New Orleans

Kamēr nav tapis pēdējais raksts sērijā par Eiropas auto braucienu, varu īsi pastāstīt, ka pagājušonedēļ darba sakarā biju Amerikas Savienotajās valstīs, konkrētāk Luiziānas štata galvaspilsētā Ņuorleānā — ostas pilsētā, kas pazīstama kā Mardi Gras svētku centrs, un vieta, kur Meksikas līcī iztek varenā Misisipi upe. Continue reading

Viva Las Vegas

Šogad jau piekto reizi braucu uz Ameriku, un arī piekto reizi – darba konferences sakarā. Tātad nekāds baigais plezīrs nesanāk, taču pa vakariem un dažām daļēji brīvajām dienām, reizēm kaut ko apskatīt tomēr izdodas. Šajā braucienā bija salīdzinoši daudz iespēju visu ko redzēt, jo ne tikai bija vairāk brīva laika, bet arī atradāmies pašā pilsētas centrā, pa vidu slavenajai kazino ielai (The Strip). Dzīvojām The Flamingo hotelī, tieši pretī visai leģendārajam Ceasars Palace (kurā atrodas ne mazāk leģendārs Apple store).
caesars palace

Sākumā man Las Vegas atstāja visai negatīvu iespaidu, katrā hotelī ir liels kazino, un pilsēta ir pilna ar paveciem cilvēkiem, kas tur brauc iztērēt naudu. Es vispār uzskatu kazino par tādu kā “muļķu nodokli”, jo lai ticētu savām iespējām tur ko laimēt, “varbūtībai” laikam jābūt iztrūkstošam vārdam cilvēka vārdnīcā. Bet pa nedēļu ko tur atrados, lēnām sāku saprast, ka gluži kā daudz lietu šajā pasaulē, kazino gluži vienkārši šiem cilvēkiem (vismaz daļai) ir parasta izklaide, un ja neskatās uz to kā iespēju laimēt naudu, tad tas ir tāds pats laika pavadīšanas veids kā maksas datorspēles vai jebkas cits, kur par izklaidi jāmaksā nauda.

Pilsēta likās mazāka un kompaktāka nekā no filmām biju iztēlojies. Visi tie slavenie kazino – mazi un relatīvi tukši. Nekur neskan birstošu žetonu žvadzēšana, jo izrādās – viss jau mūsdienās ir digitāls, un norēķini automātos notiek ar kartēm. Kazino spēlmaņus apkalpo visai knapi apģērbtas meitenes, kas dala bezmaksas dzērienus, lai tik tu ilgāk pasēdi krēslā pie vienrokainā bandīta.

Vegas noteikti jāapskata naktī, jo tieši tad, un it īpaši piektdienas naktīs, tur sākas patiesā rosība. Pilsēta ir pārpildīta ar visādiem maksimālismiem un neticamām lietām, piemēram 1:2 izmēra eifeļa torņa replika, gandrīz vienāda izmēra triumfa arka, un 1:2 izmēra amerikas brīvības statuja. Tur ir pat “neliela” (arī 1:2) Ņujorkas debesskrāpju rajona kopija.

Piektdienas vakarā izgājām kārtējā pastaigā gar Harrah’s, Paris, Bellagio, Caesars Palace, Venetian, Planet Hollywood, New York New York un visiem citiem kaut kur dzirdētajiem, un izdomājām apmeklēt New York New York, jo tur esot kas tāds, kas mums noteikti ir jāredz.

Izrādijās, ka lieta uz kuru es tiku pierunāts doties, ir amerikāņu kalniņi, kas vijas pāri viltotās ņujorkas jumtiem. Man jau tā ir bail no augstuma, kur nu vēl lidojošā vājprātā, tāpēc sākumā negribēju piekrist, taču izdomāju ka nav ko laist garām iespēju, un padevos.

Jāsaka, neko tādu nebiju pat iedomājies. Es biju rēķinājies ar galvu reibinošu augstumu, ar ātrumu, ar kliedzošiem cilvēkiem un emocijām, taču tās bija mazākās no manām problēmām. Tiklīdz krēsls izbrauca pāri mājas jumta malai, jau aizsitās elpa no milzīgā augstuma, taču kad tas sāka krist lejup, pirmā mana doma bija – kur es esmu iepinies, un kā lai tiek ārā. Nenormāla trieciena un spiediena sajūta iežmiedza mani krēslā, un aptumšoja redzi, tā ka vajadzēja sasprindzināties lai paliktu pie samaņas. Nekliegt šeit tiešām ir fiziski neiespējami. Emocijas bija šoks un fizisks pārdzīvojums, izkāpu ārā trīcošām kājām un raustīgu valodu taču priecīgs ka esmu dzīvs, un noteikti pozitīvām emocijām. Noteikti bija tā vērts izmēģināt, bet tajā brīdī vismaz nodomāju – nekad vairs. Tas ir par traku.

Nedaudz paēdām, un saņēmāmies nākamajam piedzīvojumam – devāmies uz Cirque De Soleil “Zumanity” šovu turpat NYNY. Saņemties vajadzēja tāpēc, ka šova lētākā biļete maksā 89$ un tajā brīdī nevienam nebija skaidrs, vai tas ir tā vērts.

Īstiem vārdiem sakot – pie velna JĀ! Šovs bija labākais ko es mūžā biju redzējis, emocijās un “wow” faktorā pārspējot jebkuru mūzikas koncertu, nemaz nerunājot par teātri, baletu vai operu. Jau biju dzirdējis par slaveno kanādas Cirque, taču nebiju domājis, ka tas ir kas tik elegants, nostrādāts un fascinējošs. Cirque De Soleil vēsturiski tika veidots kā “alternatīvais cirks”, šobrīd Las Vegas viņiem paraleli notiek septiņi dažādi šovi un Zumanity ir visatšķirīgākais, jo apvieno cabaret un burlesque elementus izrādē, kas paredzēta tikai pieaugušajiem. Vārdi horeogrāfija un šovs manā vārdnīcā tika pārdefinēti uz visiem laikiem. Lieki teikt, ka pēc atgriešanās mājās uzreiz nopirku biļetes uz Cirque šovu kas notiks uz ziemassvētkiem tepat Rīgā, tiesa gan – salīdzinoši tradicionālo un noteikti ne tik šokējošo “Saltimbanco” (ceļot ar tik daudz speciālajām skatuvēm jau nav iespējams).

Zumanity

Nākamajā rītā ar kādu no darba klientiem bija sarunāts, ka viņš mūs aizvedīs apskatīt pēdējo no Las Vegas atšķirīgajām izklaides iespējām – Lielo kanjonu. Kanjons nav gluži kaimiņos, taču no šejienes ir salīdzinoši vienkāršāk tur nokļūt. Piecu stundu visai mokoša brauciena, un bijām jau klāt. Mokoša tāpēc, ka līdz šim redzētajiem amerikāņiem ir tieksme visai izklaidīgi vadīt automašīnu, šim konkrētajam piemēram stūre griezās līdzi skatienam, un viņam ļoti patika skatīties apkārt.

Kanjons protams bez vārdiem. Aizbraucām uz tālāko, taču itkā iespaidīgāko dienvidu daļu. Kanjons ir lielāks un dziļāks nekā biju iedomājies, un ļoti gribētos tur pavadīt ilgāk laika, piemēram dodoties divu dienu pārgājienā pa vieno no daudzajiem iezīmētajiem maršrutiem.

Tā arī bija pienākušas beigas mūsu braucienam, un devāmies mājup. Arī atpakaļ ceļā braucām ar šausmīgi zemas kvalitātes American Airlines Boeing 767 un nekādi nevaru ieteikt šo kompāniju ceļojumiem. Diemžēl braucienos no Helsinki uz Chicago, Finnair partneris ir tieši AA, un jācieš ir bez variantiem. Šajos lidojumos nav personīgo izklaides centru, nedod nekādas ekstras un komforta līmenis ir visai zems. Pat ne tuvu tam, kas ir standarta Finnair lidojumos piemēram uz Āziju, vai Air France (kur nu vēl Lufthansa). Izklausos izlepis, bet nu tomēr ja lidojums ir virs deviņām stundām, gribas lai vismaz komforts ir konkurentu līmenī, ja cenas ir līdzīgas.

Piezīmes par Dallasu bez sākuma un gala

Kur es biju pazudis? Biju darba lietās aizbraucis uz Dallasu. Šķiet ir laiks nedaudz pastāstīt ar ko es tur īsti nodarbojos.
Pirmkārt jau no visas nedēļas ko es tur pavadīju, sešas dienas es strādāju, un tikai vienu atpūtos. Darba ziņā vadīju trīs dienu klasi datortīklu speciālistiem par MikroTik rūteriem, un pēc tam divu dienu konferenci par to pašu tēmu. Nordarbojos daļēji ar reģistrēšanu, daļēji ar filmēšanu, daļēji ar skraidīšanu apkārt ar mikrafonu rokā. Baigā hektika, kā Vāciešiem patīk teikt. Bildes no darba daļas ir šeit. Pa vakariem vai nu pa taisno gājām gulēt, vai nu gājām paslēpņot pa apkārtni. Amerikā biju jau ceturto reizi, bet lai visur kur es dotos, iezīmējas dažas interesantas lietas, kuras varu pastāstīt. Bildes no atpūtas daļas ir šeit. Šoreiz bilžu ir gaužām maz.

Ar kājām neviens nekur neiet. Vai tas būtu no viena lielveikala uz otru lielveikalu (piem. Spice -> Interjera Centrs) kurus šķir viena automašīnu stāvvieta, vai pat gluži vienkārši pilsētas centrs – ar kājām cilvēki iet tikai galējas nepieciešamības gadījumā, vai tad ja ir laiks paskriet un nodzīt kādu kilogramu mārciņu svara. Visur kur mēs devāmies, uz mums skatījās ar lielām acīm. Viena vāciete, kas piedalījās mūsu pasākumā, stāstija ka bija Dallasā no vilcienu stacijas aizgājusi līdz Kenedija memoriālam, un veikalā pārdevēja nebija spējusi noticēt ka tādu gabalu kāds ir spējīgs mērot ar kājām. Mēs ar Sergeju nostaigājām kādus 15Km vienā dienā.

Kamēr sēnīgākie no maniem kolēģiem izdomāja dienu pavadīt peldbaseina un lielveikala zīmē, mēs izdomājām aizbraukt uz Dallasu, paskatīties uz lielajām mājām. Mūsu hotelis galu galā atradās labu gabalu no pilsētas, salīdzinoši tuvāk lidostai. Līdz vilcienam nekādi legāli ar kājām nav iespējams aiziet, jo gājēju celiņš izbeidzas ļoti negaidīti, un arī tas esošais izskatās tāds simbolisks, gluži vai dekorācija.

Jau iepriekš bijām mērojuši šo aptuveni 1.5km distanci kad kādu citu vakaru slēpņojām, tapēc visai droši kājojām gar ielas malu, līdz mums blakus nepiestāja hoteļa airport shuttle busiņš un tante līdzjūtīgam acīm pa logu jautāja “where are you boys going”? Paņēma mūs un par brīvu aizveda uz staciju, patiesībā shuttle jau mēs varējām no sākta gala braukt, bet nebijām gribējuši gaidīt viņu. Stacijā kārtīgi izslēpņojāmies līdz straumītēm pār pierēm un slapjiem krekliem, jo karstums bija pilnīgi oficiāli laika ziņās 39C, un sadomājām izmantot kolas automātu lai iegādātos kādus dzērienus. Sametām iekšā ļoti smukus divus amerikāņu monētdolārus, tikai lai secinātu ka automāta monētu uztvērējs ir salauzts, un mēs tiko samaksājām tādu kā neoficiālo train-tax. Kā jau konstruktīvie Latvieši, mēs ātri pa-makgaiveriskam uzmeistarojām visādus pildspalvu iekšiņu rīkus lai monētas izķeksētu atpakaļ, bet tas viss neattaisnojās panākumiem. Pēc tam no vilciena logiem novērojām kā šādu nodokli samaksā vēl vairāki citi cilvēki.

Kamēr bumbulējām pa staciju, uzsākās tāds kā neliels Sergeja veiksmes vilnis, kurā viņam vietējie melnādainie tusētāji pajautāja lai viņš šos nofotografē. Nesapratām kapēc tieši viņš un kapēc viņiem tik ļoti gribējās bildēties, bet Sergejam šādi fotografēties gribētāji pēc tam pieteicās vēl vairākas reizes, kopā šķiet četri dažādi, visi fantastiski kolorīti tēli, gaidu bildes! Man turpretim gandrīz sanāca pa muti atrauties no bomža, kuru mēģināju nobildēt bez saskaņošanas. Mērfijs?

Dallasas tīri smukajā Union Station ieradāmies gluži kā senlaiku ceļotāji, jo mūsdienās vilciens, ticot tūristu literatūrai, nemaz nav tik populārs, un visi brauc pa smilšukrāsas padsmitjoslu šosejām.

Interesants fakts, ka lai nokļūtu 35 minūšu braucienā uz Dallasas centru, mums bija jānopērk dienas biļete par 5$, kas pēc tam bija derīga vēl arī tikpat tālā vilcienā uz pretējo pusi. Tik pat cik Latvijā (ja ne lētāk, jo vilcieni Amerikā bez šaubām ir ātrāki), bet vilciens divos stāvos, kondicionēts, ar mīkstiem krēsliem un bezmaksas Wifi internetu. Nemaz nerunāsim tālāk par šo tēmu, labi?

Dallasas apskates tūri sākām ar vilcienā ielādētā Walking tour analīzi, un pēc tam vienkārši devāmies uz tuvāko geocaching slēpni, kas bija novietots interesantā parkā, kurā bija uzstādītas desmitiem dzelzs govju un to dzinēju, ļoti iespaidīgs skats, un interesanti ka nekas nebija apkrāsots vai salauzts. Slēpni neatradām, bet devāmies tālāk pa walking tour kartes maršrutu uz Dallas city hall, par kuru es varu pateikt tikai to, ka šī ēka bija tik neglīta, ka man pat bija kauns ievietot tās fotogrāfiju ceļojuma bilžu izlasē. Iepirkāmies kādā neiespējami aukstā (kā jau viņi visi) 7-11 veikalā, izskraidījām visus apskatāmos rajonus, nedaudz papriecājāmies par West End, kas bija salīdzinoši baudāms rajons, kontrastā ar izmirušo un visai garlaicīgo Dallasas downtown, nopētijām nesmuko Kenedija memoriālu, un tad jau bijām nonākuši atpakaļ pie stacijas.

Pulkstens labi ja trīs, ko tālāk? Dienas biļete derīga, dodamies uz citu pilsētu, uz Fort Worth.

Fort Worth ir daudz mazāka, pa Mainstreet no viena gala līdz otram ir labi ja divi kilometri, un mājas zemākas, ielas – daudz aktīvākas. Centrā notika kautkāds country-mūzikas koncerts, un ielas bija džipu pārpildītas. Kautkur man ir pat bilde ar ielas malu, pie kuras piestājušies ir tikai un vienīgi SUV tipa auto (nu – džipi). Tas šeit FortWorth, citur tādas parādības nebija tik uzkrītošas.

Man personīgi šīs pilsētas atmosfēra patika daudz labāk un tajā bija sajūtama dzīvība, pretēji Dallasai kur uz ielām satikt cilvēku bija liels brīnums.

Vietu kur paēst šeit sameklēt nu galīgi nav grūti, steiku mājas uz katra stūra ir vismaz divas. Es kā gaļas needājs nemaz nedabūju ciest, jo šeit var dabūt garšīgākās grillētās zivis kādas vien esmu ēdis. Par ēdienu samaksājām 20$ katrs, un lieki minēt, ka ēdiens kā jau parasti te bija milzīgos daudzumos un ar bezmaksas dzērienu papildinājumiem. Tiklīdz kokakolas glāze tuvojas pusei, meitene atnes jaunu. Jauki! Ņemot vērā ierobežoto šķidruma daudzumu ko viens cilvēks spēj uzņemt, nesaprotu kapēc arī pie mums šāda lieta nav ieviesta. Lai gan – droši vien pie mums nāktu ar plastmasas pudelēm, un zem drēbēm iemontētiem plastmasas maisiem. Bēdīgi, bet fakts. Atcerieties tos pašus Lido salātu bārus, kur nerēķinoties ar kuņģa tilpumu, cilvēki pamanījās izviedot dažādas fantastiskas ēdiena konstrukcijas.

Paēdām, sameklējām pāris intereantās vietās novietotus Geocaches, un bija jau laiks dodies mājup.

Būtībā jāsaka, ka Amerikā man patīk tīri labi, bet nezinu vai gribētu tur dzīvot. Iespējams ka filmas mani ir pataisījušas par paranoiķi, bet man tur naktīs ir bail. Ejam cauri suburbijas stila residential rajonam pa nakti (slēpņojot loģiski), tur pie garāžas melnie reperi sēž un sit kārtis. Yo man, you local? Biš atgādināja ainu no jaunā Harold un Kumar, kur basketboliski šķērso ceļu, bet beigās izrādās parasti vietējie kas tikai vēlas nomainīt riepu (tie kas redzējuši to sūdu, sapratīs). Tad – ejam tālāk, aiz muguras piestāj klasiskais policijas auto, nozibina ar bākuguņiem, un aizdomīgi noskatās mums pakaļ. Kazi kur tādi jocīga paskata cilvēki naktī dodas, turklāt runā svešā valodā (drošvien arābi). Protams neko mums nejautāja, bet tāpat paranoja virmo gaisā. Droši vien es par daudz filmas skatos, piedodiet 🙂

Orlando, FL

Viesnīca man gluži vai karaliska, ēdiens labs, cilvēki jauki, mašīnas lielas. Labi ka pirms braukšanas nosvēros, tagad domāju ka stipri būšu mainījies – pats mazākais appetizer te ir lielāks par jebko ko latvijā var dabūt, jo es vēl nevienu porciju te neesmu bijis spējīgs pabeigt līdz galam un katru reizi cenšos pasūtīt kautko maziņu. Un kolu te dod cik lien – dzērienu papildināšana visur ir bezmaksas un glāze ir teju vai litrīga. Vienās brokastīs bijām tādā Denny’s un pirmo reizi ēdu tipiskas amerikāņu brokastis, ar visām biezajām pankūkām un kļavu sīrupu. Šodien Jāņi paņēma desertu kas saucās ‘Death by Chocolate’ (māsai patiktu) un izmēra ziņā likās tā kā ceturtdaļā melones. Vai arbūza. Saldējums cietā šokolādes glazūŗā, ar šokolādes biskvītu un pāŗliets ar šokolādi. Žēl ka nebija fotoaparāta. Apmācība iet raiti, visi visu saprot; iepirkšanās aŗīdzan bija. Te viss ir tik lēts ka jau sāk pierast un arī 589$ projektors liekas padārgs. Nopirku 500Gb cieto disku (ārējo) par kādiem 65Ls (WD). Vispār te ir forši, ja vien nebūtu tik vientuļas tās šoseju ainavas, kas ir precīzi kā Dallasā. Tikai mūsu hoteļu rajons ir tāds smukāks ar zaļumiem un mākslīgiem ezeriņiem. Nekur tālu bijuši neesam, tik ar takšiem (līdz lielveikalam vienā virzienā 20$) pa rajonu pabraukājuši kādā 10km radiusā, un ar kājām līdz tuvējām ēstuvēm, kas te ir kā biezs. TGI Friday’s te ir baigi labais. Ok, signing off, jāiet gulēt.