Saulē nokaitētā asfalta lente stiepās tieši pretim horizontam. Ik pa laikam izkāpu izstaipīt kājas un pastaigāt pa akmeņu laukiem, aiziet līdz kanjona malai un izplest rokas. Ievilkt elpu dziļi jo dziļi un uzsūkt apziņā milzīgo plašumu. Automašīnu bija maz, un reizēm vairākas reizes apdzinām vienu un to pašu apdauzīto un pārkrauto Mercedes, kurš laiku pa laikam pabrauca mums garām pieturas…

Kamēr, iegāzušies atpūtas dīvāniņos, baudījām spēcīgo piparmētru tēju un pildījām viesnīcas dokumentus, bija atkal uzradies onka, kurš mūs šurp atveda. Nemaz jau vairs ne negaidīti, arī viņam bija savas slēptās vēlmes pret mums. Sāka mums stāstīt par to, ka patiesībā viņš savu naudu pelna ar ekskursiju plānošanu un ka būtu stāvā sajūsmā, taču tas neesot piespiests, ja mēs piekristu doties…

Ziemeļāfrika mani vilināja vairāku iemeslu dēļ. Ne tikai dēļ klimata, un ārpuszemes plašajiem skatiem, bet arī dēļ tik mīklainā, taču sasniedzamā islāma. Kad uzzināju, ka Marokā turklāt atrodas viens no vieglāk pieejamajiem Sahāras tuksneša kāpu laukiem, jeb ergiem, nebija variantu.