Taizemes trešais raksts

Pēdējā Chiang Mai dienā apmeklējām stilīgu “Foto” tēmas kafejnīcu, vakarā bijām kādā dzīvās mūzikas bārā, peldējāmies nelielajā baseiniņā un izbaudījām brīvdienas.

Taizemē ir daudz visādu pludmaļu, bet tā kā pēc Ukrainas kara sākuma, čupām krievu ir izbēguši no dienesta un aizbēguši uz siltajām zemēm, tad man bez jokiem nācās googlē meklēt “Thai beaches without russians”. Un kā izrādās, tas pat nav tikai man ienācis prātā – internets pilns ar jautājumiem par šo tēmu.

Tā nu biļetes paņēmu tieši uz Krabi, kur ļoti tālu no pilsētas biju atradis tādu absolūti “secluded” viesnīcu pašā jūras krastā, nost no pūļa, trokšņa un ballītēm.

“Tālu no pilsētas” gan ir arī savi mīnusi, līdz viesnīcai vajadzēja arī tikt. Vēlu vakarā ielidojām un uzreiz jau secinājām, ka Grab šeit nav un nāksies kaulēties ar vietējiem taksistiem. Nokaulējām kaut kādu mikro busiņu, normāli tur bij paredzēts, ka sasēžas 8 cilvēki, bet kaut kā uz šo galu neviens nebrauca, tā nu braucām vieni paši. Tā kā džeks bija normāls, paņēmu no viņa arī vizītkarti, lai dabūtu viņu arī atpakaļceļam.

Tumsā sākumā nevarēja īsti saprast, kas tā mums par viesnīcu, bet pirmie iespaidi bija labi. Likās, ka nav nošauts greizi un būs arī skati, kad ieslēgsies saule. Es negribu teikt, ka līdz šim kāda no mūsu viesnīcām nebija laba, bet nu šis pārspēja visu – tiešām fantastiski skati, baseini, ēdiens, viss bija pasakaini. Es nezinu ko lai raksta par dienām, kur vienkārši laiskojāmies pa baseinu, lasījām grāmatas, gājām peldēt jūrā un staigājām gar krastu, meklējot krabīšu ganāmpulkus?

Nu vienīgi daži novērojumi. Atklātā jūra ļoti cieš no piesārņojuma. Viesnīcu krastus sakopj to darbinieki, bet paej nedaudz nost no viesnīcas zonas un viss ir pilns ar izskalotiem salmiņiem un ēdiena iepakojumiem. Nopietni. Ja jums liekas, ka plastmasas salmiņu aizliegums neglābs pasauli – varbūt neglābs, bet Taizemes pludmalēs to ir tūkstošiem. Tik tiešām, nelietojiet tos!

Kad mums bij apnicis laiskoties, gar krastu gājām pārgājienā, bet ļoti tālu netikām, karstums bija reibinošs. Tik slapjš un pārkarsis laikam dzīvē nekad vēl nebiju bijis. Vai arī pēc Covid pauzes organisms bija atradinājies no tropiem, kas lai zin.

Bet nu man jau karstums patīk. Laikam neko vairāk nerakstīšu, jo dzīve kūrortā jau nav nekāds baigais ceļojums, atmiņām pietiks ar bildēm.

Bet tad! Bet tad mēs vēl pāris dienas palaiskojāmies pa Bangkoku. Izstaigājām pāris parkus, ATKAL DAUDZ ĒDĀM, JO ŅAMMMM, bet pēdējā dienā devāmies interesantā izbraucienā uz tādu kā citu pasauli. Tepat nedaudz nost no centra, otrpus upei, ir vieta “Sri Nakhon Khuean Khan Park”. Tur ir pilnīgi citas sajūtas kā “lielajā Bangkokā”. Nedaudz kā laukos. Pāri tiek ar mazu prāmīti, uzreiz var iznomāt vecus velosipēdus un braukāties apkārt. Tur arī jauks parks ar visādām pieturas vietām, kā Botāniskais dārzs vai tml. Pēdējo dienu pavadījām relaksēti un ārpus pilsētas trokšņiem un cilvēkiem.

Mazais Epilogs: Abudabi

Atceļā biju izvēlējies Etihad Airways piedāvājumu “Stopover”, kur nemainoties biļetes cenai vari palikt vienu diennakti Abudabi, turklāt ar visu bezmaksas viesnīcu. Tā nu atkal ir vesela jauna pasaule. Pirmkārt, karstums te ir vēl lielāks un nepatīkamāks, jo te dedzina un gāž no kājām. Es kaut kā to Taizemes mitrumu panesu daudz labāk. Ieradāmies, ar Uber atbraucām uz viesnīcu. Tad es mēģināju sarunāt, ka mums iedod normālu istabu 3 cilvēkiem, nevis double room – jo mūsu “bērns” jau ir tik garš kā es. Beigās džeks mūs pierunāja upgreidoties uz kaut kādu Premium istabu, piemaksājot bez maz tik pat, cik maksā normālā (par kuru es nemaksāju), tad nu beigās nekāds bezmaksas stopovers nesanāca un tā istaba, uz kuru mani pierunāja – nekāds premium tur nebija. Liela un tukša, nemājīga istaba.

No rīta gan izrādījās, ka viesnīcas brokastu zona ir tīri forša un arī privātā pludmale ir smuka un sakopta. Te gan arī momentā secinājām, ka Taizemes karstums bija tikai iesācēju pārbaude. Šeit bija īstais karstums, tāds, kas dedzina, sit ciet elpu un griež galvu uz riņķi. Kā mēģināt ielīst cepeškrāsnī, kad tai attaisa durvis, lai pārbaudītu cik labi cepas dārzeņi. Tādas sajūtas.

Cik iespējams, pastaigājām pa palmu ēnām, pārbaudījām 35C grādu ūdens temperatūru. Pēc brokastīm nolēmām braukt uz Sheikh Zayed mošeju, kas ir Abu Dabi top apskates objekts. Pilsēta ir ļoti jocīga. Daudzi ir bijuši Dubaijā, bet te varbūt pat ir vēl jocīgāk, jo māju ir mazāk un izteitkāka ir sajūta, ka mājas ir vienkārši teleportētas un novietotas tuksneša vidū. Viss ir perfekts un sterils, cilvēku nekur nav, tāda sirreāla sajūta. Ar Uber tuvojoties slavenajai mošejai, bija sajūta, ka viņa šodien slēgta, jo neredzējām nevienu cilvēku. Teritorija tur ir milzīga, tāpat kā pati mošeja, kuru var redzēt jau no liela attāluma.

Taksis mūs izlaida pie informācija centra, kur joprojām nebija manāma neviena dzīva dvēsele. Iegājām iekšā un tur sapratām, kāpēc tā – jo info centra ēkā uzreiz pretī bija eskalators, kas ved pazemē. Un tur ir īstā pasaule un visi cilvēki – tuneļos zem zemes.

Mošejas apmeklējumam jau iepriekš bija jāpiesakās internetā, norādot vārdu un apmeklējuma laiku. Tas ko arī jau laicīgi biju noskaidrojis, ka tomēr esam musulmaņu valstī un ir dažādas prasības svēto vietu apmeklējumiem. Tāpat bija saraksts ar lietām, kā ir un kā nav jāuzvedas un kas ir jāvelk mugurā. Īpašas prasības attiecas uz sievietēm. Matiem jābūt nosegtiem ar lakatu, nedrīkst atklāt kājas līdz pat potītēm. Es zinu, daudziem tas var likties nepieņemami, bet tur ir labs risinājums – nebraukt uz musulmaņu valstīm un nemēģināt ieiet viņu svētvietās. Esot svešā valstī, tomēr respektēju viņu kultūru.

Norai līdzi bija lakats un garie svārki līdz zemei. To visai strikti arī pārbaudīja jau pirms doties uz biļešu kontroli. Ik uz soļa bija sievietes-darbinieces, kas izvērtēja vai visi pienācīgi saģērbti. Par ko nevarēja sūdzēties ir organizācija – viss te ļoti moderns un sakopts. Viss organizēts, norādes, ekrāni, cilvēki, kas asistē. Norai uzreiz pateica, ka diemžēl ar viņas garajiem svārkiem nepietiek, vajag nopirkt kaut kādas zeķes vai tml. Tūristu veikalā pa 2EUR pārdeva tādas kā garās zeķes bez pēdiņām, bet ar tām pietika lai pienācīgi nosegtu potītes. Tās darbiniecēm patika, iekšā tikām. Turpat varēja nopirkt arī lakatus un citas lietas, ja kāds atbraucis nesagatavojies.

Un protams, ka tādi tur bija. Amerikāņu un krievu sievietes taisīja lielu traci, jo viņas nelaida iekšā bez lakatiem. Pēc tam viena amerikāniete atnāca ar T-kreklu apsietu ap galvu, bet viņu neielaida, jo t-krekls neesot lakats, par ko viņa atkla kaut ko skaļi kliedza. Skat rindkopu augstāk par cieņu svešā vietā.

Pati mošeja tiešām skaista un ļoti liela. Tiklīdz bija kāds posms, kur jāiet ārpus telpām, karstums nenormālākais. Arī ārtelpās pūš kondicionieri, jo citādi nevarētu izturēt, bija kādi 44C.

Kas vēl interesanti, ka nedrīkst sadoties rokās un izrādīt jebkādu tuvu kontaktu. Taisot selfijus vienreiz pabrīdināja, ka esam pārāk tuvu viens otram.

Pēc mošejas apmeklējuma gribējām braukt ar autobusu, tāpēc ieslēdzāmies kondicionētajā pieturas būdiņā, kamēr to gaidījām, bet tad izrādījās, ka autobusos ņem tikai skaidro naudu un brauciens atkrita. Braucām vien ar Uber. Centrā bija vēl pāris vietas, kur gribēju aiziet, bet visi tie plāni sabruka dēļ anormālā karstuma. Ātriem soļiem, vadoties pēc reto koku ēnām, tikām līdz vecajam fortam, atkal noslēpāmies info centra kondicionierī, tad līdzīgā skrējienā tālāk uz veikalu utt. Te neko ar kājām īsti apmeklēt nevaru rekomendēt, īpaši jūnija vidū. Neskatoties uz to, pēc lielveikala un pusdienām bijām arī aizgājuši līdz pludmalei, pastaigājām pa promenādi un tad arī devāmies atpakaļ uz viesnīcu, kur papeldējāmies siltajā ūdenī. Vakarpusē atklājām, ka viesnīcā ir bezmaksas laiva pa tādu kā Venēcijas stila kanālu sistēmu no viesnīcas līdz tuvākajam greznajam “tirgum”, kurš gan bija tāds puspabeigts – liela daļa vietu bija slēgtas un tur īsti nebija ko darīt. Tāda gan sajūta ir visu laiku Abudabi, vai nu cilvēku nav, jo tie slēpjas pazemē, vai cilvēku nav vienkārši tāpat. Viss tāds mākslīgs, tukšs un sterils. Varu saprast, jo kurš gan te varētu gribēt braukt un dzīvot, izņemot piemānītos migrantu strādniekus, kuriem atņemot pases un piespiežot būvēt visas tās lielās mājas.

Uz dienu tas bija interesanti, bet nedomāju, ka vēlreiz ar nodomu te brauksim.

Tā nu bija pienācis brauciena nobeigums, atlika lidot uz mājām un svinēt Jāņus.