Hibrīds

rav4h

Kādu dienu, stāvot rindā uz CSDD izplūdes gāzu testu, pār mani nāca atklāsme. Automašīna, ar kuru es braucu, konstanti kūpina kaitīgus, melnus dūmus. Sapratu, ka tā vairs nevēlos turpināt, kaut vai tikai sirdsapziņas pēc.

Sāku apsvērt variantus. Noteikti vairs negribēju dīzeļa motora auto, jo, neskatoties uz mazāko degvielas patēriņu, izmešu dīzelim ir vairāk kā benzīnam, papildus CO2 nāk klāt NOx un citas kaitīgas vielas. Turklāt, sekojot VW skandālam ar dīzeļu emisiju krāpšanos, vēl vairāk sāka nepatikt dīzeļu dzinēji un VAG koncerna automašīnas. Ja neskaita to, gribēju klusu auto, kurš momentā uzsilst un kuru viegli piedarbināt lielā aukstumā.

Tā kā dzīvoju dzīvoklī, kur līdz automašīnai ir prāvs gabals, elektro auto pagaidām nav reāli. Tesla protams ir foršs brends, taču tad man vajag māju ar garāžu, kā arī darba vietu ar uzlādes punktu. Nākamā no reālajām kategorijām bija benzīna hibrīdi. Toyota šeit ir pionieris, par to šaubu nav. Papildus populārajam Prius tagad ļoti daduz citu modeļu ir pieejami ar hibrīdmotoriem, taču, tā kā biju pieradis pie lielāka izmēra auto, negribējās upurēt vietu un salona troksni, pārejot uz maziņu Aygo vai Auris. Tāpēc būtībā palika tikai viens variants, jaunais Rav4 hybrid.

Gribēju piebilst, ka, protams, Hibrīdi ir dārgāki. Neviens nepērk hibrīdu, lai ietaupītu naudu. Galu galā, pat pie 30’000km nobraukuma gadā, degviela ir mazākais no izdevumiem. Ja kāds vēlas taupīt naudu, nevajag pirkt hibrīdu, nevajag vispār jaunu auto. Mazlitrāžas otrais Golfs ar dīzeli noteikti izmaksā un patērē mazāk, bet ne par to ir šis stāsts.

Īsti nezinu ko lai raksta par pašu konkrēto modeli vai tā parametriem, varu tikai pateikt, ka esmu ļoti apmierināts. Pagājušas aptuveni 45 dienas un nobraukti jau vairāk par 5000km. Vairāk gribu pastāstīt tieši par pašu hibrīdsistēmu.

Biežākais jautājums ko dzirdu, ir “cik viņš tev ēd”. Jā, agrāk šo aprēķināt bija viegli – pilsētā X un pa šoseju Y. Taču šeit matemātika kļūst sarežģītāka, jo hibrīdsistēmas patēriņš ļoti mainās atkarībā no tā, cik pilna ir baterija. Šis konkrētais auto ir parastais hibrīds, t.i. to nevar uzlādēt pie rozetes. Tas lādējas ripojot, vienmērīgi braucot lielākā ātrumā, kā arī ar īpašiem reģeneratīvās uzlādes ģeneratoriem, kuri tiek lietoti bremzējot. Īstās bremzes praktiski nekad netiek izmantotas, tāpēc tā runā, ka ar mierīgu braukšanu bremžu kluči jāmaina nebūs nekad.

Varu minēt dažus situāciju piemērus, lai redzams kā hibrīdsistēmai ir ar degvielas patēriņu.

  • Ja braucu uz laukiem pa Liepājas šoseju, praktiski visu laiku jābrauc lielākā ātrumā, apdzīvotu vietu ir maz. Galvenokārt tiek lietots benzīns, patēriņš ir ap 6.5L/100.
  • Atgriežoties mājās, baterija ir pilna. Nākamajā rītā ar pilnu bateriju dodos uz darbu. Sastrēgumā braucu gandrīz tikai ar elektrību, patēriņš kādi 3L/100, līdz baterija iztukšojas, jo ilgstoši ar to braukt nevar, kā arī nav situācijas kad to uzlādēt (gari vienmērīga ātruma posmi, vai gari bremzēšanas posmi)
  • Braucot vakarā no darba uz mājām, baterija ir tukša, jo no rīta to iztukšoju. Patēriņš atpakaļ braucienam var būt pat 9-10L/100, bet nu vismaz stāvot stastrēgumā motors netiek darbināts un gaiss netiek lieki piesārņots.
  • Ja pēdējo posmu pirms mājām braucu pa šoseju, vidējais patēriņš atkal nokrīt uz 7L/100
  • Braucu uz Roju, kur, atšķirībā no Liepājas šosejas, pa ceļam ir daudz apdzīvotu vietu. Starp tām, baterija tiek uzlādēta pilnībā, tāpēc visus ciematus izbraucu uz elektrības (starp citu, uz elektrības var braukt līdz pat kādiem 65km/h). Vidējais patēriņš divu stundu braucienā 5L/100.

Kā redzams, šim auto nevar viennozīmīgi pateikt cik patērē pilsētā un cik uz šosejas. Pilsētā mēdz būt 3/7/10 L/100. Viss atkarīgs no tā, vai pirms pilsētas ir bijusi iespēja uzlādēt bateriju un cik ilgs būs brauciens pilsētā, pirms atkal būs šosejas posms, kur uzlādēt bateriju. Ja korķī jābrauc ilgāk par 20 minūtēm, baterija ir tukša un sākas visai augsts benzīna lietojums. Uz šosejas mēdz būt 5 vai 7 L/100, atkarīgs no tā, cik bieži pa ceļam ir iespēja braukt uz elektrības (apdzīvotas vietas).

Vidēji pa visu šo laiku patēriņš ir 6.8L/100, jo pārsvarā sanāk braukt pa pilsētu, kur ir augstāk minētā problēma. Ja baterija būtu par 20% lielāka, viss būtu izcili.

Interesanti ir tas, ka braukt ar hibrīdu ir atšķirīgi. Jāiemācas ilgstoši un maigi bremzēt, lai baterija ātrāk uzlādētos. Tad vēl ir tāds triks kā “pump and glide“, kur strauji jāpaātrinās uz vēlamo ātrumu, tad gāzes pedālis jāatlaiž, jāpiespiež ļoti maigi un tad jāuztur ātrums. Lēzeni paātrināties nozīmē lieku patēriņu. Viss šajā automašīnā ir radīts tā, lai degvielas patēriņa samazināšanu padarītu par spēli, t.s. gamifikācija. Tas ir jautri un es to pilnībā izbaudu, tikai, nojaušu, ka agresīvākie braucēji aiz manis par to mēdz dusmoties.

Kopumā gan palielai automašīnai ar benzīndzinēju, 4×4 piedziņu un 200 zirgspēku jaudu, patēriņš zem 7L tāpat ir forši un ar to esmu ļoti apmierināts. Taču ko esmu sapratis, ka vislielākā bauda braukt ir tieši tajā posmā, kad izmantojas elektrība. Automašinas kustība, dinamika un absolūtais klusums ir ļoti patīkami, tāpēc es ceru, ka pēc šīs automašīnas garantijas laika beigām jau būs pieejama elektro uzlādes infrastruktūra, jo nākamo auto gribēšu vēl vairāk elektrisku kā šo.

Papildināts: Ziemā nāk klāt papildus faktors – aukstums. Kad motors ir auksts, EV (elektro) režīms nevēlas slēgties iekšā, pat ja baterija ir pilna. Tas protams palielina patēriņu. Cik zinu tad arī Start+Stop sistēmas parastajās mašīnās uzvedas līdzīgi, tāpēc tas nav tīri hibrīda trūkums.

Nostaļģija un Defender

Nu jau pagājuši gandrīz seši gadi, kopš pārdevām savu sadauzīto Land Rover, un šodien nejauši uzdūros viņam netālu no darba. Ziniet, runā, ka 70% no visiem jebkad uzražotajiem Defender joprojām ripo pa ceļiem. Un izrādās, ka arī smaga avārija nav šķērslis, lai auto saremontētu, un turpinātu braukt. Tik ļoti mērķtiecīgi ir tie Land Rover fani. Diemžēl pirms sešiem gadiem man nebija tādas apņēmības lai izdarītu to, ko ir izdarījis pircējs, taču rezultāts ir lielisks. Bildē mašīna gan ir netīra (kādai tai jābūt), bet restaurācijai nav kur piekasīties. Lielisks darbiņš. Bija vērts toreiz no Anglijas donoru pasūtīt … eh.
Pirms pārdevām (2007. gads)

Šodien (2013. gads)

Atkal caurums

Ar Kaži devāmies nelielā izbraukumā pa pierīgu, nonācām ložmetējkalna rajonā. Tur daudz neatrastu kastīšu. Viena kastīte ir, tālāk otra – “tepat jau ceļš beigsies, varbūt parkojamies?” Jautājumam izskanot, viens ritenis iekrīt ļoti smirdīgā purva rāvas caurumā, un mašīna paliek. Štellējām visādus kokus un egles, taču ritenis atradās tik smukā “mousse” atgādinošā putrā, ka nekā. Turklāt mašīna tiktāl sasvērusies pa diagonāli, ka aizmugurējais pretējais ritenis arī gandrīz gaisā, viena liela spolēšana. Man sabloķējams tikai centra diferenciālis, tilti nē, tāpēc nekādas kustības. Zeme sasalusi ragā, un rakt apgrūtina ne tikai tas, bet arī piecu minūšu laikā salauztas lāpstas (nepērciet Statoila sapieru lāpstiņas). Īsi sakot, viena no tām reizēm, kad Twitter pierādija savu spēku, un 30 retvītus vēlāk, pieteicās Oskars, kurš arī mums atbrauca pakaļ un ar vienu sekundes “plunkš” arī izvilka ārā. Paldies viņam par to. Mierā gan nelikāmies, un devāmies arī uz citiem slēpņiem, un tostarp abi paspējām iemaukties aizsalušā grāvī cauri ledum. Piedzīvojumiem bagāta diena.

Ziemas prieki

Vakar tik daudz cilvēku tviterī žēlojās par sliktiem ceļiem, ieputinātām mašīnām, un kopumā draņķīgo laiku (nemaz nerunājot par uzvedinošo LVGMC aicinājumu autovadītājiem vispār nekur nebraukt), ka sajutos skaudīgi un izdomājām ar Andreju izbraukāt pa stigām. Saradās bariņš līdzbraucēju, un fiksā ideja līdz realizācijai nonāza ne vairāk kā desmit minūtēs. Ar bezceļu auto sniegā ir forši. Es neesmu galējs džipists, mani bieži nevelk dubļos. Sniegā ir foršāk, ir tīrs, grūtāk iestigt (skatoties kā cenšas), un ir visai jautri. Braucām pa vietām, kur vasarā varbūt ir bijis ceļš, vai stiga, tā ka mežu neārdijām.
DSC01531

DSC01534

DSC01536

DSC01537

DSC01539

DSC01541

DSC01544

DSC01549

DSC01556

DSC01562

Sods

Uzreiz pateikšu, ka es neapšaubu, ka taisnība ir “likumsargu” pusē, vienkārši parādīšu kur mani noštrāfēja kā mazu ezi. Ļoti nepatīkami saņemt dzelteno uzlīmi logā tādā vietā, kur gan es, gan kaimiņi, savas mašīnas liek jau piecus gadus. Lapiņas saņēma visi.
Normāli šeit mašīnas vienmēr ir stāvējušas šādi (it īpaši ņemot vērā kā šeit padziļināta iela, un kādā leņķī ir apmalītes):

Lieki teikt, ka šādi ietaupās ļoti daudz vietas, un garāmbraucējus tas netraucē, jo pāris soļus tālāk iela sašaurinās.

Protams nekādas stāvvietas zīmes nav izvietotas, un šī skaitās iela, tāpēc visām mašīnām, kas stāvēja slīpi, ielīmēja 20Ls sodu par nestāvēšanu paraleli ielai. Paldies policista kungi, es tiešām apdraudēju satiksmi vietā, kur pa dienu garām pabrauc piecas mašīnas.

Protams tagad visi jau gudri, un salikušies paraleli, izņemot to vienu, kas lapiņu saņems vēlāk.

Land Rover 300tdi key broke in ignition

For a change, I can write an article in english, because I suspect, this will appeal to a broader audience than usual. In fact, I think the general audience will not appreciate this article as much as the other people who could find this with a search engine. At least, I was in need of such an article yesterday when I ran into the problem. I found this article in the forums, and it helped a lot. I will add more images than were shown there, to clarify some points. Use both articles together.
So the problem – dad took the car, and managed to break off the key in the ignition of my Land Rover Discovery I, 300tdi engine. Any attempts to use tweezers failed, key was stuck in too deep. What to do? Remove the plastic cover under the steering wheel, and proceed to unscrew the two big screws that hold the ignition mechanism in place. When that’s done, carefully unplug the black thing from it’s back (at this point, you can start the car with any flat object by inserting it into the black thing, for example a screwdriver. If you hate keys as such, you can just leave everyting as is, or even modify the car by adding a start button). Also carefully remove the round loop which is the immobiliser, it’s situated right around the place where you insert the key. I write so loosely because it’s all illustrated in the linked article.

So you will find yourself with a piece like this:

Other side looks like this (this is the thing that turns and starts the car):

Remove the plastic ring around the key, to access the tumbler. The wire that goes from here is needed for the “forgot key” beeper and illumination light:

Use pliers to unplug the safety cork:

Slowly remove the cylinder and tumbler, be extra careful to not dislodge any of the small moving parts (tumblers?) in there. They are not held by anything, and if one falls out, it exposes the tiny spring, which is crucial for the whole thing to operate. Careful!

This is what you should have on the table:

Order of reinsertation is as follows:

The inside recepticle is based on a spring too, so you will need to use that cork hole to straighten the center before you can reinsert the other parts later, like this:

All you need to do, it take that broken end of the key and pull it out of the other end of the tumbler, from here:

Now you can insert a working key and see if it works, all the tiny tumblers must fall into their places when a correct key is inserted, so that the mechanism is all smooth (no protruding tumblers). Take notice that there is a ball in the key insertion hole, which looks like can be discarded. This is wrong, the ball must be in this place for the lock to work at all. If it falls out, put it back!

This is also your chance to file off any protruding things to make the key work more smoothly. If you file off too much, you can make it accept any similar key, which is actually a nice bonus, if you lose your car keys often. Nobody will know that your car can be started with your apartment key 😉

Now you can put it all back together in reverse order. Don’t forget to return the safety cork in position, and put a drop of glue on it, so that it stays in place. Accidentaly I found another article which may come into use, it’s for BMW but it looks like all cars with keys have the same story.

Ziemas offroad grāvos


Brīvdienās devāmies ceļojumā uz Gaujienas rajonu pie Andreja uz laukiem, lai pie reizes pavizinātos pa sniegotajiem mežiem. Mēs ar Andreju izbraucām jau piektdien, lai sasildītu māju, un pārējiem ģimenes locekļiem mājā nebūtu jāsalst. Pa ceļam atradām ģeoslēpni un gabaliņu pavizinājām stopētāju sievieti, kas sūdzējās, ka viņai maksā 90Ls mēnesī un liek strādāt aukstumā, ar mazu bērnu, jo to nav kam atstāt.

Mājā bija ledus auksts, un par spīti intensīvai kurināšanai, ziemas guļammaisā jutos visai vēsi.

Nākamais rīts mūs sagaidīja ar Andreja auto nedarbošanos, sildījām, mierinājām, pierunājām, bet tā arī neiedarbojās. Pat uzlikām apakšā celtniecības fēnu, un stundas laikā uzsildījām karstu karteri. Beigās izrādijās, ka vainīgs ir starteris, bet tas jau cits stāsts.

Ieradās pārējie braucēji ar diviem auto, Toyota Land Cruiser un Isuzu Trooper. Ieradās arī ģimenes, un tā kā Andreja auto ar lielākajiem riteņiem bija sasalis, braucām ar manējo. Jau īsu brīdi vēlāk pamanījos nogriezties desmit metrus par ātri, un ielūzu upītē. Nav jau tā ka braucām pa ceļiem – pa sniega klātajām pļavām vien. Izvilka mani ārā, braucām pie gaujas. Apmeklējām klucī iesalušo “Pasaules Mala” slēpni, devāmies tālāk. Mērķis bija visai teorētisks, vairāk koncentrējāmies uz vizināšanos pa sniegu, reizēm piebraucot pie Gaujas, pie ezera, pie zirgiem utt. Vienā brīdī Isuzu nepaveicās zaudēt daļu no tosola kādā īpaši stāvā uzkalniņā, tas tika aizvietots ar no āliņģa izsmeltu purva rāvu.

Skati bija pasakaini un ziema pilnā krāšņumā.

Pret vakara pusi rācijā atskanēja ieteikums “vēl nedaudz pamētāt sūnas” un auto kolonna devās dziļāk iekšā mežā, iebraucām interesantā stigā, kas beidzās ar apsnigušiem mellenājiem, kuros mašīnām ļoti patikās grimt iekšā. Čikājāmies visai ilgi, līdz vienā brīdī likās ka būs jāzvana traktoristam, taču nu ar vinčām divi auto bija aprīkoti, un kaut kā lēnām tikām no turienes ārā. Vienu brīdi man izsalkums, aukstums, un tumsa uzdzina tādu kā atklāsmi, ka “speciāli iebraucam iesēsties” nav gluži manā gaumē, bet nu beigās jau pasākums tomēr bija izdevies. Ja vien tas tā arī būtu beidzies, bet nē – Isuzu zaudēja sajūgu, un nācās viņu vilkt. Iespējams īpaši zemās temperatūras bija padarījušas metālus trauslākus, jo pēc brīža zaudēju vilkšanas aci, un procesā ar lidojošu trūkušo striķi, no kājām tika notriekts kāds no dalībniekiem.

Ar otru atlikušo vilkšanas aci Isuzu tika vilkts vēl kādu gabalu, un tad apstākļu un neapdomības sakritības dēļ (pazaudēta rācija, mežā aizmirsts pasažieris, pārāk garš striķis utt) Isuzu tika veiksmīgi ievilkts kokā. Procesā mans auto pazaudēja otru vilkšanas aci, un vilkšanu turpināja TLC ekipāža.

Diena bija gandrīz galā. Pavadījām pārējos līdz pēdējam pagriezienam uz lielceļu, un devāmies mājās ēst siltu zupu.

Nākamais rīts mūs sagaidīja ar pasakainu saullēktu, fotoaparātu bez baterijām, un mīnus divdesmit četri gŗādi temperatūru. Mans auto pamanījās iedarboties, un devos lauku apgaitā, apskatīt skaistos skatus. Nav nekā briesmīgāka, kā skatīties uz skaistiem skatiem, ja nav fotoaparāta.

Andreja auto izdevās piedarbināt ar startera vadiem no manējā, un kādu gabalu tas arī pabrauca, bet tad kaut kas notika, un auto apstājās. Nevēlēdamies mocīt to vairāk, apsējām stiķi ap mana auto rāmi, un vilkām šo 160km uz Rīgu. Lieki teikt, ka Andrejam tajā auto pie stūres bija savi mīnus divdesmit grādi, un pat Statoil tēja pēc pusstundas glāzītē bija cieta kā krams.

Diena beidzās pie meistara Hara, Mārupes pagalmā.

Riepu dilemmas

Starp mani un Andreju (kuram ir tāds pats auto kā man) “riepas” ir relatīvi biežs sarunu temats. Iespējams par riepām mēs pēdējo mēnešu laikā esam runājuši vairak kā par jebko citu. Kāpēc tā? Jo bezceļu automašīnām (nesauks taču viņus par “džipiem“) riepas ir ļoti dārgas, tāpēc izvēlēties pareizās riepas ir visai svarīgi. Arī atsevišķas ziemas riepas likt ir nejēdzīgi (~500ls) dārgs pasākums, tāpēc riepām jābūt pēc iespējas universālākam un braucamām visu gadu. Papildus nāk vēl faktors, ka man ļoti patīk reizēm izbraukt pa kādu stigai līdzīgu ceļu, taču ikdienā auto brauc pa asfaltu, un tad viss nonāk strupceļā. Nav riepu, kuras vienlīdz labi brauc dubļos, uz asfalta, pa sniegu, pa slapju zāli un smiltīs.
Noņēmu standartā līdzi iedotās dažādu firmu, nodilušās random riepas, un nopirku Insa Turbo “Traction Track” 235/85r16 riepas http://www.insaturbo.com/index.php?option=com_content&view=article&id=99&Itemid=106&lang=en. Dubļos lieliski, vēl nav nācies iesprūst, tiesa gan – iespējams nebraucu gana dziļi, jo esmu bez vinčas. Taču riepas ir vairāk domātas bezceļiem, un nāk ar saviem trūkumiem.

Problēma – Latvijas lielceļi bieži ir nekvalitatīvi, ar smago mašīnu iebrauktām, dziļām risēm. Mainot joslu ar šādu augstu automašīnu, kurai ir šauras un augstas riepas, no risēm izkļūt ir visai grūti, un kad tas notiek – tas notiek ar lēcienu, tādu, ka var sanākt pat ielidot grāvī. Tieši brīvdienās bija tāda situācija uz Valmieras šosejas, un pavisam nepatīkami palika.

Kāpēc tas notiek? Visticamāk jo riepām ir nevis apaļas, bet kantainas malas, un dēļ tā, ka viņas ir šauras un augstas (gumija kustās). Samazināju riepu spiedienu, šķiet ka palika labāk, bet tāpat jūtami parauj auto uz malu, ja izbrauc no risēm, mainot joslu vai apdzenot.

Var jau joslu nemainīt, bet ir situācijas, kad no ta nevar izvairīties, un es nespēju iztēloties, kas notiks, kad šie manevri būs jāveic ziemā uz slidena ceļa.

Gribēju iegādāties zemākas, un ne tik agresīvas riepas, piemēram BF Goodrich All Terrain, taču tās nav iespējams nopirkt pareizā izmērā, un vienīgie, kas viņas ved uz Latviju, prasa šausmīgu naudu, t.i. man par dārgu. Citas alternatīvas savukārt ir pārāk nederīgas dubļainiem ceļiem, vai arī ziemas braukšanai.

Mani cenšas pierunāt paturēt Tracion Track riepas, un paspēlēties ar spiedieniem. Sākšu ar variantu izmērīt spiediena pareizumu ar krīta testu:

Draw a line of chalk across each tire
Go for a short drive (100 yards)
Look at the chalk, missing in the middle pressures to high,
chalks missing on the edges tire pressures to low,
Chalks unchanged, you’ve not driven far enough
Chalks missing, either your pressure is spot on OR you’ve driven to far!

Otrs solis būtu paprovēt apmainīties ar Andreju riepām (tas pats izmērs, bet BFG AT). Visār – man jau galva sāp no tiem riepu variantiem, nekā universāla nav, bet nezinu kuru no īpašībām labprātāk zaudētu. Loģika saka, ka 90% mums no braukšanas ir pa ceļiemi, bet no otras puses – negribas zaudēt arī adrenalīnu tajos 10% meža dubļu.

Land Rover

Godīgi sakot es nemaz neatceros, kāpēc mēs izdomājām pirkt Land Rover. Es atceros, ka ļoti sen, vēl skolas laikos, man patika Jaguar E-type un es gribēju sev nākotnē tikai angļu auto. Cita atmiņa ir par to, ka uz ielas redzot Mercedes G klases džipu, padomāju – redzi, tāds kantains zvērs ir pavisam atšķirīgs no tiem apaļajiem burbuļauto. Savienojot abas šīs zemapziņas domas vienā, es kādu dienu izdomāju, ka mums vajag Land Rover Defender. Tajos laikos, tas bija 2006 gads, Norai bija daudz visādu bioloģijas projektu ar lauka darbiem, bija jābraukā pa mežiem un pļavām, jāveic reto augu atradņu apsekošana un tādas lietas. Nezinu kāpēc, bet iedziļinoties Defender būtībā, mēs abi uzreiz sapratām, ka tas ir auto priekš mums. Nekāda komforta, tikai praktisks darba auto, zvērs. Ar šarmu un vēsturi.

Land Rover bija viena no pirmajām pasaules kompānijām, kas sāka ražot apvidus auto tādā formātā, kādā mēs tos pazīstam šodien. Uzreiz pēc kara, no pāri palikušiem alumīnija materiāliem sāka ražot auto, kas toreiz saucās vienkārši Land Rover. Tālāk tos pārsauca par “Land Rover Series” jo radās citi modeļi – Land Rover Defender, Land Rover Discovery, Land Rover Range Rover (šādā secībā no industriālāka uz komfortablāku, un Freelander nav minēts ar nodomu).

Iesaku noskatīties šo BBC īsfilmu lai saprastu šī auto nozīmi:

Mūsu nopirktais Defender piedzīvoja daudz, taču tā mūžs nebija ilgs. Auto cieta negadījumā, un nebija labojams. Pēc kāda laika nopirkām sev citu, vieglo auto, un mūsu Land Rover laiks bija beidzies.

Taču nesen sapratām, ka Volkswagen tomēr nav auto priekš mums. Protams, tas bija jaudīgs, ekonomisks, komfortabls un ietilpīgs. Taču tas bija parasts auto.

Nezināmu iemeslu dēļ, mūsu ģimenes draugi bija iegādājušies Land Rover Discovery, kas principā ir kompromisa modelis starp spartānisko, militāristiem un zemniekiem domāto Defender, un starp relatīvi komfortablo luksusa Range Rover. Vajadzēja paiet visai ilgam laikam, līdz apziņā izkristalizējās sajūta, ka šis varētu būt arī mums piemērots kompromiss. Varbūt arī piedzīvotā trauma beidzot bija izzudusi.

Un mēs nopirkām Land Rover Discovery.

Šis 1998. gadā ražotais modelis pieder pie Discovery pirmās sērijas [1. lai gan dīvainā kārtā Discovery 1 patiesībā ir divi visai atšķirīgi posmi, līdz 1997. gadam ražotajam ir 200TDI motors un cits salons, kā arī priekšējais bamperis]. Pirkām tieši pirmo sēriju, jo tam ir 300TDI motors, kas ir daudz vienkāršāks un stipri lētāk remontējams par to, kas saucas Discovery 2 un sāka tika ražots 1999. gadā, un kuram bija elektroniski kontrolētais TD5 motors [2. nē, tas nav BMW motors, kā daudzi uzskata. Land Rover to motoru jau bija izstrādājis pirms BMW viņus nopirka, un tā bija tikai sagadīšanās, ka BMW bija LR īpašnieks laikā, kad motori nonāca automašīnās, tostarp arī X3 modelī]. Ieguvumi otrajai sērijai attiecībā pret pirmo, ir nedaudz atšķirīgs salons, un minimāli klusākais, taču jaudīgākais motors (arī nedaudz), toties kā jau minēts, dārgākā apkope. Nu un galvenais protams, ka Discovery pirmās sērijas auto ir ļoti lēti. Salīdzinot, par šo cenu nav iespējams nopirkt nevienu citu apvidus auto kas izlaists 1998. gadā, samaksājām tikai 2500Ls. Un detaļas ir lētākās no visām citām markām, ja pasūta no Anglijas. Ak jā, noteikti radīsies jautājums – šis auto ēd aptuveni 9-10 litrus dīzeļa uz 100 kilometriem, kas nemaz nav daudz priekš tāda izmēra mašīnas.

Ja runā par Discovery salīdzinājumā ar Defender, protams – tādi kādi tie tika ražoti, Defender ir spējīgāks bezceļos, taču briesmīgi neērts un skaļš (jo tam nav nekādas izolācijas). Taču veicot dažas vienkāršas izmaiņas un uzlabojumus, Discovery jau var stāties blakus Defender. Ne velti šos auto izmanto lai apbraukātu pasauli, Land Rover ir viena no populārākajām markām starp t.s. Overland ceļotājiem, kas iekaro Āfriku vai jebkuru citu nepieejamu pasaules vietu. Arī Camel Trophy, kas bija Land Rover un Camel sponsorēts offroad ceļojumu pasākums, ir labs rādītājs uz ko šie auto ir spējīgi.

Nav jau tā, ka mums būtu nepieciešams bezceļu auto. Labs piemērs ir Liene un Raimonds, kas gan ar Audi A3, gan ar Mazda 3 ir forsējuši dažādus bezceļus, un auto viņiem nav bijis šķērslis kļūt par vieniem no Latvijas top slēpņotājiem. Un protams kolēģa vienmēr minētais stāsts par džeku, kas ar nesagatavotu Daewoo vieglo auto aizbraucis līdz Baikālam.

Vienkārši ir tā, ka Land Rover ir kļuvis par sirdslietu. Protams, viņš ir liels, skaļš, brauc kā kuģis, rūsē un aizcērtot durvis ir skaņa kā mikriņā, bet tas ir auto, kurā nav žēl ieguldīt laiku un darbu. Tas ir auto ar kuru var lepoties, auto kuram gribās piemiegt acis uz trūkumiem, un saskatīt tikai labo, auto ar kuru es vēlos veikt tālus ceļojumus, un galu galā aizbraukt tur, kur retais ir spējīgs, ja gadīsies tādas iespējas.

Jo tas taču ir Land Rover.

Auto

Nezinu kā es to palaidu garām, bet liela daļa draugu tiesības nolika praktiski uzreiz pēc skolas. Kad viņi sāka iet autoskolā, es nemaz nepamanīju. Iespējams pamanīju, bet nepievērsu uzmanību. Toreiz naudas nebija, mašīnas nevienam ko pamācīties arī nebija, un tas vispār neinteresēja. Es biju pārliecināts velo braucējs. Gluži kā tajos laikos bija pārliecināti anti-telefonisti, kas zvērēja nekad dzīvē nelietot mobilos telefonus, es biju līdzīgas kategorijas anti-braucējs.

Un tā, noturējos gandrīz desmit gadus no iespējamā tiesību iegūšanas laika.

Principā es uzskatu, ka šis ir labākais variants kas priekš manis ir varējis būt. Esmu izbraukājies ar velosipēdu krustu šķērsu, redzējis vietas kuras jāredz tikai klusumā braucot ar riteni, pierādijis sev visādas lietas kas sev ir jāpierāda. Jo ņemot vērā, ka man ļoti patīk braukt ar auto, diez vai es tik daudz būtu izbraukājis ar velo ja tiesības būtu ieguvis astoņpadsmit gados.

Papildus velo faktoram, es uzskatu ka man tiesības iegūt šajā vecumā ir saprātīgāk arī dēļ skata uz pasauli. Esmu ilgstoši atradies pasažiera statusā, esmu daudz ko redzējis un rēķinos ar to kas notiek uz ielām. Centru zinu gandrīz no galvas, noteikumus lielāko daļu zinu no pieredzes satiksmē. Ko es zināju astoņpadsmit gados? Praktiski neko, ar auto ārpus Rīgas es īpaši nekur nebiju bijis un centru biju apmeklējis pāris reizes. Šobrid esmu mierīgāks, saprātīgāks un rēķinos ar to, ka karalis uz ielām neesmu es, bet kāds no septiņām atsaldeņu auto markām (septiņi ir tāds nejaušs skaitlis, šeit es gribu tikai norādīt uz to, ka katram autobraucējam ir kādas konkrētas markas ko viņš necieš uz ielām kā braucējus, bet tās nekad nesakrīt un nav konkrētu kretīnu auto marku. Labi, biežāk te iederas piektās sērijas pajauni melni BMW, bet tie tik pat labi var būt paveci Audi 80, Golfi, Voyager miniveni, kabluki, žiguļi utt.).

Pirmo reizi auto skolā pieteicos pirms trim gadiem, bet toreiz sagadījās, ka neilgi pēc teorijas uzsākšanas bija jābrauc komandējumā, tad vēl vienā, un tad vēl vienā un beigās es visu biju totāli iekavējis ka vienkārši pametu to lietu. Tagad vasarā izdomāju atsākt, iestājos citā autoskolā. Pirmajās lekcijās jau secināju ka tā bija kļūda, ārā karsts un saulains, bet man trīs (fucking TRĪS) stundas jāsēž mazā piesmakušā telpā, klausoties nenormāli garlaicīgā un monotonā ex-military stila vecī, kas nepieļauj pat skatienu pa kreisi uz logu. Risinājums nāca pavisam negaidīti. Jaunā autoskola lika man aiziet uz veco, izņemt medicīnas izziņu kas tur bija palikusi glabāšanā. Aizejot uz turieni, man atgādināja, ka līgums vēl esot spēkā 6 mēnešus (kopā trīs gadi) un es varu vienkārši turpināt iesākto, mājās pats samācoties teoriju. Man pat nebija jāiet vēlreiz teorijas kurss, es varēju tikai atsvaidzināt atmiņu un nolikt eksāmenu.

Tā nu es pametu autoskolu numur divi, un ķēros klāt nesistemātiskai un vāji motivētai pašmācībai. Kad nav ex-military vecis un 3 stundas dienā bez iespējas aizbēgt, grūti sevi piespiest mājās pēc darba kaut ko vēl mācīties. Tā nu es čikājos un bremzēju visai ilgi, online eksāmens gross mājaslapā jau sāka murgos rādīties, un pat pēdējā dienā pirms eksāmena es nebiju pārliecināts, ka to vispār ir iespējams nolikt. Totāli biju aizmirsis kā tas ir mācīties, kur nu vēl to darīt pašam.

Tagad ir tik grūti noticēt, ka tas viss tik pēkšņi ir beidzies, un tiesības ir rokā. Es joprojām reizēm aizmirstu, un šķiet tūliņ atkal vajadzētu patrennēties likt eksāmenu datorā. Tik ilgs un grūts tas ceļš ir bijis, un beidzot tas ir pagājis.

Tāda brīvības sajūta! Jebkurā brīdī es varu iesēsties mašīnā, un nevienam neko neprasot (lai mani aizved) doties vienalga kur, uz citu pilsētu, vai uz vietu Rīgā uz kuru iepriekš doties nozīmētu vairākas gaidīšanas pieturās salstot (tagad ziemā). Ar velosipēdu jau arī bija robežas, pa ceļam uz mājām no Pērnavas ielas es diez vai varētu iebraukt juglā, un tad aizšaut uz ganību dambi. Tagad tas viss ir iespējams.

Neizsakāmi liels akmens no sirds novēlies, ļoti liels ķeksītis ieķeksēts. Ko šogad vēl varētu panākt?