Boikots

16. aprīlī diena.lv organizē parunāšanos par un ap blogiem – pasākuma nosaukums ir “Blogeri – piektā vara?”

Es uz šo pasākumu neiešu. Tam ir vairāki iemesli – pirmkārt mans blogs ir mans vaļasprieks, es šeit rakstu tad kad man patīk, par to kas man patīk. Tas, ka man garšo Laimas šokolāde taču nenozīmē ka es piedalos Laimas preses konferencēs? Labi, tas bija pastulbs attaisnojums. Īstenībā man vienkārši ir slinkums iet uz pasākumu kas man ne īpaši interesē, turklāt ir viens liels svarīgāks iemesls.

Ja blogiem ir vara, tad to ir jāizmanto, nevis jāplātās. Padomājiet – kas organizē šo pasākumu? Neviens cits kā “ceturtā vara” – mediji. Tiklīdz par šādu varu “uzzinās” pārējie spēki šajā valstī, loģiski ka to sāks izmantot. Un tapēc uz pasākumu dodas tādi cilvēki kā Arturs Mednis, kuriem blogs ir teju bizness. Jo pār ko tad ir šī piektā vara? Pār tautu? Mediju acīs nē.

Pār patērētāju!

Vienīgais ieguvums no šī pasākuma ir bez maksas uzskatāmi demonstrēt medijiem kā izmantot tavu blogu patērētāja ietekmēšanai. Izgatavo savu ieroci, un tad dodies pie ienaidnieka pastāstīt kā tas strādā.

20 thoughts on “Boikots

  1. Mani, savukārt, sasmīdināja nosaukums. Kopumā “Dienas” mēģinājums nedaudz izmantot nokavēto BarCamp slavu + mēģinājums ievilkt jēdzīgos blogerus savu mērķu realizācijā. Ko tieši “Diena” vēlas no blogeriem, labi BarCampā formulēja I.Bērziņš (runādams gan par savu DELFI): “mēs speram no jums idejas”.

  2. interesanta doma. Kā jau iepriekš teicu – paldies arī tiem,kas boikotēja. Savukārt Džerijam Šternam paldies par informāciju ko dara citi, bet Diena.lv idejas nesper 🙂 Mēs veicinām ideju apmaiņu – tieši tas arī notika vakar, kad oldskūls sanāca kopā ar new school, dalījās pieredzē un zināšanās, katrs kaut ko ieguva – jaunu informāciju, pieredzi, sapratni par to, kādas ir atšķirības un ko katrs varētu darīt labāk turpmāk. Slava – OK, tas ir viedoklis no malas nezinot kontekstu – bet pēc būtības Diena.lv nealkst slavas – Diena.lv alkst integritāti, patiesumu, atvērtas sabiedrības principu, ko arī realizējam ar jauno blogu servisu, kas pieejams visiem – sorry par to, ja kāds to uztvēra kā slavas kāri 🙂 To, ka pasākums iedvesmoja man atzina gan Delfi, gan citi, kas piedalījās. Bet boikotam ir arī pozitīvā puse – neuzzini to, kas ir būtisks tiem, kas blogo, bet ko citādi nav laiks vai iespējas pateikt. Un cilvēciskais kontakts ir neatsverams. Es tā iedomājos – tehnoloģijas ļauj Tev sēdēt webināros neizejot no mājas, bet vai tas neveicina atsvešināšanos un iegrimšanu savā ego, ignorējot citus? Es tā dzīvot negribētu 🙂

  3. un redz kur tikko vēl viena atbilde no dalībniekiem – Katraa zinjaa gribeju pateikt sava un kolegu varda paldies par interesanto seminaru, tiesham daudz vertigas informacijas.tā ka hateri hate – bet citi iedvesmojas un turpina skatu uz dzīvi uz pozitīvas konstruktīvas sadarbības nots. Paldies.

  4. tas viss skaidrs, bet pasaki man vienu – ko blogeris iegūst piedaloties tādā pasākumā 🙂 ?
    neskaitot patērēto laiku, un savu zināšanu atdošanu trešajām personām (no kuriem piemēram Delfi un Diena toč nebūs nekādas manis sponsorētās vienības), es teiktu – visai maz.

  5. beidz, nav nekāda hate. man vienkārši nav tik daudz laika un es neesmi tik veltījies šai “blogosfērai” lai mani tas tik ļoti satrauktu. man ir svarīgākas lietas ar kurām aizsist savu dienu 😉

  6. ko iegūst blogeris – cilvēcīgo kontaktu, kas man, piemēram, ir nepieciešams, lai saprastu, kas tas konkrētais blogeris ir par cilvēku, pārmītu kādus pāris vārdus, iepazītos. Labi – pieņemu, ka mana problēma ir ka esmu tā saucamais komunikators, kam tas ir svarīgi. Citiem iespējams – nē. Tad nu savas izjūtas vadīts, jutu, ka ir nepieciešma arī reāla tikšanās, kur kā izrādās, bija nepieciešama, nozīmīga, svarīga – sauc kā gribi. Pat jeremy, lai gan twitterī domāja, ka nekas jau īpašs nebūs, tomēr atnāca. Tā ka tā ir katra paša izvēle. Man vajadzēja jaunu sajūtu un es to ieguvu. To ieguva daudzi – spriežot pēc šodien saņemtajiem epastiem. Tā ka ieguvums noteikti ir jauni kontakti, jaunas sajūtas, jauna pieredze. Protams – ja tā visa ir pārpārēm ikdienas dzīvē, tad gluži saprotama ir vēlme no tādām reizēm un iespējam izvairīties. Fine. Un patiesībā šeit jau kā es saprotu stāsts ir par tēmu – kas man no tā būs, kāds labums? redzi – mana visdziļākā pārliecība ir, ka rakstot blogu, nedrīkst domāt par to tādās kategorijās, ka kaut kas man par to būs vai atleks. Tā domā šodienas politiķi, kas pēkšņi sāk blogot pirms vēlēšanām, cerībā noslaukt kādu daļu elektorāta. WRONG pēc būtības. Ja es par šo pasākumu domātu – kas man par to būs, es domāju, visdrīzāk es neorganizētu, jo kas tad man no tā? Es šogad ārpus darba esmu noorganizējis kādus 4 pasākumus vienkārši tāpat un par to nekas nebija un nebūs. Bet te ir tā mana vaina – man patīk to darīt, jo motivācija ir radīt prieku citiem, satikt citus cilvēkus un dot iespēju, kādas varbūt citreiz nebūs. Veicināt jaunas sajūtas un dot iespēju iedvesmoties. Varbūt esmu ideālists, varbūt. Bet tāpēc nejūtos slikti. Bet ja es domātu tā – par katru vārdu ko saku vai katru ideju, ko pastāstu – kas man par to būs, nez vai varētu es tā ilgi izturēt. Bet tā ir tikai mana lieta. Katram tas ir savādāk un labi ka tā. Ja man būtu jāskaita patērētais laiks – vakar ceļoties 6, aizvakar 6, ejot gulēt 1 pus2, tad tiešām var sākt domāt – kam tas viss. Bet tad, kad Onkulis, Artūrs, Solvita, Ieva, Juris, Aigars, Edgars iesaistās diskusijā aci pret aci bez aplinkiem, tieši atbild uz konkrētiem jautājumiem, ir nesamāksloti, patiesi, atklāti, nebaidās kļūdīties un ir cilvēcīgi – komunicē ar mani un citiem, man šķiet, ka tas vairo manu uzticību viņiem un sajūtu, ka tie ir tie, ar kuriem varu un gribu komunicēt, apmainīties domām un idejām un iespējams kādreiz uzrunāt kādam kopīgam projektam vai notikumam. Atvērta, komunikabla sabiedrība – tas man ir svarīgi un to arī cenšos iespēju robežās veicināt. vai tas ir maz vai daudz – katram sava zināšana. Man tas ir daudz un tas man sniedz gandarījumu. vai nav par daudz? Ir! Bet ko lai dara – pēc darba dienas garās var arī ilgāk parakstīt – šoreiz izbaudu šo brīdi. Un par love/hate – viss mierīgi. Turpinām iesākto ar divkāršu sparu 🙂

  7. Pasaakums bija OK, patiesiibaa, neskatoties uz to, ka nosaukums arii man ne paaraak patika, paaraak pretekciozs, bet tas, iespeejams, piesaistiija ne-blogeru auditoriju. Lika arii par padomaat…
    Bet ja kaads noleemis nenaakt, tad tas ir OK tachu. Bet komentaaru par biznesa saistiibu ar manu blogu ne liidz galam sapratu, tas ir, tev tavs “blogs ir mans vaļasprieks”, man ir liidziigi, tikai starpiiba taada, ka es arii esmu ieguldiijis gana daudz laiku un puules lai par to pastaastiitu citiem, lai buutu vairaak blogeru, utt..

    Tas ir taa pat kaa kaads aizrautiigi staasta par Mac, paliidz citiem lietotaajiem… Un tad jaajautaa – KAAPEEC TU MEERGLI PALIIDZI APPLE KOMPAANIJAI NOPELNIIT KAARTEEJOS MILJONUS, JO VINJIEM TAS TACHU IR BIZNESS!?

    Gribeeju tikai teikt, ka nav jaabiit tik viennoziimiigiem daudzaas lietais, tai skaitaa ariieciibaa pret sho pasakaumu – neatnaacis neuzzinnaasi kas tur bija patieisibaa, bet ja blogoshana tev ir kas vairaak kaa tikai briivaa laika izpausme, tad tieshi otraadaak – jaapiedalaas shaadaa pasakaumaa. Varbuut kljuudos…

  8. Es gan vairāk cienu Ingu Bērziņu, jo viņš vismaz to godīgi atzīst. Ideju speršanu jau nav noteikti jātraktē kā apzinātu plaģiātu vai tml. – taču reāli jebkura medija mēģinājumi savākt blogerus ir savos mērķos pielietojama kontenta medības, tik vien.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *