Šķiet nebiju ar šo te padalījies plašākam skatītāju lokam, mans aparāts nekādu dižo video nefilmē, taču tāds aptuvens fīlings jau būs. No ceļojuma 2008. gada Oktobrī:
-
-
Rīts pēc svētkiem bija saulains, karsts un pilnīgi tukšs. Ielas bija kā izmirušas, un visi saldi gulēja pēc vakardienas svētkiem. Pirmā lieta ko gribējām izdarīt – paēst. Izrādijās ka visas daudz maz sēžamās iestādes Luang Prabang ir dārgas, patiesībā lielākā daļa ēstuvju šeit ir optimizētas pensionētiem eiropiešiem, kuri ēd kruasānu par 2ls, un lasa Financial Times. Mums tur nebija ko…
-
Rīts pienāca ātri un patīkami, gaismā viss izskatījās daudz labāk, taču neskatoties uz to mēs momentā sapakojām mantiņas, un rāpāmies pa šaurajām sānieliņām augšā kalnā, meklēt vietu kur paēst. Šī bija pirmā no vietām, kur Nora brokastīs sagribēja banānu pankūkas. Izrādās šajā reģionā “banana pankake” jāuztver kā divi nesaistīti vārdi, jo atnesa plāno pankūku, un virsū uzliktu banānu (vismaz labi…
-
Luang Namtha patiesībā nemaz nebija tik briesmīga kā pirms pāris dienām bija licies. Izvēlāmies no busiņa un sākām meklēt kārtējo nejauši izvēlēto LP ieteikto hoteli. Īsti nevarējām atrast pareizo ielu, kad pie mums uz motorollera piebrauca tīri simpātiska sieviete, un jautāja vai palīdzēt. Jā, meklējam tādu hoteli. Viņa nedaudz paviebās, teica – jā, tas hotelis tur ir aiz stūra, bet…
-
Rīts bija miglains, un salīdzinoši pavēss – teiksim tā, ierasto 30+ grādu vietā drošvien bija kādi 26. Pat neēduši, pa taisno sataisījamies un devāmies meklēt tirgu. Izrādās, ka kopā ar autoostu, arī tirgus ir pārvietots uz pamatīgi neertu vietu, kādus pāris kilometrus prom no pilsētas, bet tas nekas, cilvēki rindām vien devās uz turieni, mums tikai atlika sekot. Tirgū nonācām…
-
No rīta savācām mantiņas, un devāmies pāri ielai uz brokastu ēstuvi, pie sava jaunā drauga, kurš mums sarunāts par transportu pāri robežai. Bez mums pāri robežai dodas arī trīs jauni džeki, vienam no kuriem ir plastmasas roka, kas gan viņam netraucē būt stilīgākajam no viņiem visiem. Sakāpjam džipa kravaskastē un tiekam aizvesti līdz upei, kur priekšā samērā milzīga rinda cilvēku,…
-
Kad gaismiņa uzausa, sākām skatīties apkārt un izdarījām svarīgako – ieslēdzām GPS. Tur man bija labas kartes, katrai pilsētai visas ielas, un visas iestādes – labākais – arī visi hoteļi. Izvēlējāmies vienu kas pēc Lonely Planet likās pieņemams, un devāmies turp. Hoteli atradām mazā iekšpagalmiņā, tam nebija durvju, visa uzņemšanas telpa un atpūtas stūrītis – tā arī tur bija pieejami.…
-
Visai laigi un mierīgi, par laimi maniem saspringtajiem, paranoiskajiem nerviem, mazā Finnair lidmašīnīte pieskārās mitri pelēkajam RIX skrejceļam … mēs esam atgriezušies. Pirms brauciena vairāki draugi šaubīgi skatījās un teica, ka tik ilgi no mājām prom būt ir par daudz, un ka to grūti būs izturēt. Patiesībā jau 3.5 nedēļas nav nekas daudz, jo ceļā satiktajiem backpackeriem vidējais (!) standarts…