Iespējams tieši mana nosliece uz padziļinātu izpēti pirkumu jautājumos palīdz man labi izplānot ceļojumus. Varbūt es savos iepriekšējos pieņēmumos esmu kļūdijies, un tieši man ir talants uz ceļojumu izplānošanu? Nekad nav nācies nakšņot t.s. zaņķī [1. vismaz tad, kad iepriekš esmu ko rezervējis. Ceļojumos, kur braucam “uz dullo” ir nācies nakšņot zaņķos, kad nav bijis vairs laika meklēt] vai aizbraukt uz vietu, kur “viss ir slikti”. Taču neskatoties uz to, katrā garākajā ceļojumā pienāk diena, kad uznāk depresija un viss aiziet šķērsām.
Labi, ka šoreiz tas notika ceļojuma beigās, un nesamaitāja atlikušo braucienu.

Bet sākumā es gribu pastāstīt par vilcieniem. Man vienmēr ir patikusi braukšana ar vilcienu. Tajos es nejūtos tik iespiests kā autobusos, tie brauc stabili un nekratās, tajos ir iespējams pastaigāties, un arī skati pa logu parasti ir daudz interesantāki nekā no šosejām. Šobrīd ir paveicies tā, ka jau divas reizes esam braukuši pasaules ātrākajā vilcienā uz doto brīdi. Pirms diviem gadiem tas bija Ķīnā, kur mans GPS reģistrēja ātrumu 350Km/h, kas izrādās uz to brīdi bija ātrākais pasažieru pārvadāšanai domātais ātrums vilcienā. Dažus mēnešus pēc mūsu atgriešanās mājās, Ķīna notika kāds negadījums, valdība samazināja atļauto vilcienu ātrumu, un šobrīd tie kursē tikai uz 300Km/h. Šajā braucienā nejauši nācās braukt ar jauno, šī gada marta beigās atklāto, E5 klases Shinkansen vilcienu, kurā mans GPS reģistrēja 325Km/h ātrumu, kas šobrīd arī ir pasaulē ātrākais pasažieru pārvadāšanai domātais vilciens [2. ātrākais eiropas vilciens kursē no Strasbūras uz Parīzi, un ir spējīgs braukt 310-320Km/h, neesmu tajā braucis, tāpēc nezinu cik ilgi, un vai tiešām šo ātrumu sasniedz].

Vilcieni Japānā ir lieliski organizēti. Pat ja nav abonentu biļetes, kas ļauj vienkārši kāpt iekšā jebkurā nerezervēto vietu vagonā, biļešu iegāde ir vienkārša un ērta. Var pieiet pie kases lodziņa, pateikt, ka vēlies rezervēt biļetes uz 200Km attālumā esošu pilsētu, un meitene izrēķinās izdevīgākās pārsēšanās vietas lai ceļojums būtu pēc iespējas ātrs un vienkāršs. Iedos biļetes ar ierakstītām sēdvietām, vagonu numuriem, laikiem, peroniem, visu pastāstīs un parādīs kur jāiet, kas jādara. Visiem tablo ir teksti angļu valodā, tajos rakstītas pieturas kur vilciens pieturēs, cik ātrs tas ir utt. Visur ir norādes uz pareizo galamērķi, ja stacija ir liela. Viss ir krāsu kodēts un kaut ko sajaukt ir teju vai neiespējami. Kad bijām Nikko pilsētā, nākamā naktsmītne bija Matsumoto. Iepriekš plānojot, biju sabijies, ka tāds pārbauciens ar vismaz trim pārsēšanās reizēm būs īstens murgs, bet beigās viss bija ļoti vienkārši. Ja iepriekš gribas precīzāk visu saplānot, ir lieliska lapa Hyperedia, kur ievada pilsētu nosaukumus, un viss tiek izplānots.

Piemēram šādi:

Screen Shot 2013-04-26 at 9.51.20 AM
Screen Shot 2013-04-26 at 9.51.20 AM

Tātad iekāpām iepriekš rezervētajā vilcienā no Kanazawa uz Kyoto, un divas stundas vēlāk bijām ieradušies. Bija jau satumsis, un nekur staigāt negribējām, devāmies pa taisno uz naktsmītni.

Kā jau iepriekš rakstīju, šajā braucienā bijām palikuši pārsvarā hosteļos un viesu namos, taču Kyoto bija plānotas divas naktis AirBnB dzīvoklī. Japānā nav daudz AirBnB piedāvājumu, un tie, kas ir, ir tikai vienai istabai, nevis dzīvoklim. Šīs vietas apraksts bija vilinošs, solīja nakti tradicionālā 100 gadus vecā mājā, kurā dzīvo akls mūks, un viss notiek baigi tradicionāli.

Bija sarunāts, ka ierodoties Kyoto, mēs no kādā hotelī esoša monētu telefona piezvanīsim Tomo, un tad dosimies uz viņa netālu esošo dzīvokli, kur mūs ar auto aizvedīs uz “tradicionālo māju”. Tomo tiek sazvanīts, dodamies turp, vietu atrodam ātri. Tomo ir tāds apaļīgs pusmūža vīrietis šaurām actiņām. Īsti viņa emocijas saprast nevar, ir tāda sajūta, ka viņš īsti nepriecājas mūs satikt, bet varbūt tā tikai liekas. Viņš gan uzvedas draudzīgi, uz papīra mums uzzīmē kur tuvumā var aiziet paēst, kamēr viņa draugs ar auto atbrauks mums pakaļ. Izrādās jāgaida vismaz pusotru stundu, tāpēc ir laiks. Iedod pat mums mobilā telefona aparātu no kura mēs viņu varēsim sazvanīt, ja vajadzīgs. Dodamies paēst un pastaigāties. Ir jau vēls, Oliveram nāk virsū niķis, beigās viņš mūs nedaudz izved no pacietības un garastāvoklis nemaz neuzlabojas, jo papildus ir kaut kāda nelāga priekšnojauta par šo Tomo.

Atbrauc Tomo draugs Pauls (kurš gan ir Japānis). Šis džeks ir ļoti draudzīgs, un visai labi parunājamies braucot viņa mašīnā. Brauciens ir garš, un jau saprotu, ka māja nemaz nav Kyoto. Ierodamies, Tomo mums nav atbraucis līdzi, jo ieradīsies kaut kad vēlāk. Mājā neviena nav, Pauls knapi meklē kā attaisīt durvis, un nevar atrast gaismas slēdžus. Māja neizskatās diez ko labi, principā kaut kas līdzīgs pielāpītam graustam. Ir visai liela atšķirība starp senu tradicionālo māju, un starp vienkārši vecu māju. Beigās durvis tā arī neizdodas atslēgt, mūs ielaiž pa citām durvīm, un uz savu “istabu” dodamies caur vairākām citām. Istaba ir kaut kas līdzīgs vietai lielā sienas skapī, durvju nav, ir tikai aizskariņš uz virtuvi, kurā valda pamatīgs bardaks un netīrība. Mājā grīdu nav, ir blietēta zeme (klons). Nedaudz kritiski paskatoties, es pat teiktu, ka to visu var raksturot ar vārdu “bomžatņkiks”.

Tomo tā arī nesagaidam, ejam gulēt jo ir vēls un nāk miegs. Naktī visa būve kratās un līgojās vējā, visu laiku kaut kas čīkst un krakšķ. Griestu nav, ir pa taisno skats uz jumta skārdu no apakšas, izskatās ka otrais stāvs ar visiem griestiem kaut kad ir nodedzis. Kādu pusstundu grozamies, tad ieslēdzam laptopu, un sākam meklēt citu naktsmītni nākamajai dienai, jo šeit neplānojam atgriesties. Atceļam Kyoto trešās dienas hosteli, ar domu, ka pārējās divas dienas būtu jēdzīgi pavadīt vienā vietā. Rezervējam pēc skata smuku hosteli pašā centrā, nākamajai un aiznākamajai dienai.

No rīta ātri sataisamies, izejam ar visām mantām ārā, kur satiekam Tomo, vienkārši pasaku viņam “es gribēju pateikt, ka atpakaļ nebūsim, jo mainījās plāni, piedod, čau” un dodamies prom. Viņš pat īsti nespēj reaģēt jo pats ir tikko pamodies, dodamies uz transportu. Laiciņš ir auksts un ļoti vējains, pēc pusgulētās nakts jūtamies visai draņķīgi un nevaram atrast pareizo pieturu kā tikt uz pilsētu. Izrādās esam tik tālu, ka vajadzīgs ar autobusu braukt līdz vilciena pieturai, un tad ar vilcienu braukt uz Kyoto. Nav tā ka te būtu lauki – pilsēta ar šoseju blakus un daudz mājām. Vienkārši nepatīkams ārpilsētas rajons. Beigās metam ar roku, un kājām dodamies vilciena virzienā pēc GPS.

Garastāvoklis lēnām uzlabojas, jo esam tikuši prom no bomža mitekļa, bet izrādās nekas nav beidzies. Pie stacijas apsēžamies kārtējā Starbucks, izbaudam lielisku Latte kafiju, izplānojam dienas gaitas. Pilsētas centrā atrodam jauno hosteli, bet reģistratūra mums paziņo, ka ir notikusi kļūda, un mūsu istabiņa nav pieejama. Patiesībā neesot pieejama neviena istabiņa. Nu ko, ir brīvdiena, un pilsētā gandrīz neko nevar atrast. Booking.com optimistiski paziņo “These dates are very busy, please choose other dates if you can”.

Hosteļa darbinieki gan ir ļoti pretimnākoši, visu laiku atvainojas, un sola atrast ko citu. Intensīvi kopā kaut ko meklējam, beigās viņi atrod kaut kādu hosteli netālu no stacijas. Nelielā stresā nepamanu, ka piedāvātā cena ir nevis par abām naktīm, bet vienu, un reāli mums rezervē ko nejēdzīgi dārgu. Neko, dodamies atpakaļ uz stacijas pusi meklēt jauno hosteli. Vieta itkā nav slikta, tepat pie stacijas arī sākas visi virzieni uz apskates objektiem.

Bet problēmas joprojām nav beigušās. Hosteli atrodam, bet izrādās tur ir tikai uzņemšana, pati dzīvošana notiek vairākus kvartālus citā virzienā, un – pārsteigums pārsteigums – mēs tur jau esam bijuši, tas ir blakus bomžu mitekļa saimnieka Tomo dzivoklim, pie neglītas platas ielas. T.s. hostelis ir visai netīrs, un nepatīkams. Nav gluži zaņķis, bet noteikti sliktākais no tiem kur esam bijuši. Fonā protams ir nepatīkamā sajūta, ka varam satikt Tomo un ka par šo vietu ir dārgi samaksāts.

Neko vairs darīt nevar, noliekam mantas, un dodamies apskatīt Kyoto.

Kyoto ir ļoti daudz apskates objektu, un to jau es vienmēr esmu zinājis, taču savā prātā es šo pilsētu biju iztēlojies savādāku. Biju domājis, ka tā ir kompaktāka, mīlīgāka un piezemētāka. Reāli Kyoto ir neglīts betona labirints, tik plaši izpleties, ka uz katru no apskates objektiem ir jābrauc pusstunda citā virzienā. Bet ko padarīsi, šeit atrodas tādas vietas, dēļ kurām es vispār sāku interesēties par Japānu – zelta templis, sudraba templis, arašijamas bambusu mežs, inari templis utt.

Visi autobusi ir vajadzīgajiem galamērķiem brauc no centrālās stacijas, biļetes nav diez ko dārgas, un viss tajā ziņā ir skaidrs. Pirmo apmeklēt braucam Arashiyama bambusu mežu, kas vismaz bildēs ir kas ļoti interesants. Varbūt beidzot Kyoto sāks parādīt sevi no pozitīvās puses? Reāli gan, no visiem apmeklētajiem objektiem Kyoto, arashiyama bambusu mežs nedaudz liek vilties, jo tik iespaidīgs kā bildēs tas neliekas, un ir visai mazs. Varbūt tāpēc, ka bambusu mežus jau redzējām brīvā dabā, pārgājienā no Tsumago uz Magome? Varbūt vēl pavisam nav nogājis sabojātais garastāvoklis, iespējams vienkārši nav pareizais dienas laiks. Turpat apmeklējam ļoti jauku un skaistu templi, ar plašiem dārziem, laiks paliek arvien siltāks, un beidzot ir sajūta, ka esam tikuši ārā no iepriekšējās dienas murga.

Tālāk apmeklēsim vistuvāk hotelim esošo Inari templi, kur atrodami tūkstoši Torii vārtu. Beidzot viss atkal ir labi. Fushimi Inari taisha ir vienkārši fantastisks. Tas kā ar roku noņem visas iepriekšējo 12 stundu rūpes, iepleš mūsu acis, jo tiešām tas ir daudz vairāk kā bijām gaidījuši. Pavadam te visai ilgu laiku, jo te ir daudz ko redzēt un staigāt te var ļoti ilgi. Torii vārtu labirinti ir vairākus kilometrus gari un fotografēšanai te ir bezgalīgi daudz iespēju.

Atgriežoties hostelī tas vairs tik briesmīgs neliekas. Galu galā mums vajag tikai pārnakšņot. Nākamajā rītā dodamies uz Zelta un Sudraba tempļiem. Laiks ir visai apmācies, tāpēc bildēs figurē neizbēgamās baltās debesis, un nekas prātīgs man nesanāk. Templis protams ir fantastisks. Tepat nākas novērot ko interesantu – pie tempļa ir vairāki brīdinājumi nelietot foto statīvus, lai tie citiem neaizsedz skatu. Neskatoties uz to, japāņu meiteņu grupa uzstāda lielo statīvu, un sastājas grupas fotogrāfijai. Pie sevis nodomāju, nu nez kas tagad būs. Jā – skrien apsargs. Jau sagaidu lamāšanos, bet nekā – apsargs paklanās un ļoti laipni atvainojas, cik saprotu, teksts ir no stila “mīļās meitenes, varbūt jūs nepamanījāt, bet šeit nav ieteicams lietot statīvus, jo tie aizsedz skatu. liels paldies, es ceru jūs saprotat, atvainojos”, paklanās un aiziet, atļaujot viņām pabeigt fotografēties. Japāņi ir ļoti pieklājīgi. Arī vilcienu konduktori paklanās ieejot un izejot no vagoniem, neviens nekad neuzkliedz, vienmēr atvainojas pat nevietā. Palaižot vecu tantīti vilcienā apsēsties, viņa vairākas reizes pasaka “sumimasen”, kas ir atvainošanās par traucēšanu.

Pēc zelta tempļa (tas gan nav templis, un ir tikai tautas nosaukums. Vispār viņu sauc par Kinkaku-ji) dodamies ar vēl vienu tālo autobusu apskatīt arī sudraba templi (Ginkaku-ji). Šeit ir daudz “japāniskāka” sajūta. Dārzs ir askētisks un toņi piezemēti. Beidzot redzam arī pieklājīga izmēra ķemmētos akmens dārzus. Interesanti, ka tur ierodamies īsi pirms slēgšanas, un ejot ārā teritorijai jau būtu jābūt ciet (ir piecas pāri pieciem, kad tai jābūt slēgtai). Novēroju kārtējo ainu – jau pēc slēgšanas pie vārtiem pieskrien sieviete, sargs viņai vēl skrienot māj ar roku, lai tik skrien, ka ielaidīs iekšā. Tad aizver durvis, bet izrādās ir vēl citas sievietes, kas skrien – sargs ar smaidu palaiž iekšā arī viņas.

Ir pagājis jau pamatīgs laiks, tāpēc dodamies atpakaļ. Uz citiem objektiem šodien nepaspēsim, turklāt viss veras ciet piecos. Dodamies iepirkties Kyoto centrā. Laiks ir drēgns un jau tuvojas vakars, cilvēku uz ielām nav daudz. Liels ir mūsu pārsteigums, kad atklājam, ka zem ielas atrodas Kyoto numur divi. Vairākas metro stacijas savieno apakšzemes veikalu labirinti vairākos stāvos. Ir iespējams no centra aiziet gandrīz līdz mūsu hotelim, neiznākot virszemē. Veikalu šeit ir tūkstošiem – kyoto vilcienu stacijas ēkai vien ir deviņi stāvi, nemaz nerunājot par neskaitāmajiem lielveikaliem, un tūkstošiem sānu tuneļu veikalu sistēmu, kuras visas izstaigāt nemaz nav iepsējams. Vienā brīdī atduramies pret tipisku pirmās pasaules problēmu – ir tik daudz ēstuvju, ka gandrīz pusstundu nevaram izdomāt kur ēst.

Interesanti par japāņu modi. Eiropā šobrīd nāk modē astoņdesmitie – platie pleci, augsto malu botas, flomasteru spilgtās krāsas, un citas lietas, kas manī izraisa sliktu dūšu, jo ienīstu astoņdesmito modi. Japānā viss ir daudz savādāk. Te šobrīd modē ir siltie pasteļtoņi, romantiskais stils, zemes krāsas utt. Vismaz priekš mums tas bija ļoti patīkami, lai gan no drēbēm neko daudz nenopirkām.

Bija pienācis laiks atvadīties no Kyoto, un doties gulēt. Rītdien brauksim uz Nara. Kopā es teiktu, Kyoto ir daži ļoti forši apskates objekti, taču pati pilsēta man nepatika. Tāpat, aizbraukt dēļ minētajiem objektiem ir vērts, taču palieciet nakšņot uz ziemeļiem no vilcienu stacijas, kaut kur tuvu tai.

Arašijamas bambusu mežs
Arašijamas bambusu mežs
Vilcienā
Vilcienā
small-DSC_1821
small-DSC_1821
Vienīgais lietus Japānā
Vienīgais lietus Japānā
Ginkaku-ji sudraba templis
Ginkaku-ji sudraba templis
small-DSC_1757
small-DSC_1757
small-DSC_1752
small-DSC_1752
small-DSC_1751
small-DSC_1751
Kinkaku-ji zelta templis
Kinkaku-ji zelta templis
small-DSC_1700
small-DSC_1700
small-DSC_1698
small-DSC_1698
Inari torii vārtu rindas
Inari torii vārtu rindas
Inari torii vārtu rindas
Inari torii vārtu rindas
small-DSC_1558
small-DSC_1558
small-DSC_1547
small-DSC_1547
small-DSC_1545
small-DSC_1545

8 thoughts on “Japāna 5: Kyoto

    1. Paldies!!
      Taisnība, tajā Wikipedia rakstā šis vilciens ir ārpus kategorijas, jo ieskaitīts kā “unconventional rail”.

      The Shanghai Maglev Train reaches 431 km/h (268 mph) during its daily service on its 30 km (19 mi) dedicated line, holding the speed record for commercial train service.

  1. Kas attiecas uz Eiropas vilcieniem tad esmu nesen braucis pa liniju Mulhouse-Paris un jaunuzbuvetajaa posmaa starp Besancon un Dijon atrakais ko redzeju uz tablo bija 321 km/h.
    Paldies par Japanas aprakstu! Ieprieks mani sii valsts un Azija vispar nav ipasi vilinajusi, bet nu kad palasa sadus aprakstus tad varbut tomer 🙂

  2. apsmējos par “pārsteigums pārsteigums – mēs tur jau esam bijuši, tas ir blakus bomžu mitekļa saimnieka Tomo dzivoklim, pie neglītas platas ielas” Bildes no mitekļa nav?

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *