Āzija 5: Kambodža

Sasvīduši, noguruši un dezorientēti ievēlāmies tīrajā un modernajā Mika un Zanes dzīvoklī. Tiem, kas to vēl nezin, Miks un Zane Kambodžā dzīvo jau vairākus gadus. Sākotnēji tas bija plāns īsākam laikam, taču viņi to tikai pagarina un pagarina, jo viņiem šeit patīk. Zane strādā par skolotāju starptautiskajā skolā, bet Mikam ir paveicies un viņš var strādāt no jebkuras vietas pasaulē. Ja man būtu tāda iespēja, es arī droši vien izvēlētos kādu no šī reģiona valstīm. 

Izrādījās, ka mums ir daudz par ko runāt, vai tur pie vainas tas, ka beidzot atvedām ciemos latviešu valodu, vai arī vienkārši mums uzreiz izveidojās labs kontakts, bet vakars pagāja ļoti jautri un nebija nekādu nepatīkama klusuma brīžu. Olivers uzreiz sajutās kā mājās un pilnībā aizmirsa, ka viņam ir vecāki – Zane kļuva par viņa labāko draudzeni. Šķiet visiem bija patīkami sajust kādas pārmaiņas ikdienas dzīvē. 

Vakarā izgājām pastaigāties pa rajonu un mūs aizveda uz interesantu jūras velšu ēstuvi, kur Miks demonstrēja savas zināšanas gliemežveidīgo ēdienkartē, izmēģinājām savus piecus veidus gliemezīšu un citu čaulveidīgo. 

Nākamajā dienā devāmies nelielā izbraucienā ārpus centra. Tā kā pilsētas kā tādas nav mūsu interešu augšgalā, mūsu gādīgie izmitinātāji noīrēja tuktuku un devāmies cauri pilsētai upes virzienā. 

Kambodžas galvaspilsēta Pnompeņa ir viena no tām pilsētām, kurai cauri tek varenā Mekongas upe, kura ir 4200km gara. Šo upi savos Āzijas ceļojumos esam šķērsojuši bieži, un bijuši gandrīz visās valstīs, kurās tā tek. Šajā pilsētā Mekongas upē ietek un iztek (atkarībā no sezonas) Tonle Sap, kas ir tāds kā kanāls vai upe, kas savieno Mekongu ar Tonle Sap ezeru. Šis ir lielākais Kambodžas ezers, un atkarībā no sezonas, tā ūdens platība izmainās no 2700 līdz 16000km2 (sešas reizes!). Ezers ir ļoti nozīmīgs visa reģiona ekosistēmai. 

Tā kā mūsu dienas mērķis bija kāda no zīdtārpiņu audzēšanas komūnām upes otrā pusē, tuktuks uzbrauca uz neliela prāmja, ar kuru arī kārtējo reizi šķērsojām Mekongu un arī Tonle Sap upi, jo šajā vietā tās abas saplūst kopā. Starp citu arī ceļā no Vjetnamas uz šejieni šķērsojām upi tieši ar prāmi, tilta vēl nav nevienā no upes šķērsošanas vietām. 

Nav tālu jābrauc, lai no galvaspilsētas nokļūtu laukos. Jau upes otrā pusē vide izskatījās pilnīgi citādi. Ceļam nebija seguma, upes krastos atradās peldošie namiņi. Brauciens bija ļoti interesants. Pa aizvien šaurākiem zemes ceļiem devāmies cauri maziem ciematiem, reizēm no tuktuka bija jāizkāpj, lai tas tiktu cauri kādai dubļu peļķei. Karstums bija ļoti spēcīgs, taču bijām jau sākuši ar to aprast. 

Zīda ciemats uz kuru bijām atbraukuši, nodarbojās ar pilna cikla zīda auduma ražošanu. Zani un Miku meitenes jau atpazina, jo viņi šeit mēdz iebraukt ar dažādiem ārzemju ciemiņiem un Miks pa šiem lauku celiņiem mēdz braukāt ar velosipēdu. Kamēr ēnā atpūtāmies, mūs pacienāja ar garšīgiem augļiem un Olivers pabūvēja savu Lego. Tikām iepazīstināti ar zīdtārpiņu dzīves ciklu, sākot no zīdtārpiņu ēdienkartes un beidzot ar zīda audumiem, kurus Norai arī ļāva pamēģināt aust ar īpašajām stellēm. Oliveram brīdi pozitīvu emociju nodrošināja dienu atpakaļ dzimuši kucēni, kurus viņš atrada virtuvē zem galda. 

Kad viss bija izpētīts un radiniekiem audumi iegādāti, devāmies tālāk pa šiem skaistajiem celiņiem, kurus kārtējo reizi daiļrunīgi aprakstīt man neizdodas, tāpēc šīs rindas šķiet tik īsas. 

Pa ceļam apskatījām kādu budistu templi, redzējām govis, kuras ved mazgāties, budistus, kuri pieņem ēdiena ziedojumus no mājām un visādi citādi izbaudījām autentisku Kambodžas atmosfēru. 

Atceļā šķērsojām jau abas upes atsevišķi, tai skaitā kādu upē esošu salu, kas nozīmēja vairākus prāmīšus, kuri šoreiz bija stipri mazāka izmēra un pavisam sagrabējuši. Emocijas bija ļoti pozitīvas — ir tik forši, ja ir kāds vietējais, kurš var aizvest uz mazāk zināmām vietām, kuras reti apmeklē ārzemnieki. Savos ceļojumos vienmēr cenšamies notvert šo realitātes sajūtu, lai nav ceļojums kā caur ekrānu — vajag tikai apstāties, ieklausīties, paskatīties apkārt un sev atgādināt: klau, mēs taču esam Kambodžā! 

Kad bijām atpakaļ pilsētā, izmetām dažus lokus, lai apskatītu interesantus objektus turpat, piemēram, koku, kuru apsēduši liela izmēra augļu sikspārņi un tad devāmies paēst pusdienas.

Atlikusī dienas daļa pagāja ļoti laiski. Atpūtāmies, peldējāmies Mika un Zanes mājas jumta baseinā, Olivers spēlēja Xbox Kinect lēkājamās spēles un visādi citādi atslēdzāmies no ceļošanas. Klausījāmies stāstus par ikdienu šajā valstī, par ceļojumiem, citu cilvēku pieredzi, uzzinājām daudz ko interesantu arī par Pnompeņu, piemēram, ka pirmā sabiedriskā transporta līnija visā Kambodžā ir atklāta tikai šogad. Sākotnēji ar pirmo autobusu visi ir braukuši tikai intereses pēc, jo nebija saprotams, kāpēc jābrauc ar transportu, kurš ved no tādas vietas, kas nav pa ceļam, uz tādu vietu, kas nav galamērķis, turklāt dārgāk nekā to dara motorolleru taksis. 

Uzzinājām, ka šajā valstī starppilsētu autobusu biļetes droši var pirkt no tūrisma kompānijām, kas ir atšķirīgi nekā Vjetnamā, jo šeit cenas ar pašu autobusu kantori ir vienādas. Tāpēc tiku uzsēdināts aizmugurē Mika Honda motorollerim un devāmies šīs biļetes iegādāties. Brauciens krēslā bija foršs, turklāt secināju, ka Miks brauc kā īsts vietējais un no satiskmes nebaidās. Beigās izrādijās, ka biļetes no Pnompeņas uz Siem Reap bija pat lētākas pie tūrisma aģentūras nekā pie autobusu kompānijas. Atceļā vienīgi iedomājos, ka derēja uzreiz nopirkt arī biļetes no Siem Reap uz Taizemes robežu, bet kā izrādijās stundu vēlāk – ļoti labi, ka to neizdarījām. 

Vakarā, kad aiz neko darīšanas klikšķināju pa dažādiem linkiem Mika laptopā, pats nezinu kāpēc, nonācu lapā, kur varēja izlasīt par Taizemes vīzām. Vēlreiz gribēju apskatīt, vai tiešām zemes robeža no Kambodžas uz Taizemi mums nesagādās problēmas, jo tā izslavēta ar izspiedējiem un krāpniecības gadījumiem. Te pēkšņi, pamanīju, ka Latvijas nav to valstu sarakstā, kas kvalificējas uz “visa on arrival”. 

Sāku pētīt un secināju, ka internetā esošajos rakstos konfliktē terminoloģija saistībā ar to, kā iekļūst Taizemē. Izrādās, procedūra, ar kuru visi civilizētās pasaules dalībnieki iekļūst Taizemē, saucas “Visa exemption”,  t.i. viņiem vīzu nevajag. Bet pasaulē eksistē 11 valstis, tajā skaitā Čada un Latvija, kurām vīzu Taizemei vajag. Šo valstu pārstāvji var vīzu izgatavot uz robežas ar procesu “Visa on arrival”, kurš ir pieejams tikai lidostās

Visi interneta raksti par “visa on arrival” formām uz robežas bija patiesībā par mums nederīgo “visa exemption” procedūru, bet vienkāršības labad, interneta ceļotāji šo procesu sauc savādāk, sajaucot galvas mums (un čadiešiem). Latviešiem no Kambodžas uz Taizemi nav atļauts iekļūt pa zemi. 

Kas protams mums radīja milzīgu problēmu, jo mūsu lidmašīnas biļetes mājās bija tieši no Taizemes, un plānojām Kambodžu šķērsot ar autobusu. 

Nezinu kā mēs nokļūtu mājās, ja ar šo problēmu sastaptos jau tikai uz Kambodžas/Taizemes zemes robežas, jo diez vai laicīgi paspētu uz lidmašīnu mājup. 

Plānus steidzami vajadzēja mainīt. Sāku interesēties par avio biļešu piedāvājumiem no dažādām pilsētām Kambodžā, Zane sazvanīja tūrisma kompāniju un secināja, ka īstu Taizemes vīzu taisa četras dienas. Beigās saīsinājām sākotnējo plānu un nolēmām pa taisno doties uz Siem Reap, no kurienes iegādājāmies lidmašīnas biļetes uz Bankoku. 

Atpakaļ skatoties, viss izvērtās visai eleganti un lidmašīnu nevajadzēja pirkt tik laicīgi. Iegūtā diena Bankokā mums neko nedeva (ja vien lētāku biļetes cenu), tā vietā labāk būtu braukuši uz Batambangu un turējušies pie sākotnējā plāna, bet tajā brīdī jau neko nevarēja paredzēt.  

Īsi sakot nedaudz pastresojām, bet visai ātri risinājām sarežģījumu un turpinājām izbaudīt vakaru. 

Nākamais rīts bija mierīgs, paēdām brokastis, iedzērām vjetnamiešu stila kafiju (papildus tam, ka jau tā bijām izmantojuši viesmīlību uz pilnu klapi, Zani vēl sanāca sūtīt uz veikalu pēc kondensētā piena) un tad jau bija pienācis laiks atvadīties. Tālāk nekādu asu pavērsienu nebija, gāza lietus, tāpēc no tuktuka neko daudz neredzējām. Pilsētas centrā mums doto brīvo laiku pirms autobusa pavadījām izcilā saldējuma kafejnīcā “Blue Pumpkin”, kurā sēdvietas ir plati dīvāni — novelc apavus un izgāzies tādā gandrīz kā gultā, klēpī saldējums, kafija, vienkārši izcili. Lai samaksātu kafejnīcā, bija jādodas izņemt nauda bankomātā, kurā veiksmīgi aizmirsu savu bankas karti, ko pamanīju tikai dienu vēlāk. 

Autobuss uz Siem Reap bija ērts un patīkams. Interesanti, ka šoseja starp šīm divām lielajām pilsētām reāli ir tāds kā plats granstceļš, tāpēc pārvietošanās ir ļoti lēna un ilga. Pa ceļam tikai piestājām kādā ēstuvē un ap tumsas iestāšanos bijām klāt. 

Siem Reap izceļas ar to, ka atrodas tieši blakus Angkor tempļu kompleksam. Šis komplekss ir viens no pasaules brīnumiem un ir lielākais reliģisku ēku komplekss pasaulē. 

Es reti kad sūdzos par ceļojumā piedzīvoto, taču šo rakstu, jo tas varētu interesēt Miku un Zani, kuri šo viesnīcu ieteica. Viesnīca, par kuru bijām saņēmuši labas atsauksmes, izrādījās diezgan draņķīga. Serviss bija vienkārši briesmīgs. Vienīgie darbinieki visu dienu laikā, ko šeit pavadījām, bija garlaikoti un iedomīgi jaunieši, kuriem absolūti neinteresēja atbildēt uz jautājumiem. Jau pirmais iespaids tika sabojāts, jo pirmo reizi visa brauciena laikā, mums lika samaksāt par bērnu, neskatoties uz to, ka viesnīcas nosaukumā ir “Family Hotel”. Viss aprīkojums bija nolaists un vecs, biljarda galds tika izmantots kā noliktava, brokastis bija visai bēdīgas un atkal jau mums negribēja dot vairāk kā divas porcijas (lai arī bijām samaksājuši kā prasīts), istaba bija tumša un bez logiem. Vienīgais pozitīvais elements, ka šeit bija – tīri pieņemams baseins. 

No rīta devāmies uz brauciena galveno mērķi – pie viesnīcas uzreiz noīrējām tuktuka braucēju divām dienām, kā šeit ir pierasts darīt, un devāmies Ankoras virzienā. Mūsu turpmāko divu dienu pavadoni sauca Thy, lai gan izrunāja viņš to kā “Tea”, tātad tēja. 

Ieeja šajā kompleksā ir diezgan dārga, taču, kā redzējām, to arī uztur labā stāvoklī un šeit bija tīrākās ceļu nomales visā mūsu ceļojumā. Kad tiek garām biļešu kasēm, nonāk neticami milzīgā teritorijā, kuras izmēru nebiju stādijies priekšā pat iepriekš interesējoties par šo vietu. Ar kājām šeit nav ko meklēt, jo starp tempļiem ir vairāki kilometri un visa teritorija pat nav līdzīga pilsētai, jo tempļi ir izmētāti pa teritoriju un tiem pa vidu ir tikai džungļi. 

Pirmajā dienā izvēlējāmies braukt “lielo apli”, kurā ietverti mazāk populārie tempļi uz kuriem tipiskie tūristi nekad nebrauc, jo lielākā daļa apmeklētāju šeit ir tikai vienu dienu, kuru loģiski pavada apskatot pastkartītēs redzamajās vietās. Šādu shēmu ceļojumos reizēm ievērojam, jo tad interesanti ir redzēt arī mazāk populārās vietas — grandiozākie skati nesabojā iespaidu par necilo un mazo. 

Es neaprakstīšu katru no apmeklētajām vietām, tikai to, ka apmeklējuma princips ir šāds – tuktuks mūs pieved pie kāda no tempļiem, kurš bieži vien ir ļoti liela izmēra, gandrīz kā neliela pilsēta, tad mēs dodamies to apskatīt, izstaigājam, atpūšamies. Visbeidzot, tuktuks mūs sagaida vai nu tempļa otrā pusē, vai tur pat kur to atstājām, atkarībā no optimālākā izstaigāšanas varianta. 

Bet runājot par Ankoru kopumā — šī vieta ir fantastiska. Tā noteikti ir viena no iespaidīgākajām un grandiozākajām vietām, kur esmu bijis un nekas iepriekš lasītais nebija licis sagatavoties kam tādam. Parasti tempļi ātri apnīk, jo tie visi ir līdzīgi. Taču šeit, katrs no kompleksiem ir citāds un visur ir kas interesants, ko redzēt. Viens atrodas mākslīga ezera vidū, cits ieaudzis džungļos ar tūkstoti gadu veciem kokiem, kuri aug virsū tā sienām, nākamais sastāv no gigantiskām akmens sejām, cits ir kā labirints. Atšķiras gan vide, gan materiāli, gan krāsas. 

Vienīgā nelielā vilšanās bija pats pēdējais, kuru apmeklējām otrajā dienā, Angkor Wat. Šim bija jābūt pašam grandiozākajam, bet to diezgan daudz klāja restaurāciju palagi un arī laikapstākļi nebija piemēroti smukām bildēm. 

Kopumā mums ļoti patika gan pati Siem Reap pilsēta, gan protams arī Angkor tempļu komplekss. Tas ir tā brauciena vērts un pat ja nesanāk braukt uz Kambodžu, bet tikai uz kādu no tās kaimiņvalstīm, ir vērts apsvērt ar lēto AirAsia lidojumu atbraukt uz šejieni kaut vai uz vienu vai divām dienām, jo laika te pavadīt var ļoti daudz.

Šajās dienās ko te pavadījām, ne tikai staigājām pa tempļiem, kas aizņēma tikai nedaudz vairāk kā pusi no katras dienas, bet ari izbaudījām dažādas citas pilsētas ekstras. Apmeklējām smieklīgo pēdu masāžu, kuru organizē zivis, bijām fantastiskā “cirque de soleil” stila cirkā, atradām kārtējās Blue Pumpkin saldējuma kafejnīcas, paēdām lielisku Indiešu ēdienu, iepirkāmies tirdziņos un daudz ko citu. 

Ceļojums tuvojās beigām. Tālāk nekas ļoti aprakstīšanas vērts nenotika, aizlidojām uz Bankoku, kur jau esam bijuši iepriekš. Tā kā mums tur bija jāpavada viena diena, tad to pavadījām Oliveru iepazīstinot ar kādā lielveikalā esošo Zemūdens pasauli (Ocean World), kur peld ļoti daudz haizivju un citu jūras radību, kā arī staigājām pa veikaliem, kafejnīcām un ēstuvēm. 

Nobeigumā gribētu tikai izteikt nožēlu, ka šis ceļojuma apraksts nav tik daiļrunīgs, kā tas, kuru rakstīju par mūsu Marokas braucienu, jo vienkārši Āzijā jau esam ceļojuši daudz. Maroka bija emocijām un pārdzīvojumiem bagāta, ik katrs skats bija jauns, tāpēc arī gribējās rakstīt pilnīgi citādi. Tas nenozīmē, ka Vjetnamā un Kambodžā nebija interesanti. Vienkārši ļoti daudzas no lietām jau ir redzētas un aprakstītas citos braucienos, grūti ar sajūsmu rakstīt par “Āzijas garu”, jo tur jau jūtamies kā mājās. Āzija joprojām mums ir mīļākā vieta uz zemes un labprāt vēl turpināsim braukt uz šejieni un apmeklēt atlikušās valstis (Mjanmu, Koreju, citus no Ķīnas reģioniem utt). 

Aprakstījis esmu tikai atslēgas notikumus ceļojuma gaitā, tas nenozīmē, ka skrējām tik ātri kā šīs rindas. Pa vidu protams arī daudz atpūtāmies, jokojāmies, dzērām vjetnamiešu kafijas, baudījām skatus, runājām ar ielu tirgotājiem un daudz ko citu. 

Lai par to visu runā fotogrāfijas. 


Pārējie sērijas raksti: 

Āzija 4: Saigona un Kambodža

Vjetnamas vilcieni nav nekādi diži labie. Sliedes vairāk atgādina šaursliežu dzelzceļa līniju, vagoni ir veci un, atkarībā no vilciena, reizēm arī netīri un nolaisti. Piemēram šis brauciens. Kādu brīdi pēc iemigšanas, mani pamodināja vilciena kratīšanās perpendikulāri braukšanas virzienam. Vilciens kratījās tik ļoti, ka nedaudz ar galvu sitos pret sienu, sajūtas bija tādas, ka sliedes iet čūskas formā. Vienīgais veids kā iemigt bija uz sāniem, jo guļot uz muguras kratīšanos izjutu spēcīgāk. Šim vilcienam slikti strādāja lampas, gultasveļa likās veca, krāsa uz sienām nolupusi. Labi, ka vismaz šoreiz bijām paņēmuši vietas uz apakšējām gultiņām, ar skatu pa logu, jo šis brauciens mums bija paredzēts sešpadsmit stundu garš, nebūtu patīkami dienas brauciena daļu pavadīt guļus, ar skatu griestos.

Vispār mums patīk braukt ar vilcieniem. Dienā skats pa logu ir interesantāks nekā no šosejas, naktī ir iespējams ietaupīt laiku, jo kamēr tu guli, tu arī pārvietojies uz priekšu. Nakts vilcienā turklāt ietaupa naudu, jo ir lētāka nekā viesnīca.

Ar vilcienu esam braukuši Taizemē, Vjetnamā, Ķīnā un Japānā. Jāsaka, ka šeit Vjetnamā vilciens bija sliktākais no mēģinātajiem, lai gan pozitīvi, ka tāds te tomēr eksistē, nevis kā Laosā un Kambodžā.

Vagona abos galos ir tualetes, kas šajā vilcienā gan bija ne pārāk patīkamas. Tās bija relatīvi tīras, turklāt aprīkotas ar augstspiediena šļūteni to izmazgāšanai, taču tajās aromāts nebija diez ko patīkams. Vismaz tās bija aprīkotas ar sēžamajiem podiem, nevis kā reizēm citās Āzijas valstīs. Vienā no vagona galiem atrodas trīs izlietnes ar spoguļiem, kur vakarā izmazgāt zobus. Turpat blakus stāv karstā ūdens automāts, kurš gan ir visai neuzkrītošs un iesācējs varētu nenojaust, ka tas ir paredzēts nūdeļu zupu gatavošanai, jo izskatās pēc kaut kādas kanalizācijas sastāvdaļas. Zupas visi iepērk pirms brauciena, taču pa vagoniem bieži braukā arī ratiņi ar ēdienu. Vienos no ratiņiem brauc siltais ēdiens, kas parasti ir vai nu rīsu biezzupa, vai kaut kāda putra ar gaļu. Vēl var dabūt vārītas olas un dažādas sīkas uzkodas. Nākamajos ratiņos ir čipsi, aizdomīga izskata, taču ļoti garšīga kafija, citi dzērieni, saldumi. Ja ratiņus palaiž garām, ir iespējams doties uz “restorāna vagonu”, kur šie ratiņi uzturas citā laikā un tos pašus ēdienus dabūt arī tur. “Restorāna vagonā” ir arī galdi kur paēst, bet kā jau pēc pēdiņām var nojaust, labāk to nedarīt, jo tur bija tik netīrs un tumšs, ka lai tiktu līdz “kasei” vajadzēja apiet visādus zemē nomestus atkritumus un izlietus dzērienus, kā arī aizturēt elpu, gaisā esošo cigarešu dūmu dēļ.

Pašas kupejas nav netīras, vienkārši ļoti vecas un nolietojušās. Mūsu pirmais nakts vilciens bija vēl kaut cik ciešams, tad nu šis otrais bija stabili kādus divdesmit gadus vecāks un gultasveļa droši vien bija no tiem pašiem laikiem.

Parasti ir interesanti braukt četrvietīgajās kupejās, jo divas atlikušās gultas ieņem kādi vietējie, ar kuriem var aprunāties, taču šoreiz ar mums kopā brauca kāds hipiju paskata džeks no Anglijas, kurš gan šobrīd dzīvojot Taizemē. Otrajā atlikušajā gultā bija jāguļ kādai Vjetnamiešu meitenei, bet viņa tikai sanesa kupejā savus koferus un paziņoja, ka gulēs otrā kupejā, vienā gultā ar savu draudzeni, lai jau mēs baltie tūristi tusējam kopā. Tā kā Olivers parasti guļ kopā ar Noru (katram galva savā virzienā), domājām, ka vismaz varēs izmantot gultu, taču meitene bija aiznesusi visu gultasveļu un kondicionētajā telpā bez segas gulēt nebija patīkami.

Pēc tam novēroju, ka arī vjetnamiešu meitene ar draudzeni izmantoja mūsu “galvas pretējos virzienos” sistēmu, laikam tas nav tikai mūsu atklāts, ērts, braukšanas veids, ja vienā gultā jāguļ diviem.

Lielākā daļa braucēju izkāpa no rīta pieturā Nha Trang, kas esot ļoti populāra pludmale, tur esot daudz kūrortu un balto cilvēku. To visu pārbaudīt nevarējām, jo mums vēl priekšā bija divas citas valstis. Varbūt šo lasot šķiet, ka baigi esam skrējuši, patiesībā bijām jau visai daudz pilsētās un nav tā, ka neko neredzējām. Gribējās gan apmeklēt vēl dažas vietas Vjetnamā, bet valsts ir ļoti liela, visu jau vienā braucienā nav iespējams iekļaut.

Kad vagonā bija palikuši tikai vjetnamiešu paskata ļaudis, vilciens devās tālāk un bija sākusies brauciena dienas daļa. Laiks gāja ātri, daudz skatījāmies pa logu un pētījām to, kas tur redzams. Nora fotografēja dažādus interesantus laukus ar domu tos vēlāk identificēt, kas arī izdevās – bijām redzējuši pitaiju (dragon fruit) audzes, melno piparu audzes, kā arī kafiju.

Par to, ka Vjetnama ir vai nu pirmā vai otrā lielākā kafijas audzētāja pasaulē, es jau rakstīju, taču izrādās, ka tā ir arī lielākā melno un balto piparu eksportētāja pasaulē, kā arī otra lielākā rīsu eksportētāja pasaulē. Atliek brīnīties kur tā atrod vietu tā visa audzēšanai.

Hošiminas stacija “Saigon” izskatījās tik lielai pilsētai nepienācīgi maza un provinciāla. Bija jau vēla pēcpusdiena, tāpēc atlika tik vien tik nokļūt kārtējajā viesnīcā, kuru bijām izvēlējušies netālu no murugsomnieku rajona. Es gan īsti nevaru saprast vai paši klasificējamies zem mugursomniekiem vai nē, itkā ceļojam ar mugursomām un “Teva” sandalēm, bet šķiet esam nedaudz par tīru un izvēlīgu lai pavisam labi iekļūtu šajā kategorijā, kuras pārstāvji visbiežāk ir jaunieši, kas izmanto “gap year” – starplaiku starp skolu un studijām – lai apceļotu Āziju un pārsvarā dzīvo ar stipri zemāku budžetu, kā arī Āzijā atrodas vismaz trīs mēnešus.

Saigonas stacijā pirmo reizi saskārāmies ar situāciju, kad nevarējām atrast taksometru. Takšu daudz, taču neviens klāt mums nenāca. Mēģinājām uzrunāt rindā pirmo esošo, tas kratīja ar galvu un sūtīja projām. Kādu brīdi pagrozījāmies, pienāca apšaubāma paskata džeks, kurš beidzot piedāvāja taksi. Es prasu, vai brauksim pēc skaitītāja, uz ko viņš tikai noplātīja rokas un atkal aizgāja. Visbeidzot pie mums pienāca oficiālāka paskata cilvēks, izrādās šeit notiek takšu pieraksts, kā ir redzēts dažās lidostās, bet bez kāda oficiāla kioska. Vienkārši apkārt staigā takšu kompāniju pārstāvji, uz kvīts pieraksta kur tu vēlies braukt un tad paši izsauc pareizo mašīnu. Tad nu beidzot iekāpām taksometrā un tikām nogādāti pareizajā rajonā. Precīzu adresi neviens no manis nevarēja saprast, jo tā bija ļoti maza ieliņa, tāpēc norādiju tuvāko parku un uz turieni arī braucām. No parka gan bija kādi pieci simti metru, taču jaunā pilsētā pastaigāties ir tieši laikā.

Pēc iekārtošanās viesnīcā, devāmies atpakaļ uz to pašu parku, jo bija jānopērk autobusu kompānijas biļetes – rītdien brauksim uz Kambodžu. No šīs pilsētas uz Kambodžas galvaspilsētu ir iespējams nokļūt vienā autobusa braucienā, kurš ilgst aptuveni septiņas stundas. Autobusu kompānijas pārstāvji gan nebija īpaši ieinteresēti mums kaut ko pārdot, tādi garlaikoti un reizē ļoti aizņemti. Izvēlējāmies firmu “Sapaco”, ar domu, ka populārākais “Mekong Express” droši vien gadu laikā ir degradējies, kas gan beigās nebija patiesība, jo mūsu Sapaco autobuss bija visai draņķīgs. No pozitīvās puses – tas vismaz maksāja divreiz lētāk, nekā trešais variants Kumho Samco, kā arī tas, ka mūsu Sapaco autobusa bezmaksas internetu nodrošināja Latvijā ražots “MikroTik” bezvadu rūteris. Cik tā pasaule tomēr ir maza (vai MikroTiks liels).

Vakarā vēl devāmies apstaigāt rajonu un pa ceļam jau nedaudz novērojām šīs pilsētas atšķirības. Redzējām resnus baltos tūristus ar mazām vjetnamiešu meitenītēm pie rokas, vairākas reizes dzirdējām krievu valodu. Kad visbeidzot nolēmām aiziet paēst vakariņas, iekšā ienāca arī krievvalodīgi cilvēki un apsēdās pie blakus galdiņa. Ārā sāka līt lietus un kamēr ēdām, visa iela bija pārpludināta ar ūdeni. Motorolleriem riteņi bija zem ūdens un īsti ārā netikām. Nolēmām vēl iedzert augļu kokteiļus un atpūsties turpat. Tikmēr pie blakus galdiņa sēdošie arī apskatījās, ka lietus tik drīz nebeigsies, un neticēsiet ko viņi izdarīja tālāk – jaunais vīrietis, kurš bija tērpts uzvalkā, no celofāna maisiņa izvilka plastmasas pārtikas kastīti (tupperware), kurā iekšā bija aptuveni kilograms ikru. Pasūtīja stipro alkoholu, ēdamkaroti un sāka locīt iekšā. Pasaulē ir daudz riebīgu stereotipu par dažādām kultūrām, taču šie cilvēki stereotipus par krieviem nekādi nemēģināja lauzt. Skaļi, smēķējoši un iedzēruši, ar karotēm locīja iekšā ikrus un deva tos kafejnīcas darbiniekiem. Pilnīgi neticami! Nespēdams pats noticēt tam, ko es redzēju, palūdzu Norai neuzkrītoši nofotografēt šo farsu.

Tālāk devāmies uz Vjetnamas nacionālā kafijas ražotāja “Thrung Nguyen” kafejnīcu, kura nebija pat ne līdzīga Starbucks. Šeit varēja nopirkt kafijas tasi arī par 10 eiro, un vispār bija sajūta, ka ādas dīvāniem un medību trofejām dekorētajā iestādē ielaiž tikai cilvēkus, kas pienācīgi apģērbušies.

Tā nu tad arī pagāja šis vakars. Nākamajā rītā veicām vēl vienu kafejnīcu apgaitu un tad devāmies uz autobusu.

Autobusa brauciens līdz robežai bija ātrs, jo tas nav tālu. Tālāk atlika sekot visai detalizēti aprakstītiem procedūras soļiem, kurus izlasīju vēl ar autobusa WiFi palīdzību atvērtajā Seat61, kas ir lielisks resurss ceļošanai ar vilcieniem un autobusiem.

Kad autobuss apstājās pie robežas, autobusu firmas darbinieks ievāca pases un visiem pa priekšu tās aiznesa uz emigrācijas ēku. Pārējie viņam sekoja un iestājās rindā, kur emigrācijas darbinieks tās jau bija sācis zīmogot, un pa vienai izsniegt atpakaļ. Mums kā savādākajiem protams pases iedeva pēdējiem. Tālāk visi iziet ārā, iekāpj atpakaļ autobusā, kurš pabrauc divsimts metrus un visus atka izlaiž ārā – šoreiz pie Kambodžas imigrācijas. Lai iekļūtu Kambodžā ir vajadzīga Vīza. Tā kā Latvijā vēstniecības nav, to var nokārtot internetā. Mums bija izdrukāti vajadzīgie papīri, tāpēc devāmies nevis rindā, kurā stāvēja visi vjetnamieši (dīvainā kārtā, mūsu autobusā nebija neviena baltā tūrista), bet tajā, kura saucās “E-Visa”. Tur mums nolasīja pirkstu nospiedumus, salīdzināja tos ar biotmetriskajiem datiem pases čipā, sazīmogoja un palaida tālāk uz autobusu. Autobuss pabrauca vēl dažus metrus un visus izlaida pabriesmīga paskata ēstuvē, kur bija paredzēta pusdienu pauze.

Jau īsu gabaliņu projām no robežas bija skaidrs, ka esam krasi atšķirīgā valstī. Pilsētas nomainīja lauki, pazuda blīvā satiksme, vairs nekur nemanīja trijstūrainās cepures. Ik pa brīdim varēja manīt zeltītos Taizemes stila budistu tempļus, kuru Vjetnamā nav. Privātmājas šeit bija daudz prastākas un laucinieciskākas. Daudz māju bija uz stabiem, kas nodrošina aizsardzību pret plūdiem, kā arī palīdz patverties no karstās saules. Šoseja kļuva šaurāka, mašīnu bija daudz mazāk. Vietā, kur šoseja atduras pret milzīgo Mekongas upi, autobuss uzbrauca uz sagrabējuša paskata prāmja un šķērsoja upi šādi, jo šeit nav tilta.

Kambodžai ir ļoti sarežģīta un smaga vēsture. Tūkstošiem gadu tā ir malta starp lielo kaimiņu dzirnakmeņiem, tā ir vienmēr cietusi un pakļauta. Pārmaiņus to ir centušies pakļaut gan Siāmieši, gan Vjetnamieši, gan vēlāk Francūži un komunisti. Vjetnamas-ASV kara laikā Kambodža ļoti cieta no ASV bumbvedēju uzlidojumiem, jo tie centās iznīcināt Kambodžas džungļos slēpjošos Vjetnamiešus. Septiņdesmito gadu sākumā kāds jucis Sarkano Khmēru vadonis vārdā Pols Pots sarīkoja nevēlamo iedzīvotāju tīrīšanu, nogalinot aptuveni divus miljonus cilvēku. Dažus gadus vēlāk, šo režīmu pārtrauca Vjetnamieši, kuri, jūtoties stipri pēc uzvaras ASV karā, iebruka Kambodžā un pārņēma kontroli valstī un no Kambodžas izvācās tikai tad, kad sākās PSRS sabrukums. Vjetnamai tas nozīmēja lielākas problēmas nekā kaimiņvalsts uzturēšana.

Izlasījuši Kambodžas vēsturi, bijām gatavi Kambodžai un izkāpām no autobusa tās galvaspilsētā, Pnompeņā.

Lai arī galvaspilsēta, Pnompeņa atstāja mierīgas un nelielas pilsētas iespaidu. Jā, centrā te protams ir ļoti daudz transportlīdzekļu, taču ēkas ir mazākas un ir daudz vieglāk šķērsot ielas vai atrast ielu bez moču plūsmas. Pašu mopēdu šeit bija stipri mazāk nekā Vjetnamā un salīdzinājumā te pat šķita visai mierīgs.

Šajā pilsētā mums bija sarunāts satikties ar Miku un Zani, kuri Kambodžā dzīvo jau vairākus gadus. Pie viņiem bijām uzaicināti palikt pa nakti, tāpēc viņu mājas adresi arī skaidrojām pie mums pienākušajam tuk-tuka vadītājam. Neierasti, taču nebija ne miņas no parastā tuktukistu un taksistu uzbrukuma. Iespējams bija jau zināms, ka šajā autobusā nav daudz tūristu.

Tiem kas nezin, par Tuktukiem Āzijā sauc visa veida mazos taksometrus, kas bieži ir pārtaisīti motocikli. Taizemē tie ir lieli un īpaši ražoti, šeit, Kambodžā, tās ir vienkārši mopēdam pieāķētas piekabes ar jumtiņu.

Tuktuka vadītājs bija draudzīgs un labi runāja angliski, tā kā mums nebija nekāda veida vietējās naudas, pa ceļam aizveda mūs līdz bankai. Par naudu kambodžā nebiju īpaši interesējies, tāpēc mani sagaidīja daži pārsteigumi. Kambodžā teorētiski eksistē vietējā nauda, Kambodžas riēli. Biju noskaidrojis kursu, un aprēķinājis cik aptuveni naudas varētu vajadzēt. Tie bija daži miljoni. Kad ievadīju vajadzīgo summu bankomātā, viņš paziņoja, ka man (vai arī tam) neesot pietiekami daudz līdzekļu. Nevarēju saprast kāpēc tā, tad izvēlējos citu pogu, kur varēju izvēlēties kādu no standarta piedāvātajām summām. Un par lielu brīnumu – man no automāta izdeva amerikas dolārus.

Izrādās, Kambodžā ikdienā lieto tikai ASV dolārus un riēli tiek pārsvarā izmantoti kā sīknauda, kad jāizdod no dolāra. Ar tiem ir iespējams maksāt, taču tas tiek darīts tikai ja summas ir ļoti mazas.

Nu labi, ka man kontā nebija miljons dolāru. Bija klāt krēsla, kad beidzot ieradāmies 442. ielā, pie šika paskata dzīvokļu mājas.

Āzija 3: Hue un Hoi An

Izkāpām Hue dzelzceļa stacijā, kur mūs sagaidīja pamatīgs karstums, nevis tāds kā pirmajā dienā, bet bez mitruma. Vienkārši krāsns.

Kā pirmo, nolēmām iegādāties nākamās vilciena biļetes. Kamēr pētiju vilcienu sarakstu, pienāca kāds stacijas darbinieks formastērpā un piedāvāja palīdzēt. Es neesmu ļoti uzticīgs dažādiem nejaušiem “palīgiem”, turklāt man nebija problēmu saprast vilcienu sarakstu, taču intereses pēc parunājos ar viņu. Onkulis likās draudzīgs un labi runāja angliski. Pastāstija par vilcieniem, ar kuru izdevīgāk braukt, cik laicīgi vajadzētu nopirkt biļetes. Tā kā mēs paši nebijām skaidri izplānojuši atlikušo dienu plānu, viņš labprāt iesaistījās un konsultēja cik ilgu laiku vajag paredzēt braukšanai, kad ir pēdējais laiks pirkt biļeti un tādas lietas.

Izdomājām, ka pēc Hue, kurā atradāmies šobrīd, nākamajā dienā brauksim uz Hoi An, pēc Hoi An, nākamajā dienā brauksim uz Saigon. Taču tā kā Saigon ir 16 stundu brauciena attālumā, šo braucienu prātīgāk veikt pa nakti. 

Vienīgā problēma bija, ka no Hue uz Hoi An neiet vilciens – ar vilcienu var tikt līdz pilsētai Danang un no tās tālāk jābrauc ar sabiedrisko autobusu. Sākumā rezervēju apakšējās gultiņas kupejā uz Saigonu no Hoi An pēc divām dienām, pēc tam turpināju plānot kā nokļūt uz pašu Hoi An. Mūsu jaunais konsultants ieteica braukt pa taisno ar autobusu uz Hoi An, lai nebūtu jāpārsēžas. Viņš zinot kur nopirkt autobusa biļetes guļamajā autobusā. Protams, kad es tiku aizvests uz biļešu “kasi”, izrādijās, ka tā atrodas nožēlojamas ēdnīcas virtuvē, jo tur ir kaut kāds kreisais tūrisma birojs. Cena nebija draudzīga, taču šoreiz uzcenojums salīdzinājumā ar vilciens+autobuss nebija tik milzīgs, tāpēc daudz laika netērēju, nopirku biļeti, lai jau onkulim tiek komisija. Ja jāizvēlas starp zemāku cenu un iegūtu laiku, es izvēlos laiku. Laiks ir vērtīgāks, jo īpaši šajā braucienā, kur milzīgi attālumi jāpārvar tikai 15 dienu laikā. 

Katrā ziņā beidzot visa biļešu padarīšana bija beigusies un tuvākās dienas izplānotas. 

Atlika doties uz pašu Hue. Bija agrs rīts, saule cepināja, diena vēl bija priekšā. Atteicāmies no visiem iespējamajiem transporta piedāvājumiem, jo līdz iepriekšējā vakarā rezervētajai naktsmītnei bija tikai 900 metri. Protams pēc 300 metriem secinājām, ka šādā svelmē būtu labāk braukuši kondicionētā taksometrā par diviem dolāriem. 

Un runājot par dolāriem, nokarsušais un piekusušais Olivers pēkšņi atrada zemē naudu – printētu, nevis īstu. Ļoti nopriecājās, kad pēc desmit metriem atrada jau citu naudaszīmi. Pēkšņi viņš vairs neprasīijās opā, bet skrēja mums pa priekšu un simts metrus tālāk jau bija savācis veselu kaudzīti ar krāsainām naudaszīmēm. Tā nu garais gājiens pēkšņi kļuva nedaudz īsāks un drīz jau bijām nonākuši pareizajā krustojumā. 

Viesnīca bija atlikta kaut kur kvartāla vidū, tāpēc kādu brīdi nācās pastaigāt un aptaujāt cilvēkus, pa kuru no ielām īsti jāiet, taču beigās viesnīcu atradām. Istaba bija izcila! Logi divās no sienām, skats pāri pilsētai, balkons,  tīra un skaista istaba, gluži vai karaliski. 

Bija jau pēcpusdiena, pēc atpūtas devāmies paēst un tad uz Citadeli. Jā, arī šajā pilsētā bija Citadele, tikai no cita laikmeta un citiem valdniekiem. Parkā sastapām kādu sievieti, kura mūs pierunāja braukt ar viņas kuģīti pa upi, tādejādi ietaupot labu gabalu staigāšanas. Brauciens bija tik smieklīgi lēts, ka aiz līdzjūtības nopirku uz kuģīša arī kokakolu, kuru neizdzertu turpat arī atstāju. Galu galā, uz 30 vietīga kuģīša, tomēr bijām vienīgie pasažieri, jo šādu kuģīšu bija daudz un konkurence spēcīga. Te jāpiebilst, ka atsevišķās situācijās, kad sirdsapziņai šķiet, ka pārdevējs dzīvo no šiem ienākumiem, mēs daudz nekaulējamies, lai atbalstītu vietējos iedzīvotājus. Protams cenai jābūt vismaz saprātīgai, bezkaunīgu tūristu krāpšanu es neatbalstu. Runa ir par indivīdiem un atsevišķām situācijām, kur šķiet, ka to vajadzētu darīt. Man nepatīk dzirdēt par tūristiem, kas atbraukuši ar 3000EUR vērtu tūrisma braucienu, kliedz uz pārdevējiem tirgū, par cenām, kur nokaulētais ietaupījums ir labi ja 10 centi. 

Citadele teritorijas ziņā ir ļoti plaša un pēc uzbūves jau vairāk atgādināja Pekinas “Aizliegto pilsētu”. Tetitorijai apkārt ir kanāls un mūris, kura sienās ir lieli vārti, simetriski izvietoti un pavērsti pret visām debesspusēm. Iekšpusē teritorija ir sadalīta sīkāk, ar vairākiem vārtiem un nozīmīgām imperatora vizītes, dzīvojamajām un citām ēkām. Tas uz papīra. Dzīvē te izskatās visai bēdīgi, jo atkal jau kara laikā viss ir nopostīts. Palikuši tikai mūri un viena no centrālajām ēkām. Citas ēkas pakāpeniski būvē no jauna, domāju pēc gadiem desmit te būs vairāk ko redzēt un apmeklētāji nemaz nenojautīs, ka daļa no ēkām ir uzbūvētas no jauna. 

Kārtīgi izstaigājāmies, apmaldījāmies parka teritorijā, Olivers lasīja ziedus, kas nokrituši no skaisti ziedošiem kokiem un lika tos mammai matos, pasēdējām. īsi sakot dažas stundas pavadījām patīkamā mierā. 

Kad tuvojās krēsla, devāmies atpakaļ uz viesnīcas rajonu, kur pastaigājāmies un paēdām. 

Nākamajā rītā bija gana daudz laika līdz autobusam, tāpēc pēc brokastīm devāmies uz frizētavu. Man un Oliveram bija vajadzība nogriezt matus, tāpēc izmantojām lielisko iespēju to izdarīt Vjetnamā. Man gan gribējās lai matus griež onkulis uz ielas, bet nolēmām to darīt vidēji normālā frizētavā, lai Olivers piekristu. 

Pēc frizēšanās vēl bija palicis gana daudz laika, lai apmeklētu kādu TripAdvisor programmā atrastu templi un pie reizes izstaigātu vēl dažas neredzētas ielas. Pa ceļam, lai pārlaistu kārtējo īslaicīgo lietu, piestājām kādā hipsteru līmeņa Vjetnamas kafijas vietā, kur jāsēž bija uz riepām un arī galdiņi bija ar stiklu apsegtas automašīnu riepas. Tur iedzērām mežonīgi stipru CaPhe bez kondensētā piena un tad devāmies mistiskā tempļa meklējumos. Beigās nospriedām, ka TripAdvisor šim objektam nav bijušas norādītas koordinātes un tāpēc tas uz kartes attēlojas ģeogrāfiskajā centrā, vai kā tamlīdzīgi, jo googlē meklējot šo vietu, izrādijās, ka tā ir kādus 20 kilometrus ārpus pilsētas. Droši vien tie, kuriem jautājām ceļu, padomāja, ka mēs esam jukuši. 

Visbeidzot atgriezāmies viesnīcā un sagaidījām savu autobusa kurjeru, kurš mūs ar briesmīgi apsistu mikriņu aizveda līdz autobusu kompānijas birojam. 

Pirmo reizi bija jābrauc guļamajā autobusā, kur ir nevis krēsli, bet tādas kā gultas, kas viena aiz otras ir izvietotas trīs rindās, divos stāvos. Pie iekāpšanas ir jānovelk apavi un jāieliek maisiņā, tad pa trepītēm jāuzkāpj savā vietiņā un jāielien gandrīz horizontālajā gultiņā. Kājas atrodas tādā kā kulbā zem priekšējās gultiņas, visu gultiņu leņķi var regulēt. Biju dzirdējis no draugiem, ka āzijā šie guļamie autobusi esot baisi neērti un daudz par mazu normāliem baltajiem, taču mums tā nemaz nelikās, uz sāniem guļot pat bija ļoti ērti. Mums gan bija jābrauc tikai kādas četras stundas, tāpēc nezinu kā būtu te gulēt visu nakti, bet kopā iespaids bija labs un brauciens bija patīkams. Fonā skanēja Vjetnamas estrādes mūzika, autobuss patīkami šūpojās, Olivers bija priecīgs un jau drīz ieradāmies Hoi An autoostā. Bija jau tumsa, taču viesnīca bija pavisam netālu, uzlikām plecos mugursomas un devāmies turp. 

Hoi An

Šajā pilsētā ielas bija šaurākas, pat vakarā kūsāja dzīvība, visur bija daudz cilvēku, veikaliņu un kafejnīcu. Un kas mums bija par viesnīcu – vēl karaliskāka par iepriekšējo! Koloniālā stila savrupmāja pie klusa dīķa, kurā  kurkst vardes un neielaužas mopēdu troksnis. Vēl lielāki logi kā iepriekšējajā viesnīcā, skaistas mēbeles, dārzs. Tiesa gan, saimniekiem piederēja vairāki lieli plēsējputni, kas bija aiz kājas piesieti pie saviem sēžamajiem. Cik zināms, šis nav atļauts un par tādiem gadījumiem vajagot ziņot. To gan noskaidrojām tikai vēlāk. 

Tā kā viesnīca nebija īsta viesnīca, bet t.s. “homestay”, kur mājas īpašnieks itkā izīrē istabas, mums nebija pat jāmeklē rezervācijas, mūs jau sagaidīja, parādija istabu un viss. Nolikām smagās somas un devāmies vakara pastaigā. 

Hoi An pēc būtības atgādināja Luang Prabang pilsētu Laosā. Krāšna, kompakta un pilna ar kafejnīcām, tempļiem un tūristiem. No vienas puses, ļoti daudz tūristu nav forši, bet no otras – pilsētiņa bija jauka un patīkama. Vakaros šeit visi iededz papīra laternas un pastaiga izvērtās ļoti jauka. 

Nākamais rīts gan iesākās drūms un tumšs – debesis klāja biezi pelēki mākoņi, bez gala un malas. Lija stiprs lietus un nelikās, ka šis beigsies tik ātri kā parasti. Aizņēmāmies lielu lietussargu un devāmies uz pilsētu, paliekot arvien slapjāki, tāpēc pa ceļam nopirkām lietus plēves. Diemžēl nekādas biezās plēves neatradām, nācās samierināties ar plānajām vienreizējajām. Oliveram gan atradām smieklīgu, taču ļoti ūdensdrošu lietus tērpu, kurā viņš atgādināja pingvīnu. 

Dīvainā kārtā, Hoi An vēsturiskais centrs ir maksas teritorija, pie ieejas ir jānopērk biļete, ar kuru atļauts ne tikai ieiet vecpilsētā, bet arī apmeklēt piecus objektus pēc savas izvēles. Vakarā šo biļeti izkontrolēt nebija iespējams, jo cilvēku bija pārāk daudz, tāpēc iekšā bijām tikuši bez maksas, bet tagad, lietus laikā, nācās to iegādāties. Kamēr lija lietus, turējāmies dažādu jauku tempļu iekštelpās. Oliveram tika iemācīts sist gongu, dauzīt tradicionālās bungas. 

Pusdienlaiku pavadījām kādā kafejnīcā, kur Olivers uz dīvāniņa nogulēja vairāk par stundu. Tikmēr novērojām, ka ir daudz tādu ceļotāju kā mēs – ar maziem bērniem. Viena ģimene pat sastāvēja no pieciem cilvēkiem – jaunākajam bija labi ja divi gadi, vecākajam ap septiņi. Tos nobildējām par mierinājumu savām satrauktajām mammām, kuras uzskata, ka šeit vēl nesen bija karš. 

Tālāk izstaigājām skaistu dārzeņu tirgu, nopirkām visādas interesantas lietas priekš mājām. Tirgus paviljonā pagaršojām saldo ēdienu, kas sastāvēja no augļiem, želejas kubiciņiem un kondensētā piena. Nora sapirkās visādus jokainus augļus, līčijas, rambutānus un tamlīdzīgus. Kad diena tuvojās otrai pusei, atpūtāmies kādā skaistā templī, kur Olivers atrada suņu ģimeni un visai ilgi ar tiem spēlējās. 

Diena pagāja mierīgi, bez steigas un spraigiem notikumiem. Interesanti, ka šis beidzot bija tas ceļojums, kad pirmo reizi nebija nekādas steigas vai stresa. Neko neplānojām un par neko arī neuztraucāmies. Laikam beidzot ir sasniegts tas brīdis, kad esam pieraduši ceļot ar Oliveru un vairs ne par ko nesatraucamies. Un sajūtas ir tik labas – visu var izbaudīt, ir laiks saskatīt tik daudz pozitīvā, novērtēt visu kas ir apkārt un ne par ko neraukt degunus. 

Pašā vakarā bijām ar naktsmītnes saimnieci sarunājuši, ka viņas “šoferis” mūs pareizajā laikā nogādās Danangas dzelzceļa stacijā, lai nebūtu jābrauc ar sabiedrisko autobusu, jo pēdējais autobuss kursēja nedaudz par agru – būtu ilgi jāsēž. Pati Dananga pēc novērojumiem pa automašīnas logu, nebija nekas interesants. Ļoti liela pilsēta ar lielām mājām, kur galvenā atrakcija bija kūrortu viesnīcas pie jūras. 

Šoreiz vilciena brauciens būs daudz ilgāks, jo būs jābrauc ne tikai visa nakts, bet arī puse no nākamās dienas. Kā izrādijās, Vjetnama ir liela valsts un mūsu ceļojums jau tuvojās pusei. Nakts vilciens ir lieliska iespēja noķert iekavēto, netērējot papildus laiku transportam. 

Un tā, devāmies uz Saigonu.


Āzija 2: Ninh Binh

Pirmā lieta, kas bija jāizdara dzelzceļa stacijā – jāiegādājas vilciena biļetes nākamajai naktij. Šoreiz bija plānots braukt ar garo nakts vilcienu, jo attālums bija ļoti liels, turklāt tā ietaupījām vajadzību pēc viesnīcas. Biļeti jāpērk laicīgi, lai būtu vieta kupejā. 

Desmitos vakarā izgājām no dzelzceļa stacijas, kurā bez mums izkāpa gaužām maz cilvēku. Tie paši uzreiz arī izklīda un mēs burtiski palikām vieni tumšā ielā. Biju iedomājies, ka šī būs aktīvāka pilsēta, taču izskatījās, ka viss jau ciet. Nācās vadīties pēc GPS ierīcē atrodamajām viesnīcām. Ieturējām kursu uz kādu ieliņu, kur ierīcē redzēju veselas trīs, un gājām skatīties. Ielās neviena cilvēka, gaismu maz, slēģi ciet. Pirmais hotelis izskatījās jau aizvērts, tāpēc otrajā uzreiz arī gājām iekšā. Satikām kādu darbinieci, kas teica, ka normālas dubultās istabas viņiem nav, ir tikai četrvietīgā. Teicu, ka mums nevajag četvietīgo, tas būs stipri par lielu un dārgu, uz ko viņa nedaudz saminstinājās un izmeta, ka viņiem esot arī viena maza istaba, bet tā esot stipri par mazu un mums nederēs. Teicām lai tik rāda, gribam redzēt. Izrādījās, ka izmēra ziņā tā bija pilnīgi normāla, turklāt ar divām visai platām gultām. Viena no gultām bija cieta kā grīda, tāpēc visi gulējām otrā. Vai nu mēs izskatījāmies pārāk prasīgi, vai arī vienkārši gribēja lai maksājam vairāk. Viesnīca nebija nekāda dižā – tumšas dienasgaismas lampas, tualetes pods piemontēts tieši pie sienas tā, lai jāsēž nedaudz šķībi, duša, kas līst uz visām pusēm un cigarešu aromāts gaisā. Toties piecpadsmit dolāri un iekļautas brokastis. Galu galā bija jau vēls un mums vajadzēja tikai vietu, kur pārlaist nakti.

Nākamajā rītā ieēdām omleti ar čili mērci un iedzērām tradicionālo vjetnamiešu kafiju, kuru gatavo ar īpašu filtra krūzīti – finu. Finu uzliek uz parastas krūzītes, ieber tajā kafiju, uzliek vāciņu un pārlej to ar ūdeni. Kafija tek cauri finam uz krūzītē ielieta kondensētā piena. Sākumā domāju, ka īpašo Cà phê sữa garšu rada tieši kondensētais piens, taču, kad pasmaržoju pašu kafiju, sapratu, ka arī tā ir īpaša. Izrādās, vjetnamieši ir otrie lielākie kafijas ražotāji un eksportētāji pasaulē un strauji tuvojas tam, lai apsteigtu pirmajā vietā esošo Brazīliju. Vjetnamā galvenokārt audzē Robusta šķirnes kafiju, kas, atšķirībā no Arabica, ir mazāk prasīga pret klimatu un augsni, taču ir rūgtāka un zemākas kvalitātes. Lai tai piešķirtu īpašo smaržu un garšu, Vjetnamā pupiņas grauzdē sviestā. Kad pirms sešiem gadiem bijām Laosā, vēl nebijām tādi kafijas cienītāji kā tagad un toreiz šo kafiju nenovērtējām. Jā, arī Laosā ir tāda pati kafija, un tur to, tāpat kā arī Kambodžā, protams, dēvē par vietējo.

Plāns šai dienai bija noīrēt velosipēdus, uzlikt Oliveru uz bagāžnieka un braukt apskatīt rīsa laukus un tur esošo Bich Dong templi. Taču kad apskatījām cik bēdīgā stāvoklī bija pieejamie velosipēdi, sākām šaubīties. Turklāt hotelī iegūtā tūrisma objektu karte liecināja, ka dienā būs jānobrauc vismaz divdesmit kilometri, kas, ar šķību un sarūsējušu velosipēdu ar tukšām riepām, būtu visai pamatīgs darbs šajā karstumā.

Nora ierosināja apsvērt motorollera īri. Iekšēji es tam nebiju gatavs un šaubījos par savām spējām, taču piekritu, jo piedzīvojumi ir tie, kāpēc mēs vispār dodamies šādos ceļojumos. Galu galā ar motorolleri braucis biju vienu reizi pirms desmit gadiem un pat neatcerējos kā tādu iedarbināt. Pakļāvos liktenim, iedevu tantei pasi un naudu un nodomāju – kā būs, tā būs.

Saimnieces vīrs, uzzinājis, ka braukt vēlamies trijatā, nolēma, ka piedāvājumā noliktie motorolleri nav gana labi, un pēc laiciņa atbrauca ar savu personīgo motorolleri, kurš izskatījās stipri jaunāks un labāks par hotelī stāvošajiem. Oliveram tika atrasta ķivere piemērotā izmērā (kura gan tāpat nestāvēja taisni), un man tika ierādīts, kā šo braucamrīku iedarbina. Sākumā man lika izbraukt aplīti un iemācīties apgriezties, un,  kad jutos drošāk, tikai tad sēdināt priekšā Oliveru un aizmugurē Noru. Lieki teikt, ka drošāk es nejutos ne tajā brīdī, ne pēc piecām minūtēm, kad nonācu satiksmē.

Sākumā uzmanīgi pa mazo ieliņu aizbraucam līdz benzīntankam, kur teicu, lai lej pilnu bāku, bet darbinieks uz mums paskatījās un teica “nē”. Ielēja kaut kādu vidējo statistisko daudzumu, ar kuru patiesībā tā arī pietika visai dienai. Tālāk sekoja lielais “lēciens tumsā” – iebraukšana milzīgā krustojumā, kurā trīs ielas uzbrauc uz tilta un otrā pusē atkal sadalās trīs ielās. Protams, luksoforu nav, viss notiek pēc “lielākais braucamais” principa, taurēšanas, uguņu midžināšanas un intuīcijas. Simtiem moču brauc virsū no visām pusēm, taču, braucot mierīgi un paredzami, visi ļoti labi apbrauc un viens no otra izvairās. Tikām pāri tiltam un iebraucām mazākā ielā un tur uzlikām navigācijā ceļu uz vajadzīgo vietu. Interesanti, ka, izvēloties motocikla režīmu, maršruts tika aprēķināts nost no lielajām ielām, pa daudz interesantākiem ceļiem.

Olivers, protams, par šo braukšanu bija milzīgā sajūsmā. Pa pusei sēdēdams, pa pusei stāvēdams, turējās pie stūres un mudināja braukt ātrāk. Lieli prieki un daudz jautrības!

Diezgan drīz nobraucām no ielām un uzbraucām uz šauriem celiņiem, kuri veda gar rīsa laukiem, ciematiem, kalniem un kanāliem. Brīžiem pazuda segums, vai bedres bija tik dziļas, ka mocis ar nesmuku “krakš” sitās ar izpūtēju pret zemi, taču, šķiet, neko nesalauzām un noslāpām tikai dažas reizes. Redzējām bifeļus, simtiem baltu pīlēnu rīsu pļavās, bērnus un braucām cauri šauriem ciematiem. Īsi sakot – brauciens bija fantastisks. Karstums bija norimis un diena bija ļoti patīkama.

Ir grūti aprakstīt šo dienas daļu, jo vienkārši braucām ar vēju matos un smaidiem sejās, izbaudījām skaistos skatus, sajutām, ka beidzot esam īstā Vjetnamā. Šie ir tie skaistākie brīži, bet par tiem ir vismazāk vārdu.

Pa ceļam ieskatījāmies tūrisma kartē un secinājām, ka netālu no mūsu maršruta ir kāds cits, ne īpaši izcelts apskates objekts, Mua ala. Nolēmām piestāt un atpūsties. Kā jau reizēm gadās šādās situācijās, necilais un nezināmais apskates objekts izrādījās labākais visā braucienā.

Iebraucām stāvvietā, novietojām motorolleri un samaksājām par ieejas biļeti. Bijām tur vienīgie. Kluss un tukšs, taču atkal jau tūrismam pielāgots. Te bija gan ēstuve, gan viesnīca, bet mēs bijām vienīgie apmeklētāji teritorijā. Šeit bija jokains, nosūnojis un aizaudzis parks, kura centrā bija dīķītis ar salu. Vīteņaugos ieauguši Budas, tiltiņi, nāru figūras – “noslēpumainais dārzs” varētu labi raksturot šo vietu. Otrā pusē pamanījām nelielu alu, kurā iekšā bija paslēpusies tīģera figūra. Olivers ielīda paskatīties, vai tīģeris gadījumā nav īsts, un ar to arī alas apmeklējums beidzās. Turpat blakus sākās iespaidīga izmēra un garuma trepes, kas neskaitāmos līkumos vijās augšup kalnos. Bija apmācies, taču bija atgriezies karstums, un jau pēc pirmajiem pakāpieniem drēbes bija slapjas. Lēnām un atpūšoties kāpām arvien augstāk un augstāk.

Skati bija fantastiski. Karsta procesā veidojušies kalni bija redzami uz visām pusēm. Starp tiem vijās neliela upe, pa kuru teorētiski bija iespējams izbraukt ar laivu no tās vietas, uz kuru šajā moto-braucienā devāmies, taču no šejienes redzējām visu daudz plašāk un iespaidīgāk, tāpēc tas vairs nešķita vajadzīgs.

Kalna virsotnē bija neliels budistu altāris, pie kura kādu laiku atpūtāmies, izbaudījām virsotnē patīkami vēso vēju un tad jau arī sākām iet atpakaļ. Pa ceļam satikām divus pavisam nogurušus vācu vīriešus, kuri, ieraudzījuši Oliveru, nokomentēja viņa izturību un izslējās ar jaunu spēku. Satikām alpīnistes kalnu kazas, kuras nesaprotami profesionāli manevrēja uz teju vertikālajām kalna sienām.

Kad nokāpām lejā, pamanīju necilu norādi uz pašu Mua alu, šķiet, ala ar tīģeri tomēr nebija pats apskates objekts. Likās, ka bez mums uz īsto Mua alu iet retais, jo norāde nebija viegli pamanāma un celiņš nebija pašsaprotamā virzienā. Izrādās, Mua ala ir plaša, tunelim līdzīga eja, kas iet cauri visam kalnam uz grēdas otru pusi. Izgājām cauri un nonācām pie augšā redzētās upes. Tā gan krastos bija pamatīgi aizaugusi, tāpēc neko daudz neredzējām.

Tālāk mūsu ceļš veda cauri dažiem nelieliem ciemiem, līdz nonācām uz lielākas ielas un iebraucām Tam Coc. No šejienes visi dodas laivu ekskursijās pa upi, kuru minēju iepriekš, taču bijām lasījuši, ka tas ir viens no t.s. “tourist trap”, kur visādos veidos mēģina izspiest papildus samaksas un pati ekskursija esot garlaicīga, katrs akmens tiek salīdzināts ar kādu dzīvnieku utt.

Tā vietā mēs atstājām motorolleri pie kāda tirdziņa, kur tantes burtiski piespieda mūs nopirkt ar rokām taisītu bambusa laiviņu Oliveram, un devāmies Bich Dong tempļa virzienā.

Kā izrādījās, šis templis ir izveidots kalna pakājē vairākos līmeņos – augstākās ēkas ir iekšā alās un iekaltas klints sienās. Tā kā apkārt bija daudz koku un citi, tuvu esoši kalni, nekādu iespaidīgo skatu no šejienes nebija, taču pa tukšo templi bija interesanti pastaigāt. Pats augstākais tempļa bloks bija grūti pieejams – pa mālainiem laukakmeņiem bija jārāpjas diezgan stāvu kalnā, turoties ar rokām, bez margām, trepēm vai palīglīdzekļiem, tāpēc tur tikai nedaudz pamēģināju un atmetu ar roku. Droši vien sausākā laikā tas nav tik grūti.

Nogājuši atpakaļ pie tirdziņa, parunājām ar sievieti, kas mums pastāstīja par lotosa ziediem, kuri bija redzami visos tuvējos ūdeņos – izrādās, kad lotosi nozied, tiem paliek tāds kā auglis, kurš izskatās pēc dušas galviņas. Šajā auglī ir ēdamas sēklas, kas garšo pēc zaļajiem zirnīšiem. Lotosam ēd arī sakni, ziedus un lapas un šī daudzveidīgā pielietojuma dēļ lotoss ir arī Vjetnamas oficiālais simbols (kā daudzās Āzijas valstīs).

Tālāk sekoja moto brauciens atpakaļ uz viesnīcu. Pamatīgi nobraukājušies, bijām arī noguruši, tāpēc izgājām tikai nelielā saulrieta pastaigā bez īpaša mērķa. Vilciens bija tikai vakarā ap desmitiem, tāpēc nesteidzīgi padzīvojāmies pa dažādām kafejnīcām, katrā iedzērām fantastiskus augļu kokteiļus, mango lassi, saēdāmies saldējumus. Kopā, lai novilktu laiku, šķiet, bijām četrās kafejnīcās, līdz beidzot bija pienācis laiks doties uz nelielo dzelzceļa staciju.

Brauciens nakts vilcienā bija visai labs. Gulta bija necila, taču tik pat ērta kā iepriekšējā hotelī. Kad ievācāmies savā kupejā, tur jau gulēja kāds rietumnieku tūristu pāris. Bija jau vēls, tāpēc neiepazināmies, turklāt viņi bija ārkārtīgi klusi un nerunīgi.


Āzija 1: Hanoja

UZMANĪBU: CEĻOJUMU APRAKSTI AR VISĀM BILDĒM IR PĀRCĒLUŠIES UZ JAUNU VIETNI: https://pasaule.dodies.lv

 

 

 

Mans Āzijas sapnis sākās Vjetnamā. Toreiz, kad pirms sešiem gadiem pirmo reizi aizbraucām uz Taizemi un Laosu, patiesībā Vjetnama bija sākotnējais plāns. Vienmēr biju gribējis redzēt trijstūrainās cepures un rīsa laukus, taču tad kartē ieraudzīju Laosu un plāni mainījās.

Šis mūsu brauciens sākās visai satraucoši. Biju atgriezies no divu nedēļu komandējuma Meksikā un ASV, no kurām pēdējo biju pavadījis viesnīcas istabiņā, svīstot un mokoties ar plaušu karsoni. Slimība jau bija gandrīz beigusies, kad atgriezos mājās un taisnā ceļā devos pie ārsta. Galu galā satraukumam bija pamats, jo divas dienas vēlāk sākās mans atvaļinājums un atkal bija jādodas ceļā. Par laimi, slimību biju veiksmīgi izslimojis un ar pamatīgu antibiotiku devu man tika ļauts braukt uz Vjetnamu.

Nezinu vai pie vainas bija aklimatizācija, vai tiešām šeit bija īpaši laikapstākļi, bet pirmā diena Hanojā mūs izsviedrēja vairāk nekā iepriekšējo nedēļu slimība. Jā, bija karsti, taču mitrums – tas bija neaprakstāms. Vārds “pirts” nevar pareizi aprakstīt situāciju, jo pirtis mēdz būt dažādas. Šis mitrums man atgādināja tvaiku inhalācijas, kad ārstē klepu. Pilnīgi visas drēbes bija slapjas un sviedru straumītes tecēja pāri sejai.

Taču sāksim no sākuma.

Lidostā samainījām naudu un pie informācijas lodziņa painteresējāmies par sabiedriskajiem autobusiem pilsētas virzienā. Izgājām ārā no ēkas un sajutām Āzijas gaisa smaržu. Bija karsti un sajūtas bija pazīstamas. Āzijā jūtamies kā mājās. Autobusu uzreiz nekur nemanījām, taču par mums pastiprinātu interesi izrādija dažādu privāto mikroautobusu šoferi. Tie piedāvāja uz pilsētu nokļūt par pieciem dolāriem. Nolēmām piekrist un vienā no šādiem busiņiem arī iekāpām. Kādu brīdi nācās gaidīt, kamēr vervētājs bija salasījis pietiekami daudz tūristu un tad autobuss devās ceļā.

Vjetnama ir gara un šaura valsts. Vjetnamas kara laikā tā bija sadalīta uz pusēm, ziemeļi bija komunistiskā daļa, bet dienvidi bija amerikāņiem draudzīgā daļa. Ziemeļu lielākā pilsēta ir Hanoja, dienvidos tā ir Saigona (to gan oficiāli tagad sauc par Hočiminu jeb HCMC, taču vjetnamieši to sauc par Saigonu, pat vilcienu sarakstos un citās vietās ir tikai Saigon). Biju lasījis, ka Hanoja ir kā vecātēva bēniņi un Saigona ir kā studenta kojas. Loģiski, ka mūsu ar Noru gaume vairāk lika doties tieši uz Hanoju.

Internetā lasītais gan vairāk bija licis iedomāties romantiskāku vietu. Pirmais iespaids ko novērojām pa logu bija visai saspiesta un vienveidīga pilsēta, sastāvoša no līdzīgām šaurām ieliņām, pārblīvēta ar motorolleriem, skaļa un haotiska. Dēļ pārsvarā zemās apbūves, tā atstāja nelielas pilsētas iespaidu, jo esot pilsētas centrā, tās plašumu nevar izjust, bet augstumu gan.

Tā kā laiki ir mainījušies un internets ir katrā kafejnīcā, šoreiz uz aklo viesnīcas nemeklējām, bet pārsvarā iepriekšējā dienā rezervējām tās internetā no telefona. Ceļojot ar bērnu, negribas nonākt situācijā, kad nav pieejama neviena istaba un nākas pa tumsu blandīties apkārt, meklējot vēl neaizslēgtas durvis. Kā pluss šādai ceļošanai ir visai augstā garantija neiekulties nepatīkamā vietā, jo ir gan recenzijas, gan bildes. Varētu gan domāt, ka šādi var atrast tikai dārgākas viesnīcas, taču tā nav – arī caur Booking.com mūsu viesnīcas maksāja 15-25$ par nakti, un arī tikai tāpēc, ka gribējās kondicionieri un lielākus logus.

Pirmā mūsu viesnīca mūs uzņēma ļoti laipni un tā kā bijām ieradušies agri no rīta, pat iedeva brokastis (parasti cenā iekļautās brokastis attiecas tikai uz rītu pēc pirmās nakšņošanas). Atpūtāmies, iegājām dušā, lai attaptos pēc garā lidojuma un ap pusdienlaiku devāmies pastaigā.

Šis bija mūsu pirmais ģimenes ceļojums, kur Olivers bija bez ratiem, tāpēc sākumā nebijām droši, cik ilgi viņš izturēs staigāšanu, bet izrādījās, ka viņam savos četros gados izturība ir līdzīga mūsējai, un nekādu problēmu šajā jautājumā nebija. Laikam vasarā izstaigātās Dodies.lv dabas takas būs palīdzējušas.

No mums pazīstamajām Āzijas valsīm, Vjetnamā pavisam noteikti ir lielākais motorolleru skaits ielās. Te tie ir visur. Visi trotuāri ir pārblīvēti ar motorolleriem, tāpēc staigāšana pārsvarā notiek uz ielas, kur savukārt motorolleru armijas gāžas no visām pusēm, visos virzienos – ir sarkanā gaisma vai nav. Pat viesnīcā mums iedeva ielas šķērsošanas instrukciju – “lēnā solī dodies iekšā plūsmā, neapstājies un nekad nesper soli atpakaļ”.

Uzreiz nopriecājos, ka trijstūrainās cepures nav izskaustas un nav tikai atklātnītēs, tās tik tiešām ir visur, un tās valkā gandrīz visi vecākie cilvēki. Visās ielās notika pamatīga rosība un bija intensīva satiksmes plūsma – staigājot gandrīz nekur neredzējām ielu, kurā būtu klusāks.

Visi trotuāri aizņemti ar stāvošiem motorolleriem, uz ielas tie paši motorolleri brauc straumēm vien. Sākumā Oliveru vedām pie rokas, bet ar laiku, protams, viņš pierada pie apstākļiem un jau lēkšoja pats no apmales uz ielas un otrādāk. Interesanti bērnam skaidrot kāpēc šeit luksofora sarkanā un zaļā gaisma nenozīmē to pašu, ko mājās.

Izlauzāmies pāri kādai lielākai ielai un beidzot nokļuvām pie pilsētas centrā esošā ezera. Uz ezera ir neliela saliņa, uz kuras var nokļūt pa tiltiņu. Tur atrodas tāds kā templis ar nelielu muzeju. Te nu atpūtāmies, Olivers parāpoja pa koku saknēm, padzērāmies ūdeni, apskatījām lielo bruņurupuča pieminekli, kas atrodas templī. Tikai izrādās, ka tas nebija piemineklis.

Leģendas vēsta, ka tieši šajā ezerā kāds dievs bruņurupuča izskatā atņēma imperatoram Lê Lợi aizdoto burvju zobenu un pazuda ūdens dzīlēs.  Lê Lợi tāpēc nosauca šo ezeru par Hoàn Kiếm, kas nozīmē “atdotā zobena ezers”. Šo leģendu dzirdējām vēl vairākas reizes – šķiet, tā ir Vjetnamas folkloras nozīmīga sastāvdaļa.

Un kāpēc es šo stāstu — izlasīju, ka šajā ezerā patiešām dzīvo maģisks bruņurupucis un tas nav joks. Jau kopš gadsimta sākuma tika uzskatīts, ka tas ir bezmaz Nesijas leģendas līmeņa mītiskais dzīvnieks, taču visiem par lielu pārsteigumu, sešdesmitajos gados šo dzīvnieku kāds zvejnieks nejauši nogalināja un tagad tas stāv “saglabāts” publiskai apskatei uz ezerā esošas salas. Tā kā divtūkstošo gadu sākumā vēl viens šāds bruņu rupucis izlīda pasauļoties ezera krastā, pirms dažiem gadiem notika vērienīgas meklēšanas operācijas, līdz beidzot otru mitoloģisko bruņurupuci izdevās notvert un nodot veterināriem uz veselības pārbaudi. Tika noskaidrots, ka tas ir kādas dīvainas sugas bruņurupucis, radniecīgs kādai Ķīnā dzīvojošai sugai, taču unikāls. Uzskata, ka ezerā kopā dzīvo kādi divi vai trīs mistiskās sugas bruņurupuči.

Fascinējoši.

Pats bruņurupucis. Tas fonā.  Pats bruņurupucis. Tas fonā.

Turpat pie ezera apsēdāmies kafejnīcā, iedzērām vēsus dzērienu un tad kādu laiciņu turpinājām blandīties pa raibajām Hanojas ieliņām.

Bija pienācis laiks agrām vakariņām vai vēlām pusdienām, tāpēc atradām kādu no ieteiktajām ēstuvēm kurā visai garšīgi saēdāmies beidzot normālu āzijas tipa ēdienu.

Te atkal neliels stāsts, šoreiz par “ķīniešu ēdieniem”.  Dzīvodami Eiropā bijām iemīļojuši ķīniešu bistro un kastīšu ēdienus, tāpēc liels bija mūsu pārsteigums, kad, citā ceļojumā aizbraucot uz Pekinu, neko tamlīdzīgu neredzējām. Lielākā daļa ēdienu bija šoks acīm un garšas kārpiņām, un ne miņas no “pavasara rullīšiem” un ceptajiem rīsiem. Tad nu veicām lielāku pētījumu un izrādījās, ka rietumu pasaule ar ķīniešu ēdieniem pamatā iepazinās pateicoties emigrantiem no Ķīnas dienvidu reģioniem. Lielākā daļa emigrantu Eiropā un Amerikā nonākuši no Honkongas un Kantonas (mūsdienās Guangdong) reģiona. Šis Ķīnas dienvidrietumu nostūris ļoti atšķiras no citiem plašās Ķīnas reģioniem, īpaši ēdienu ziņā.

Tāpēc arī Vjetnamā, kas daudzās jomās ietekmējusies no saviem Ķīniešu kaimiņiem, un atrodas tuvuēdiens bija mums tik pazīstams. Godīgi sakot Vjetnama arī citos jautājumos sāka atgādināt Ķīnu. Tagad, kad esam bijuši visās Dienvidaustrumāzijas valstīs, varu pavisam droši teikt — Vjetnama ir tuvāka Ķīnai, un pārējās valstis ir tuvākas Taizemei.

Bet tikmēr mēs bijām paēduši un iegājām atvilkt elpu vēsajā viesnīcā. Parunājām ar viesnīcas darbiniecēm, kas visas bija burtiski iemīlējušās Oliverā un viņas mums pastāstīja par apskates objektiem tuvumā. Tā nu meitene mums rāda dažādus objektus uz kartes un komentē šo un to un arī, ar smīniņu, “un šis ir tas cietums kurā mēs turējām amerikāņus”. Vai ne. Uz cietumu mēs protams negājām, toties vakarā aizgājām uz tradicionālo ūdens leļļu teātri, kas esot populārs visās rīsus audzējošajās valstīs. Rīsus kā zināms audzē ūdenī, tāpēc zemnieki kādreiz domājuši visādus interesantus izklaides veidus. Vēlāk manījām šādas izrādes arī citās pilsētās. Bija ļoti interesanti un izrādi noteikti bija vērts apmeklēt.

Rīts mūs sagaidīja ar lietu. Septembris šeit pavisam noteikti ir lietus sezonā, taču lietus sezona izklausās biedējošāk nekā ir patiesībā. Reāli tas nozīmē, ka kādā brīdī uzlīst stiprāks vai ne tik stiprs lietus, pēc pusstundas pāriet un atlikušo dienas daļu ir karsts laiks ar zilām debesīm. Liela daļa tūristu šajos mēnešos uz Āziju nebrauc, bet no tā mums tikai labāk — lētākas viesnīcas, ieejas maksas un mazāk rietumnieku.

Paēdām brokastis un pirms devāmies ārā, izpļāpājāmies viesnīcas darbiniecēm, ka vakarā ar vilcienu brauksim uz citu pilsētu. Izrādās, lai mums nebūtu jāiet divi kilometri uz vilcienu staciju pirkt biļetes, viesnīca par “nelielu samaksu” mums šīs biļetes var sagādāt. Padomāju, ka lieki staigāt šajā karstumā negribas, labāk aiziesim apskatīt kādu interesantāku pilsētas daļu un piekritu.

Izgājām ārā un secinājām, ka lietus šajā karstajā laikā ir tikai patīkams, turklāt tik smalks, ka to nemaz nejūt. Kamēr pastaigājāmies, tas bija pazudis un aizmirsts. Nejauši nonācām rotaļlietu rajonā – āzijas valstīs bieži konkrēta tipa veikali ir noteiktā ielā, ja vēlies santehniku, dodies uz santehnikas ielu. Protams Olivers pamanīja Lego veikalu, turklāt nevis Lego imitāciju, kuras bija visos citos šīs ielas veikalos, bet īsto Lego. Apsolījām, ka te vēl atgriezīsimies vēlāk. Atpkaļ ceļā uz viesnīcu te iegriezāmies un nopirkām mazo Lego komplektiņu, kas bija ļoti nozīmīgs izklaides līdzeklis visu turpmāko braucienu. Nevajadzēja ne multenes, ne telefona spēles.

Tikmēr uzņēmām kursu uz Hanojas daļu, kur kartē bijām pamanījuši vietu ar interesantu nosaukumu “Citadele”. Lēnām izgājām ārā no šauro un haotisko ieliņu labirinta un tuvojāmies jau atšķirīgai pilsētas daļai. Pa ceļam nonācām iepriekš bildēs redzētam fenomenam – mazītiņām šaursliežu dzelzceļa sliedēm, kas vijās cauri dzīvojamo māju “pagalmiem”, tik šauri, ka šķita tas vilciens kas pa šīm rotaļu sliedēm brauc, teju skrāpējas gar māju sienām. Protams tajā brīdī vēl nezinājām, ka tās ir tās pašas sliedes, pa kurām mēs turpmākās dienas šķērsosim visu Vjetnamu.

Gājām mierīgi, vērojot apkārt notiekošo dzīvi. Centāmies iet pa mazākām ieliņām, kur vislabāk novērot kā Hanojieši pavada savu ikdienu. Sēž uz maziem plastmasas beņķīšiem, uz ielām piedāvā visu sākot no kurpju salīmēšanas un velo servisa, beidzot ar svaigiem dārzeņiem un friziera pakalpojumiem. Uz kokiem piestiprinātas elektrības rozetes, veikals ar nosaukumu “Kaka”, pamatīga izmēra Ļeņina piemineklis, zeltā kalti vārti aiz kuriem slēpjas nez kāda “Baltijas” birža. Atradām arī interesantu Sojas kafejnīcu, kurā bija baudāmi dažādi dzērieni un ēdieni no sojas — šajā karstumā protams koncentrējāmies uz dažādiem kokteiļiem.

Visbeidzot, kad ielas bija kļuvušas pavisam platas un dzīvojamās mājas bija nomainījuši parki, pieminekļi un rezidences, nonācām pie Citadeles ieejas. Sākumā nebija saprotams, it kā bijām pašā galvenajā ieejā, taču bija sajūta ka šī vieta ir pamesta. Tik liela un organizēta itkā simtiem apmeklētāju, taču mēs bijām vienīgie. Vai nu grandiozā tūrisma shēma bija izgāzusies, vai arī tiešām bijām īpašā nesezonas brīdī.

Citadele ir kas līdzīgs Pekinas aizliegtajai pilsētai. Kādreiz imperatora rezidence, tagad atvērta apmeklētājiem. Tās senākās saknes sniedzas līdz pat 11. gadsimtam.

Diemžēl nekas daudz no vēsturiskajām ēkām nav saglabājies, jo Vjetnamas notikumiem bagātā vēsture ir likusi šo valsti pārkrāsot un pārkrāsot, atkal un atkal. Deviņpadsmitajā gadsimtā citadeles ēkas nojauca Francūži lai uzbūvētu sev birojus un barakas, Amerikas kara laikā paši Vjetnamas komunisti nojauca dažas ēkas, lai uzbūvētu bunkurus. Tā kā šeit atradās centrālā komunistu mītne kara laikā, šī teritorija bija militārā bāze līdz pat 2010. gadam, kad to beidzot atvēra tūristiem.

Te noteikti bija interesanti pastaigāties un atpūsties no Hanojas vecā kvartāla kņadas, taču nekādu grandiozu arhitektūru te neatrast, maz kas ir palicis pāri. Paši komunistu bunkuri ir aptuveni tas pats, kas Latvijas Līgatnē.

Mierīgi pastaigājāmies, papriecājāmies par milzīgajiem Bonzai kociņu parkiem, pakarsējāmies saulē, un tad jau arī devāmies tālāk.

Kad bijām paēduši un atgriezušies viesnīcā, mūs jau sagaidīja vakaram pasūtītās dzelzceļa biļetes. Uz katras biļetes ar savām 12 skavām bija piestiprināta informācija, ka stacijā jāierodas pusstundu iepriekš, kas likās nedaudz aizdomīgi rūpīgi.

Un protams, kad bijām aizgājuši līdz dzelzceļa stacijai, nolobīju nost vienu no šiem brīdinājumiem un ko es atradu apakšā? Biļetes orģinālo cenu, kas bija četras reizes mazāka par manis samaksāto. Te tev nu bija, ceļveža mierinājums “small commission”. Vairāk no viesnīcām biļetes nepirkām.

Bija jau pāri sešiem un ārā bija satumsis. Hanojas dzelzceļa staciju nevar salīdzināt ar tām grandiozajām un modernajām ēkām, kuras redzējām citur Āzijā, šeit tā bija maza un visai netīra. Uzgaidāmajā telpā bija jāsēž labu laiku, jo uz perona izlaiž tikai, kad ir pienācis vilciens. Visai prātīgi, manuprāt. Pats vilciens arī nebija nekāds iespaidīgais. Lai arī bijām nopirkuši biļetes dārgākajā no klasēm (sēdvietas pirmajā klasē ar kondicionieri), vagons bija vecs un nolaists. Ne salīdzināt pat ar Rīgas vilcieniem.

Mūsu brauciens bija dažas stundas, jo braucām uz visai netālo Nimh Binh. Olivers bija paspējis pagulēt, taču, pirms ieradāmies, jau atkal pamodās.

Šis brīdis ir viens no man mīļākajiem jebkurā ceļojumā. Ir tumsa, vēls vakars, sveša dzelzceļa stacija. Nav nedz plāna, nedz priekšstata par to, ko darīt tālāk.