Japāna 6: Nara un Osaka

Mūsu vilcienu abonenta kartes termiņš bija beidzies, taču vēl vienu dienu pēc termiņa beigām nelietīgi izmantojām japāņu uzticību, un izbraukājām biļetes nepērkot. Vienkārši ieejot stacijā, parasti pietiek ar abonenta pavicināšanu, un jau tiec ielaists – saturu neviens nelasa. Tālākas dienas gan to vairs nemēģinājām, jo diez vai izdotos kontrolieri pārliecināt ar argumentu “kā, tiešām šodien nav divdesmitais?!”
Brauciens uz Naras pilsētu nav tāls, tikai pusstunda ar vilcienu no netālu esošās stacijas un esam klāt. Šajā pilsētā retais paliek nakšņot, jo tā ir tipisks dienas izbrauciens Kyoto paliekošajiem, taču mūsu ceļš tālāk ies uz Osaku, un Nara ir pa ceļam. Un labi ka tā, hotelis, kas atrodas pavisam netālu no stacijas, ir vienkārši lielisks. Esam atpakaļ sliedēs un rezervācija ir bijusi veiksmīga. Darbiniece, kas mūs uzņem ir sirsnīguma kalngals, un visa iestāde kopumā ir izcili mājīga, tīra un organizēta, turklāt ļoti lēta. Tā kā ir vēl rīts, un reģistrācija ir tikai no trijiem, noliekam tur somas, uzklausam visādus padomus pilsētas apskatei, un dodamies pastaigā. Pilsēta vēl guļ, jo pēc depresīvā Kyoto hoteļa pēdējās nakts, momentā devāmies uz Nara jau pašā rītā. Tūristu iela ir netālu, un tur redzam atkal jau nedaudz atšķirīgus un interesantus veikaliņus – šoreiz te ir visai daudz kaligrāfijas piederumu veikalu. Tiesa, diez vai tādi interesētu tūristus.

Laiks ir visai vējains, un tāpēc pavēss, lai arī spilgti spīd saule un kopumā izjūtas ir labas. Pastaigājāmies gar vienu no tuvējiem tempļiem, daļai no kura gan diemžēl virsū uzbūvēta “balta kaste” lai veiktu remontus, apskatījām piecstāvu pagodu, un tad satikām briežus.

Jā, Narā izrādās ir milzīgs daudzums brīvi staigājošu briežu. Tie pārvietojas pa ielām, parkiem, un mēģina izdiedelēt ēdienu. Paskaties pa labi – trīs brieži ošņā kabatas, paskaties pa kreisi – briedis no ratiem jau izēdis pilsētas karti, knapi izrāvu trešdaļu tam no mutes. Paskaties atkal pa labi – brieži ēd Olivera segu no ratiem. Ja ņem vērā pārsvarā remonta stāvoklī esošos tempļus, brieži šķiet ir galvenā atrakcija relaksētajā un mierīgajā Nara pilsētā. Nora un Olivers vēl nopirka speciālos briežu barojamos cepumus, un tad vispār bija jautrība pēc pilnas programmas.

Netālajā parkā ir diezgan atklāts lauks, un tajā risinās kāds pasākums. Vējš pieņemās spēkā, un pasākuma skatuvi ik pa brīdim apgāž. Visur izvietotas visādas būdiņas kur kaut ko stāsta un rāda, vietām pārdod preces, ēdienus. Beigās secinam, ka tas ir kaut kāds Eko pasākums, jo visur reklamē vai nu enerģijas taupīšanu, vai gaļas neēšanu vai ziedojumus āfrikas bērniem.

Apskatām arī nākamo nozīmīgo Nikko templi, tad dodamies atpakaļ uz tūristu ielu ēdiena meklējumos, kamēr Olivers ratos jau paspējis aizmigt. Tālākā diena paiet pastaigājoties un vakarpusē apmeklējot pārtikas lielveikalu, lai iepirktu visādus našķus suvenīriem.

Tomēr jau ir ceļojums ir jau gandrīz galā, kājās ir pamatīgs nogurums, un konstantā tempļu apskatīšana arī ir visai apnikusi. Koncentrējamies uz ikdienas izbaudīšanu, interesantajiem veikaliem un sadzīves “apskates objektiem”. Viesu namā ir ļoti jauki, ēdam tur pašu gatavotas vakariņas, skatamies tur pieejamos komiksus, Olivers tēlo, ka spēlē šahu un visādi atpūšamies.

Nākamajā rītā pametam viesu namu, un dodamies uz otru dzelzceļa staciju. Interesanti, ka Japānā dzelzceļi mēdz būt gan valsts, gan privātie. Privātajiem ir pat savas sliedes, kas nereti iet blakus otrām. Diezgan neefektīvs vietas izmantojums mazajā valstī, kur parasti izmanto katru pēdējo centimetru zemes. Šajā situācijā Japan Railways līnija bija efektīvākais veids kā no Kyoto nokļūt Nara, bet uz Osaku braukšanai izteikti izdevīgāka ir Kinetsu līnija. Tūristi parasti ar privātajām līnijām nebrauc, jo uz tām neattiecas Japan Railways abonenta biļete. Tādu līniju gan nav daudz. Mums abonents ir beidzies, tāpēc braucam ar to, kas iet ātrāk, un ierodas tuvāk hotelim (par dzelzceļa stacijas katrai līnijai ir citas).

Osaka pārsteidz ar lielām mājām un platām ielām. Viesnīca ir pašā notikumu centrā, un izrādās ir jau pārbaudītā J-Hoppers hosteļa filiāle, kas nozīmē lielisku kvalitāti, attieksmi un draudzīgiem darbiniekiem. Atrodamies netālu no must-see Dotonbori rajona. Cik saprotu, pašā Osakā īsti ko apskatīt nav un primārie braucēju mērķi ir izklaides centri un atrakciju parki.

Bet nav tā, ka Osakā nebūtu interesanti – tieši pretēji. Šī pilsēta ir kārtējā atšķirīgā vide, kas pavisam jauns, ar savām odziņām. Te ir jūtama jauniešu kultūra, un dzīve kūsā. Dotonbori ir tāds kā iepirkšanās un ēstuvju rajons, kas ir burtiski cilvēku pārblīvēts un dažādu neona gaismu izgaismots. Neona gaismas ir jūtami pavecas, tāpēc ir kaut kāda neliela septiņdesmito sajūta, atgādina kādas filmas.

Tā arī nolikām somas foršajā hostelī, un devāmies iepazīt rajonu. Ļoti daudz cilvēku, un arī daudz jauniešu. Neredzējām gan nekādu ekstrēmi tērptos vai frizētos jauniešus, kādi ir manīti internetā bildēs. Starp citu arī Tokijā bijām vairākos “pareizajos” rajonos, bet nekādas ekstrēmās modes un frizūras īpaši nemanījām. Salīdzinot piemēram ar skandināvijas galvaspilsētām, Japānā nemanījām visādus “delinquant” tīņus, t.i. klaiņojošus, ekstrēmi noskaņotus, kaut kā agresīvi noskaņotus vai tamlīdzīgi. Visa ceļojuma laikā Japāna sevi pilnībā attaisnoja kā viena no drošākajām valstīm pasaulē, jo visās dienas stundās, lai kurā sānieliņā mēs nebūtu ieklīduši, vienmēr bija droši un mierīgi.

Osakā laiku pavadījām galvenokārt staigājot pa miljoniem veikaliņu, spēļu zāļu un tirdziņu. Bijām interesantā rajonā, kur ir tāds kā tirgus, kur tirgo restorāniem vajadzīgās preces. Visādas plastmasas ēdienu imitācijas skatlogiem un pannas.

Lai arī cilvēku Osakas Dotonbori rajonā ir ļoti daudz, kā redzams vienā no bildēm, Japānā, un arī šeit, neviens tev virsū negrūdīsies. Mistiskā kārtā tu vari iet pa tādu pūli, un vienkārši neviens tev nepieskarsies.

Aprakstam nu ir pienācis gals. Ja jums ir jautājumi par mūsu redzēto un piedzīvoto Japānā, dodiet ziņu komentāros. Ja jautājumu būs daudz, taps kāds papildus raksts ar praktisko informāciju.

Godīgi sakot, es nezinu cik daudz cilvēku lasīs šo priekšpēdējo ceļojuma apraksta teikumu, jo pārsvarā rakstu tieši sev. Tāpēc nedaudz nožēloju, ka ceļojuma laikā sarakstītie apraksti ir tik īsi, un visticamāk tos papildināšu ar detalizētāku notikumu aprakstu (un paldies ka izlasījāt, ceru, ka noderēs!)

small-DSC_1833
small-DSC_1833
small-DSC_1854
small-DSC_1854
Briežu Narā ir daudz
Briežu Narā ir daudz
small-DSC_1875
small-DSC_1875
Om nom nom, karte
Om nom nom, karte
Izskatās, ka autobusu pienākšanas laika indikatori te jau ir pārdesmit gadus
Izskatās, ka autobusu pienākšanas laika indikatori te jau ir pārdesmit gadus
small-DSC_1944
small-DSC_1944
small-DSC_1952
small-DSC_1952
Foršais Nara viesunams
Foršais Nara viesunams
Pirmais skats uz Osaku
Pirmais skats uz Osaku
Dotonbori iela
Dotonbori iela
Lielākais Japānas anime veikals
Lielākais Japānas anime veikals
Šādu mantiņu tur bija daudz
Šādu mantiņu tur bija daudz
small-DSC_1983
small-DSC_1983
small-DSC_1988
small-DSC_1988
Slavens skats uz Dotonbori ielas lielajiem animētajiem izkārtņu dzīvniekiem
Slavens skats uz Dotonbori ielas lielajiem animētajiem izkārtņu dzīvniekiem
Starbucks relaksēšanās
Starbucks relaksēšanās
small-DSC_2010
small-DSC_2010
Nazis šajā veikalā no 100Ls
Nazis šajā veikalā no 100Ls
small-DSC_2035
small-DSC_2035
Zeķu veikalu paradīze. Arī vīriešiem fenomenāla izvēle
Zeķu veikalu paradīze. Arī vīriešiem fenomenāla izvēle
small-DSC_2053
small-DSC_2053
Osaka
Osaka
Cilvēku netrūkst, bet nekādas grūstīšanās
Cilvēku netrūkst, bet nekādas grūstīšanās
small-DSC_2067
small-DSC_2067
small-DSC_2098
small-DSC_2098
small-DSC_2112
small-DSC_2112
small-DSC_2119
small-DSC_2119

Japāna 5: Kyoto

Iespējams tieši mana nosliece uz padziļinātu izpēti pirkumu jautājumos palīdz man labi izplānot ceļojumus. Varbūt es savos iepriekšējos pieņēmumos esmu kļūdijies, un tieši man ir talants uz ceļojumu izplānošanu? Nekad nav nācies nakšņot t.s. zaņķī [1. vismaz tad, kad iepriekš esmu ko rezervējis. Ceļojumos, kur braucam “uz dullo” ir nācies nakšņot zaņķos, kad nav bijis vairs laika meklēt] vai aizbraukt uz vietu, kur “viss ir slikti”. Taču neskatoties uz to, katrā garākajā ceļojumā pienāk diena, kad uznāk depresija un viss aiziet šķērsām.
Labi, ka šoreiz tas notika ceļojuma beigās, un nesamaitāja atlikušo braucienu.

Bet sākumā es gribu pastāstīt par vilcieniem. Man vienmēr ir patikusi braukšana ar vilcienu. Tajos es nejūtos tik iespiests kā autobusos, tie brauc stabili un nekratās, tajos ir iespējams pastaigāties, un arī skati pa logu parasti ir daudz interesantāki nekā no šosejām. Šobrīd ir paveicies tā, ka jau divas reizes esam braukuši pasaules ātrākajā vilcienā uz doto brīdi. Pirms diviem gadiem tas bija Ķīnā, kur mans GPS reģistrēja ātrumu 350Km/h, kas izrādās uz to brīdi bija ātrākais pasažieru pārvadāšanai domātais ātrums vilcienā. Dažus mēnešus pēc mūsu atgriešanās mājās, Ķīna notika kāds negadījums, valdība samazināja atļauto vilcienu ātrumu, un šobrīd tie kursē tikai uz 300Km/h. Šajā braucienā nejauši nācās braukt ar jauno, šī gada marta beigās atklāto, E5 klases Shinkansen vilcienu, kurā mans GPS reģistrēja 325Km/h ātrumu, kas šobrīd arī ir pasaulē ātrākais pasažieru pārvadāšanai domātais vilciens [2. ātrākais eiropas vilciens kursē no Strasbūras uz Parīzi, un ir spējīgs braukt 310-320Km/h, neesmu tajā braucis, tāpēc nezinu cik ilgi, un vai tiešām šo ātrumu sasniedz].

Vilcieni Japānā ir lieliski organizēti. Pat ja nav abonentu biļetes, kas ļauj vienkārši kāpt iekšā jebkurā nerezervēto vietu vagonā, biļešu iegāde ir vienkārša un ērta. Var pieiet pie kases lodziņa, pateikt, ka vēlies rezervēt biļetes uz 200Km attālumā esošu pilsētu, un meitene izrēķinās izdevīgākās pārsēšanās vietas lai ceļojums būtu pēc iespējas ātrs un vienkāršs. Iedos biļetes ar ierakstītām sēdvietām, vagonu numuriem, laikiem, peroniem, visu pastāstīs un parādīs kur jāiet, kas jādara. Visiem tablo ir teksti angļu valodā, tajos rakstītas pieturas kur vilciens pieturēs, cik ātrs tas ir utt. Visur ir norādes uz pareizo galamērķi, ja stacija ir liela. Viss ir krāsu kodēts un kaut ko sajaukt ir teju vai neiespējami. Kad bijām Nikko pilsētā, nākamā naktsmītne bija Matsumoto. Iepriekš plānojot, biju sabijies, ka tāds pārbauciens ar vismaz trim pārsēšanās reizēm būs īstens murgs, bet beigās viss bija ļoti vienkārši. Ja iepriekš gribas precīzāk visu saplānot, ir lieliska lapa Hyperedia, kur ievada pilsētu nosaukumus, un viss tiek izplānots.

Piemēram šādi:

Screen Shot 2013-04-26 at 9.51.20 AM
Screen Shot 2013-04-26 at 9.51.20 AM

Tātad iekāpām iepriekš rezervētajā vilcienā no Kanazawa uz Kyoto, un divas stundas vēlāk bijām ieradušies. Bija jau satumsis, un nekur staigāt negribējām, devāmies pa taisno uz naktsmītni.

Kā jau iepriekš rakstīju, šajā braucienā bijām palikuši pārsvarā hosteļos un viesu namos, taču Kyoto bija plānotas divas naktis AirBnB dzīvoklī. Japānā nav daudz AirBnB piedāvājumu, un tie, kas ir, ir tikai vienai istabai, nevis dzīvoklim. Šīs vietas apraksts bija vilinošs, solīja nakti tradicionālā 100 gadus vecā mājā, kurā dzīvo akls mūks, un viss notiek baigi tradicionāli.

Bija sarunāts, ka ierodoties Kyoto, mēs no kādā hotelī esoša monētu telefona piezvanīsim Tomo, un tad dosimies uz viņa netālu esošo dzīvokli, kur mūs ar auto aizvedīs uz “tradicionālo māju”. Tomo tiek sazvanīts, dodamies turp, vietu atrodam ātri. Tomo ir tāds apaļīgs pusmūža vīrietis šaurām actiņām. Īsti viņa emocijas saprast nevar, ir tāda sajūta, ka viņš īsti nepriecājas mūs satikt, bet varbūt tā tikai liekas. Viņš gan uzvedas draudzīgi, uz papīra mums uzzīmē kur tuvumā var aiziet paēst, kamēr viņa draugs ar auto atbrauks mums pakaļ. Izrādās jāgaida vismaz pusotru stundu, tāpēc ir laiks. Iedod pat mums mobilā telefona aparātu no kura mēs viņu varēsim sazvanīt, ja vajadzīgs. Dodamies paēst un pastaigāties. Ir jau vēls, Oliveram nāk virsū niķis, beigās viņš mūs nedaudz izved no pacietības un garastāvoklis nemaz neuzlabojas, jo papildus ir kaut kāda nelāga priekšnojauta par šo Tomo.

Atbrauc Tomo draugs Pauls (kurš gan ir Japānis). Šis džeks ir ļoti draudzīgs, un visai labi parunājamies braucot viņa mašīnā. Brauciens ir garš, un jau saprotu, ka māja nemaz nav Kyoto. Ierodamies, Tomo mums nav atbraucis līdzi, jo ieradīsies kaut kad vēlāk. Mājā neviena nav, Pauls knapi meklē kā attaisīt durvis, un nevar atrast gaismas slēdžus. Māja neizskatās diez ko labi, principā kaut kas līdzīgs pielāpītam graustam. Ir visai liela atšķirība starp senu tradicionālo māju, un starp vienkārši vecu māju. Beigās durvis tā arī neizdodas atslēgt, mūs ielaiž pa citām durvīm, un uz savu “istabu” dodamies caur vairākām citām. Istaba ir kaut kas līdzīgs vietai lielā sienas skapī, durvju nav, ir tikai aizskariņš uz virtuvi, kurā valda pamatīgs bardaks un netīrība. Mājā grīdu nav, ir blietēta zeme (klons). Nedaudz kritiski paskatoties, es pat teiktu, ka to visu var raksturot ar vārdu “bomžatņkiks”.

Tomo tā arī nesagaidam, ejam gulēt jo ir vēls un nāk miegs. Naktī visa būve kratās un līgojās vējā, visu laiku kaut kas čīkst un krakšķ. Griestu nav, ir pa taisno skats uz jumta skārdu no apakšas, izskatās ka otrais stāvs ar visiem griestiem kaut kad ir nodedzis. Kādu pusstundu grozamies, tad ieslēdzam laptopu, un sākam meklēt citu naktsmītni nākamajai dienai, jo šeit neplānojam atgriesties. Atceļam Kyoto trešās dienas hosteli, ar domu, ka pārējās divas dienas būtu jēdzīgi pavadīt vienā vietā. Rezervējam pēc skata smuku hosteli pašā centrā, nākamajai un aiznākamajai dienai.

No rīta ātri sataisamies, izejam ar visām mantām ārā, kur satiekam Tomo, vienkārši pasaku viņam “es gribēju pateikt, ka atpakaļ nebūsim, jo mainījās plāni, piedod, čau” un dodamies prom. Viņš pat īsti nespēj reaģēt jo pats ir tikko pamodies, dodamies uz transportu. Laiciņš ir auksts un ļoti vējains, pēc pusgulētās nakts jūtamies visai draņķīgi un nevaram atrast pareizo pieturu kā tikt uz pilsētu. Izrādās esam tik tālu, ka vajadzīgs ar autobusu braukt līdz vilciena pieturai, un tad ar vilcienu braukt uz Kyoto. Nav tā ka te būtu lauki – pilsēta ar šoseju blakus un daudz mājām. Vienkārši nepatīkams ārpilsētas rajons. Beigās metam ar roku, un kājām dodamies vilciena virzienā pēc GPS.

Garastāvoklis lēnām uzlabojas, jo esam tikuši prom no bomža mitekļa, bet izrādās nekas nav beidzies. Pie stacijas apsēžamies kārtējā Starbucks, izbaudam lielisku Latte kafiju, izplānojam dienas gaitas. Pilsētas centrā atrodam jauno hosteli, bet reģistratūra mums paziņo, ka ir notikusi kļūda, un mūsu istabiņa nav pieejama. Patiesībā neesot pieejama neviena istabiņa. Nu ko, ir brīvdiena, un pilsētā gandrīz neko nevar atrast. Booking.com optimistiski paziņo “These dates are very busy, please choose other dates if you can”.

Hosteļa darbinieki gan ir ļoti pretimnākoši, visu laiku atvainojas, un sola atrast ko citu. Intensīvi kopā kaut ko meklējam, beigās viņi atrod kaut kādu hosteli netālu no stacijas. Nelielā stresā nepamanu, ka piedāvātā cena ir nevis par abām naktīm, bet vienu, un reāli mums rezervē ko nejēdzīgi dārgu. Neko, dodamies atpakaļ uz stacijas pusi meklēt jauno hosteli. Vieta itkā nav slikta, tepat pie stacijas arī sākas visi virzieni uz apskates objektiem.

Bet problēmas joprojām nav beigušās. Hosteli atrodam, bet izrādās tur ir tikai uzņemšana, pati dzīvošana notiek vairākus kvartālus citā virzienā, un – pārsteigums pārsteigums – mēs tur jau esam bijuši, tas ir blakus bomžu mitekļa saimnieka Tomo dzivoklim, pie neglītas platas ielas. T.s. hostelis ir visai netīrs, un nepatīkams. Nav gluži zaņķis, bet noteikti sliktākais no tiem kur esam bijuši. Fonā protams ir nepatīkamā sajūta, ka varam satikt Tomo un ka par šo vietu ir dārgi samaksāts.

Neko vairs darīt nevar, noliekam mantas, un dodamies apskatīt Kyoto.

Kyoto ir ļoti daudz apskates objektu, un to jau es vienmēr esmu zinājis, taču savā prātā es šo pilsētu biju iztēlojies savādāku. Biju domājis, ka tā ir kompaktāka, mīlīgāka un piezemētāka. Reāli Kyoto ir neglīts betona labirints, tik plaši izpleties, ka uz katru no apskates objektiem ir jābrauc pusstunda citā virzienā. Bet ko padarīsi, šeit atrodas tādas vietas, dēļ kurām es vispār sāku interesēties par Japānu – zelta templis, sudraba templis, arašijamas bambusu mežs, inari templis utt.

Visi autobusi ir vajadzīgajiem galamērķiem brauc no centrālās stacijas, biļetes nav diez ko dārgas, un viss tajā ziņā ir skaidrs. Pirmo apmeklēt braucam Arashiyama bambusu mežu, kas vismaz bildēs ir kas ļoti interesants. Varbūt beidzot Kyoto sāks parādīt sevi no pozitīvās puses? Reāli gan, no visiem apmeklētajiem objektiem Kyoto, arashiyama bambusu mežs nedaudz liek vilties, jo tik iespaidīgs kā bildēs tas neliekas, un ir visai mazs. Varbūt tāpēc, ka bambusu mežus jau redzējām brīvā dabā, pārgājienā no Tsumago uz Magome? Varbūt vēl pavisam nav nogājis sabojātais garastāvoklis, iespējams vienkārši nav pareizais dienas laiks. Turpat apmeklējam ļoti jauku un skaistu templi, ar plašiem dārziem, laiks paliek arvien siltāks, un beidzot ir sajūta, ka esam tikuši ārā no iepriekšējās dienas murga.

Tālāk apmeklēsim vistuvāk hotelim esošo Inari templi, kur atrodami tūkstoši Torii vārtu. Beidzot viss atkal ir labi. Fushimi Inari taisha ir vienkārši fantastisks. Tas kā ar roku noņem visas iepriekšējo 12 stundu rūpes, iepleš mūsu acis, jo tiešām tas ir daudz vairāk kā bijām gaidījuši. Pavadam te visai ilgu laiku, jo te ir daudz ko redzēt un staigāt te var ļoti ilgi. Torii vārtu labirinti ir vairākus kilometrus gari un fotografēšanai te ir bezgalīgi daudz iespēju.

Atgriežoties hostelī tas vairs tik briesmīgs neliekas. Galu galā mums vajag tikai pārnakšņot. Nākamajā rītā dodamies uz Zelta un Sudraba tempļiem. Laiks ir visai apmācies, tāpēc bildēs figurē neizbēgamās baltās debesis, un nekas prātīgs man nesanāk. Templis protams ir fantastisks. Tepat nākas novērot ko interesantu – pie tempļa ir vairāki brīdinājumi nelietot foto statīvus, lai tie citiem neaizsedz skatu. Neskatoties uz to, japāņu meiteņu grupa uzstāda lielo statīvu, un sastājas grupas fotogrāfijai. Pie sevis nodomāju, nu nez kas tagad būs. Jā – skrien apsargs. Jau sagaidu lamāšanos, bet nekā – apsargs paklanās un ļoti laipni atvainojas, cik saprotu, teksts ir no stila “mīļās meitenes, varbūt jūs nepamanījāt, bet šeit nav ieteicams lietot statīvus, jo tie aizsedz skatu. liels paldies, es ceru jūs saprotat, atvainojos”, paklanās un aiziet, atļaujot viņām pabeigt fotografēties. Japāņi ir ļoti pieklājīgi. Arī vilcienu konduktori paklanās ieejot un izejot no vagoniem, neviens nekad neuzkliedz, vienmēr atvainojas pat nevietā. Palaižot vecu tantīti vilcienā apsēsties, viņa vairākas reizes pasaka “sumimasen”, kas ir atvainošanās par traucēšanu.

Pēc zelta tempļa (tas gan nav templis, un ir tikai tautas nosaukums. Vispār viņu sauc par Kinkaku-ji) dodamies ar vēl vienu tālo autobusu apskatīt arī sudraba templi (Ginkaku-ji). Šeit ir daudz “japāniskāka” sajūta. Dārzs ir askētisks un toņi piezemēti. Beidzot redzam arī pieklājīga izmēra ķemmētos akmens dārzus. Interesanti, ka tur ierodamies īsi pirms slēgšanas, un ejot ārā teritorijai jau būtu jābūt ciet (ir piecas pāri pieciem, kad tai jābūt slēgtai). Novēroju kārtējo ainu – jau pēc slēgšanas pie vārtiem pieskrien sieviete, sargs viņai vēl skrienot māj ar roku, lai tik skrien, ka ielaidīs iekšā. Tad aizver durvis, bet izrādās ir vēl citas sievietes, kas skrien – sargs ar smaidu palaiž iekšā arī viņas.

Ir pagājis jau pamatīgs laiks, tāpēc dodamies atpakaļ. Uz citiem objektiem šodien nepaspēsim, turklāt viss veras ciet piecos. Dodamies iepirkties Kyoto centrā. Laiks ir drēgns un jau tuvojas vakars, cilvēku uz ielām nav daudz. Liels ir mūsu pārsteigums, kad atklājam, ka zem ielas atrodas Kyoto numur divi. Vairākas metro stacijas savieno apakšzemes veikalu labirinti vairākos stāvos. Ir iespējams no centra aiziet gandrīz līdz mūsu hotelim, neiznākot virszemē. Veikalu šeit ir tūkstošiem – kyoto vilcienu stacijas ēkai vien ir deviņi stāvi, nemaz nerunājot par neskaitāmajiem lielveikaliem, un tūkstošiem sānu tuneļu veikalu sistēmu, kuras visas izstaigāt nemaz nav iepsējams. Vienā brīdī atduramies pret tipisku pirmās pasaules problēmu – ir tik daudz ēstuvju, ka gandrīz pusstundu nevaram izdomāt kur ēst.

Interesanti par japāņu modi. Eiropā šobrīd nāk modē astoņdesmitie – platie pleci, augsto malu botas, flomasteru spilgtās krāsas, un citas lietas, kas manī izraisa sliktu dūšu, jo ienīstu astoņdesmito modi. Japānā viss ir daudz savādāk. Te šobrīd modē ir siltie pasteļtoņi, romantiskais stils, zemes krāsas utt. Vismaz priekš mums tas bija ļoti patīkami, lai gan no drēbēm neko daudz nenopirkām.

Bija pienācis laiks atvadīties no Kyoto, un doties gulēt. Rītdien brauksim uz Nara. Kopā es teiktu, Kyoto ir daži ļoti forši apskates objekti, taču pati pilsēta man nepatika. Tāpat, aizbraukt dēļ minētajiem objektiem ir vērts, taču palieciet nakšņot uz ziemeļiem no vilcienu stacijas, kaut kur tuvu tai.

Arašijamas bambusu mežs
Arašijamas bambusu mežs
Vilcienā
Vilcienā
small-DSC_1821
small-DSC_1821
Vienīgais lietus Japānā
Vienīgais lietus Japānā
Ginkaku-ji sudraba templis
Ginkaku-ji sudraba templis
small-DSC_1757
small-DSC_1757
small-DSC_1752
small-DSC_1752
small-DSC_1751
small-DSC_1751
Kinkaku-ji zelta templis
Kinkaku-ji zelta templis
small-DSC_1700
small-DSC_1700
small-DSC_1698
small-DSC_1698
Inari torii vārtu rindas
Inari torii vārtu rindas
Inari torii vārtu rindas
Inari torii vārtu rindas
small-DSC_1558
small-DSC_1558
small-DSC_1547
small-DSC_1547
small-DSC_1545
small-DSC_1545

Japāna 4: Viss turpinās

Tas ir noticis, esam atgriezušies mājās, un rakstu sērija var turpināties, papildināta ar bildēm.
Japāna mums ļoti patika. Tā ir kārtīga, organizēta un pieklājīga valsts. Tur ir tīrs, cilvēki ir jauki, un ceļotājiem viss ir saprotami organizēts. Gandrīz visi šeit saprot pamata frāzes angļu valodā, un cenas šeit ir zemākas kā rietumeiropā. Es noteikti iesaku atbraukt. Mēs rēķinājām, ka vienam cilvēkam divu nedēļu ceļojums, t.sk. lidojumi, vilcienu abonents nedēļai (pirmās un pēdējās dienas parasti nekur nevajag braukt), ēšana un viesnīcas – viss kopā varētu būt zem 1000ls (t.i. viss viss kopā).

Tātad palikām pie tā, ka bijām Takayama un apskatījām jaukas mazās ieliņas, pašā ķiršu ziedu laikā. Jau rakstīju, bet Takayama ir ļoti jauka pilsēta, uz kuru noteikti ir vērts aizbraukt. Kopumā no pilsētām visvairāk man patika, nejaušā secībā, Tokyo, Nikko, Takayama, Matsumoto, Kanazawa, Osaka. Kyoto es biju nedaudz vīlies, bet par to vēlāk.

Tātad atbraukuši uz Kanazawa, ejam noskaidrot kur ir velosipēdu noma. Ieeju auto īres mājiņā, kur uz durvīm uzzīmēts arī velosipēds un cenšos kaut ko noskaidrot, un pirmo reizi saskaros ar japāņiem, kuri nevienu vārdu nesaprot angliski. Rādu uz uzzīmēto velosipēdu, taču tie purina galvas, un rāda uz sienas pulksteni, lai nāk rītdien. Nu neko. Tālāk pa tumsu gājām meklēt nākamo naktsmītni. Pa tumsu, jo piešāvāmies jaunai ceļojumu laiku taktikai – no rīta un pa dienas gaišo pusi apskatām pilsētu kurā esam ieradušies, un vakara pusē sēžamies vilcienā, lai brauktu uz nākamo pilsētu. Tādejādi nezaudējam dienasgaismu, un hotelī ierodamies tieši uz gulēšanas laiku.

Kanazawas viesu nama nosaukumis sākumā šķiet aizdomīgs (“O-čakarē”), taču izrādas, ka tā ir ļoti jauka un tīra vieta. Tīra pat priekš Japānas standartiem, šajā valstī nekur nav atkritumu, nekas nav apkrāsots ar grafiti, un pat lauku tualete stacijā, kurā nav jāmaksā, ir vienkārši kā jauna. Teju vai gulies uz zemes – sauss, kārtīgs un smaržojošs. Par tualetēm runājot, kad gājām pārgājienā no Tsumago uz Magome, mežā pa ceļam ieraugam būdiņu. Oliveram tieši vajag uz tualeti, piedāvāju Norai iedot telefonu ar lampiņu, taču izrādās, ka meža vidū būdiņa ir ne tikai apgaismota, bet tā ir labiekārtota ar silto automātisko podu, un visām citām ekstrām, kuras var sagaidīt japāņu tualetēs. Te nu bija caurums grīdā.

Viesu namā mūs sagaida īpašniece, kas ir ļoti jauka un draudzīga, taču apgalvo, ka arī šīs viesnīcas rezervēšanas sistēmā ir bijis rakstīts, ka šeit bērnus neuzņem. Bet viņa ir jauka un pretimnākoša, un saka, ka prom jau mūs nesūtīs. Tātad jau otrā viesnīca ar šādu dīvainu punktu.

Nākamajā dienā īpaši necenšamies atkal meklēt nomas velosipēdus, dodamies uz autobusu. Atkal pamanām latviešu tūristu grupu, cenšamies mest loku, un dodamies uz citu autobusu.

Mērķis gan mums ir viens, jo šajā pilsētā galvenie apskates objekti ir viens pie otra – tie ir Kanazawas pils, un Kenrouaken dārzs. Šis skaitas viens no retajiem japānas parkiem, kas veidoti ievērojot visus perfektā dārza principus (pēc kaut kādiem mistiskiem japāņu standartiem).

Parks tiešām ir burvīgs un ļoti skaists. Latviešus nesatiekam, izstaigājamies, safotografējam ziedlapām klātos celiņus un upītes un nedaudz apskatām arī pili. Atceļā dodamies ar kājām, jo nolemjam apskatīt arī lokālas nozīmes tirgu (ar domu, ka tas nav tūristu objekts), kurā ir milzīgi daudzumi zivju un visādu interesantu dārzeņu. Olivers saēdas zemenes, kas ir ļoti saldas un sulīgas. Meklējot vienu no rajona ģeokastītēm, piestājam pie kāda Šinto tempļa. Kastīti atrod Nora, es tikmēr ieeju templī paskatīties. Tur divi priesteri nāk klāt parunāties. Onkas tiešām ļoti jauki un runīgi cilvēki, runājāmies vismaz kādas piecpadsmit minūtes – par dzīvi, par ceļošanu, par latvijas un japānas atšķirībām. Viena no priesteriem uzdevums ir uzsist pa gigantisku gongu, kad kāds atnāk noskaitīt lūgšanu, un kad ir ienākusi kāda sieviete, viņš atvainojās, apsola tūlīt būt atpakaļ, un aizsteidzas pie gonga. Kad esmu izstāstijis, ka Latvija atrodas netālu no Somijas un Čehoslovākijas (valstis, kuras viņiem izdevās identificēt, nekas, ka vienas jau sen nav), nolemju iemest naudiņu ziedojumu kastītē, taču izrādās, ka tā nav ziedojumu kastīte, bet iespēja nopirkt nākotnes pareģojumu. Pareģojumu man izsniedz uz lapiņas, kas protams ir japāņu valodā. Saku priesterim – nu ko, būs jātulko! Tālāk sekoja visai jautra un komiska lauzītā tulkošana, kurā noskaidroju, ka nākotnē viss būs labi, ja man gadās pazaudēt pasi, nav jāuztraucas, un ka jābūt labam pret sievu. Pasmējāmies, un bija laiks atvadīties.

Šis bija viens no pozitīvākajiem piedzīvojumiem, guvu tur tādu emociju devu un pozitīvu enerģiju kādu grūti uzņemt citos veidos. Viena no atmiņām, kuru varēšu paturēt vēl ilgi, un kuru šķiet nekad neatkārtot dodoties tūrfirmas braucienā.

Tālāk ar kājām dodamies uz viesnīcas pusi, pa ceļam izvēloties mazākās ieliņas un redzam vēl daudz interesanta nost no apskates objektiem. Nākamajā rītā paredzēts brauciens uz Kyoto, par ko nākamajā rakstā.

Ieteicams uz pirmās bildes uzspiest, un tad iet uz nākamo ar klaviatūras bultiņām. Tad gan nebūs redzami bilžu apraksti.

Kāda no Nikko tempļu ēkām
Kāda no Nikko tempļu ēkām
Matsumoto iela
Matsumoto iela
Matsumoto pils
Matsumoto pils
Matsumoto parks
Matsumoto parks
Aina Matsumoto parkā
Aina Matsumoto parkā
Tsumago viesu mājas vakariņas, tai skaitā ar sienāzīšiem
Tsumago viesu mājas vakariņas, tai skaitā ar sienāzīšiem
Tsumago ciemata nakts aina
Tsumago ciemata nakts aina
Tsumago no rīta
Tsumago no rīta
Pa ceļam no Tsumago uz Magome, bezmaksas atpūtas vietā
Pa ceļam no Tsumago uz Magome, bezmaksas atpūtas vietā
Pēc 10Km ierodamies Magome
Pēc 10Km ierodamies Magome
Kārtējā Soba ar Tempura
Kārtējā Soba ar Tempura
Vilcienu sistēma ir ļoti pārskatama un skaidra
Vilcienu sistēma ir ļoti pārskatama un skaidra
Suši nigiri brauc pa lenti
Suši nigiri brauc pa lenti
Takayama pilsētas jaukās ieliņas
Takayama pilsētas jaukās ieliņas
Takayama
Takayama
Kenroku-en dārzā
Kenroku-en dārzā
Kenroku-en
Kenroku-en
Kenroku-en ķiršu ziedlapām klātie celiņi
Kenroku-en ķiršu ziedlapām klātie celiņi
Kanazawa pils
Kanazawa pils
Draudzīgie šinto priesteri
Draudzīgie šinto priesteri
Tirgū
Tirgū
Kārtējais Tanuki (tie te ir visur!)
Kārtējais Tanuki (tie te ir visur!)

Japāna 3: daudz kur

Pārbaucienu starp Nikko un Matsumoto bija ļoti daudz. Viss gan noritēja skaisti un pēc plāna, un ārā no stacijas izgājām tikai Utsunomiya stacijā, jo tur bija tehnikas veikals – gribējām sameklēt laptopam jaunu lādētāju, jo esošais bija sācis jocīgi uzvesties. To gan neatradām, un labi ka tā, jo pēc kāda laika lādētājs sāja strādāt normāli, un labi strādā arī joprojām.
Pēc laikam piecām pārkāpšanām beigās ieradāmies Matsumoto pilsētā. Tuvojās vakars, un lēnām sāka krēslot. Kaut kā izmanevrējām ārā no dzelzceļa stacijas, un uzņēmām kursu uz iepriekš rezervēto Ryokan viesunamu. Īsti nevarēja saprast kuru no ceļiem izvēlēties, jo viesu nams atradās uz upes vidū esošas salas, un upēm parasti ir divi krasti pa kuriem iespējams virzīties.

Lai kuru no krastiem mēs nemēģinātu, gājēju infrastruktūra šajā pilsētas daļā bija ļoti švaka – pārsvarā gājām pa ielām un škērsojām tās nelegālās vietās. Pati upe arī – tipiski Japānai – ar betonētiem krastiem, ne pārāk glīta. Rajons turklāt bija pavisam tukšs, kluss, un tā kā grasījās iestāties tumsa, nedadz pat sākām nožēlot, ka nebijām kārtīgi izpētijuši kur atrodas viesnīca. Palika ļoti auksti un kādu brīdi bija neomulīgi.

Beigās viesu nams veiksmīgi atrasts, ieejam iekšā – neviena nav. Kamēr noliekam somas, novelkam kurpes, ierodas pavisam maziņa mazītiņa tantīte, saliekusies uz pusēm, sakrokojusies itkā viņai būtu stipri virs simts gadiem. Augumā tik pat gara cik Olivers, kuram ir trīs gadi. Smaidīga un kaut ko lēni bubinādama, ir acīmredzami priecīga par mūsu ierašanos, un īpaši par mazo Oliveru. Neko gan no viņas nesaprotam, taču kaut kādā veidā žurnālā tiekam ierakstīti un samaksājam sarunāto cenu.

Viesu nams ir patīkams un glīts, plašām telpām. Ļoti kluss, un ir sajūta, ka esam vienīgie apmeklētāji. Vēlāk gan satiekam citus, acīmredzot vienkārši visi uzvedas klusi.

Tā kā nekas nav ēsts, GPS kartē nolūkoju tuvāko 7-11 sīkveikalu, un pa tumsu dodos iepirkties. Tālu nav, tepat aiz pāris līkumiem, mazāk kā kilometrs. Taču aiz stūra pagriežoties pazūd ielu apgaismojums, un ārā ir tāda melnā nakts, ka skrien kaut ar pieri sētā, nu neko tiešām neredz. Turklāt tikko uzklāts tumši melns asfalts bez svītrām, brīnos ka neiegāzos kādā caurumā.

Veikalā nopērku visādus ēdienus – kaut ko līdzīgu lazanjai ar garnelēm, rīsu trīsstūrīšus, garšīgu lokālo alu, kartupeļu salmiņus. Starp citu pat mazajos veikalos visu ēdienu uzsilda mikroviļņu krāsnī, un bieži tādas pat ir brīvai lietošanai noliktas. Atpakaļ tieku jau daudz ātrāk, un uzņemšanā satieku sievieti, kas neveiksmīgi mēģina no tantītes uzzināt kur ir veikals. Pastāstu virzienu, un brīdinu par tumsu.

Paēduši sākām domāt ko lai tādu labu iesāk līdz gulēt iešanai. Nora viesnīcas informācijā pamanīja tabulu ar vannasistabas darba laikiem, un nolēma paskatīties, kāpēc uz to tāds uzsvars. Izrādās, lejā atradās japāņu tradicionālā vannas istaba – kopīgās dušas, un vanna ar konstanti pieplūstošu karstu ūdeni no zemes dzīlēm.

Nospriedām, ka šādu iespēju laist garām nevar, un gājām visi vannā. Japānā šī lieta darbojas šādi – vispirms visi iet un nomazgājas kopīgajā dušas telpā. Tajā ir mazi benķīši, uz kuriem visi apsēžas un kārtīgi nomazgājas. Vannā nedrīkst iet netīrs, jo vanna ir lai relaksētos, nevis lai mazgātos. Vannai virsū uzrullēts koka paklājiņš, to norullē nost, un gremdējas iekšā perfektas temperatūras ūdenī. Karsts, bet ne tik ļoti, lai nevarētu iesēsties. Lieliska sajūta, ļoti priecājos, ka nolēmām aiziet. Bijām tur vienīgie, tāpēc pat nesanāca nekāda kopīgā tā mazgāšanās. Vannasistaba, gluži kā arī pats viesunams, nebija nekāda šikā un neradīja tūristiem radītas vietas iespaidu. Gluži parasta publiskā vanna. Un tādas vietas mēs pārsvarā arī meklējām visa ceļojuma laikā – kur sajūties kā pie vietējiem, nevis kā tūristu atpūtas kompleksā.

No rīta satikām arī tantītes dēlu, kurš arī bija ļoti laipns, un pat mūs ar savu auto aizveda līdz stacijai. Tur kā parasti nolikām somas, un devāmies apskatīt pilsētu.

Matsumoto ir ļoti jauka un mājīga pilsēta, ja to apskata no pareizās puses, turklāt visa bija vienos ķiršu ziedos – hanami sakuras vērošanas pasākumi risinājās pilnā spēkā. Taisnā ceļā devāmies uz šīs pilsētas galveno apskates objektu – Matsumoto pili. Šī pils ir viena no vecākajām un labāk saglabātajām japānas pilīm, būvēta jau 16gs, tā nav atjaunota, bet saglabāta orģināla.

Apkārt pilij stiepās plašs parks, gluži vai noklāts ar ziedošiem ķiršiem. Sabildējām dažus lieliskus skatus, pamanījām arī kāzinieku pāri, izstaigājām pili un tās dārzus. Dažas no kāpņu telpām bija tik šauras un stāvas, ka pat man bija pagrūti tur tikt. Parkā satikām pirmās klases ekskursiju grupu, ar kuriem Oliveram sanāca nobildēties. Tad tikai saldējums no automāta, un devāmies tālāk, pa Matsumoto smukajām mazajām ieliņām.

Nākamais mērķis bija Nagiso stacija. Matsumoto stacijā paēdām pazīstamas garšas bulciņas (ņam ņam svaigas siera bulciņas ar vēl izkusušu sieru!) franču ceptuvē, un ar mazās nozīmes vilcienu devāmies uz laukiem.

Šeit bija plānots doties nelielā pārgājienā, starp Tsumago un Magome pasta ciematiem, starp kuriem vēl saglabāts vecais pasta ceļš, ar daudz orģinālajām ēkām un visa kā interesanta.

Taču sākumā no Nagiso stacijas bija jānokļūst uz Tsumago, un īsti nebija noskaidrots kā tas notiek.

Izkāpjot no vilciena uzreiz bija sajūta, ka esam laukos. Vilciens aizbrauca, un iestājās klusums. Tikai sienāži un putni. Stacija bija smieklīgi maziņa, apkārt nekādu īpašo apdzīvotību nemanīja, tikai zaļus mežus un kalnus.

Izgājām uz ielas, līdz autobusu pieturai. Tur kādi pāris citi mugursomnieki gaidīja autobusu uz Nagiso. Jāgaida vēl četrdesmit minūtes, turklāt visai daudz jāmaksā par biļeti. Skatos kartē – tak tikai trīs kilometri. Kas mēs, esam latvieši vai neesam? Iesim kājām!

Pagājām dažus desmitus metru tālāk, un tur pamanām norādi uz koka dēlīša – Nagiso-Tsumago. Tas taču mūsu maršruts! Izrādās šeit ir speciāli marķēts ejamais maršruts, un turklāt kāds! Pa šauriem celiņiem, gar maziem miestiņiem, pāri krāčainām upītēm, gar maziem dārziņiem – vienkārši perfekti. Turklāt viss vēl spīguļo un laistās siltajos saulrieta torņos, ir silts vakars, un viss šis gājiens izdevās lielisks. Labi, ka nepalikām ar vācu tūristiem, kuri pa šoseju aizbrauca ar autobusu.

Ieradāmies Tsumago jau īsi pirms tumsas, ciemats tiešām ļoti atmosfērisks un skaists. Tikai vecās koka mājas melnā krāsā, ne mašīnu, ne citu mūsdienu objektu. Nekādi neizdevās atrast savu naktsmītni, mājas visas vienādas, angliski neko neatrodam. Izgājām apli un kaut kā nejauši iemaldījāmies sānceļā tieši pretī vajadzīgā nosaukuma izkārtnei.

Iekārtojāmies un uzreiz jau arī mūs aicināja vakariņās, tās ir iekļautas cenā. Šķiet iepriekš jau rakstīju, ka šī bija mūsu dārgākā naktsmītne, jo atrodas tādā salīdzinoši ekskluzīvā vietā bez daudz alternatīvām (ciemā pie info dēļa bija saraksts ar kādām 10 līdzīga veida viesu mājām, katrā ir ap 4 istabām).

Vakariņas bija grūti aprakstāmas! Katram priekšā paplāte ar padsmit dažādiem ēdienu trauciņiem, identificēt no kuriem izdevās tikai lasi un rīsus. Viss pārējais bija kas ļoti interesants. Sākot no eļļā vārītiem, iespējams, paparžu dzinumiem, beidzot ar tādiem kā sīkiem ceptiem sienāzīšiem. Visu apēdām, vai vismaz nogaršojām, un tad arī devāmies gulēt – rīt tāls ceļš priekšā.

No rīta paēdām līdzīgi krāšņas un interesantas brokastis, sapakojāmies un devāmies ceļā. Sākumā bija jāatrod tūrisma centrs, kurā nodosim smago mugursomu. Šādu pakalpojumu nodrošina vietējais tūrisma centrs tiem, kas vēlas ar kājām doties aptuveni desmit kilometrus garajā gājienā uz Magome ciemu, bet nevēlas stiept visu bagāžu. Nodevām arī ratus, un devāmies pastaigā.

Ceļš bija ļoti interesants. Tas veda cauri maziem ciemiem, ap dažādiem mazdārziņiem, cauri mežiem, gar krāčainām upītēm un rīsa lauciņiem. Ceļš ierīkots pa seno pasta ceļu, kas savienoja šos divus miestus, tāpēc tas nav tāds pārgājiena maršruts kādu redzēsiet dodoties kalnos, drīzāk tāda kā kultūras izziņas taka. Pa ceļam redzējām visai daudz brīdinājumus par lāčiem, ar blakus uzstādītiem visai skaļiem zvaniem, kurus gājējiem ir lūgts pazvanīt, lai lāčus aizbiedētu tālāk. Oliveram protams šī zvanu zvanīšana ļoti patika, un ceļš līdz nākamajam zvanam bija viena no motivācijām iet pašam.

Pārgājiens mums bija ļoti mierīgs, beidzot atpūtāmies no pilsētu kņadas, gājām Olivera ātrumā un visai mierīgi izbaudījām lauku atmosfēru. Kas var būt labāks kā apstāties, plaušās ievilkt smaržīgo gaisu, un pie sevis padomāt – eh, es esmu Japānas laukos!

Pa ceļam satikām vien dažus cilvēkus, kas šķiet devās pretējā virzienā. Ar vienu gan izņēmumu – tuvu jau takas beigām satikām veselu skolas pārgājiena grupu, kuri visi protams gribēja ar mums sveicināties. Viņu tur bija pāris desmiti.

Pa ceļam arī atradām interesantu vecu māju, kurai bija uz durvīm rakstīts “bezmaksas atpūtas vieta”, tāpēc devāmies iekšā apsveicināties. Saimnieks bija vecs un ļoti draudzīgs onkulis, kurš uzreiz gribēja lai kartē parādam no kurienes esam, uzcienāja ar cepumiem, un istabas vidū esošā pavardā vārītu tēju. Tik tiešām viss bija bez maksas, un onkulis to piedāvā jo viņam patīk satikt cilvēkus, un ir interesanti. Blakus redzējām nelielu zivju audzētavu, devāmies tālāk.

Beigās visai saguruši ieradāmies Magome, ļoti skaistā un kompaktā ciematā. Šeit bija daudz vairāk cilvēku kā Tsumago, te arī bija vairāk uzpucēts un tūristiem attīstītāks. Daudz ēdnīcu un smuku veikaliņu. Paēdām tradicionāla tipa ēstuvē kārtējās griķu Soba nūdeles, atradām vietu kur paņemt savas lielās somas, un devāmies uz autobusu.

Tā kā visu laiku bijām braukuši ar vilcieniem, autobuss arī bija interesants piedzīvojums – iekāpjot autobusā no īpaša aparāta jāpaņem biļete, kurai virsū ir tikai viens cipars – pieturas numurs. Pie vadītāja uz tablo visu laiku rādās biļešu cenas katram no numuriem, tās palielinās jo tālāk braucam. Teiksim tiklīdz iekāpj cilvēks, paņem biļeti, izrādās ir piektais numurs. Uz tablo pie piecinieka ir nulle, turpretim mums, kas brauc no nultās pieturas tur jau ir kaut kāda cena. Samaksu maksā pie izkāpšanas, kur naudiņas ieber īpašā aparātā, kurš viņas saskaita.

Ar autobusu aizbraucām uz Nakatsugawa, un ar vilcieniem devāmies uz Takayama. Tā ir ļoti smuka pilsēta ar daudz senlaicīgām mājelēm un fantastiskiem kanāliņiem, kuru krasti ir noklāti ziedošiem ķiršiem – jā starp citu, esam pašā sakura ziedu laikā. Visur kur braucam, viss zied! Un ir silti, kādi 20c. Takayama palikām jauniešu hostelī, un atkal jau izrādijās, ka tā ir viena lieliska naktsmītne. Ja braucat uz Japānu, iesaku palikt K’s house un J-Hoppers ķēdes hosteļos, tur vienmēr ir lēti, tīri un draudzīgi.

Izstaigājām pilsētu, piekusām, padzērām aukstās kafijas no automātiem.

Vakarā sekojot darbinieku norādēm devāmies meklēt suši vietu kaut kur pie šosejas, tā ko atradām bija viena pavisam atšķirīga vieta. Tāds kā liels McDonalds stila ēstūzis ar ļoti lētiem, taču ne pārāk labiem suši.

Izdzīvojušies pa Takayama, vakarā atbraucām uz Kanazawa.

Par Japānu stāstīt var gari, te ir daudz visa kā pārsteidzoša. No lielām lietām līdz sīkumiem. Piemēram tie kosmosa kuģu cienīgie podi taču ir ģeniāli – es tādu gribētu. Viņiem tā saucamajam ūdens rezervuāram augšpuse ir veidota kā izlietne, un ūdens tajā tek no iebūvēta krāna – t.i. pirms tas nonāk rezervuārā, tu vari nomazgāt rokas. Izrādās Japānā tādi jau ir izsenis. Un kāpēc lai poda brille nebūtu apsildāma, tas taču ir tik loģiski.

Joprojām secinām, ka te nav dārgi. Sešas olas maksā ap 70 santīmiem, sagriezta laša fileja ap 15Ls kilogramā (tāpat kā pie mums), vienīgi vilcieni vietējiem ir dārgi. Lētākais kaiten zushi (rotējošais suši bārs) bija kur katrs šķīvītis maksāja 0.45sant. Vienu dienu bijām arī visai dārgā – par aptuveni latu gabalā. Atšķirība nav liela, taču tādā super lētajā tomer tik forši nav. Esam daudz saēdušies soba, ramen, udon un visādas citāda veida nūdeles. Visvieglāk pieejamais ir tieši nūdeļu bāzes ēdiens.

Dodoties tālāk uz Kanazawa, saskārāmies ar visai nepatīkamu situāciju – kā jau daži zinās, man īpaši neiet pie sirds tūrisma grupas. Es zinu, ka ir cilvēki, kas nevēlas vai nemāk paši saplānot vai saņemties paši uz braucienu, bet nu man ar to nav problēmu, tāpēc tūrisma grupas ir viens no ļaunākajiem murgiem.

Tad nu re, iekāpjam vilcienā uz Kanazawa, un kas apsēžas (principā piepilda vagonu) – milzīga Latviešu tūristu grupa no kādas tūrkompānijas. Un viņi ir skaļi, dezorganizēti, vienam visu laiku zvana telefons un viņš runā krieviski. Īsi sakot, es braucu ceļojumā lai redzētu tās valsts iedzīvotājus, nevis lai dzirdētu savējās valodas. Un te tev šādi paveicas. Fonā skanēja visādas absurda rakstura sarunas, piemēram kāda tante teica otrai, lai pasargā viņas koferi kamēr tā iet uz tualeti (it kā Japānā kādam varētu ienākt prātā vilcienā zagt koferi), tūres gida skaļo uztraukšanos un tamlīdzīgi. Beigās uzliku austiņas un centos viņus ignorēt. Ārā kāpjot tomēr gidam atzīstamies, ka esam latvieši, par ko viņš īsti nekādu interesi neizrāda, un uzvedas visai nelaipni (vismaz tā tobrīd šķiet kontrastā ar japāņiem).

Beigās gan tomēr izrādijās, ka latviešus sastapt bija arī noderīgi. Izkāpām ārā, un devāmies uz izeju. Šeit piezīmēšu, ka vilciena pietura nebija galapunkts. Pēkšņi saprotu, ka man ir tikai abas mugursomas, un nav mazās pleca somiņas, kurā stāv pases un maks. Vilciens vēl stāv, tāpēc kā plēsts skrienu atpakaļ uz peronu, cerībā paspēt tikt vilcienā pēc pasēm! Te pēkšņi latviski atskan meitenes balss – vai šī ir jūsu somiņa? Izrādās meitenes kas sēdēja blakus rindā, bija pamanījušas mūs, un to, ka atstājām somiņu. Nācās vien atzīt, ka esmu bijis pārāk kritiski noskaņots pret sastaptajiem tūristiem.

Runājot par kultūrām – japāņi ir ļoti draudzīgi, pieklājīgi un atsaucīgi. Visi ir laipni un vēl neesam bijuši situācijā, kad kāds nelaipni izturētos. Angliski kaut nedaudz runā gandrīz visi. Saprasties var, kaut vai ar zīmēm. Uzraksti kas attiecas uz ceļotājiem gandrīz vienmēr ir arī angliski, un braukāšana ar vilcieniem ir tik organizēta un tūristam piemērota, ka nokļūdīties vai kaut ko nesaprast ir gandŗiz neiespējami. Ja pats netiec galā, ej uz staciju, un biļešu kasē pateiks cikos kurš perons, kāds vilciens, cikos ienāk, cikos pārsēsties utt.

Visi hosteļi un viesu mājas kur esam bijuši, ir pagaidām ļoti jauki un draudzīgi. Vēl neesam bijuši “draņķīgā” vietā. Šobrīd esam gulējuši tikai hosteļos (privātā istabā), ryokan (tradicionāla viesu māja), un parastos viesu namos (tāds kā family owned mini hotelis) un airbnb dzīvokļos. Neredzu jēgu jebkad nākotnē ceļot parastās viesnīcās. Hosteļos ir daudz draudzīgāka atmosfēra un jūties kā mājās. Istabas ir bijušas tikai lieliskas un ļoti jaukas. Kopumā – droši varu ieteikt naktsmītnes meklēt daudz lētākajā Hostelworld.

Ceļot ar bērnu Japānā ir viegli. Arī ar ratiņiem (tos paņēmām time brīžiem kad Olivers pavisam piekusis, vai grib pagulēt). Trotuāri ir tam piemēroti, visiem metro un vilcieniem uz platformām ir lifti. Cilvēki ir draudzīgi un saprotoši.

Vispār ar bērnu ceļot ir forši. Nekad nav pašam garlaicīgi, un cilvēki draudzīgi attiecas – nāk runāties, priecājas. Noteikti iesaku. Ar Oliveru sākām ceļot jau no pusgada vecuma. Esam bijuši vairākos garajos auto braucienos, Ķīnā, tagad šeit Japānā. Noteikti vēlos uzsvērt, ka ceļošana nav jāierobežo līdz ar bērna ienākšanu ģimenē. Tas ir tik pat interesanti.

DSC_0047
DSC_0047
DSC_0428
DSC_0428
DSC_0528
DSC_0528

Japāna 2: Nikko

Tokijā ir forši! Lielo māju rajoni gan mums ne tik daudz iet pie sirds, tāpēc labi, ka pilsēta ir tik liela, un pārsvarā sastāv tieši no šaurām ieliņām, kas gluži kā filmās, klusas vijas caur šauriem pagalmiem, gar bonsai kociņiem vārtu priekšās un apkārt maziem paslēptiem templīšiem.
No rīta atvadījāmies no Yumi un viņas draudzenēm, un devāmies uz staciju. Šoreiz izvēlējāmies citu maršrutu, kas izrādijās daudz loģiskāks, un izstaigājām pa parciņiem un interesantiem pazemes veikalu veidojumiem, nebija jāiet pa ielas malu kā vakarā. Pie reizes paspējām interesanti apmaldīties, jo vienā vietā liftā iekāpām vienā pusē, izkāpām otrā, un nākamajā stāvā koridors izrādijās bija cita virziena, tā ka aizrunājušies gandrīz aizgājām pretējā virzienā. Beigās tikām ārā, un pie reizes arī atradām vienu ģeoslēpni parciņa malā. Tālāk devāmies ar vilcienu uz Mitakas pilsētu, kas ir vēl tālāk nekā Ebisu, kurā nakšņojām. Teorētiski jau tā visa ir Tokija, bet pilsēta jau ir milzīga, un aprij arī visādus netālos miestus. Mitaka no Tokijas centra ir 20Km attālumā (Rīgas centrs – Ādaži).

Uz Mitaku braucām, jo šeit bija paredzēts Ghibli muzeja apmeklējums. Mums visiem ļoti patīk animācijas studijas Ghibli jaukās multenes, noteikti arī lasītājs būs kādu no tām redzējis (Spirited Away, Mans kaimiņš Totoro, Kiki, Ponyo, Castle in the Sky un daudz citas). Ghibli studijas muzeju apmeklēt nav tik vienkārši – vēl Rīgā esot ir jākontaktējas ar FTB vai kādu tūrisma aģentūru (mēs izmantojām lielbritānijas JTB jo tur bija lētāk) un jārezervē biļetes muzejam, uz konkrētu dienu un laiku. Tāpat tur pa taisno ierasties nav iespējams. Ir vēl otrs variants, pirkt biļetes japānā tādos kā preses kioskos Lawson, no biļešu rezervēšanas automātiem, taču tur viss ir japāniski, kā arī pastāv risks, ka būs par vēlu konkrētajai dienai. Beigās bija smieklīgi, jo biļetēs bija rakstīts, ka es esmu tūristu grupas vadītājs, un manā grupā ietilpst sieva un bērns.

Uz Mitaku ar vilcienu atbraucām mierīgi. Uzreiz jau pie stacijas bija skaidrs, ka šī ir apmeklēšanas vērta vieta – ne dēļ tūrisma objektiem, bet dēļ mierīgās un draudzīgās gaisotnes. Ielas bija šauras, apbūve zema, cilvēku maz, un visādi bija ļoti patīkama sajūta. Pretī brauca autobuss, apkrāsots kā Totoro kaķu buss, un bija jau skaidrs, ka līdz muzejam nav tālu. Izvēlējāmies uz turieni doties pastaigā pa sīko ieliņu rajoniem, jo te viss bija tik tīrs un jauks, turklāt spīdēja silta saulīte.

Muzejs atradās ātri, un tur jau pie pašas ieejas mūs sagaidīja milzīgs Totoro. Darbinieki laipni norādija, kur novietot ratus, un devāmies iekšā. Tūrfirmas izdruku apmainījā pret ieejas biļetēm, kas ir veidotas no pavisam īstiem muleņu kinolentes fragmentiem. Muzejs ir savā ziņā līdzīgs Zviedrijas “Junibacken” Muminu muzejam, tikai laikam nedaudz mazāks, un mazāk bērniem domātām aktivitātēm. Šeit bija vairāk apskates materiāli un izstāžu, lai arī protams bija gana iespēju izskraidīties, izložņāt pa interesantām konstrukcijām, un uz jumta pat apskatīt reālā izmēra robotu no Castle in the Sky.

Ļoti interesanti bija redzēt visu procesu kā top multene, no zīmējumiem, līdz pašai filmas rādīšanai. Dažas no ekspozīcijām bija vienkārši burvīgi skaistas, noteikti iesaku šo vietu apmeklēt pat ja neesat redzējuši Ghibli multenes.

Muzejā arī ir kinoteātris, un tur rāda Totoro multenes papildus fragmentu, kuru iespējams redzēt tikai šajā muzejā.

Divas vai trīs stundas vēlāk, bija pienācis laiks doties tālāk uz nākamo viesnīcu.

Šoreiz tas bija hostelis, Asakusa rajonā. Hosteļi Japānā ir lieliski, no tiem nemaz nav jābaidās. Personāls bija ļoti jauki, un istaba vienkārši fantastiska. Daudzi eiropas lētie hoteļi netur līdzi šīs hosteļu “ķēdes” līmenim (Iesaku “K’s house” un “J-Hoppers” hosteļu ķēdes Japānā).

Vakarpusē gājām pa rajonu pastaigāties, bet bija jau patumšs, tāpēc devāmies vien pa taisno paēst. Atradām hosteļa kartē iezīmētu Sushi bāru, cenas gan šeit bija divreiz lielākas nekā iepriekš, toties garšīgi bija jau nu noteikti. Un galu galā, viens no mērķiem Japānā bija kulinārijas izbaudīšana. Nu labi, 1.5Ls par diviem suši nigiri gabaliņiem, un tas ir ar svaigu zivi, Tokijā. Tas jau nav tik daudz. Rīgā tas maksā 4Ls!

Pašā vakarā vēl padzērām tēju foršā hosteļa pirmajā stāvā, izlaiskojām pa gultu, iegāju šaurajā bet dziļajā vannā, un gājām gulēt.

Rīts pienāca ar došanos uz Ueno staciju. Par lielu pārsteigumu hosteļa darbiniecei, uz turieni divus kilometrus devāmies ar kājām. Normāli cilvēki turp brauc divas pieturas ar metro, es gan nesaprotu kāpēc. Ueno stacijā bija plānots iegūt vilcienu abonenta biļeti, to iegūst samainot Latvijas FTB birojā nopirkto abonenta pirkuma kvīti. Ueno ir viena no daudzajām stacijām kur to izdarīt, vienīgi tā kā pirmo reizi bijām dzelzceļa stacijā, turklāt tik milzīgā, pagāja brīdis līdz noorientējāmies plānojumā, un sapratām kā nonākt līdz Japan Railways tūrisma birojam. Izrādijās, ka ieeja ir pavisam citur, un birojs atradās ātri – liela stiklota būve, ar jau manāmu tūristu rindu pie tās. Pa to laiku kamēr es iestājos rindā, Nora un Olivers aizgāja uz vietējo ceptuvi pēc brokastīm.

Apmaiņas process noritēja ļoti gludi, jo es jau visu iepriekš biju noskaidrojis, pretēji rindā priekšā stāvošajiem franču tūristiem, kas neko nesaprata, un kavēja rindu, tā ka man nācās stāvēt tajā savas divdesmit minūtes. Japānas abonentu biļete strādā šādi: Latvijā pasūtam abonenta biļeti vienā no termiņiem, īsākais ir septiņas dienas, un tas maksā 160Ls cilvēkam. Japānā kādā no lielākajām stacijām apmainam FTP izsniegto kvīti pret pašu abonenta karti. Tālāk ir divas iespējas – vienkārši iet iekšā stacijā caur turniketu, uzrādot abonenta karti kontrolierim, kurš ļauj iet iekšā un kāpt vienalga kurā JR (Japan Railways) operētā vilcienā (ir arī privātās līnijas, bet tām ir citas stacijas, un sajaukt nav viegli); otra iespēja ir iet uz stacijas rezervāciju biroju, un rezervēt konkrētas sēdvietas konkrētā vilcienā. Pirmajā situācijā var gadīties ka vagons būs pilns, taču nav jāstāv rindā un jāzin kurā laikā brauksi. Otrā situācijā tu sēdi jau daudz tukšākajā rezervāciju vagonā, turklāt tev pārdevēja skaisti izstāsta visu maršrutu un pārsēšanās laikus. Mēs ceļojuma laikā braucām abos veidos, rezervācijas veicām garajiem pārbauscieniem, lai nav vairākas stundas jāsēž pa vienam, vai jāstāv.

Japānas ātrgaitas vilcienus sauc par Shinkansen. Jau otro reizi mūžā sanāca braukt ar pasaules ātrāko sliežu vilcienu (ātrāks ir tikai Ķīnas magnētiskās levitācijas vilciens, kurš iet ļoti īsu posmu no lidostas uz pilsētu). Pirmā reize mums bija Ķīnā, kad tobrīd vilcieni vēl kursēja at 350-360Km/h. Tad notika viens negadījums, un ātrumu ierobežoja uz 300Km/h. Šoreiz jau savā pirmajā vilcienu braucienā iznāca braukt ar dažas nedēļas iepriekš atklāto jauno Shinkansen E5 Akita, kurš pārsniedza 320Km/h mūsu brauciena laikā.

Ķīnas
Ķīnas “C” klases supervilciens, ar kur braucām pirms diviem gadiem

Iepriekš biju baidījies, kā nez tiksim galā ar tik daudz pārsēšanām lai nokļūtu nākamajā galamērķī Nikko, taču izrādijās, ka Japānas dzelzceļa sistēma ir viegli saprotama, ļoti optimizēta tūristiem, un punktuāla. Tiek izsniegtas biļetes, kur katrai angliski ir rakstīts atiešanas un ierašanās laiks, atiešanas platforma, vilciena nosaukums un vieta. Sakārtojot biļetes pēc laika, neko nav iespējams sajaukt.

Turklāt plānošanai mājās ir lielisks serviss Hyperedia, kur ievadot galamērķi, visi vilcieni tiek parādīti skaistā secīgā sarakstā, ar visu precīzo informāciju un kopējo pārbauciena laiku, lai var zināt cik ilgu laiku brauciens prasīs.

Tablo dzelzceļa stacijā. Viss saprotams, viss angliski.
Tablo dzelzceļa stacijā. Viss saprotams, viss angliski.

Pārbaucieni bija ļoti mierīgi un viss bija skaidrs. Ieradāmies Nikko.

Nikko ir maza pilsētiņa uz ziemeļiem no Tokijas. Tā ir populāra ar lielo skaitu tempļu un kalniem. Ieradāmies stacijā, un devāmies uz netālu esošo rezervēto hosteli. Tur mūs sagaidīja kāds jauns vīrietis, kurš gan bija nedaudz izbrīnīts, ka esam ar bērnu, jo rezervācijas lapā esot teikts, ka bērnus viņi neņem. Bet viņš to tikai tā pateica, un tad jau smaidīja, un teica, ka nekas – prom jau mūs nesūtīs, tāpat neko citu mēs uz sitiena neatradīšot. Šis joks ar bērnu man bija arī apzināti izspēlēts – negribēju rezervējot uzrauties uz maksu par trim cilvēkiem, tāpēc visur norādiju divus cilvēkus, un cerēju, ka mazu bērnu neviens neskaitīs. Tā arī bija, tikai divas reizes nācās saskarties ar šādu pārsteiguma reakciju, visur citur neviens Oliveram uzmanību nepievērsa, gluži pretēji – bez maksas piedāvāja gultu, papildus matraci un visādas citas ekstras.

Tā kā bija vēl visai agrs, mums ieteica atstāt mantas lejā, un doties pastaigāties, kā arī darījām.

Izrādijās, ka stacija ir visai tālu no apskates vietām, tāpēc meklējām autobusu, ar kuru uz tām nokļūt. Pilsētiņa ir ļoti maza un klusa, fonā rēgojas milzīgi kalni, un atmosfēra ir ļoti patīkama, un pavisam atšķirīga no milzīgās Tokijas. Tūristu autobusu atradām, bet neatradām parasto autobusu. Secinājām, ka autobuss ir visai dārgs, taču nekas cits neatlika, kā braukt vien. Autobuss pamatīgi izlīkumoja pa pilsētu, visu ko varēja redzēt arī pa logu, un kaut kāds ieraksts stāstija par redzamajiem objektiem japāņu valodā. Beigās izkāpām, pēc mana GPS spriežot, pie viena no centrālajiem tempļiem un devāmies to apskatīt. Nedaudz pastaigājām, tālāk devāmies uz bijušo imperatora rezidenci. Māja ļoti liela un skaista, stilā, ko droši vien varētu nosaukt par stereotiposkās japānas esenci. Bīdāmās papīra durvis, lakas koks, tatami, bonzai utt. Starp citu, Nikko bija salīdzinoši ļoti auksti – ēnā pat manījām sniega paliekas. Šeit bija labi ja divpadsmit grādi, bet Tokijā bija brīžiem bijis ap divdesmit.

Pēc rezidences apskates devāmies uz Kanmangafuchi bezdbeni. Šo vietu es biju noskatījis tieši pēc Geocaching slēpņu daudzuma tajā. Nezinu kur tur bija bezdibenis, bet vieta bija neaprakstāmi skaista. Neviena cilvēka, vakara pārgājiens pa šauriem celiņiem, gar upi – un tad priekšā sākas ļoti gara rinda ar sēdošām Džizo figūrām, kurām galvā ir īstas adītas cepures sarkanā krāsā. Un tām pretī – krāčaina upe ar klinšainiem krastiem. Tam visam fonā saulriets. Miers, klusums, apsūnojuši akmeņi, daba. Sajūtas bija lieliskas. Džizo figūru tur ir ļoti daudz, un leģenda vēsta, ka vienā virzienā ejot, tu vienmēr saskaitīsi citu skaitu, nekā nākot atpakaļ. To gan nepārbaudījām, taču uzzinājām, ka Džizo ir ceļotāju un bērnu aizstāvji (tātad Oliveru aizstāvēja divreiz).

Šādi laiski pastaigājoties pameklējām Ģeoslēpņus un devāmies kājām uz viesnīcu. Attālums beigās tik liels nemaz nebija, turklāt vakars bija mierīgs un jauks, izskatījām Nikko sīkākos rajonus un ieliņas, iepazināmies ar interesantu senlaiku ūdensvadu sistēmu ielu malās, apskatījām dažas maziņas Šinto svētnīcas.

Viesnīcā mūs sagaidīja nu jau vesels bars cilvēku, daži no tiem darbinieki, daži ceļotāji, taču kā jau hosteļos pienākas – tas nav svarīgi, visi ir draugi, visiem kopā ir jautri. Aicināja mūs kopā gatavot tradicionālas vakariņas, izklaidēja Oliveru. Nedaudz atpūtāmies, es aizskrēju uz veikalu pēc nedaudz ēdamā, beigās piebiedrojāmies ģimeniskajai pasēdēšanai lejā.

No rīta mūs saimniece ar savu auto aizveda uz tiem tempļiem, kurus nebijām apskatījuši vakar, jo tie bija pārāk tālu kalnā. Lielākajā no tiem izrādās atrodas orģinālo trīs pērtiķu gravīra, kurā tie ar žestiem rāda slaveno “nerunā ļaunu, nedzirdi ļaunu, neredzi ļaunu”. Domāju katrs no jums ir šos slavenos pērtiķus redzējis kaut kādā veidolā.

Tālāk devāmies atpakaļ uz hosteli, paņēmām somas, un devāmies uz staciju. Saimniece mums norādija uz ļoti viltīgi paslēptu ēdnīcu blakus ēkā, kur paēdām ļoti garšīgas nūdeles pavisam autentiskā japāņu atmosfērā. Nākamais mērķis – Matsumoto pilsēta!

Pērtiķi instruē mazus bērnus nedarīt sliktas lietas
Pērtiķi instruē mazus bērnus nedarīt sliktas lietas
Draudzīgais hosteļa kolektīvs
Draudzīgais hosteļa kolektīvs
small-DSC_0632
small-DSC_0632
DSC_0445
DSC_0445
DSC_0488
DSC_0488
DSC_0538
DSC_0538
DSC_0577
DSC_0577

Japāna 1: Tokija

Uzlēcošās saules zeme Japāna. Suši, geišas, tīrība, tradīcijas, nākotnes ainas ar kapsulu viesnīcām un lietussargu automātiem, Fudzi kalns — galvā ir dažādas vīzijas, taču kāda tā ir patiesībā?
Jau daudzus gadus, jau kopš skolas laikiem, Japāna manā sirdī ieņem īpašu vietu. Godīgi sakot, es neatceros kā tas sākās. Es atceros, kā mēs ar klasesbiedriem skatījāmies japāņu kino un kā es pēc skolas gribēju stāties moderno valodu fakultātē, taču neatceros soli pirms tam, to soli kas to visu aizsāka. Iespējams tā bija Jukio Mišimas grāmata “Zelta templis”, kuru izlasīju desmitajā, vai vienpadsmitajā klasē. Kopš tā laika esmu izlasījis desmitiem japāņu grāmatu, un esmu izlasījis visu, ko jebkad ir sarakstījis Haruki Murakami.

Haruki Murakami protams vispār ir atsevišķas rindkopas vērts. Reti kāds cits rakstnieks man liek sajust tādu siltu mieru, vai sāpīgu pārdzīvojumu. Gluži kā esmu no specefektiem pārbagātām filmām ar saraustītu sižetu reducējies uz mierīgām filmām, kur cilvēks visu filmas laiku var sēdēt un skatīties pa logu uz lietus lāsēm, tāpat arī grāmatās – Murakami spēj vienkāršos vārdos attēlot gan skaistumu, gan reizēm absurdākās fantāzijas. Bez steigas, bez specefektiem.Melns kaķis, studentu protests, džezs tumšā klubā, makaroni uz plīts, uzdoti jautājumi, neatbildēti jautājumi, izmisums, vientulība, lietus, miers, mājiņa kalnos, vinila plates, nesasniedzama mistērija, nelaimīga mīlestība. Murakami noteikti ir ietekmējis manus priekštatus par Japānu. Taču cik daudz? Ja nu es vilšos?

Un tāpēc man bija bail. Bail no šī brauciena. Iekšā bija satraukums, kas summējas no iepriekš aprakstītās intereses izraisītām bailēm par vīziju nepiepildīšanos, un tā, ka šoreiz bija ļoti daudz apmeklējamo pilsētu, un daudz orientēšanās. Ķīnā, kurā bijām pirms diviem gadiem, bija tikai divas pilsētas un tikai trīs hoteļi. Šeit savukārt — divpadsmit naktsmītnes, divām no kurām nebija īsti zināma atrašanās vieta.

Paredzēts tik daudz vilcienu pārbraucienu, ka galva vien griezās, taču cerējām, ka japāņu punktualitātes slava ir pamatota, un viss notiks pēc plāna.

Biju centies labi sagatavoties. Japāņi ir izslavēti ar savu angļu valodas nezināšanu, tāpēc negribējās ģimenei atvaļinājumu pārvērst par maldīšanās murgu, un biju noskaidrojis visu, kas jāzin. Protams tam ir arī savi mīnusi. Iepriekš sīki izplānots brauciens ir kā ķeksīšu atķeksēšana, gluži kā plānotājā izsvītrojot dienas plānā paredzētās lietas, soli pa solim virzies uz priekšu, līdz nonāc pie noslēdzošā uzdevuma “atgriezties mājās”. Nav tās pirmatklājēja sajūtas, nelielā adrenalīna, brīžos, kad nav nākamā soļa, un ir brīvība doties, kurp sirds kāro. Taču, ar šādiem kompromisiem ir jārēķinās, ja ceļojumā dodas kopā ar mazu bērnu.

Un tad mēs devāmies ceļā.

Lidostā uzreiz bija skaidrs, ka jādodas iegādāties sabiedriskā transporta e-talons, kurš nāk komplektā ar bezmaksas vilciena biļeti uz pilsētu. Cik biju nopratis, daudzi nezin par šo piedāvājumu, tāpēc sūdzas par dārgo vilciena biļeti no lidostas uz centru. Pirmās minūtes Japānā pagāja stāvot nelielā rindā iekš Japan Railways kioska, prātam lēnām aptverot jaunos apstākļus, un aklimatizējoties pie domas, ka esam Japānā.

Ar jaunajām biļetēm rokās, devāmies uz vilcienu, lai pēc pusstundas brauciena mestos taisni iekšā Tokijas apburošajā burzmā – Šindžuku stacijā. Kā gigantisks skudru pūznis, Šindžuku stacija ir pasaulē noslogotākā transporta centrāle, kura dienā apkalpo gandrīz četrus miljonus cilvēku. Sakarā ar šo, Šindžuku stacija ir Ginesa rekordu grāmatā. Kādu brīdi nācās pamaldīties, lai atrastu pareizo no gandrīz diviem simtiem izeju, un nonāktu uz pareizās ielas. Neskatoties uz iespaidīgajiem izmēriem, tas tomēr izdevās samērā ātri, un iznākuši zem zilām debesīm, varējām ieslēgt navigācijas ierīci, lai saprastu, kurā virzienā ir mūsu pirmā naktsmītne.

Visapkārt lielas mājas, nedaudz apmākusies un vēsa pavasara diena.

Tokijā bijām plānojuši palikt trīs dienas, katru dienu savā pilsētas pusē, lai to apskatītu pēc iespējas pilnīgāk. Pirmo nakti bijām rezervējuši nelielā viesnīciņā, aptuveni kilometru no Šindžuku stacijas. Nedaudz nervozi steidzīgā gaitā, stūmu ratus gar aktīvo ielu, ik pa brīdim iemetot acis GPS ierīcē, skatoties apkārt, izvairoties no cilvēkiem un vārtos braucošām mašīnām. Bija aprīļa sākums un mājās vēl bija sniegs, taču arī šeit nebija silti. Bijām ģērbušies plānajās pavasara tipa jaciņās, ar lielām mugursomām uz muguras. Olivers tikmēr sēdēja ratos un piktojās par vecāku uzmanības trūkumu.

Nonācām kādā ļoti šaurā un klusā sānieliņā, Shin-okubo rajonā, kur atradām savu viesnīcu. Rajons jauks, ar daudz klusām un šaurām ieliņām. Viesnīca bija tiešām maza, taču patīkamā ziņā, šaura un mājīga. Izrādijās gan, ka esam atnākuši stipri par ātru, un mūsu istaba vēl nav gatava. Nolikām ratus un nolēmām iet paēst. Ilgstoši staigājām pa apkārtējo rajonu, taču mums par pārsteigumu, lielākoties redzējām tikai ēstuves, kurās reklamē Korejas virtuvi, un tikai gaļas ēdienus. Tā bija neliela problēma mums, kuri neēd gaļu. Beigās secinājām, ka šeit ir Korejiešu rajons, tāpēc virzījāmies uz citu pusi, līdz atradām Kaiten Zushi, jebšu Suši slīdlentes bāru. Ak cik šis ir fantastisks pusdienu veids! Visi sēž uz bāra krēsliem, ar skatu pret slīdošu lenti, pa kuru brauc suši gabaliņi uz šķīvīšiem. Ir tik interesanti, pat hipnotiski, skatīties kā viss lēni brauc tev klāt. Letei pa vidu suši meistars visu laiku gatavo svaigu suši, un liek uz lentes. Viss ir tikko pagatavots.

Atgriežoties viesnīcā, uzkāpām otrajā stāvā, un iepazināmies ar savu jauno istabiņu. Loga nav, izmērs daži kvadrātmetri, gultas nav. Bet tas Japānā tā ir normāli — gulta ir sarullēts matracis, kurš stāv skapī, to izrullē tikai kad esi gatavs gulēt. Pa to laiku ir pieejama lielāka telpa, ir zems galdiņš ar spilveniem uz grīdas, jo sēdēšana krēslos nav paredzēta. Viss ir kompakts un mazs. Tas viss rada ļoti patīkamu mājīgu sajūtu, nebūt nav tāda sajūta, ka esam skabūzī vai skapī.

Vakarpusē bija ieplānots braukt paskatīties uz Akihabara rajonu.

Izejot no hoteļa, Olivers saraudājās, jo negribējām iet iekšā lielā mājā ar krāsainiem multeņu attēliem, kas patiesībā bija japāņu kazino stila iestāde “pačinko” kurā zem 18 gadu vecuma iekšā nelaiž. Negribējām pat iet paskatīties, jo tajā bija šausmīgi piepīpēts un veči uzvalkos spēlēja kaut kādus automātus tracinošā troksnī.

Bijām jau izrēķinājuši, ka izdevīgākais pilsētā ir pārvietoties ar metro un vilcienu, brauciens ar jebkuru no šiem maksā vienādi, un mums jau bija iegādāta metro karte. Līdz tuvākajai stacijai bija patāls gājiens, vismaz sākumā tā domājām, jo tā bijām atnākuši uz hoteli kad ieradāmies. Taču pamanījām, ka blakus hotelim iet divas līnijas, pirmajai pietura ir tā, no kuras iepriekš nācām ar kājām, taču otras līnijas pietura bija pavisam netālu. Stacijā nopirkām Starbucks kafiju, un braucām uz Akihabara.

Saīsināti saukts par Akiba, šis rajons ir populārs jauniešu vidū, te ir ļoti daudz anime veikalu, spēļu zāļu un tamlīdzīgu vietu. Bija jau patumšs, taču te protams viss bija vienās gaismās. Yodobashi camera veikals astoņos stāvos tad arī nodarbināja mūs tuvākās pāris stundas. Veikals itkā nosaukumā satur vārdu “camera”, taču šeit ir preču nodaļas visās kategorijās. Ilgu laiku pavadījām rotaļlietu stāvā, kurā gan daļa no rotaļlietām bija vairāk paredzētas pieaugušajiem. Interesanti, taču rotaļlietu stāvā Olivers bija vienīgais bērns. Šeit gan rotaļlietas nebija tādas tematikas, kādas redzējām specializētajā Anime veikalā, taču arī šeit, pat pie bērnišķīga paskata spēļu automātiem, rozā puķainas spēlītes ar krāsainiem burbuļiem noformējumā, spēlēja tieši pusmūža vīrieši.

Beigās bijām tik ļoti nostaigājušies, kā rezultātā knapi paspējām pamosties pirms viesnīcas izreģistrēšanās laika. Kā jau parasti, pirmā nakts pēc krasas laika zonu maiņas bija visai murgaina un grūta.

Nākamajā dienā palikām pie AirBnb istabas izīrētājas Yumi, bet tā kā viņa atbrīvojas tikai vakarā, nolikām somas mantu skapītī Shibuya stacijā, un pie reizes apskatījām slaveno krustojumu — Shibuya krustojums ir īpašs ar to, ka brīdī, kad luksoforā ieslēdzas gājēju zaļā gaisma, tas tiek vienkārši pārpludināts ar cilvēkiem. Šo vietu bieži rāda filmās, kur jāattēlo Tokijas cilvēku masas. Patiesībā jau, Tokijā nemaz nav tik daudz vietu ar šādām cilvēku masām, un atrast klusu, pilnīgi tukšu ieliņu nemaz nav grūti. Tepat Shibuya krustojumā atrodas arī piemineklis sunītim Hačiko, kuram par godu ir izveidota arī filma. Tas ir sunītis, kurš vēl daudzus gadus pēc saimnieka nāves, nācas uz šo vilciena staciju viņu gaidīt ierodamies.

Tālāk devāmies uz centra pusi. Pastaigājām pa Ginza biznesa rajonu, taču tur nebija diži interesanti, tikai lielas mājas un uzvalciņos tēpti maskoti biznesmeņi — Olivers viņus sauca par dakteriem, jo tās gaisa filtru maskas ir gandrīz visiem. Interesanti, ka maskas Japāņi nēsā vai nu tad, ja paši ir apslimuši, un nevēlas aplipināt citus, vai arī gripas sezonas laikā, lai pasargātos no infekcijām. Nav tā, ka Tokijā būtu kāds īpašs iemesls nēsāt šīs maskas, tie paši iemesli būtu vērā ņemami arī Rīgā.

Paēdām interesantā automātiskajā Soba/Udon ēstuvē. Tante kas tur strādā, palīdzēja tikt galā, jo paši nez kā to izdarītu. Ideja bija tāda – pie ieejas ir automāts ar daudz pogām. Uz tām tikai uzraksti japāniski. Izvēlies ko ēdīsi, samaksā, izdod talonu. Talonu iedod lodziņā, un tiec apsēdināts. Pēc brīža atnes ēdienu. Ļoti interesanti. Porcija bija gigantiska. Ēdot par mums lielu interesi izrādija ne tikai darbiniece, bet arī dažādi apmeklētāji. Kāds onka nāca pie mums runāties, gan vairāk ar žestiem un smaidiem, rādija kā sauc kuru no mūsu ēdieniem, un visādi uzjautrināja Oliveru.

Nolēmām, ka jādodas apskatīt tā sauktais Ya-Ne-Sen rajons (patiesībā tie ir trīs rajoni, kuru pirmās zilbes tad arī veido šo nosaukumu). Iznācām ārā no metro stacijas, un Olivers bija jau ratos iemidzis. Lēnām jau krēsloja. Lai nebūtu jāvizina viņš tāds aizmidzis, GPS ierīcē sameklēju kādu netālu kafejnīcu, un uzņēmām kursu uz to. Protams visi nosaukumi šeit ir japāniski, un tādi tie bija arī manā GPS, tāpēc meklēju pēc visādiem acīmredzamiem atslēgvārdiem, un tieši uz “Espresso” atradu kādu vietu ar anglisku nosaukumu. Izrādijās, ka kafejnīca, kas no malas izskatījās kā parasta dzīvokļu nama pirmajā stāvā izbūvēts skabūzis, ir viena no visa rajona novērtētākajām un atzītākajām kafijas vietām. Turpat atradām dažādus žurnālus, kur pie kafejnīcu rezenzijām bija minēta arī šī, īpašnieka apsaimniekotā vieta. Tiešām ļoti mājīgi, un kafija bija vienkārši izcila. Ļoti nopriecājāmies, ka atradām šo vietu, kur pozitīvais īpašnieks pagatavoja mums dievīgu cappucino ar truša zīmējumu.

Kādu brīdi palaiskojuši un atpūtinājuši kājas, devāmies cauri mazām privātmāju ieliņām uz kādu parku, kur nu jau pamodies Olivers pa krēslu izspēlējās vietējā laukumiņā. Tālāk devāmies uz slavenāko no Yanesen ielām (Yanaka Ginza), bet tā kā jau bija paspējusi iestāties tumsa, tad tikai izgājām cauri un tad jau devāmies atpakaļ uz Shibuya pēc savām somām.

Ebisu, rajons kurā dzīvo mūsu izmitinātāja Yumi, ir attālāk nost no centra, un uz to jābrauc ar vilcienu. Bija jau tumšs, un Yumi nebija atbildējusi uz manu īsziņu, tāpēc bija neliela neskaidrības sajūta. Steidzīgā solī aizskrējām no stacijas līdz GPS aparātā aptuveni ieliktajai vietai, un sākumā nesapratām – ko tālāk. Vēlreiz pārlasīju epastu no AirBnb rezervācijas, un secinājām, ka minēta brūna māja un augšējais stāvs. Vadoties pēc intuīcijas iegājām daudzstāvu mājā, un devāmies augšup pa trepēm. Un par laimi – pareizās durvis, meitene mūs sagaidīja un ielaida iekšā.

Tāpat kā couchsurfing, arī šeit mēdz gadīties neveiklais klusuma brīdis, kad vairs nezini ko runāt ar dzīvokļa saimnieku. Nedaudz pastāstijām par sevi, viņa par sevi, un tur arī beidzās. Istaba gan nebija tik šika kā bildēs, taču gana mājīga lai visi tur varētu nakšņot.

SONY DSC
SONY DSC
Itkā bērnu veikals, bet tikai veči
Itkā bērnu veikals, bet tikai veči
Arī tikai veči, vienīgais bērns - mūsējais
Arī tikai veči, vienīgais bērns – mūsējais
DSC_0244
DSC_0244
SONY DSC
SONY DSC
SONY DSC
SONY DSC
Suši lente
Suši lente
SONY DSC
SONY DSC
Maģiskais auto parkings, kur mašīnas paceļ citā līmenī
Maģiskais auto parkings, kur mašīnas paceļ citā līmenī
SONY DSC
SONY DSC
SONY DSC
SONY DSC
Otaku paradīce Akahibara rajonā
Otaku paradīce Akahibara rajonā
Tatami guļamistaba
Tatami guļamistaba
Vietas nav daudz, bet tieši tik cik vajag
Vietas nav daudz, bet tieši tik cik vajag
Pārāk gudrais pods, ar silto riņķi
Pārāk gudrais pods, ar silto riņķi
Šādas meitenītes ir visur!
Šādas meitenītes ir visur!
DSC_0018
DSC_0018
Shibuya krustojums
Shibuya krustojums
DSC_0043
DSC_0043
DSC_0056
DSC_0056
DSC_0067
DSC_0067
Ceļā uz Meiji templi
Ceļā uz Meiji templi
Sake mucas
Sake mucas
DSC_0090
DSC_0090
DSC_0097
DSC_0097
DSC_0109
DSC_0109
DSC_0128
DSC_0128
Soba nūdeles pirktas automātiskajā ēdnīcā
Soba nūdeles pirktas automātiskajā ēdnīcā
Ķirsis
Ķirsis
DSC_0167
DSC_0167
DSC_0188
DSC_0188
DSC_0189
DSC_0189
DSC_0196
DSC_0196
DSC_0214
DSC_0214
DSC_0216
DSC_0216
DSC_0217
DSC_0217
DSC_0218
DSC_0218
Yanaka ginza iela
Yanaka ginza iela