā bija perfekti izremontēta, vai pat gribētos teikt, pārāk perfekti. Tajā bija kas mākslīgs, varēja nojaust centienus atdarināt Marokas interjeru, taču tajā pietrūka kaut kāda autentiskuma. Fonā skanēja Coldplay, un kopistabā trokšņoja bariņš balto tūristu. Nesaprotu kā pie šādas atmosfēras mūsu bērns spētu radīt lielāku troksni.

Marokā, tāpat kā visos citos ceļojumos, mēs meklējam patieso valsti. Mēs ēdam vietējo ēdienu, dzeram vietējo dzērienu, un cenšamies redzēt valsts esenci.

Neapmierināts īrs un Coldplay noteikti nebija mūsu plānos.

Taču reizēm tā gadās, nākas šīs dienas paciest. Cerībā, ka pilsētā būs interesantāk, devāmies to izpētīt. Paēdām savas pirmās īstās Marokas pusdienas – kuskusu ar dārzeņiem, un dārzeņu tadžīnu. Tadžīna ir gan ēdiena nosaukums, gan arī tas, kurā šo ēdienu gatavo — īpašs māla trauks, apgāztas piltuves formā, kurā ar mazu ūdens daudzumu ir iespējams ēdienu gatavot, to sautējot. Šis ir primārais ēdiena veids Marokā, un jebkura ēdienkarte sastāvēs lielākoties no ēdieniem, gatavotiem tieši tadžīnā.

Chefchauoen tiešām ir skaista. Šeit netrūkst pastkartīšu vērtu foto iespēju. Līkločainie labirinti, skaisti tērptie cilvēki, saulriets no kasbas torņa, ar mošeju fonā.

Taču sāku sajust gaisā ko īpašu. Tie bija cilvēki. Tiem trūka smaidu. Mātes uz mums skatījās aizdomīgi, tirgotāji runāja vēsi, dārzeņu pārdevēja man uzkliedza, jo esot viņu fotografējis, lai arī fotografēju es ko citu. Es ceru, ka tā nebija agrā rīta negatīvā pieredze, kas sāka deformēt mūsu skatījumu uz apkārtējo vidi, taču diemžēl šeit tas neapstājās. Ik pa brīdim sajutām, ka šī sajūta mums seko, un redzam to ik uz stūra. Te trūka sirsnības. Mēs redzējām aizdomas, neuzticību, un vēlmi uz mums nopelnīt.

Es vienmēr cenšos ceļojumos saskatīt to labāko. Ja reizēm uz vietas es neesmu tik optimistisks, mājās pārdomājot un visu atceroties, es izceļu to labāko un gaišāko. Es ļoti būtu gribējis, lai tā arī būtu šoreiz, taču jau šeit, Chefchauoen, skaistajā zilajā pilsētā, es sajutu ko atšķirīgu. Tie nebija draudi vai bailes. Nebija sajūtas, ka kāds te varētu uzbrukt vai aplaupīt. Tā vienkārši bija atturība, neuzticība un viesmīlības trūkums.

No rīta, vēlreiz izstaigājām skaisto pilsētu, un devāmies paēst brokastis kādā kafejnīcā. Ēdot, pie mums pienāca kāds pavecs vīrs, ar tamburīnam līdzīgu mūzikas instumentu. Bijām viņu jau redzējuši vakar vakarā, taču šoreiz, tukšajā rītā, viņš nāca tieši pie mums. Viņš sāka spēlēt savu sitamo, un prasīja naudu. Es nolēmu viņam iedot kādas monētas, un apmaiņā palūdzu atļauju viņu nofotografēt. Bet tā vietā, lai dotu man šo atļauju, viņš atbildēja, ka fotografēšana maksājot vairāk. Šajā brīdī es sāku saprast, ka iepriekšējās dienas sajūtas nebija tikai māns, un cilvēku attieksme tāda vienkārši ir.

Nosūtijām paskartes draugiem un radiem, un devāmies tālāk. Cauri kalniem, piecas stundas mēs līkumojot vērojām ārpuszemes fantastiskos skatus, un nepārtraukti mainīgo dabu, līdz ieradāmies vienā no pasaulē labāk saglabātajām viduslaiku pilsētām, Fezā.

small-DSC_6439
small-DSC_6439
Tadžīnas dārzeņi
Tadžīnas dārzeņi
small-DSC_6445
small-DSC_6445
small-DSC_6446
small-DSC_6446
small-DSC_6447
small-DSC_6447
small-DSC_6448
small-DSC_6448
small-DSC_6451
small-DSC_6451
small-DSC_6452
small-DSC_6452
small-DSC_6460
small-DSC_6460
small-DSC_6464
small-DSC_6464
small-DSC_6467
small-DSC_6467
small-DSC_6468
small-DSC_6468
small-DSC_6474
small-DSC_6474
small-DSC_6479
small-DSC_6479
small-DSC_6480
small-DSC_6480
small-DSC_6481
small-DSC_6481
small-DSC_6482
small-DSC_6482
small-DSC_6484
small-DSC_6484
small-DSC_6485
small-DSC_6485
small-DSC_6486
small-DSC_6486
small-DSC_6487
small-DSC_6487
small-DSC_6490
small-DSC_6490
small-DSC_6493
small-DSC_6493
Par šo bildi tiku nolamāts, lai arī biju iedevis naudu
Par šo bildi tiku nolamāts, lai arī biju iedevis naudu
small-DSC_6498
small-DSC_6498
small-DSC_6503
small-DSC_6503
small-DSC_6504
small-DSC_6504
Medina vārti
Medina vārti

16 thoughts on “Maroka 2: Ierodamies

  1. Kā jau parasti pēc jūsu ceļojumiem – superīgas bildes! Un apraksts arī. Es tā prātoju, nez kāpēc viņiem tik daudz lieto zilo krāsu? Mušu atbaidīšanai? 🙂

  2. Pēc bildēm jau izskatās ļoti skaisti. Norai par apģērbu neviens nepiesējās, no sērijas: ka jābūt aizsegtam visam, kas iespējams (varbūt tāpēc tie skatieni)? Man tālākajā ĶĪnā (no sērijas Funfang un vietās, kur eiropiešu rases nav) – tie skatieni traucēja – bija neomolīgi, tāpēc cenšos iztēloties kā ir Marokā.Par maisiņu problēmu, atceros kādu bildi no Kairas, kur bija diezgan labs lauks suburbijā plīvojošiem maisiem, tāpēc par šo tēmu diezgan bieži strīdos ar cilvēkiem, kuri saka, ka bioplastmasas maisus pirkt ir no sērijas: priekš lohiem maksāt dubultā.
    Padarbojoties talkās redzu kā arī mums LV tā sāk kļūt par problēmu.
    Gaidu turpinājumu.

  3. Lieliskas bildes un teicams apraksts! Gaidīšu turpinājumu. Jāpiekrīt, ka gribas atgriezties uz tām vietām un valstīm, kur ir sajūta, ka esi gaidīts un neesi tikai “staigājošs ATM”. Man tā pašreiz ir Nepāla.

    1. He, paldies, bet te atkal iederas vecais joks ar viesībām un namamāti, kurai uzdots jautājums, “paldies, garšīgs ēdiens, kādas pannas lietojāt?” 🙂
      Nekādus filtrus, Nikon D7000.

  4. Kādu lēcu liec savam D7000?
    P.S. Kas tie par “slavenajiem” ratiem? Visu laiku man vizualizējas, ka stumjiet Rimi iepirkuma ratiņus 😀

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *