Japāna 3: daudz kur

Pārbaucienu starp Nikko un Matsumoto bija ļoti daudz. Viss gan noritēja skaisti un pēc plāna, un ārā no stacijas izgājām tikai Utsunomiya stacijā, jo tur bija tehnikas veikals – gribējām sameklēt laptopam jaunu lādētāju, jo esošais bija sācis jocīgi uzvesties. To gan neatradām, un labi ka tā, jo pēc kāda laika lādētājs sāja strādāt normāli, un labi strādā arī joprojām.
Pēc laikam piecām pārkāpšanām beigās ieradāmies Matsumoto pilsētā. Tuvojās vakars, un lēnām sāka krēslot. Kaut kā izmanevrējām ārā no dzelzceļa stacijas, un uzņēmām kursu uz iepriekš rezervēto Ryokan viesunamu. Īsti nevarēja saprast kuru no ceļiem izvēlēties, jo viesu nams atradās uz upes vidū esošas salas, un upēm parasti ir divi krasti pa kuriem iespējams virzīties.

Lai kuru no krastiem mēs nemēģinātu, gājēju infrastruktūra šajā pilsētas daļā bija ļoti švaka – pārsvarā gājām pa ielām un škērsojām tās nelegālās vietās. Pati upe arī – tipiski Japānai – ar betonētiem krastiem, ne pārāk glīta. Rajons turklāt bija pavisam tukšs, kluss, un tā kā grasījās iestāties tumsa, nedadz pat sākām nožēlot, ka nebijām kārtīgi izpētijuši kur atrodas viesnīca. Palika ļoti auksti un kādu brīdi bija neomulīgi.

Beigās viesu nams veiksmīgi atrasts, ieejam iekšā – neviena nav. Kamēr noliekam somas, novelkam kurpes, ierodas pavisam maziņa mazītiņa tantīte, saliekusies uz pusēm, sakrokojusies itkā viņai būtu stipri virs simts gadiem. Augumā tik pat gara cik Olivers, kuram ir trīs gadi. Smaidīga un kaut ko lēni bubinādama, ir acīmredzami priecīga par mūsu ierašanos, un īpaši par mazo Oliveru. Neko gan no viņas nesaprotam, taču kaut kādā veidā žurnālā tiekam ierakstīti un samaksājam sarunāto cenu.

Viesu nams ir patīkams un glīts, plašām telpām. Ļoti kluss, un ir sajūta, ka esam vienīgie apmeklētāji. Vēlāk gan satiekam citus, acīmredzot vienkārši visi uzvedas klusi.

Tā kā nekas nav ēsts, GPS kartē nolūkoju tuvāko 7-11 sīkveikalu, un pa tumsu dodos iepirkties. Tālu nav, tepat aiz pāris līkumiem, mazāk kā kilometrs. Taču aiz stūra pagriežoties pazūd ielu apgaismojums, un ārā ir tāda melnā nakts, ka skrien kaut ar pieri sētā, nu neko tiešām neredz. Turklāt tikko uzklāts tumši melns asfalts bez svītrām, brīnos ka neiegāzos kādā caurumā.

Veikalā nopērku visādus ēdienus – kaut ko līdzīgu lazanjai ar garnelēm, rīsu trīsstūrīšus, garšīgu lokālo alu, kartupeļu salmiņus. Starp citu pat mazajos veikalos visu ēdienu uzsilda mikroviļņu krāsnī, un bieži tādas pat ir brīvai lietošanai noliktas. Atpakaļ tieku jau daudz ātrāk, un uzņemšanā satieku sievieti, kas neveiksmīgi mēģina no tantītes uzzināt kur ir veikals. Pastāstu virzienu, un brīdinu par tumsu.

Paēduši sākām domāt ko lai tādu labu iesāk līdz gulēt iešanai. Nora viesnīcas informācijā pamanīja tabulu ar vannasistabas darba laikiem, un nolēma paskatīties, kāpēc uz to tāds uzsvars. Izrādās, lejā atradās japāņu tradicionālā vannas istaba – kopīgās dušas, un vanna ar konstanti pieplūstošu karstu ūdeni no zemes dzīlēm.

Nospriedām, ka šādu iespēju laist garām nevar, un gājām visi vannā. Japānā šī lieta darbojas šādi – vispirms visi iet un nomazgājas kopīgajā dušas telpā. Tajā ir mazi benķīši, uz kuriem visi apsēžas un kārtīgi nomazgājas. Vannā nedrīkst iet netīrs, jo vanna ir lai relaksētos, nevis lai mazgātos. Vannai virsū uzrullēts koka paklājiņš, to norullē nost, un gremdējas iekšā perfektas temperatūras ūdenī. Karsts, bet ne tik ļoti, lai nevarētu iesēsties. Lieliska sajūta, ļoti priecājos, ka nolēmām aiziet. Bijām tur vienīgie, tāpēc pat nesanāca nekāda kopīgā tā mazgāšanās. Vannasistaba, gluži kā arī pats viesunams, nebija nekāda šikā un neradīja tūristiem radītas vietas iespaidu. Gluži parasta publiskā vanna. Un tādas vietas mēs pārsvarā arī meklējām visa ceļojuma laikā – kur sajūties kā pie vietējiem, nevis kā tūristu atpūtas kompleksā.

No rīta satikām arī tantītes dēlu, kurš arī bija ļoti laipns, un pat mūs ar savu auto aizveda līdz stacijai. Tur kā parasti nolikām somas, un devāmies apskatīt pilsētu.

Matsumoto ir ļoti jauka un mājīga pilsēta, ja to apskata no pareizās puses, turklāt visa bija vienos ķiršu ziedos – hanami sakuras vērošanas pasākumi risinājās pilnā spēkā. Taisnā ceļā devāmies uz šīs pilsētas galveno apskates objektu – Matsumoto pili. Šī pils ir viena no vecākajām un labāk saglabātajām japānas pilīm, būvēta jau 16gs, tā nav atjaunota, bet saglabāta orģināla.

Apkārt pilij stiepās plašs parks, gluži vai noklāts ar ziedošiem ķiršiem. Sabildējām dažus lieliskus skatus, pamanījām arī kāzinieku pāri, izstaigājām pili un tās dārzus. Dažas no kāpņu telpām bija tik šauras un stāvas, ka pat man bija pagrūti tur tikt. Parkā satikām pirmās klases ekskursiju grupu, ar kuriem Oliveram sanāca nobildēties. Tad tikai saldējums no automāta, un devāmies tālāk, pa Matsumoto smukajām mazajām ieliņām.

Nākamais mērķis bija Nagiso stacija. Matsumoto stacijā paēdām pazīstamas garšas bulciņas (ņam ņam svaigas siera bulciņas ar vēl izkusušu sieru!) franču ceptuvē, un ar mazās nozīmes vilcienu devāmies uz laukiem.

Šeit bija plānots doties nelielā pārgājienā, starp Tsumago un Magome pasta ciematiem, starp kuriem vēl saglabāts vecais pasta ceļš, ar daudz orģinālajām ēkām un visa kā interesanta.

Taču sākumā no Nagiso stacijas bija jānokļūst uz Tsumago, un īsti nebija noskaidrots kā tas notiek.

Izkāpjot no vilciena uzreiz bija sajūta, ka esam laukos. Vilciens aizbrauca, un iestājās klusums. Tikai sienāži un putni. Stacija bija smieklīgi maziņa, apkārt nekādu īpašo apdzīvotību nemanīja, tikai zaļus mežus un kalnus.

Izgājām uz ielas, līdz autobusu pieturai. Tur kādi pāris citi mugursomnieki gaidīja autobusu uz Nagiso. Jāgaida vēl četrdesmit minūtes, turklāt visai daudz jāmaksā par biļeti. Skatos kartē – tak tikai trīs kilometri. Kas mēs, esam latvieši vai neesam? Iesim kājām!

Pagājām dažus desmitus metru tālāk, un tur pamanām norādi uz koka dēlīša – Nagiso-Tsumago. Tas taču mūsu maršruts! Izrādās šeit ir speciāli marķēts ejamais maršruts, un turklāt kāds! Pa šauriem celiņiem, gar maziem miestiņiem, pāri krāčainām upītēm, gar maziem dārziņiem – vienkārši perfekti. Turklāt viss vēl spīguļo un laistās siltajos saulrieta torņos, ir silts vakars, un viss šis gājiens izdevās lielisks. Labi, ka nepalikām ar vācu tūristiem, kuri pa šoseju aizbrauca ar autobusu.

Ieradāmies Tsumago jau īsi pirms tumsas, ciemats tiešām ļoti atmosfērisks un skaists. Tikai vecās koka mājas melnā krāsā, ne mašīnu, ne citu mūsdienu objektu. Nekādi neizdevās atrast savu naktsmītni, mājas visas vienādas, angliski neko neatrodam. Izgājām apli un kaut kā nejauši iemaldījāmies sānceļā tieši pretī vajadzīgā nosaukuma izkārtnei.

Iekārtojāmies un uzreiz jau arī mūs aicināja vakariņās, tās ir iekļautas cenā. Šķiet iepriekš jau rakstīju, ka šī bija mūsu dārgākā naktsmītne, jo atrodas tādā salīdzinoši ekskluzīvā vietā bez daudz alternatīvām (ciemā pie info dēļa bija saraksts ar kādām 10 līdzīga veida viesu mājām, katrā ir ap 4 istabām).

Vakariņas bija grūti aprakstāmas! Katram priekšā paplāte ar padsmit dažādiem ēdienu trauciņiem, identificēt no kuriem izdevās tikai lasi un rīsus. Viss pārējais bija kas ļoti interesants. Sākot no eļļā vārītiem, iespējams, paparžu dzinumiem, beidzot ar tādiem kā sīkiem ceptiem sienāzīšiem. Visu apēdām, vai vismaz nogaršojām, un tad arī devāmies gulēt – rīt tāls ceļš priekšā.

No rīta paēdām līdzīgi krāšņas un interesantas brokastis, sapakojāmies un devāmies ceļā. Sākumā bija jāatrod tūrisma centrs, kurā nodosim smago mugursomu. Šādu pakalpojumu nodrošina vietējais tūrisma centrs tiem, kas vēlas ar kājām doties aptuveni desmit kilometrus garajā gājienā uz Magome ciemu, bet nevēlas stiept visu bagāžu. Nodevām arī ratus, un devāmies pastaigā.

Ceļš bija ļoti interesants. Tas veda cauri maziem ciemiem, ap dažādiem mazdārziņiem, cauri mežiem, gar krāčainām upītēm un rīsa lauciņiem. Ceļš ierīkots pa seno pasta ceļu, kas savienoja šos divus miestus, tāpēc tas nav tāds pārgājiena maršruts kādu redzēsiet dodoties kalnos, drīzāk tāda kā kultūras izziņas taka. Pa ceļam redzējām visai daudz brīdinājumus par lāčiem, ar blakus uzstādītiem visai skaļiem zvaniem, kurus gājējiem ir lūgts pazvanīt, lai lāčus aizbiedētu tālāk. Oliveram protams šī zvanu zvanīšana ļoti patika, un ceļš līdz nākamajam zvanam bija viena no motivācijām iet pašam.

Pārgājiens mums bija ļoti mierīgs, beidzot atpūtāmies no pilsētu kņadas, gājām Olivera ātrumā un visai mierīgi izbaudījām lauku atmosfēru. Kas var būt labāks kā apstāties, plaušās ievilkt smaržīgo gaisu, un pie sevis padomāt – eh, es esmu Japānas laukos!

Pa ceļam satikām vien dažus cilvēkus, kas šķiet devās pretējā virzienā. Ar vienu gan izņēmumu – tuvu jau takas beigām satikām veselu skolas pārgājiena grupu, kuri visi protams gribēja ar mums sveicināties. Viņu tur bija pāris desmiti.

Pa ceļam arī atradām interesantu vecu māju, kurai bija uz durvīm rakstīts “bezmaksas atpūtas vieta”, tāpēc devāmies iekšā apsveicināties. Saimnieks bija vecs un ļoti draudzīgs onkulis, kurš uzreiz gribēja lai kartē parādam no kurienes esam, uzcienāja ar cepumiem, un istabas vidū esošā pavardā vārītu tēju. Tik tiešām viss bija bez maksas, un onkulis to piedāvā jo viņam patīk satikt cilvēkus, un ir interesanti. Blakus redzējām nelielu zivju audzētavu, devāmies tālāk.

Beigās visai saguruši ieradāmies Magome, ļoti skaistā un kompaktā ciematā. Šeit bija daudz vairāk cilvēku kā Tsumago, te arī bija vairāk uzpucēts un tūristiem attīstītāks. Daudz ēdnīcu un smuku veikaliņu. Paēdām tradicionāla tipa ēstuvē kārtējās griķu Soba nūdeles, atradām vietu kur paņemt savas lielās somas, un devāmies uz autobusu.

Tā kā visu laiku bijām braukuši ar vilcieniem, autobuss arī bija interesants piedzīvojums – iekāpjot autobusā no īpaša aparāta jāpaņem biļete, kurai virsū ir tikai viens cipars – pieturas numurs. Pie vadītāja uz tablo visu laiku rādās biļešu cenas katram no numuriem, tās palielinās jo tālāk braucam. Teiksim tiklīdz iekāpj cilvēks, paņem biļeti, izrādās ir piektais numurs. Uz tablo pie piecinieka ir nulle, turpretim mums, kas brauc no nultās pieturas tur jau ir kaut kāda cena. Samaksu maksā pie izkāpšanas, kur naudiņas ieber īpašā aparātā, kurš viņas saskaita.

Ar autobusu aizbraucām uz Nakatsugawa, un ar vilcieniem devāmies uz Takayama. Tā ir ļoti smuka pilsēta ar daudz senlaicīgām mājelēm un fantastiskiem kanāliņiem, kuru krasti ir noklāti ziedošiem ķiršiem – jā starp citu, esam pašā sakura ziedu laikā. Visur kur braucam, viss zied! Un ir silti, kādi 20c. Takayama palikām jauniešu hostelī, un atkal jau izrādijās, ka tā ir viena lieliska naktsmītne. Ja braucat uz Japānu, iesaku palikt K’s house un J-Hoppers ķēdes hosteļos, tur vienmēr ir lēti, tīri un draudzīgi.

Izstaigājām pilsētu, piekusām, padzērām aukstās kafijas no automātiem.

Vakarā sekojot darbinieku norādēm devāmies meklēt suši vietu kaut kur pie šosejas, tā ko atradām bija viena pavisam atšķirīga vieta. Tāds kā liels McDonalds stila ēstūzis ar ļoti lētiem, taču ne pārāk labiem suši.

Izdzīvojušies pa Takayama, vakarā atbraucām uz Kanazawa.

Par Japānu stāstīt var gari, te ir daudz visa kā pārsteidzoša. No lielām lietām līdz sīkumiem. Piemēram tie kosmosa kuģu cienīgie podi taču ir ģeniāli – es tādu gribētu. Viņiem tā saucamajam ūdens rezervuāram augšpuse ir veidota kā izlietne, un ūdens tajā tek no iebūvēta krāna – t.i. pirms tas nonāk rezervuārā, tu vari nomazgāt rokas. Izrādās Japānā tādi jau ir izsenis. Un kāpēc lai poda brille nebūtu apsildāma, tas taču ir tik loģiski.

Joprojām secinām, ka te nav dārgi. Sešas olas maksā ap 70 santīmiem, sagriezta laša fileja ap 15Ls kilogramā (tāpat kā pie mums), vienīgi vilcieni vietējiem ir dārgi. Lētākais kaiten zushi (rotējošais suši bārs) bija kur katrs šķīvītis maksāja 0.45sant. Vienu dienu bijām arī visai dārgā – par aptuveni latu gabalā. Atšķirība nav liela, taču tādā super lētajā tomer tik forši nav. Esam daudz saēdušies soba, ramen, udon un visādas citāda veida nūdeles. Visvieglāk pieejamais ir tieši nūdeļu bāzes ēdiens.

Dodoties tālāk uz Kanazawa, saskārāmies ar visai nepatīkamu situāciju – kā jau daži zinās, man īpaši neiet pie sirds tūrisma grupas. Es zinu, ka ir cilvēki, kas nevēlas vai nemāk paši saplānot vai saņemties paši uz braucienu, bet nu man ar to nav problēmu, tāpēc tūrisma grupas ir viens no ļaunākajiem murgiem.

Tad nu re, iekāpjam vilcienā uz Kanazawa, un kas apsēžas (principā piepilda vagonu) – milzīga Latviešu tūristu grupa no kādas tūrkompānijas. Un viņi ir skaļi, dezorganizēti, vienam visu laiku zvana telefons un viņš runā krieviski. Īsi sakot, es braucu ceļojumā lai redzētu tās valsts iedzīvotājus, nevis lai dzirdētu savējās valodas. Un te tev šādi paveicas. Fonā skanēja visādas absurda rakstura sarunas, piemēram kāda tante teica otrai, lai pasargā viņas koferi kamēr tā iet uz tualeti (it kā Japānā kādam varētu ienākt prātā vilcienā zagt koferi), tūres gida skaļo uztraukšanos un tamlīdzīgi. Beigās uzliku austiņas un centos viņus ignorēt. Ārā kāpjot tomēr gidam atzīstamies, ka esam latvieši, par ko viņš īsti nekādu interesi neizrāda, un uzvedas visai nelaipni (vismaz tā tobrīd šķiet kontrastā ar japāņiem).

Beigās gan tomēr izrādijās, ka latviešus sastapt bija arī noderīgi. Izkāpām ārā, un devāmies uz izeju. Šeit piezīmēšu, ka vilciena pietura nebija galapunkts. Pēkšņi saprotu, ka man ir tikai abas mugursomas, un nav mazās pleca somiņas, kurā stāv pases un maks. Vilciens vēl stāv, tāpēc kā plēsts skrienu atpakaļ uz peronu, cerībā paspēt tikt vilcienā pēc pasēm! Te pēkšņi latviski atskan meitenes balss – vai šī ir jūsu somiņa? Izrādās meitenes kas sēdēja blakus rindā, bija pamanījušas mūs, un to, ka atstājām somiņu. Nācās vien atzīt, ka esmu bijis pārāk kritiski noskaņots pret sastaptajiem tūristiem.

Runājot par kultūrām – japāņi ir ļoti draudzīgi, pieklājīgi un atsaucīgi. Visi ir laipni un vēl neesam bijuši situācijā, kad kāds nelaipni izturētos. Angliski kaut nedaudz runā gandrīz visi. Saprasties var, kaut vai ar zīmēm. Uzraksti kas attiecas uz ceļotājiem gandrīz vienmēr ir arī angliski, un braukāšana ar vilcieniem ir tik organizēta un tūristam piemērota, ka nokļūdīties vai kaut ko nesaprast ir gandŗiz neiespējami. Ja pats netiec galā, ej uz staciju, un biļešu kasē pateiks cikos kurš perons, kāds vilciens, cikos ienāk, cikos pārsēsties utt.

Visi hosteļi un viesu mājas kur esam bijuši, ir pagaidām ļoti jauki un draudzīgi. Vēl neesam bijuši “draņķīgā” vietā. Šobrīd esam gulējuši tikai hosteļos (privātā istabā), ryokan (tradicionāla viesu māja), un parastos viesu namos (tāds kā family owned mini hotelis) un airbnb dzīvokļos. Neredzu jēgu jebkad nākotnē ceļot parastās viesnīcās. Hosteļos ir daudz draudzīgāka atmosfēra un jūties kā mājās. Istabas ir bijušas tikai lieliskas un ļoti jaukas. Kopumā – droši varu ieteikt naktsmītnes meklēt daudz lētākajā Hostelworld.

Ceļot ar bērnu Japānā ir viegli. Arī ar ratiņiem (tos paņēmām time brīžiem kad Olivers pavisam piekusis, vai grib pagulēt). Trotuāri ir tam piemēroti, visiem metro un vilcieniem uz platformām ir lifti. Cilvēki ir draudzīgi un saprotoši.

Vispār ar bērnu ceļot ir forši. Nekad nav pašam garlaicīgi, un cilvēki draudzīgi attiecas – nāk runāties, priecājas. Noteikti iesaku. Ar Oliveru sākām ceļot jau no pusgada vecuma. Esam bijuši vairākos garajos auto braucienos, Ķīnā, tagad šeit Japānā. Noteikti vēlos uzsvērt, ka ceļošana nav jāierobežo līdz ar bērna ienākšanu ģimenē. Tas ir tik pat interesanti.

DSC_0047
DSC_0047
DSC_0428
DSC_0428
DSC_0528
DSC_0528

7 thoughts on “Japāna 3: daudz kur

  1. Par vilcieniem – imho, atbilstoša cena tai daudzdienu kartei.Tepat Eiropā ir dabonama līdzīga karte, pats esmu izmantojis Vācijā, Francijā, Šveicē, Beļgijā un Nīderlandē, kuras cena varētu būt visai līdzīga (izmantoju labus gadus atpakaļ, tāpēc tur cipari jāskatās), tik bija kaut kādas atlaides jauniešiem līdz 25 gadu vecumam, ja nemaldos.

  2. super bilde Oliveram ar japānietēm, kad izaugs liels, domāju, ka viņam ļoti patiks šīs atmiņas un šis fotoattēls vai, ja atmiņas jau būs izdzisušas, tad šī bilde būs lielisks atgādinājums :)katrā ziņā ja man tāda bilde būtu, gribētu, kad pieaugtu sev pie sienas vai vismaz rādīt draugiem un lepoties 🙂

  3. Jē. Pagājušajā nedēļā laivoju pa Coosa river Alabamā. Iegāzos upē, lai atdzesētu smadzenes. Pieairēja meitene un latviski uzrunāja, vai man viss kārtībā. Man nedaudz žoklis atkārās! Izrādās vāciete, kas bijusi apmaiņas programmā LV uz gadu, špreho latviski un uz upes dzirdēja, ka runājam latviski. Jā, ja latvieši nav visur, tad runā gan laikam visur. 🙂

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *