Koreja

Pēdējā pietura Taivānā bija Kaohsiung. Tur pašā pilsētā īpaši neiegriezāmies, tikai izskrēju aplīti pēc skaidrās naudas, ar kuru nopirkt vilcienu biļetes līdz lidostai. Lidojām trīs stundas ar AirBusan, kurš mūs pa tiešo nogādāja Korejā – Busanas pilsētā. Es zinu, ka latviski laikam jāsaka Pusana, bet tas šķiet jokaini un nepareizi, turklāt, kā skatos, pat Diena un Delfi raksta “Busana”, tāpēc atvainojos, bet es arī tā darīšu.

Biļete lidojumam no Taivānas uz Koreju vienam cilvēkam maksāja aptuveni 100EUR.

Busanas lidostā biju pieteicies saņemt SIM karti, kuru, laika taupīšanas nolūkā, biju nopircis internetā, jau aizpildot prasītos pases datus, lai to nebūtu jādara lidostā. Atlika atrast pareizo kiosku un saņemt SKT Roaming SIM karti.

Te nu bijām nonākuši jaunā valstī!

Spriežot pēc skatiem no vilciena loga, laiks Korejā bija apmācies un manāmi vēsāks. Patiesībā, šis pirmais iespaids arī kopumā raksturoja iespaidus Korejā, ja salīdzina ar Taivānu. Arī cilvēki pēc sejām bija “apmākušies un manāmi vēsāki”. Uz ielām veikali bija lielāki, greznāki un uz “Fashion” vairāk orientēti.

Pirmā naktsmītne šeit mums bija viesnīca, tuvu pilsētas aktīvajam centram, kājāmgājiena attālumā no liela iepirkšanās centra. Pati viesnīca bija vienkārši fantastiska, kontrastējot ar dārgajām un ne īpaši foršajām Taivānas viesnīcām, šeit istaba bija milzīga, skaisti dekorēta un eleganti izgaismota. Es pat gribētu teikt, ka viena no foršākajām viesnīcu istabām, kur gadu laikā ir būts.

Viesnīcas pirmajā stāvā gan nebija nekādas grandiozas recepcijas, kā mēdz būt hoteļos ar sliktākām istabām, taču tur atradās neliels pārtikas veikals. Tas izcēlās ar to, ka tajā nebija pastāvīgu darbinieku, tas bija pašapkalpošanās un pašapmaksas veikals. Reizēm palīdzību sniedza kāda no viesnīcas darbiniecēm, taču veikals bija pieejams arī apmeklētājiem no ielas, līdz ar to likās nedaudz jocīgi, ka tu tādā “Narvesenā” viens pats paņem visu ko vēlies, noskenē, samaksā un aizej. Nav pat dusmīgs apsargs, vai vērotāja tante, kā pie mūsu pašapkalpošanās kasēm.

Bija jau pienācis vakars, tāpēc neko diži prātīgu vairs nedarījām, lielie plāni bija paredzēti nākamajā dienā.

Cēlāmies agri, kā parasti, nopirkām rīsu trijstūrīšus un devāmies meklēt autobusu. Šodien Nora bija izplānojusi doties pārgājienā pa piekrasti. Braucām uz Busanas apskates objektu Oryukdo Skywalk, no kura sākās piekrastes pārgājiena taka. Pirmie novērojumi par pašu Busanu, pilsēta plašāka, lielākas mājas, nedaudz tīrāka un modernāka. Virs gājēju trotuāriem nav pārkares, kuras Taivānā bija visur, acīm redzot šeit nemēdz būt tik karsti, lai vajadzētu ēnas. Uz ielām nav aktīvas ēdienu tirgošanās, galvenokārt moderni lielveikali.

Oryukdo Skywalk atrodas nedaudz nostāk no centra, taču aizbraukt turp nav sarežģīti – atliek uzinstalēt Kakao Map un sekot instrukcijām. Aplikācija dod precīzus sabiedrisko transportu atiešanas laikus līdz sekundēm. Interesanti, ka Korejā Google pakalpojumi ir praktiski nelietojami. Karte ir neprecīza un nesatur transporta informāciju, tāpēc jālieto uzņēmuma “Kakao” produkcija, kura gan par laimi ir daļēji angliski. Vienīgā problēma bija normāli atrast, kur paēst, tur nu gan Google citās valstīs ir daudz labāks, tāpēc šeit labas ēstuves ātri atrast bija nedaudz problemātiski.

Objekts uz kuru atbraucām atrodas uz klints. Tas ir stikla tiltiņš, kas ļauj nelielu aplīti izstaigāt pāri klints malai. Interesanti, ka šis ir ļoti organizēts un labiekārtots izklaides pasākums, laipns apsargs izsniedz mīkstas samta čības, lai nebojātu stiklu. Taču neskatoties uz to visu, apmeklējums ir bezmaksas. Skats ir skaists, taču, līdzīgi kā Japānā, arī Korejas piekraste ir tāda vairāk skarba un drūma. Grūti pateikt kāpēc tā šķiet, bet tāda sajūta rodas.

Tālāk devāmies cauri ārkārtīgi skaistiem un labiekārtotiem dārziem, uz dabas takas pusi. Izrādās, ka arī taka šeit ir maksimāli labiekārtota. Par pārgājienu to var nosaukt varbūt tikai noejamā attāluma sakarā, taču citādi … pati taka visā garumā ir ar margām, turklāt ir pārsegta ar kaut ko līdzīgu paklājam (lai neslīd un lai nebojā zemsedzi). Viegls šis pārgājiens noteikti nav, jo mēdz būt gan stāvi kāpumi, gan sarežģītāki posmi, gluži trepes šeit nav ierīkotas. Kaut kur pusceļā satikām saldējuma tirgotāju, kurš ārkārtīgi jaukā veidā reklamēja savu produkciju – ar tādiem kā saucieniem un dziedošu aicinājumu.

Kas vēl interesanti, ka taka bija ļoti apmeklēta. Gandrīz nevienā brīdī nebija tā, ka mēs ietu vieni. Visu pārgājiena laiku notika konstanta gājēju plūsma abos virzienos, turklāt, tā kā taka ir visai šaura, bieži vajadzēja spraukties garām pretī nākošajiem. Praktiski visi gājēji bija pusmūža vai vecāki, turklāt ģērbušies spilgtās pārājienu drēbēs, teju vai sacenšoties, kuram būs vairāk “outdoor” tipa aksesuāru un dažādu loriņu.

Kopā gājām kādas trīs stundas un finišējām ap pusdienu laiku, taču nekādas ēšanas – tā kā šeit nebija paredzēts dzīvot ilgi, bija vēl jātiek uz citu apskates vietu Busanā, laiku izmantojot pilnībā.

Atkal jau sakombinējām dažādus autobusus un braucām cauri visai pilsētai uz otru galu, apskatīt Haedong templi. Izkāpuši no autobusa nu gan momentā atradām kādu nūdeļu ēstuvi un beidzot paēdām, pēc garās staigāšanas noguruši un gaužām izsalkuši.

Haedong templis laikam skaitās pats populārākais Busanas apskates objekts, tāpēc tur cilvēku bija ļoti daudz. Tiesa, jāsaka, ka bija pagrūti atrast tādu īsti fotogēnisku kadru. Templis tāds lampiņām un loriņiem nokarināts, dažādas stalažas un cilvēku pūļi.

Kad templis bija izpētīts, klāt jau bija vakars. Devāmies ar autobusu atpakaļ uz pilsētas centru un tad gulēt.

Nākamās dienas rītā sapakojām somas, teicām atvadas mūsu jaukajai viesnīcai un devāmies uz ātrvilcienu staciju. Korejā ir laba un kvalitatīva ātrvilcienu satiksme, tikai, diemžēl, tā izbūvēta tikai visai ierobežotā maršrutā starp Busanu un Seulu. Taču, kad ilgstoši pētīju, kas tieši Korejā ir jāredz – beigā secināju, ka interesantākās vietas ar vilcienu ir iespējams sasniegt. Te pieejami divu veidu ātrvilcieni, kurus teorētiski izpilda dažādi uzņēmumi – KTX un SRT, taču beigās secināju, ka vilcieni ir identiski, atšķiras logo un krāsojums, turklāt laikam nesen abi uzņēmumi apvienojušies. Tas nu tā, ja kādam rodas interese, kuru vilcienu izvēlēties.

Vilciens mūs aizveda uz Gyeongju, nelielu pilsētiņu, kurā atrodami ļoti daudz Korejas senās arhitektūras pieminekļu un visādi citādi smuku ieliņu. Pilsētiņa ir arī UNESCO kultūras mantojuma sarakstā un ja kādā valstī ir šādas kategorijas objekts, cenšos to iekļaut sarakstā.

Stacijā atklājām interesanta veida bagāžas skapīšus, kurus aizslēgt un atslēgt ir paredzēts ar pirkstu nospiedumu. Jāmaksā arī, bet vismaz nav ņemšanās ar kodiem un atslēdziņām. Nolikām mugursomas un devāmies ielās. Turpat pretī stacijai atradām nelielu informācijas kioskiņu, kur mums ļoti laipni pastāstīja rekomendēto maršrutu, ņemot vērā to, cik laika varam veltīt šīs pilsētas apskatei. Tas tāpēc, ka šeit nebija plānots nakšņot, vakarpusē ar ātrvilcienu plānojām braukt uz citu pilsētu.

Laiks bija karsts un saulains, pilsētiņa mierīga un ar zemu apbūvi. Pilsētā atrodas vairākas ļoti skaistas ēkas un liels parks. Kas interesanti, ka visur ir iespēja iznomāt tradicionālus tērpus, tāpēc ļoti daudz cilvēku ielās staigā saģērbti tieši tā. Daudzi ne tikai fotografējas, bet pavada visu dienu šādi saģērbušies.

Apskatījām visus apskates objektus, izmetām pāris lokus pa ārkārtīgi sakarsušajiem laukiem, izgājām nelielā pārgājienā pa pilsētas nomali, tad atgriezāmies tūristiskajā centriņā un nelielā ēstuvītē nopirkām Gimbap, kas ir kaut kas līdzīgs ļoti resniem suši rullīšiem, kurus izgatavo turpat acu priekšā, rupji sagriež lielos gabalos un pasniedz kartona līdzņemamajā kastītē. Visi pēc tam sēž uz ielu apmalēm un ēd.

Tā nu diena bija ļoti skaisti un karsti pavadīta, kāpām atpakaļ vilcienā un traucāmies uz nākamo apdzīvoto vietu – Jeonju. Lai nonāktu turp, bija pa ceļam vēl jāpārkāpj citā vilcienā, jo pirmais vilciens brauc pa līniju Busan-Seoul, bet Jeonju atrodas atzarā no Seoul uz dienvidiem. Tā kā vilcieni ir tik ātri un efektīvi, pat attālu pilsētu apmeklēšana nav itin nekāda problēma un ir tikai dažu desmitu minūšu jautājums. Pārkāpšana arī notiek turpat uz tā paša perona, viss ļoti vienkārši, saprotami un visi svarīgie tablo ir angliski.

Es biju tā sākotnēji sapratis, ka visa Jeonju ir kaut kāda slavena tūristu pilsēta, bet Korejā ir tā interesanti, praktiski nekas nav izteikti tūristisks. Kā iepriekš minēju, visi “Top things to do in South Korea” raksti sastāv no 8 lietām ko darīt Seoulā un 2 lietām kaut kur netālu. Piemēram Ziemeļkorejas neitrālo zonu. Tāpēc tā īsti nevar saprast, kas ir uzskatāms par slavenu apskates objektu. Izrādās, ka šeit pat taksists neko nesaprata. Biju rezervējis naktsmītni tradicionālo koka namiņu rajonā Jeonju Hanok Village, kas ir tāds kā relatīvi interesants objekts, bet taksists neko par tādu nebija dzirdējis. Vīrs vispār bija tāds savdabīgs, kad neko neizdevās ieskaidrot, ne ar adreses, ne nosaukumu palīdzību, beigās uzliku navigāciju savā telefonā un vienkārši rādiju viņam, kur jāgriežās. Tas risinājums viņu nedaduz uzjautrināja, bet neiebilda un tā arī labi aizbraucām, kur bija paredzēts.

Kopā tas Jeonju Hanok Village rajons ir tāds jauks, vienstāvas apbūves rajons, kurā ir skaista centrālā ieliņa ar daudz kafejnīcām un smuku upīti.

Mūsu viesu nams bija tradicionālā koka ēkā ar atbilstošu iekārtojumu – izrullējams matracis, piekaramā atslēga uz koka durvīm.

Kronis visam bija tas, ka kaimiņu istabiņas iemītnieki bija visi saģērbušies tradicionālajos koreješu tautas tērpos un varējām sajusties kā 100% pasaku multeņu Korejā. Tā nu mēs izstaigājām Hanoku rajonu krustu šķērsu, paēdām pelmenīšus, padzērām kafiju. Starp citu, viena no atmiņām šajā miestā ir tāda, ka bija pagrūti atrast kur paēst. Tas tāpēc, ka paši neēdam gaļu, bet korejieši ir visai izteikti gaļas ēdāji. Pāris vietās nācās iet projām, jo menu nebija nekā piemērota.

Tā nu laiku pavadījām mierīgā režīmā, nekur nesteidzoties.

Nākamajā dienā devāmies uz Seulu. Vilciens tur nogādāja pusstundas laikā un visai drīz nonācām milzīgā un galvu reibinošā burzmā, kas ir Dienvidkorejas galvaspilsēta. Burzma ļoti nāca virsū un uzdzina nogurumu. Mūsu viesnīca bija patālu no centra, tāpēc turp nācās doties ar metro. Kāds man nesen stāstīja par ceļotāju noguruma sindromu, ka, neatkarīgi no tā, cik garš ir ceļojums, kaut kādu dienu skaitu pirms ceļojuma beigām uznāk nogurums, kad vairs negribās neko īpaši apskatīt un emocionāli jau sāc gatavoties uz mājām. Laika bija palicis maz, Seula bija pēdējā pietura braucienā, tāpēc neko diži interesantu šeit tā arī neizdomājām.

Bijām nofočēties Gangnam Style plakāta priekšā, bijām uz pāris smukiem parkiem un kafejnīcu ieliņām, bijām iepirkties, bet nebija iekšā doties uz dabas taku netālu no pilsētas, vai apskatīt kādu slavenu pili. Tā arī mierīgi vazājāmies apkārt, iepirkām suvenīrus, dzērām kafiju, braukājāmies ar metro.

Beigās nolēmām izdarīt vēl vienu no Seulas top lietām un aizgājām uz kaķu kafejnīcu. Sākumā likās pavisam stulba lieta, bet beigās nebija tik traki. Kaķu bija daudz, tie bija mīlīgi un Olivers bija sajūsmā.

Ja man tagad, vairākus mēnešus pēc brauciena ir jāsaka, kur man patika visvairāk, es noteikti teiktu, ka Taivānā, izņemot tās galvaspilsētu. Nav tā, ka Korejā nebūtu bijis labi, bet tomēr Taivānā man patika vairāk un tur es noteikti gribētu atgriezties. Par Koreju, grūti saprast. Iespējams pēdējo dienu sindroms, vai kas cits, bet šobrīd šaubos, ka gribētu vēl vienu īpašu braucienu uz šo valsti.

Kas mums paliek nobeigumā? Nobeigumā tas, ka es joprojām mīlu Āziju un jā, arī Koreju. Tikai tagad tā bēdīgi, palicis pavisam maz neapmeklētu valstu Āzijā, kur vēl tā vienkārši varētu aizceļot. Jāsāk no jauna! Nākamais brauciens – Malaizija un Singapūra, kurā biju pirms vairāk kā desmit gadiem un arī iemīlējos Āzijā.

Series Navigation<< Taivāna
Koreja

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

Scroll to top