Fabrika Robinsona salā

Ņemot vērā, ka esam pārvākušies uz jaunu dzīves vietu, sāku pētīt rajona vēsturi. Īpaši mani saistīja tas, ka ļoti bieži internetā un citur ir minēts, ka mūsu pagalmā atrodas saglabāts rūpnīcas Aurora skurstenis. Ņemot vērā, ka Aurora ir padomju laika rūpnīca, senais skurstenis noteikti nav no Auroras. Tad nu sāku pētīt vecos laikrakstus, kartes un citu internetā atrodamo informāciju, līdz nupat esmu visai drošs, ka 99% no interesantākajiem faktiem izdevies apkopot visai precīzi.

1816. gadā, pasta komisārs H.C. Saur iznomā māju uz savas zemes, blakus kāpām, pretim Marijas dzirnavu dīķim, teritorijā, tautā sauktā par Robinsona salu. Šajā laikā bieži atrodami sludinājumi, kur rajons otrpus Māras dīķim, iepretim Altonas muižai (šobrīd O. Vācieša muzejs), tiek saukts par Robinsona salu “blakus kāpām”.

Tanka rūpnīca. Interesanti, ka Altonas muiža iezīmēta kļūdainā vietā. 1884.

1833. Šī brīža Cieceres ielas vietā tiek izveidota Lēzevica vadmalu manufaktūra, kuru 1836. gadā Georgs Frīdrihs Tanks (Tanck) nopērk un atklāj tur audumu krāsošanas darbnīcu.

1840. gada sludinājumā lasāms, ka Sardīnijas Konsula Tanka darbnīcā, netālu no Altonas muižas, tiek piedāvāti dažādu krāsu vilnas audumi, arī patiesi zilā krāsā (un citās).

1842. gadā kāds ievietojis sludinājumu, ka viņam nozagts mētelis un citas dārgas mantas, atdodamas pret atlīdzību Grāvenhofā, Tanka rūpnīcā, netālu no vecā Nometņu laukuma (tas ir Stradiņu slimnīcas virzienā).

1843. gadā minēts, ka bijušās Tanka darbnīcas telpas tiek iznomātas, acīmredzot audumu bizness nav aizgājis.

1861. gadā šo teritoriju iegādājas brāļi Holmi un sāk šeit būvēt arvien plašāku audumu rūpnīcas teritoriju.

1900. komanditsabiedrība Holms & Co. pārtop par A/S Rīgas Vilnas Izstrādājumu fabriku. Dažus no rūpnīcas korpusiem 1901. gadā projektē slavenais arhitekts Vilhelms L. Bokslafs, kura citi darbi ir arī Āgenskalna un Čiekurkalna ūdenstorņi, Jaunmoku pils, Mākslas akadēmijas ēka utt. Šajā laikā top arī šodien saglabājušies rūpnīcu korpusi un skurstenis, kurus var redzēt šajos attēlos:

Fabrika no Māras dīķa puses, 20. gs sākums.
Fabrikas vārti no M. Nometņu ielas puses, aptuveni tur, kur šobrīd ir gājēju pāreja. Skurstenis pa labi tur stāv vēl šodien, arī sēta saglabājusies.
Fabikas plānojums, kurš gan netika pabeigts.

1927. gadā vairākas avīzes raksta par fabrikas vēsturi un ka tā pirms kara nodarbinājusi pat 600 cilvēkus, taču atkopšanās pēc kara nav viegla. Tajā laikā strādā vien 120 darbinieku. Tomēr atjaunošana nav bijusi veiksmīga, jo 1930. gadā teritorijā sāk saimniekot A/S Nordeķu Tekstilmanufaktūra. Arī tai neveicas un divus gadus vēlāk sākas baumas, ka fabrikas teritoriju vēlas atpirkt Rīgas pilsēta, lai ierīkotu nespējnieku patversmi. Vairākus gadus presē risinās skandāls par to, cik rentabls ir šāds darījums, līdz otrais pasaules karš jebkādus darījumus pārtrauc.

Trīsdesmito sākums

1940. gadā laikraksti vēsta, ka “Jauna dzīve bijušās «Holma» fabrikas korpusos”. Ar vieglās rūpniecības tautas komisāra K. Šica rīkojumu apvienoti šādi nacionalizētie tekstiluzņēmumi: «Sarkandaugavas Audums» (bij. Delka) , «Sarkanā Atspole» (bij. Zalgalers) un Rīgas tūku fabrika, jaunajā adresē M. Nometņu 16

1944. gada 19. septembra naktī bijušā Holma tekstilfabrikas teritorijā Mazajā Nometņu ielā 16, pie Māras dīķa padomju aviācijas uzlidojumā gāja bojā vairāk nekā četrdesmit 16—17 gadu veci latviešu jaunieši, kurus Nacistiskās Vācijas okupācijas vara bija prettiesiski iesaistījusi gaisa spēku palīgdienestā. Interesants fakts, šajā adresē un šajā uzlidojumā gājis bojā arī mans vectēva brāļadēls un izglābies mans vectēvs. Biju visai pārsteigts, uzzinot, ka tas risinājies tieši tur, kur šobrīd rakstu šo tekstu. 

“1947. gada pirmajā pusgadā šeit vēl nebija ne jausmas no zeķu fabrikas. Vācu fašistu sagrautajos korpusos auroja vējš. Šķietami «neatkarīgas» Latvijas laika šeit atradās tekstilkombinats «Atspole». Tas piederēja ārzemju kapitālistam vācietim Holmam, kas ekspluatēja latviešu darbaļaudis, pārstrādājot angļu vilnu. Fašisti kombinātu izlaupīja, aizvedot visu tā iekārtu. Viss šeit bija tukšs un mēms. Tikai putni bija paspējuši savīt lizdas pie sagruvušo griestu sijām. Bet tad pēkšņi 1947. gadā šeit radās dzīvība. leradās celtnieki. Vieglās rūpniecības ministrija deva iekārtu.”
— (citāts no 1950.03.16  Padomju Jaunatne) 

Aurora ar šādu nosaukumu dzimst 1948. gada 24 februāri

1960. gadā Aurorai tika pievienota zeķu fabrika Kosmoss, kā rezultātā Aurora kļuva par vienīgo zeķu ražošanas uzņēmumu Latvijā. Tā bija savam laikam moderna fabrika ar zeķu adīšanas, šūšanas un apdares iekārtām. Fabrikā tika ražoti vairāk kā 80 zeķu izstrādājumu veidi.

Pēc 1960. šeit top daudz jaunu ēku un teritorija pamatīgi izplešas

1999. gada jūnijā no maksātnespējīgās A/S Aurora SIA Aurora Baltika nopirka zeķu fabriku ar tādu pašu nosaukumu un atsāka zeķu ražošanu. Tomēr vēsturiskā fabrikas vietā tā neatradās ilgi, jo veļas un zeķu ražotājs SIA Aurora Baltika savu darbību 2006. gada pārcēla uz Ogri. 2006. gadā tiek paziņots par teritorijas attīrīšanu jauna dzīvokļu kompleksa būvniecībai. Arhitektu biroja Sīlis, Zābers un Kļava izstrādātajā projektā saglabā veco Holma rūpnīcas skursteni un vēsturisko ķieģeļu mūra sienu Liepājas un Mazās Nometņu ielas stūrī.

Diemžēl nesen uzzināju, ka pārējos Bokslafa projektētos rūpnīcas fragmentus tomēr paredzēts nojaukt.

Anniņmuiža

Pārdaugavas iedzīvotāji droši vien zin vietu, kur atrodas vecā, un bēdīgā stāvoklī esošā Anniņmuižas ēka imantā, pie Anniņmuižas meža.

Izrādās, to saukt par Anniņmuižu nemaz nav tik pareizi. Tā ir Valdhofas villa, viena no Anniņmuižas kompleksa ēkām. Pati muiža atradās nedaudz tālāk, alejas galā, šobrīd tur ir visai izteikti sazīmējams paugurs, un ir atrodami arī bijušās Anniņmuižas galvenās ēkas pamati. Villa ar dīķi. Dīķis tur ir joprojām, tikai daudz bēdīgākā stāvoklī.

Piepilsētas īpašumi Rīdziniekiem parādijās jau 16. gadsimtā. Tās bija “lauku” muižas ar parkiem, dārziem. Dažas bija pavisam nelielas, citām bija vairākas ēkas un plašas teritorijas. Privātpersonām esot piererējušas 37 muižas, pilsētas vadībai 14.

Anniņmuiža atradās tur, kur šobrīd robežojas Imanta un Zolitūde. Uz ziemeļiem no tās bija Dammes muiža, uz austrumiem, Zasu muiža, uz dienvidiem Šampētera muiža, un rietumos — Solitūdes muiža.

Anniņmuižas pirmais īpašnieks bija Hermanis Meiners. Līdz pat 19. gs. sākumam Anniņmuiža bija pazīstama ar Meinera muižas (Meinershoff; Meyners Hof) nosaukumu. Pirmo reizi minēta 1595. gadā.

1768. gadā Kleistu muižas īpašnieks Gothards fon Fēgezaks (Gotthard von Vegesack) Meinera muižu iznomāja Zolitūdes īpašniekam Oto fon Fītinghofam Šēlam (Otto von Vietinghoff gen. Scheel). Kad Fītinghofs salaulājās ar Annu Ulriku fon Minihu, muižiņa tika pārdēvēta viņas vārdā, bieži tika rīkotas balles, teātra izrādes, tāpēc tautā muižiņu sāka dēvēt par “lustīgo muižu”.

Te arī aptuvena karte, kas parāda Anniņmuižas un Valdhofas atrašanos, uzlikta virsū mūsdienu kartei. Iesaku garām ejot pameklēt arī pamatus, kamēr viņi tur vēl ir. kartē labi redzams ka agrāk mūsdienu Jūrmalas gatve atdūrās pret Anniņmuižu, un kad tika pagarināta, tika apliekta tai apkārt. Dažus no senajiem ceļiem var sazīmēt dabā arī šodien.

Pārdaugavas hipodroms

Reizēm šķiet, ka pašas garlaicīgākās vietas Rīgā ir mikrorajoni, taču arī manā dzimtajā Zolitūdē ir sava interesantā vēsture. Staigājot gar lielajām deviņstāvenēm var manīt pagātnes paliekas — lielus un vecus kokus, kas izvietojušies aleju veidā. Interesanti, ka lielie koki ir sastopami tikai ārpus noteiktas teritorijas, jo šeit kādreiz atradās milzīgs zirgu skriešanas laukums. 

Nolēmu papētīt sīkāk, kas gan interesants atrodams Zolitūdē, strarp pelēkajām bloku mājām. 

Rīgā ir bijuši vairāki hipodromi. Pirmo hipodromu Rīgā atklāja jau 1826. gadā pie Rīgas preču stacijas, taču ja runā par nopietnāka izmēra hipodromiem, 1891. gadā atklāja Rīgas rikšošanas sporta biedrības hipodromu Strēlnieku ielas galā un 1893. gadā Rīgas jāšanas sporta biedrības hipodromu pie Ganību dambja. 

Līdz ar preču stacijas izbūvi Jāšanas sporta biedrības hipodroms tika pārcelts uz Zolitūdi, bet Rikšošanas sporta biedrības hipodroms tika pārcelts 1904. gadā uz Grostonas ielu, kur tas darbojās līdz pat 1. Pasaules karam. 

Te šobrīd ir olimpiskais sporta centrs
Te šobrīd ir olimpiskais sporta centrs
Avīzes raksts par Aulēkšotāju biedrības sacensībām
Avīzes raksts par Aulēkšotāju biedrības sacensībām

Kā minēts, 1897. gadā, sakarā ar Rīgas Preču stacijas izbūvi, hipodromam ir jāmeklē cita vieta. Biedrība tādu atrod Zolitūdē, kur tiek uzbūvētas nelielas tribīnes, staļļi ar 70 boksiem un skrejceļš. Darbojās totalizators. Jāatzīmē, ka hipodroma atrašanās vieta tika izvēlēta neveiksmīgi – tālu no centra, kas noteica arī mazo apmeklētāju daudzumu un niecīgus ienākumus. No maija līdz jūlijam te notika sacensības – auļošanā dažādās distancēs un rikšošanā sedlos. Vienā sacensību periodā notika 40-60 sacensības. Sacensību dienā piedalījās 30-35 zirgi.

Interesanti, ka šī karte skaitās no 1883. gada, kad hipodroms vēl nebija atklāts. Iespējams plāni jau bija stipri pirms.
Interesanti, ka šī karte skaitās no 1883. gada, kad hipodroms vēl nebija atklāts. Iespējams plāni jau bija stipri pirms.
Zolitūdes hipodroma tribīnes
Zolitūdes hipodroma tribīnes

Zolitūdes hipodromā notika arī vieni no pirmajiem lidaparātu izmēģinājumiem tā laika Krievijā, 1910. gadā.

Lidmašīna paceļas no hipodroma Zolitūdē
Lidmašīna paceļas no hipodroma Zolitūdē

Auļošanas sacensības Zolitūdē notika līdz 1915. gada rudenim. Abi hipodromi pirmā pasaules kara laikā tika nopostīti, 1925. gadā atjaunoja tika Grostonas ielas hipodromu, kura teritorijā šobrīd atrodas Olimpiskais Sporta Centrs. 

Vēlākos gados šo bijušā hipodroma teritoriju Zolitūdē vēlējās izmantot Motodroma izveidei. Šis bija ļoti garš un problēmām pārbagāts process, kuru sākumā pārtrauca naudas trūkums, vēlāk karš. Padomju laikos atkal centās motodroma projektu atsākt, taču tas tā arī nenotika, un beigās šeit sāka būvēt Zolitūdes mikrorajonu. 

Kā zemāk var redzēt izvilkumos no periodikas rakstiem, gandrīz iesākts tas tika ik pa pāris gadiem: 

  • 1935 – likts pamatakmens motodromam
  • 1936 – dibina fondu (laikam nav naudas)
  • 1937 – sūdzas, ka dārgi
  • 1939 – Sākas būvdarbi
  • 1941 – “vēl šovasar paredzēti būvdarbi”
  • 1956 – Rīgā cels motodromu, atvēlēta zeme
  • 1959 – “Kādreiz rīgā tika sākts motodroms, toreiz dabi palika pusceļā

Visbeidzot astoņdesmitajos gados šeit sāka būvēt Zolitūdes mikrorajonu, šajā kartē labi redzamas hipodroma aprišu paliekas.

Hipodroma paliekas padomju laikā
Hipodroma paliekas padomju laikā
Hipodroma aprises uz mūsdienu kartes
Hipodroma aprises uz mūsdienu kartes

Ziemassvētku brīnums

Pat lai arī Jēzus man ir tikai potenciāli safabricēts stāsts garajā vēstures notikumu rindā, šo ierakstu publicēt mēnesi iepriekš bija pāri pat maniem morāles standartiem. Tagad viss ir noklusis, brieži aizbraukuši mājās, lūk – palasiet par Saturnāliju.

Saturnālija bija nedēļu gari svētki Senajā Romā, kas sāka tikt svinēti aptuveni divus simtus gadu pirms mūsu ēras skaitīšanas sākuma. Tie bija veltīti auglības dievam Saturnam. Svētku kulminācija bija saulgriežos, 23. decembrī. Svētkiem bija dažādas zīmīgas parašas – īpašs tirdziņš, skolnieku brīvdienas, sanākšana kopā lai pasniegtu simboliskas dāvanas, draugu apciemošana, svētku ēdiens. Tas bija piedošanas laiks, tika mīkstināti sodi.

lens6835942_1252112636gingerbread-manŠis gan pilnīgi iespējami ir kristiešu propoganda lai nomelnotu pagānus, bet Grieķu dzejieks Luciāns apraksta Saturnālijas notikumus kā svētkus ar piedzeršanos, un staigāšanu apkārt bez drēbēm. Kaili cilvēki apstaigāja namus dziedādami (christmas carols?). Izvarošanas un slepkavības neesot bijis retums. Cilvēki esot cepuši cepumus cilvēciņu formā, un dievam pasnieguši dažādus upurus.

Cerībā pievērst pagānus kristietībai, ceturtajā mūsu ēras gadsimtā (Nīkajas konsulā) tika nolemts par Jēzus dzimšanas dienu nosaukt Saturnālijas fināla dienu, lai viņiem nebūtu jāatsakās no sava orģiju festivāla. Kristiešu līderiem gan diži neveicās pagāniem izdzīt viņu svētku tradīcijas.

Nekādi neizdevās atrast tiešām uzticamu avotu šim, bet daži uzskata, ka ziemassvētku koks (ne obligāti egle tolaik), ir vēl viens kristiešu triks lai pievērstu pagānus kristietībai. Šoreiz gan nevis Romiešus, bet Ašeiras kultu (pilns internets ar mazticamiem rakstiņiem, varbūt kādam ir uzticamāks links?) kuriem koki ir bijuši svēta lieta, un tāpēc koka pielūgšana un dekorēšana viņiem labi gājusi pie sirds. Interesanti, ka populārs ir uzskats, ka tieši egli par ziemassvētku koku pirmie sāka lietot Igauņi.

Interesanti arī tas, ka ziemassvētku vecītis, pazīstams arī kā Svētais Nikolajs, ir bijis viens no Nīkajas pirmā konsula dalībniekiem, kurā tika lemtas svarīgas kristiešu stāsta detaļas, piemēram Jēzus un Dieva saistība, Lieldienu datums, Ziemassvētku datums, kristību nozīme kā arī  daļēji Jaunās Derības izveide.

Interesanti, ka pareizticīgie ziemassvētkus svin citā datumā, bet nevienam no datumiem nav saistības ar Jēzus dzimšanu. Nevienā vēstures posmā neviens nav zinājis Jēzus patieso dzimšanas datumu. Nemaz nevajag datumu – pat gads (tolaik atskaitot no Romas dibināšanas laika, jo “mūsu ēra” vēl nebija sākta skaitīt) ir tikai aptuveni aprēķināms pēc Bībelē (nevienā citā vēsturiskā dokumentā tāds Jēzus nav pieminēts) minētiem fona notikumiem un valdnieku vārdiem. Bībeles pētnieks Joseph A. Fitzmyer raksta, ka pirmais mūsu ēras gads ir kļūdaini aprēķināts, un šo kļūdu ieviesis Dionysius Exiguus aptuveni piecsimtajā mūsu ēras gadā par pamatu ņemot tikai to, ka Jēzum ir itkā bijis trīsdesmit gadu kad Tibērijs bija piecpadsmitajā valdīšanas gadā.

Ne viss ir tik skaidrs kā mums maziem tika mācīts, un vēsture ne tikai nav skaidri zināma, bet arī mainās atkarībā no tā, kurš viņu stāsta, un kad tas tiek darīts.