Londona ir viena no tām vietām, par kuru rakstīt praktiskus padomus iepriekš nešķita ļoti noderīgi, jo tā vien liekas, ka katram latvietim tur jau dzīvo radinieki. Tāpēc sanāk, ka visi vai nu tur jau ir bijuši, vai arī paliek dzīvot pie radiniekiem. Atšķirībā no manis. Taču tā sanāk, ka dažu dienu braucienā apmeklējām arī kādu īpašu vietu, par kuru vairākiem cilvēkiem bija praktiskas dabas jautājumi, tāpēc nolēmu tomēr uzrakstīt īso atskaiti par braucienu, iekļaujot vairāk praktiskas, nekā emocionālas informācijas.
Kas šī par vietu? Harija Potera filmēšanas studija, kuru Warner Brothers saglabājis un tagad piedāvā jebkuram turp doties un redzēt visu par visu filmu tapšanu. Uzreiz varu pateikt, ka doties turp ir vērts, taču biļetes jārezervē stipri iepriekš. Detalizētāk raksta otrajā pusē.
Nora un Olivers vēl nebija bijuši Londonā, tāpēc nolēmām skolēnu brīvlaikā paņemt garo nedēļas nogali un izmest nelielu loku par tādām kā tipiskākajām apskates vietām, vismaz manā uztverē. Nekad neesmu bijis viens no tiem, kas skatās sarakstus ar populārajiem tūrisma objektiem un seko ieteicamajiem maršrutiem, taču Temzu un Bigbenu parādīt vajadzēja. Vairāk gan devāmies skatīt Londonas mazās ieliņas, klusākos rajonus, arhitektūru, divstāvu autobusus un īpatnējos taksometrus.
Te ātrais apkopojums nepacietīgajiem, lai saprotat, vai ir vērts lasīt tālāk:
- Lidojums ar Wizzair uz Lutonu
- Vilciens uz Londonas centru
- Visa diena Londonā, nakts viesnīcā
- Vēstures un zinātnes muzeji, parki
- Vakara brauciens uz Vatfordu, nakts viesnīcā
- Iepirkšanās Vatfordā, Harija Potera pasaule, nakts viesnīcā
- Brauciens uz Lutonu un lidojums mājup
Lidojumi
Uz Londonu lidojām ar Wizzair, galvenokārt tāpēc, ka viņiem ir tiešais reiss. Ir kaut kā nedaudz dīvaini braukt uz šejieni ar tik pat reisiem, cik uz Ķīnu. Wizzair biļetes maksāja aptuveni 78EUR (rēķinot kopā abus virzienus kā civilizētās aviokompānijās) uz cilvēku. Papildus nāca tas, ka samaksāju par normāla izmēra somu, labāku vietu, kā arī nododamo bagāžu atpakaļceļam. Kopumā par Wizzair jāsaka, ka viņi man patika labāk kā Ryanair. Lidojumi notiek ar normāliem Airbus 321, vietas nav mazāk kā AirBaltic, uz krēsliem nav uzmācīgu reklāmu kā Ryanairam. Ēdiens ir pieņemamās cenās un neviens lidojuma laikā neuzmācas ar loterijas biļetēm.
Runājot par somām, ir tik briesmīgi redzēt, cik daudz pasažieru nav lasījuši informāciju uz biļetes un nāk ar “man taču ir standarta koferītis!” izmēra somām. Wizzair bez maksas ļauj braukt tikai ar mazā izmēra dienas mugursomām, un “standarta koferītis” neietilpst bezmaksas kategorijā. Tas viņu 55cm koferītis jāpērk atsevišķi. Wizzair gan nav ļoti strikti – ne Rīgas, ne Lutonas lidostās centimetri netika mērīti, neielaida tikai cilvēkus ar koferīšiem vai uzkrītoši lielām somām. Es biju samaksājis par savu vidējā izmēra somu, kura bija 10cm lielāka nekā ļauts, taču izskatījās, ka tas bija veltīgi (īpaši, ja soma nav pilna un to var iemīcīt būrī, ja nu tiešām liek). Vēl viena lēto aviokompāniju īpatnība ir tas, ka jums liks lidostā ierasties ārkārtīgi agri, lai Wizzairam nenāktos jūs gaidīt un pēc tam maksāt sodu lidostai. Realitātē ieejas vārti netiek slēgti stundu pirms lidojuma, kā norādīts biļetē. Tas ir tikai jūsu motivēšanai. Iekāpšana sākās kādu pusstundu pirms lidojuma. Mūsu lidojums bija sešos no rīta, iekāpšana slēdzoties piecos, taču tik agri no rīta nekādu lielo rindu nebija, īpaši, ja esi sagatavojis biļetes jau mājās un nav jānodod bagāža, vari doties pa taisno uz iekāpšanas zonu, kura atrodas, ieejot lidostā, pa labi (jo Lielbritānija ir ārpus Šengenas zonas). Modinātāju bijām uzlikuši 4:05AM, automašīnu atstājām lētajā SIA Aviators, kas atrodas pavisam netālu no lidostas galvenās ēkas (samaksājām 10EUR par 4 dienām), beigās pie vārtiem bijām īsi pēc pieciem un nācās vēl laiciņu pasēdēt, pirms kaut kas sāka notikt. Ak, jā. Lūdzu nestāviet rindā, ja jums uz biļetes ir numurs. No tā nav nekādas jēgas. Lidostā neko ēdamu tik agri vēl dabūt nevarēja, tāpēc paēdām lidmašīnā, kur normālas un tīri garšīgas maizītes maksā 4EUR, kas ir tīri okei, ja ņem vērā, cik maz maksā biļete.
Tālākais transports
Lidojuma laikā nopirkām arī vilciena biļetes uz Londonu, jo secināju, ka šeit cena īpaši neatšķiras no cenas dzelzceļa stacijā, tāpēc ietaupījām laiku. Biļete pieaugušajam uz London St. Pancras staciju maksā 19EUR, turklāt cenā iekļauts arī Luton Airport Shuttle violetais autobuss, kurā biļete normāli būtu jāpērk par 2.1GBP (bērniem puscena). Daži lasītāji norāda, ka eksistē arī ļoti lēti autobusi pa taisno no lidostas uz Londonas centru, taču tie brauc ap pusotru stundu un ir jārezervē iepriekš. Mums negribējās tik pat ilgu laiku pavadīt arī autobusā. Lidmašīnā saņemto “čeku” uzrādījām violetajā Luton Shuttle autobusā, kurš mūs izsēdināja tieši pie Luton Exchange dzelzceļa stacijas durvīm.
Ja braucat ar bērniem, izkāpjot St. Pancras stacijā Londonā, neaizmirstiet pāriet turpat blakus uz Kings Cross staciju, kurā Harija Potera fani var apskatīt 9 3⁄4 peronam izveidoto piemiņas objektu – sienā iebraucošus ratiņus. Tie apskatāmi publiskajā zonā, turklāt bez maksas iespējams nofotografēties ar Harija Potera šalli. Pēc tam var apmeklēt tur blakus esošo Potera fanu veikalu, kur ir milzīgs daudzums interesantu, bet padārgu suvenīru. Nedaudz gan nāksies vilties, ja cerējāt, ka filmā redzamās platformas eksistē arī dzīvē. Stacija piedzīvojusi pamatīgu modernizāciju, un tik romantisku peronu šeit nav. Ratiņi iemontēti vienīgajā atrodamajā ķieģeļu sienā ārpus peronu zonas.
Pilsētas tūre
Kings Cross stacijā nopirkām ļoti garšīgas bagetes un angļu mafinus, kuri nemaz nav tik dārgi, kā varētu iztēloties (pastāv uzskats, ka Londona ir ļoti dārga pilsēta, taču tas attiecas tikai uz konkrētām lietām). Šajā ziņā secināju, ka meklēt viesnīcu ar iekļautām brokastīm laikam bija lieki, tikai sašaurināju izvēļu skaitu un samaksāju vairāk par tostermazi un sulu. Par piecām mārciņām katrā otrajā stūrī dod lieliskas bagetes ar visdažādākajiem pildījumiem, kas protams nav smieklīgi lēta nauda, taču ir lētāk, kā viesnīcu brokastu cenas.
Ņemot vērā, ka mums bija tikai mazās mugursomas, uz viesnīcu steigties nebija jēgas. Lēnā gaitā staigājām pa mazajām ieliņām un apmeklējām parkus, kur Olivers izsekoja vāveres, kuras tur ir lielā skaitā. Tā kā mums bija dažādas telefona kartes, saglabātas lietošanai bez interneta, varējām staigāt kur acis rāda, bez bailēm apmaldīties. Starp klusām ieliņām, parkiem un lieliskām trešās paaudzes kafejnīcām, apmeklējām arī Trafalgar Square, Big Ben, Temzas upi un citus dzirdētu nosaukumu objektus, kopā pa dienu nostaigājot divdesmit kilometrus.
Pusdienām vēlējos apmeklēt konkrētu ēstuvi, kurā biju pats bijis jau citā braucienā, tāpēc tur rezervēju galdu ar OpenTable aplikāciju un turp devāmies ar autobusu.
Sabiedriskais transports
Interesanti, ka autobusos nav iespējams norēķināties ar skaidro naudu, taču ir iespējams maksāt ar bezkontakta kredītkarti. To es jau tā kā biju noskaidrojis iepriekš, taču nezināju, ka ar vienu kredītkarti var maksāt tikai par vienu cilvēku. Autobusa vadītājs gan bija pretimnākošs un ļāva braukt tāpat, taču iesaku šo ņemt vērā. Autobusiem jāiegādājas vai nu Octopus karte (kaut kas līdzīgs e-talonam) vai arī jānodrošina katrs pieaugušais ar savu Mastercard Paypass bezkontaktu karti.
Ja šeit atrodaties tikai pāris dienas vai brauksiet tikai kādas divas reizes, kad nav izdevīgi ņemt Octopus karti, ātri secināsiet, ka metro un autobusi ir ārkārtīgi dārgi. Viens brauciens maksā 5.7EUR.
Paēdām ļoti garšīgas vēlās pusdienas un tad devāmies uz Hyde park. Šis ir ļoti milzīga izmēra parks, kur nav īpaši daudz ko redzēt, jo tas pārsvarā sastāv no plašiem zāles laukumiem. Vienā stūrī gan atrodas princeses Diānas vārdā nosaukts bērnu atpūtas parks, kuru ļoti ieteicams apmeklēt jebkura vecuma bērniem. Parks ir bez maksas, taču šeit ir ļoti daudz dažādu aktivitāšu zonu.
Tā kā joprojām jutāmies visai pieēdušies, vakariņās negājām, tā vietā nopirkām līdzi ņemamu suši un devāmies uz savu viesnīcu.
Viesnīcu plānošana
Kā jau minēju, sākotnēji plānoju naktsmītnes ar domu, ka gribu, lai mums ir iekļautas bezmaksas brokastis. Beigās secinājām, ka, ja variet laicīgi sataisīties un izturēt to pusstundu, kamēr atradīsiet ēdienu, var uz šo kā faktoru neskatīties. Viesnīcas Londonas centrā ir viena no tām lietām, kas šo padara par ārkārtīgi dārgu pilsētu. Gultu dalītā istabā noteikti iespējams dabūt arī lētāk, taču, ja ir šādas tādas prasības pret dzīvi, cenas ir baisas. Braucēji bijām trīs, tāpēc nācās meklēt ģimenes numurus, kuri nekādi nevēlējās iekļauties cenā zem 100EUR par nakti. AirBnb neko labāku nepiedāvāja, īpaši, ja skatījos uz recenzijām. Visbeidzot nolēmām viesnīcas pārbīdīt nedaudz citā veidā, Londonai atstājot tikai vienu nakti. Tā kā trešā brauciena diena bija paredzēta Harija Potera studijas apmeklējumam, kura atrodas Watford pilsētā, dienu plāns bija iekārtots šādi: pirmā diena – Londonas centrs, nakts viesnīcā, otrā diena – Londonas muzeji, šāda tāda iepirkšanās, tad vakarā vilciena brauciens uz Vatfordu un nakts tur, trešā diena – Harijs Poters, nakts atkal jau Vatfordā, ceturtā diena – brauciens mājup.
Šādi sanāca, ka nākamajām dienām par līdzīgu cenu varējām rezervēt daudz patīkamāku viesnīcu Vatfordas centrā, Jurys Inn), kura atrodas vienlīdz tuvu autobusiem un dzelzceļam, kā arī pilsētas centram un kafejnīcām.
Pirmo nakti gan pavadījām viduvējā, taču pilnīgi adekvātā viesnīcā Westminster/Pimlico rajonā.
Nākamā diena bija ieplānota muzejiem, taču, kad pamodāmies agri no rīta, secinājām, ka kājas neklausa un iepriekšējās dienas divdesmit kilometri liks sevi manīt vēl ilgi.
Pēc visai nabadzīgām kontinentālajām brokastīm, devāmies lēnā un mokošā pastaigā uz vēstures muzeja pusi. Bija vēl agrs, tāpēc pasēdējām kādā kafejnīcā un tad īsi pirms atvēršanas ieradāmies pie ieejas. Diemžēl slaveno vēstures muzeju šobrīd remontē, tāpēc ieeja ir no sāniem, bet tā jau laikam ir visur, kur brauksi – katrā ceļojumā kādu svarīgu objektu klās remonta stalažas. Biju daudz dzirdējis, ka šis muzejs ir ārkārtīgi apmeklēts, īpaši tāpēc, ka ieeja ir bez maksas, taču ar nekādām rindām nesaskārāmies. Bijām ieradušies piecas minūtes pirms atvēršanas, tāpēc priekšā bija kādi piecdesmit cilvēki, taču viņi visi momentā tika ielaisti iekšā un izklīda, tāpēc gaidījām labi ja desmit minūtes kopā.
Muzejs kopumā ir visai interesants, taču kā jau muzejs. Ir muzeju cilvēki un pārējie, es esmu viens no otrajiem. Apskatījām interaktīvās lietas, iespēju robežās izgājām visas nodaļas, taču mazākiem bērniem vairāk gribas kaut ko taustāmu, tāpēc devāmies tālāk uz blakus esošo zinātnes muzeju. Zinātnes muzejs arī ir bezmaksas, taču šeit bija vēl mazāk cilvēku kā pirmajā. Dažos stāvos likās, ka esam gandrīz vienīgie. Bijām joprojām visai saguruši, īpaši Olivers, tāpēc ilgi staigāt nebija spēka. To gan nedaudz atguvām, kad uzzinājām, ka augšstāvā ir atsevišķa nodaļa, kur ir kaut kas līdzīgs Zinoo/Ahhaa centram, ar saukli “šeit drīkst aiztikt visu”. Te nu Oliveram uzradās spēks. Biļete ģimenei maksā 14GBP, kas nav īpaši daudz, jo te tiešām ir daudz ko darīt. Nepārprotiet, pārējie muzeji arī bija interesanti, taču plašās teritorijas pēc lielā pārgājiena pa pilsētu vienkārši izsūca spēkus un motivāciju.
Pēcpusdienā devāmies pastaigāt pa centrālajām Londonas ielām, apskatīt arī lielos cilvēku pūļus un veikalus. Visbeidzot mūs piebeidza izsalkums un paēdām Vapiano, kas it kā ir tāda ātrā tipa ēstuve, bet par kuru esmu sajūsmā jebkurā pasaules malā, kur tas ir apmeklēts. Noteikti iesaku, šeit nav dārgi un var dabūt ļoti garšīgus itāļu ēdienus.
Tālāk atlika lēnā gaitā doties uz Euston staciju, tur nopirkt vilciena biļetes uz Watford un divdesmit minūtes vēlāk sameklēt savu Jurys Inn viesnīcu.
Nākamajā dienā paēdām nu jau daudz labākas brokastis un devāmies iepirkties Watfordas lielajā tirdzniecības centrā. Interesanti, bet, ja viesnīcas un sabiedriskais transports Londonā ir dārgajā kategorijā, apģērbi ir smieklīgi lēti. Pat neskaitot vājprātīgo veikalu Primark, kur par metro biļetes cenu var nopirkt divus t-kreklus un piecas zeķes, arī citos veikalos ir zemākas cenas kā Rīgā. Tā kā atpakaļceļam bijām samaksājuši par nododamo bagāžu, izmantojām visas iespējas samaksāto bagāžas vienību arī piepildīt līdz kliņķim.
You’re a wizard, Harry
Harija Potera tūre Vatfordā jau vairākus gadus ir Tripadvisor augstāk novērtētais objekts pasaulē, tāpēc man bija uzdzinis bailes no pārspīlētās sajūsmas (kā tulkot hype?).
TripAdvisor has reported that The Making of Harry Potter is the highest rated attraction in the world every year since.
Warner Brothers tieši šeit esošajās studijās filmēja visas astoņas filmas daļas, tāpēc tieši šeit desmit gadus ik dienas strādāja laikam jau visiem pazīstamie aktieri un kopā ar simtiem citu darbinieku ieguldīja milzīgu darbu, lai radītu filmu seriju, kura bez šaubām jau ir ieņēmusi savu vietu žanra klasikā.
Lai arī nosaukumā ir “tūre”, teritorijā var brīvi pārvietoties un uzturēties cik vien ilgi vēlies. Biļešu rezervācija gan ir uz konkrētu iekšā laišanas laiku, jo sākumā tiek parādīts neliels ievads par to, kas jūs sagaida. Tā kā ir šī laiku sistēma, biļetes jārezervē jau stipri iepriekš. Ar rezervācijas papīru rokās devāmies uz Vatfordas autobusa/dzelzceļa staciju, kur mūs jau gaidīja Harija Potera autobuss. Tajā gan tāpat jāpērk biļete, izmantojot skaidru naudu un uzrādot rezervāciju. Autobuss brauc divdesmit minūtes, tāpēc kopumā ieteicams izbraukt kādu stundu pirms norādītā laika.
Ārpus kompleksa ir iespējams uzturēties arī pirms paredzētā laika, ja nu esat atbraukuši par ātru. Te var paēst un iedzert Starbucks kafiju. Ēdiens ir tīri normāls un cenas nav īpaši lielākas kā pilsētā. Var dabūt burgerus, sendvičus un dažādas citas ātrās pusdienas.
Par pašu kompleksu. Tiem, kas ir lasījuši grāmatas un skatījušies filmas, šurp jāatbrauc noteikti. Tik tiešām ir interesanti un tās cenas vērts. Cilvēkiem, kas neko nezina par Harija Potera pasauli – tāpat būs interesanti. Šeit ir ļoti daudz informācijas par to, kāds darbs patiesībā tika ieguldīts filmu veidošanā, cik milzīgi resursi tērēti, cik daudz cilvēku nodarbināti. Ir apskatāmas butaforijas, skatuvju ainas (seti), to orģinālajās atrašanās vietās, atribūtika. Ir daudz interaktīvu objektu, iespējas iemontēt sevi zaļajā ekrānā, noskatīties dažādus video par filmu aizkulisēm un tapšanas gaitu, intervijas, instalācijas utt. Ir jāsaprot, ka šis nav atrakciju parks un viss šeit atrodamais ir tapis filmām. Te nav karuseļu un tādu izpriecu.
Interesanti, ka iekšēji gribējās šo salīdzināt ar Disnejlendu. Viena doma, kura man pēc apmeklējuma ienāca prātā, ka šeit lielā detalizācija un uzmanība, kas veltīta vietas tapšanā (attention to detail) ir viss, kas ieguldīts tieši filmas labā. Šī vieta ir tapusi jau pēc filmas veidošanas. Turpretim Disnejlendā šis wow efekts ir attiecināms tieši uz to, ka kaut kas tāds ir tapis jau uzreiz tev kā apmeklētājam. Tās tomēr ir dažādas lietas. Potera studijā lielāko daļu lietu nedrīkst aiztikt un tās visas ir oriģinālās relikvijas aiz sētiņām un būriem. Disnejlendā gandrīz viss ir radīts ar domu, ka to aiztiks. Nav tā, ka tas to padarītu mazāk interesantu, vienkārši šurp jādodas ar atbilstošām ekspektācijām. Es gan esmu lasījis visas Harija Potera grāmatas un redzējis visas filmas, taču sevi par nekādu fanu neuzskatu. Tomēr ja man šis likās ļoti interesants 4 stundu pasākums, īstiem faniem te ir vienkārši jāaizbrauc par katru cenu.
Ņemiet vērā, ka ejot ārā, nonāksiet gigantiska izmēra suvenīru veikalā. Negribot sāpināt bērnus, jārēķinās, ka vismaz kādu nieku nopirkt nāksies. Cenas šeit gan ir visai augsas, burvju nūjiņa maksā 35EUR. Protams, ir arī lētākas lietas, bet pārdesmit eiro atstāt laikam nāksies. Šā vai tā, uz Londonu braucot, ar pamatīgām izmaksām būtu jārēķinās.
Braucam mājup
Lai arī Vatforda Lutonas lidostai ir tuvāk kā Londona, vilciena pieturas šeit nav, tāpēc sākumā nebija īsti skaidrs, kā brauksim uz lidostu. Tiku apsvēris vienkārši braukt ar Uber, jo brauciens pa šoseju aizņem vien divdesmit minūtes un izmaksā tikai nedaudz vairāk kā autobusi. Visbeidzot gan nolēmām tomēr izmantot parasto autobusu, apvienojot braucienu ar skatu baudīšanu, jo autobuss nebrauc pa šoseju, bet tieši pa mazajiem ciemiem. Autobusa brauciens ir pusotru stundu ilgs, un Arriva Sapphire #321 atiet tieši no Jurys Inn viesnīcas durvju priekšas, darba dienās ik pa 20 minūtēm, brīvdienās reizi stundā. Iesaku paskatīties Arriva mājaslapā, tur ir gan pieturu karte, gan saraksti. Biļete maksā 5.10GBP no cilvēka, bērnam mazāk. Autobuss #321 brauc līdz pašai Lutonas autoostai, kur tieši pretī vietai, kurā izkāpām, jau stāvēja Arriva zaļais Luton Shuttle autobuss. Atšķirībā no violetā autobusa, šim ir par vienu pieturu vairāk, taču bērna biļete ir lētāka. Rezultātā brauciens no viesnīcas līdz lidostai kopā aizņēma kādu stundu četrdesmit. Lutonas lidosta ir visai normāla – ir gan vietas kur paēst, gan kur iedzert kafiju. Kontrole bija ātra un somu izmēru kontrole vēl mazāka kā Rīgā.
Kopumā brauciens atstāja ļoti kontrastējošas izjūtas. Oksfordas iela pretstatā mazajām sānieliņām ar rindu namiem. T-krekls par mārciņu pretstatā autobusa biļetei par piecām. Uzvalkos tērpti britu kungi ar avīzēm pretstatā daudzkrāsainajai iebraucēju kultūrai ik uz stūra. Jā, cik interesanti, ka Londonā joprojām (vai atkal?) cilvēki lasa avīzes. Arī jaunieši. Transportā, parkos. Un nez vai kādreiz redzēsim, ka uzvalkos tērpti biznesmeņi saloka savus portatīvos velosipēdus un iekāpj vilcienā, lai dotos uz darbu ar sabiedrisko transportu, nevis vieni paši, sēžot savos melnajos X6 džipos?
