Tāds pats, bet atšķirīgs

Visai laigi un mierīgi, par laimi maniem saspringtajiem, paranoiskajiem nerviem, mazā Finnair lidmašīnīte pieskārās mitri pelēkajam RIX skrejceļam … mēs esam atgriezušies. 
Pirms brauciena vairāki draugi šaubīgi skatījās un teica, ka tik ilgi no mājām prom būt ir par daudz, un ka to grūti būs izturēt.

Patiesībā jau 3.5 nedēļas nav nekas daudz, jo ceļā satiktajiem backpackeriem vidējais (!) standarts ir seši mēneši. Mums protams termins Gap Year Latvijā ir tikpat neko neizsakošs kā Mullberry tēja, tapēc izbaudījām 3.5 nedēļas cik vien varējām, un neko īpaši nesūdzējāmies, lai arī palikt gribējās ilgāk, un pretēji šaubām – ne sekundi ne mazāk kā varējām. 

Latvijā ir pelēks. Vakardien sajutos kā tādā Haruki Murakami romānā, diena ritēja bez pulksteņiem, gluži kā iesprūdusi Jet Lag laika želejā. Gāju uz veikalu ar sajūtu ka esmu zem ūdens, viss notika kā palēninātā filmā, bez skaņas, bez komentāra, bez stresa. Tas labi. Šodien esmu darbā un cenšos atcerēties kas man īsti te ir jādara. 

Ceļojuma aprakstu varbūt nemaz nerakstīšu, ja vien kādu īsu atskaiti formā “komentārs pie bildēm” kuras gan jau kādu dienu šonedēļ ielikšu publiskai apskatei, lai cien. lasītājiem rastos kāds vizuālais pavadījums lasītajiem twitterojumiem par fantastiskajām vietām kur pēdējo mēnesi bijām.

Bet esam atpakaļ – gluži kā Indoķīnā patīk teikt – same same … but different.

P.S.: Rekur maršruts zilajā krāsā: 

16 thoughts on “Tāds pats, bet atšķirīgs

  1. Respect. Tieshaam forshi. Zjeel, ka nerakstiisi aprakstu, kas ir saprotams, jo tad normaali buutu, ka apraksts buutu kaartiigas graamatas apjomaa.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *