Uzlēcošās saules zeme Japāna. Suši, geišas, tīrība, tradīcijas, nākotnes ainas ar kapsulu viesnīcām un lietussargu automātiem. Hmm, izklausās, ka šis ir jau lasīts iepriekš, vai ne?
Jā, Japānā esmu bijis gan 2013. gadā kopā ar ģimeni, gan arī kaut kad 2018. gadā komandējumā no darba. Šis ceļojums tika organizēts nedaudz citādi kā parasti, turklāt tā ievads ir garš un mokošs. Pirmkārt, tāpat kā es, arī mana māsa jau kopš pamatskolas laikiem “fano” par Japānu. Man šķiet, ka visai daudzus cilvēkus vilina šī tālā valsts, tāpēc nekāds baigais pārsteigums tas nav. Atšķirībā no manis, māsa tā arī nekad nebija atradusi iespēju aizbraukt, tāpēc ienāca prātā viņai vienkārši uzdāvināt lidojuma biļeti. Un tā kā arī man pašam tik ļoti tur patika, principā tas bija vienkārši kā “brauc mums līdzi” dāvinājums, jo paši, loģiski, arī gribējām braukt.
Tikai tas notika 2019. gada beigās.
Un biļetes bija nopirktas 2020. gada pavasarim.
Variet iztēloties kas notika tālāk. Atcelti lidojumi, sirdssāpēs, šaubas, ka jebkad sapņi piepildīsies, vairāki gadi, ak jēl … tiešām, gadi! Bet es tik viegli nepadodos. Kad beidzot izskatījās, ka ceļot atkal ir relatīvi droši, biļetes nopirkām un māsai uzdāvinājām vēlreiz. Tam bija arī savi plusi, jo māsas meita pa šo laiku paspēja izaugt un ar bišķi lielākiem bērniem ceļot ir vieglāk, var nostaigāt lielākus attālumus.
Tad nu beidzot, četrus gadus vēlāk, kāpām lidmašīnā. Pirmo reizi piecu cilvēku kompānijā. Ironiskā kārtā, mums tas laikam visā braucienā bija lielākais nezināmais, jo pati ceļošana uz “tālām Āzijas valstīm” vairs nesagādā nekādu stresu, te grūtāk bija paredzēt kā būs braukt lielākā kompānijā, jo vienmēr esam braukuši tikai trijatā. Jau viesnīcu rezervēšana bija visai liels challenge, ne tikai tāpēc, ka četriem pieaugušajiem un vienam bērnam ir jāspēj atrast viesnīcas kā tādas (bieži nav istabiņu trīs cilvēkiem, tad jāņem pat trīs numuri, kas ir dārgi), bet arī tāpēc, ka gribējās šo sapņu ceļojumu organizēt pēc iespējas foršāku, lai nav gluži “gulēsim kur pagadās”, bet katra naktsmītne būtu pārdomāti izvēlēta, katra nākamā būtu atšķirīga stila un tamlīdzīgi. Bet nu man jau patīk plānot ceļojumus.
Biļetes bij nopirktas Booking.com (izrādās viņi tagad arī tirgo lidojumus), bet lidojums bija Turkish Airlines. Jocīgi, bet pirmo lidojumu izpildīja AirBaltic, nevis pats Turkish, kas man būtu paticis labāk (agrāk tikai tā braukāju ar Turkish). Uzreiz varu pateikt, ka turpmāk šādus jocīgus savienojumus vairs nepirkšu. Turkisham ļoti patīk piedāvāt lidojumus ar ārkārtīgi garām pauzēm starp lidojumiem un viņu jaunā lidosta nav laba. Tur ir vājprātīgi dārgi (Pliks kruasāns 10EUR, alus 16EUR) un pati lidosta tagad ir ellē-ratā tālu no pilsētas. Teorētiski varēja paspēt aizbraukt uz pilsētu, lai nav jānīkst lidostā, bet šis brauciens jau tā bija vienreiz pārcelts par četriem gadiem, tāpēc jau tā biju satraukts par katru potenciālo novirzi no normas. Ja nu saplīst metro, nozog maku, ejnusazinkasvēl. Nē, turpceļā sēdēsim lidostā. Bet nu jā, tās visas desmit stundas ir jāskaita nost no atvaļinājuma, klāt ir jāskaita milzīgi izdevumi lai paēstu … nu nav tas viss tā vērts. Labāk bišķi piemaksātu un lidotu ar mazu starplaiku, kā parasti. Tas tā, lieta par ko padomāt.
Pats Turkish Airlines lidojums jau gan foršs, kā jau vienmēr, viņi ir vieni no labākajiem un vieni no pēdējiem, kas lielajos lidojumos dod visādas mantas bērniem, zobu birstes, suvenīru somiņas un tādas lietas. Lidojums ilga gandrīz 11 stundas un tad beidzot, BEIDZOT bijām klāt Japānā, konkrēti Osakā.
Jau laiskojoties Turcijā bijām izdarījuši divas galvenās lietas, nopirkuši eSIM datu pieslēgumu ar Revolut (Airalo ir laba alternatīva), kā arī telefonos pievienojuši virtuālās “Suica” IC kartes. Lūk tā ir sistēma, kuru es gribētu redzēt arī Latvijā. Nekādu QR kodu, nekādu īpašu lietotņu, vienkārši attaisa iPhone Wallet, piespiež “+” un izvēlas Suica. Tur ieskaita naudiņas ar Apple Pay un viss. Tālāk telefonu pietuvina pie lasītājiem un maksā par bracieniem, vai, Japānas gadījumā, teju vai jebko. Suica un tās radinieces (Pasmo un visādas citas) kartes var lietot, lai maksātu par aukstu kafiju dzērienu automātos, par rīsu trijstūrīšiem pārtikas veikalos un … nu gandrīz jebko. Kas ir forši, ka tas strādā pat tad, ja telefonam beigusies baterija. Vienīgais, kas uz to brīdi vēl nebija skaidrs, kā rīkoties, ja Suica vajag bērnam, kurš normāli maksā puscenu. It kā bija jātaisa fiziskā bērnu karte, bet tās šobrīd kaut kāda deficīta dēļ Japānā dabūt nevarot. Tad nu beigās neizdarījām neko un par jaunāko mūsu ceļotāju maksājām skaidrā naudā. Tā bija kļūda, kas “maksāja” ar laiku, ko tērējām pie biļešu automātiem, laikam tomēr jau pirmajā dienā vajadzēja aiziet uz kādu info centru un nokārtot arī bērna karti, bet nu, ko tur vairs.
Tātad, kāpjam ārā no metro un … Osaka!
Turpinājums sekos, cerams šoreiz ātrāk kā pēc gada