UZMANĪBU: CEĻOJUMU APRAKSTI AR VISĀM BILDĒM IR PĀRCĒLUŠIES UZ JAUNU VIETNI: https://pasaule.dodies.lv

 

 

 

Mans Āzijas sapnis sākās Vjetnamā. Toreiz, kad pirms sešiem gadiem pirmo reizi aizbraucām uz Taizemi un Laosu, patiesībā Vjetnama bija sākotnējais plāns. Vienmēr biju gribējis redzēt trijstūrainās cepures un rīsa laukus, taču tad kartē ieraudzīju Laosu un plāni mainījās.

Šis mūsu brauciens sākās visai satraucoši. Biju atgriezies no divu nedēļu komandējuma Meksikā un ASV, no kurām pēdējo biju pavadījis viesnīcas istabiņā, svīstot un mokoties ar plaušu karsoni. Slimība jau bija gandrīz beigusies, kad atgriezos mājās un taisnā ceļā devos pie ārsta. Galu galā satraukumam bija pamats, jo divas dienas vēlāk sākās mans atvaļinājums un atkal bija jādodas ceļā. Par laimi, slimību biju veiksmīgi izslimojis un ar pamatīgu antibiotiku devu man tika ļauts braukt uz Vjetnamu.

Nezinu vai pie vainas bija aklimatizācija, vai tiešām šeit bija īpaši laikapstākļi, bet pirmā diena Hanojā mūs izsviedrēja vairāk nekā iepriekšējo nedēļu slimība. Jā, bija karsti, taču mitrums – tas bija neaprakstāms. Vārds “pirts” nevar pareizi aprakstīt situāciju, jo pirtis mēdz būt dažādas. Šis mitrums man atgādināja tvaiku inhalācijas, kad ārstē klepu. Pilnīgi visas drēbes bija slapjas un sviedru straumītes tecēja pāri sejai.

Taču sāksim no sākuma.

Lidostā samainījām naudu un pie informācijas lodziņa painteresējāmies par sabiedriskajiem autobusiem pilsētas virzienā. Izgājām ārā no ēkas un sajutām Āzijas gaisa smaržu. Bija karsti un sajūtas bija pazīstamas. Āzijā jūtamies kā mājās. Autobusu uzreiz nekur nemanījām, taču par mums pastiprinātu interesi izrādija dažādu privāto mikroautobusu šoferi. Tie piedāvāja uz pilsētu nokļūt par pieciem dolāriem. Nolēmām piekrist un vienā no šādiem busiņiem arī iekāpām. Kādu brīdi nācās gaidīt, kamēr vervētājs bija salasījis pietiekami daudz tūristu un tad autobuss devās ceļā.

Vjetnama ir gara un šaura valsts. Vjetnamas kara laikā tā bija sadalīta uz pusēm, ziemeļi bija komunistiskā daļa, bet dienvidi bija amerikāņiem draudzīgā daļa. Ziemeļu lielākā pilsēta ir Hanoja, dienvidos tā ir Saigona (to gan oficiāli tagad sauc par Hočiminu jeb HCMC, taču vjetnamieši to sauc par Saigonu, pat vilcienu sarakstos un citās vietās ir tikai Saigon). Biju lasījis, ka Hanoja ir kā vecātēva bēniņi un Saigona ir kā studenta kojas. Loģiski, ka mūsu ar Noru gaume vairāk lika doties tieši uz Hanoju.

Internetā lasītais gan vairāk bija licis iedomāties romantiskāku vietu. Pirmais iespaids ko novērojām pa logu bija visai saspiesta un vienveidīga pilsēta, sastāvoša no līdzīgām šaurām ieliņām, pārblīvēta ar motorolleriem, skaļa un haotiska. Dēļ pārsvarā zemās apbūves, tā atstāja nelielas pilsētas iespaidu, jo esot pilsētas centrā, tās plašumu nevar izjust, bet augstumu gan.

Tā kā laiki ir mainījušies un internets ir katrā kafejnīcā, šoreiz uz aklo viesnīcas nemeklējām, bet pārsvarā iepriekšējā dienā rezervējām tās internetā no telefona. Ceļojot ar bērnu, negribas nonākt situācijā, kad nav pieejama neviena istaba un nākas pa tumsu blandīties apkārt, meklējot vēl neaizslēgtas durvis. Kā pluss šādai ceļošanai ir visai augstā garantija neiekulties nepatīkamā vietā, jo ir gan recenzijas, gan bildes. Varētu gan domāt, ka šādi var atrast tikai dārgākas viesnīcas, taču tā nav – arī caur Booking.com mūsu viesnīcas maksāja 15-25$ par nakti, un arī tikai tāpēc, ka gribējās kondicionieri un lielākus logus.

Pirmā mūsu viesnīca mūs uzņēma ļoti laipni un tā kā bijām ieradušies agri no rīta, pat iedeva brokastis (parasti cenā iekļautās brokastis attiecas tikai uz rītu pēc pirmās nakšņošanas). Atpūtāmies, iegājām dušā, lai attaptos pēc garā lidojuma un ap pusdienlaiku devāmies pastaigā.

Šis bija mūsu pirmais ģimenes ceļojums, kur Olivers bija bez ratiem, tāpēc sākumā nebijām droši, cik ilgi viņš izturēs staigāšanu, bet izrādījās, ka viņam savos četros gados izturība ir līdzīga mūsējai, un nekādu problēmu šajā jautājumā nebija. Laikam vasarā izstaigātās Dodies.lv dabas takas būs palīdzējušas.

No mums pazīstamajām Āzijas valsīm, Vjetnamā pavisam noteikti ir lielākais motorolleru skaits ielās. Te tie ir visur. Visi trotuāri ir pārblīvēti ar motorolleriem, tāpēc staigāšana pārsvarā notiek uz ielas, kur savukārt motorolleru armijas gāžas no visām pusēm, visos virzienos – ir sarkanā gaisma vai nav. Pat viesnīcā mums iedeva ielas šķērsošanas instrukciju – “lēnā solī dodies iekšā plūsmā, neapstājies un nekad nesper soli atpakaļ”.

Uzreiz nopriecājos, ka trijstūrainās cepures nav izskaustas un nav tikai atklātnītēs, tās tik tiešām ir visur, un tās valkā gandrīz visi vecākie cilvēki. Visās ielās notika pamatīga rosība un bija intensīva satiksmes plūsma – staigājot gandrīz nekur neredzējām ielu, kurā būtu klusāks.

Visi trotuāri aizņemti ar stāvošiem motorolleriem, uz ielas tie paši motorolleri brauc straumēm vien. Sākumā Oliveru vedām pie rokas, bet ar laiku, protams, viņš pierada pie apstākļiem un jau lēkšoja pats no apmales uz ielas un otrādāk. Interesanti bērnam skaidrot kāpēc šeit luksofora sarkanā un zaļā gaisma nenozīmē to pašu, ko mājās.

Izlauzāmies pāri kādai lielākai ielai un beidzot nokļuvām pie pilsētas centrā esošā ezera. Uz ezera ir neliela saliņa, uz kuras var nokļūt pa tiltiņu. Tur atrodas tāds kā templis ar nelielu muzeju. Te nu atpūtāmies, Olivers parāpoja pa koku saknēm, padzērāmies ūdeni, apskatījām lielo bruņurupuča pieminekli, kas atrodas templī. Tikai izrādās, ka tas nebija piemineklis.

Leģendas vēsta, ka tieši šajā ezerā kāds dievs bruņurupuča izskatā atņēma imperatoram Lê Lợi aizdoto burvju zobenu un pazuda ūdens dzīlēs.  Lê Lợi tāpēc nosauca šo ezeru par Hoàn Kiếm, kas nozīmē “atdotā zobena ezers”. Šo leģendu dzirdējām vēl vairākas reizes – šķiet, tā ir Vjetnamas folkloras nozīmīga sastāvdaļa.

Un kāpēc es šo stāstu — izlasīju, ka šajā ezerā patiešām dzīvo maģisks bruņurupucis un tas nav joks. Jau kopš gadsimta sākuma tika uzskatīts, ka tas ir bezmaz Nesijas leģendas līmeņa mītiskais dzīvnieks, taču visiem par lielu pārsteigumu, sešdesmitajos gados šo dzīvnieku kāds zvejnieks nejauši nogalināja un tagad tas stāv “saglabāts” publiskai apskatei uz ezerā esošas salas. Tā kā divtūkstošo gadu sākumā vēl viens šāds bruņu rupucis izlīda pasauļoties ezera krastā, pirms dažiem gadiem notika vērienīgas meklēšanas operācijas, līdz beidzot otru mitoloģisko bruņurupuci izdevās notvert un nodot veterināriem uz veselības pārbaudi. Tika noskaidrots, ka tas ir kādas dīvainas sugas bruņurupucis, radniecīgs kādai Ķīnā dzīvojošai sugai, taču unikāls. Uzskata, ka ezerā kopā dzīvo kādi divi vai trīs mistiskās sugas bruņurupuči.

Fascinējoši.

Pats bruņurupucis. Tas fonā.  Pats bruņurupucis. Tas fonā.

Turpat pie ezera apsēdāmies kafejnīcā, iedzērām vēsus dzērienu un tad kādu laiciņu turpinājām blandīties pa raibajām Hanojas ieliņām.

Bija pienācis laiks agrām vakariņām vai vēlām pusdienām, tāpēc atradām kādu no ieteiktajām ēstuvēm kurā visai garšīgi saēdāmies beidzot normālu āzijas tipa ēdienu.

Te atkal neliels stāsts, šoreiz par “ķīniešu ēdieniem”.  Dzīvodami Eiropā bijām iemīļojuši ķīniešu bistro un kastīšu ēdienus, tāpēc liels bija mūsu pārsteigums, kad, citā ceļojumā aizbraucot uz Pekinu, neko tamlīdzīgu neredzējām. Lielākā daļa ēdienu bija šoks acīm un garšas kārpiņām, un ne miņas no “pavasara rullīšiem” un ceptajiem rīsiem. Tad nu veicām lielāku pētījumu un izrādījās, ka rietumu pasaule ar ķīniešu ēdieniem pamatā iepazinās pateicoties emigrantiem no Ķīnas dienvidu reģioniem. Lielākā daļa emigrantu Eiropā un Amerikā nonākuši no Honkongas un Kantonas (mūsdienās Guangdong) reģiona. Šis Ķīnas dienvidrietumu nostūris ļoti atšķiras no citiem plašās Ķīnas reģioniem, īpaši ēdienu ziņā.

Tāpēc arī Vjetnamā, kas daudzās jomās ietekmējusies no saviem Ķīniešu kaimiņiem, un atrodas tuvuēdiens bija mums tik pazīstams. Godīgi sakot Vjetnama arī citos jautājumos sāka atgādināt Ķīnu. Tagad, kad esam bijuši visās Dienvidaustrumāzijas valstīs, varu pavisam droši teikt — Vjetnama ir tuvāka Ķīnai, un pārējās valstis ir tuvākas Taizemei.

Bet tikmēr mēs bijām paēduši un iegājām atvilkt elpu vēsajā viesnīcā. Parunājām ar viesnīcas darbiniecēm, kas visas bija burtiski iemīlējušās Oliverā un viņas mums pastāstīja par apskates objektiem tuvumā. Tā nu meitene mums rāda dažādus objektus uz kartes un komentē šo un to un arī, ar smīniņu, “un šis ir tas cietums kurā mēs turējām amerikāņus”. Vai ne. Uz cietumu mēs protams negājām, toties vakarā aizgājām uz tradicionālo ūdens leļļu teātri, kas esot populārs visās rīsus audzējošajās valstīs. Rīsus kā zināms audzē ūdenī, tāpēc zemnieki kādreiz domājuši visādus interesantus izklaides veidus. Vēlāk manījām šādas izrādes arī citās pilsētās. Bija ļoti interesanti un izrādi noteikti bija vērts apmeklēt.

Rīts mūs sagaidīja ar lietu. Septembris šeit pavisam noteikti ir lietus sezonā, taču lietus sezona izklausās biedējošāk nekā ir patiesībā. Reāli tas nozīmē, ka kādā brīdī uzlīst stiprāks vai ne tik stiprs lietus, pēc pusstundas pāriet un atlikušo dienas daļu ir karsts laiks ar zilām debesīm. Liela daļa tūristu šajos mēnešos uz Āziju nebrauc, bet no tā mums tikai labāk — lētākas viesnīcas, ieejas maksas un mazāk rietumnieku.

Paēdām brokastis un pirms devāmies ārā, izpļāpājāmies viesnīcas darbiniecēm, ka vakarā ar vilcienu brauksim uz citu pilsētu. Izrādās, lai mums nebūtu jāiet divi kilometri uz vilcienu staciju pirkt biļetes, viesnīca par “nelielu samaksu” mums šīs biļetes var sagādāt. Padomāju, ka lieki staigāt šajā karstumā negribas, labāk aiziesim apskatīt kādu interesantāku pilsētas daļu un piekritu.

Izgājām ārā un secinājām, ka lietus šajā karstajā laikā ir tikai patīkams, turklāt tik smalks, ka to nemaz nejūt. Kamēr pastaigājāmies, tas bija pazudis un aizmirsts. Nejauši nonācām rotaļlietu rajonā – āzijas valstīs bieži konkrēta tipa veikali ir noteiktā ielā, ja vēlies santehniku, dodies uz santehnikas ielu. Protams Olivers pamanīja Lego veikalu, turklāt nevis Lego imitāciju, kuras bija visos citos šīs ielas veikalos, bet īsto Lego. Apsolījām, ka te vēl atgriezīsimies vēlāk. Atpkaļ ceļā uz viesnīcu te iegriezāmies un nopirkām mazo Lego komplektiņu, kas bija ļoti nozīmīgs izklaides līdzeklis visu turpmāko braucienu. Nevajadzēja ne multenes, ne telefona spēles.

Tikmēr uzņēmām kursu uz Hanojas daļu, kur kartē bijām pamanījuši vietu ar interesantu nosaukumu “Citadele”. Lēnām izgājām ārā no šauro un haotisko ieliņu labirinta un tuvojāmies jau atšķirīgai pilsētas daļai. Pa ceļam nonācām iepriekš bildēs redzētam fenomenam – mazītiņām šaursliežu dzelzceļa sliedēm, kas vijās cauri dzīvojamo māju “pagalmiem”, tik šauri, ka šķita tas vilciens kas pa šīm rotaļu sliedēm brauc, teju skrāpējas gar māju sienām. Protams tajā brīdī vēl nezinājām, ka tās ir tās pašas sliedes, pa kurām mēs turpmākās dienas šķērsosim visu Vjetnamu.

Gājām mierīgi, vērojot apkārt notiekošo dzīvi. Centāmies iet pa mazākām ieliņām, kur vislabāk novērot kā Hanojieši pavada savu ikdienu. Sēž uz maziem plastmasas beņķīšiem, uz ielām piedāvā visu sākot no kurpju salīmēšanas un velo servisa, beidzot ar svaigiem dārzeņiem un friziera pakalpojumiem. Uz kokiem piestiprinātas elektrības rozetes, veikals ar nosaukumu “Kaka”, pamatīga izmēra Ļeņina piemineklis, zeltā kalti vārti aiz kuriem slēpjas nez kāda “Baltijas” birža. Atradām arī interesantu Sojas kafejnīcu, kurā bija baudāmi dažādi dzērieni un ēdieni no sojas — šajā karstumā protams koncentrējāmies uz dažādiem kokteiļiem.

Visbeidzot, kad ielas bija kļuvušas pavisam platas un dzīvojamās mājas bija nomainījuši parki, pieminekļi un rezidences, nonācām pie Citadeles ieejas. Sākumā nebija saprotams, it kā bijām pašā galvenajā ieejā, taču bija sajūta ka šī vieta ir pamesta. Tik liela un organizēta itkā simtiem apmeklētāju, taču mēs bijām vienīgie. Vai nu grandiozā tūrisma shēma bija izgāzusies, vai arī tiešām bijām īpašā nesezonas brīdī.

Citadele ir kas līdzīgs Pekinas aizliegtajai pilsētai. Kādreiz imperatora rezidence, tagad atvērta apmeklētājiem. Tās senākās saknes sniedzas līdz pat 11. gadsimtam.

Diemžēl nekas daudz no vēsturiskajām ēkām nav saglabājies, jo Vjetnamas notikumiem bagātā vēsture ir likusi šo valsti pārkrāsot un pārkrāsot, atkal un atkal. Deviņpadsmitajā gadsimtā citadeles ēkas nojauca Francūži lai uzbūvētu sev birojus un barakas, Amerikas kara laikā paši Vjetnamas komunisti nojauca dažas ēkas, lai uzbūvētu bunkurus. Tā kā šeit atradās centrālā komunistu mītne kara laikā, šī teritorija bija militārā bāze līdz pat 2010. gadam, kad to beidzot atvēra tūristiem.

Te noteikti bija interesanti pastaigāties un atpūsties no Hanojas vecā kvartāla kņadas, taču nekādu grandiozu arhitektūru te neatrast, maz kas ir palicis pāri. Paši komunistu bunkuri ir aptuveni tas pats, kas Latvijas Līgatnē.

Mierīgi pastaigājāmies, papriecājāmies par milzīgajiem Bonzai kociņu parkiem, pakarsējāmies saulē, un tad jau arī devāmies tālāk.

Kad bijām paēduši un atgriezušies viesnīcā, mūs jau sagaidīja vakaram pasūtītās dzelzceļa biļetes. Uz katras biļetes ar savām 12 skavām bija piestiprināta informācija, ka stacijā jāierodas pusstundu iepriekš, kas likās nedaudz aizdomīgi rūpīgi.

Un protams, kad bijām aizgājuši līdz dzelzceļa stacijai, nolobīju nost vienu no šiem brīdinājumiem un ko es atradu apakšā? Biļetes orģinālo cenu, kas bija četras reizes mazāka par manis samaksāto. Te tev nu bija, ceļveža mierinājums “small commission”. Vairāk no viesnīcām biļetes nepirkām.

Bija jau pāri sešiem un ārā bija satumsis. Hanojas dzelzceļa staciju nevar salīdzināt ar tām grandiozajām un modernajām ēkām, kuras redzējām citur Āzijā, šeit tā bija maza un visai netīra. Uzgaidāmajā telpā bija jāsēž labu laiku, jo uz perona izlaiž tikai, kad ir pienācis vilciens. Visai prātīgi, manuprāt. Pats vilciens arī nebija nekāds iespaidīgais. Lai arī bijām nopirkuši biļetes dārgākajā no klasēm (sēdvietas pirmajā klasē ar kondicionieri), vagons bija vecs un nolaists. Ne salīdzināt pat ar Rīgas vilcieniem.

Mūsu brauciens bija dažas stundas, jo braucām uz visai netālo Nimh Binh. Olivers bija paspējis pagulēt, taču, pirms ieradāmies, jau atkal pamodās.

Šis brīdis ir viens no man mīļākajiem jebkurā ceļojumā. Ir tumsa, vēls vakars, sveša dzelzceļa stacija. Nav nedz plāna, nedz priekšstata par to, ko darīt tālāk.

7 thoughts on “Āzija 1: Hanoja

  1. Lasīšu ar interesi, bet wait a minute… "Plaušu karsonis", to man šķiet parasti ārstē vismaz mēnesi ar injekcijām. Kaut ko nejauc? Ak, Āzija, kā uz Noru bildē tur atskatās. 😀 Saintriģēji – bruņurupuci neizdevās nobildēt?

    1. Jau atbildēju Twitter, bet ja vēl kādam rodas šis jautājums: komandējumā slimoju aptuveni 10 dienas, plus mājās vēl, kopā 2 nedēļas būs gan jau. Antibiotikas daudz lika dzert. To ka plaušu karsonis teica radiologs pēc rentgena un arī ārsts, tā ka ticēšu. Ir divu veidu plaušu karsonis, bakterijas izraisīts (grūtais) un tāds kas no vīrusa pāriet karsonī. Man bija otrais

  2. Ak, Āzija, lai arī iepazīta tikai nedaudz no lielpilsētas Honkongas un dažas stundas Makao. Ir tur tomēr kaut kas vilinošs, tā kā neesmu zilo pludmaļu cienītājs.

    Piebilde: Thành phố Hồ Chí Minh latviski būs Hošimina. Ne vienmēr ch jāatveido pēc angļu valodas stila kā č. Kaut vai franču valodā, kur tas ir š vai k.

    Piebilde 2: DSCF2142.jpg rakstā ir divreiz.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *