Malaizija

Tu, dārgo lasītāj, jau sen zini, cik ļoti es mīlu Āziju un kāpēc. Bet vai zināji, ka mana mīlestība pret Āziju sākās tālajā 2006. gadā, kad darba komandējumā nedēļu dzīvoju Singapūrā? Tas brauciens pats par sevi bija viens no pirmajiem maniem braucieniem ārpus Latvijas, kā šķiet, otrais brauciens ārpus Eiropas. Tas noteikti bija faktors tam, kāpēc viss likās tik ļoti wow, bet ja tā padomā, Singapūra ir tāda ārkārtīgi mīksta vieta, kur spert pirmo soli Āzijā. Mēs tieši ar Noru runājām, ka ar šodienas acīm skatoties, Singapūrā ir ļoti maz tipiskās Āzijas un tāpēc pirmreizējam viesim šeit ir maz kultūršoka, bet ļoti daudz no labajām Āzijas īpašībām. Bet te nu atkal aizsteidzos notikumiem pa priekšu…

Tuvojās ziemassvētku brīvlaiks, gribējās kaut kur aizbraukt. Iepriekšējās ziemas brīvdienas bijām ziemas paradīzē Somijā, šīs brīvdienas nolēmām pavadīt kādā siltākā vietā. Nora un Olivers nebija bijuši manā pirmajā mīlestībā — Singapūrā, es jau kādus trīspadsmit gadus arī nē (ak vai, kā lido laiks), bet gluži uz vienu pilsētvalsti braukt arī negribējās, tāpēc nolēmām sākumā lidot kaut kur uz Malaizijas ziemeļu daļu un līdz Singapūrai braukt pa sauszemi.

Ja kaut kad desmit gadus atpakaļ ceļojām kā backpackers un šos rakstus lasīja līdzīga veida ceļotāji, rakstā bieži dalījos ar padomiem, kā lētāk, kur palikt, kā pirkt biļeti un tamlīdzīgi. Mūsdienās šādi padomi nešķiet tik noderīgi. Nav vairs tie laiki, kad ceļojumu gaitu nosaka Lonely Planet ķieģelis un citu ceļotāju pieredžu izdrukas, mūsdienās ir smieklīgi lētas datu SIM kartes, sabiedriskā maršruta plānotāji telefonā, ceļot ir tik vienkārši, ka pati plānošana vairs nav tik komplicēta un masīva ceļojuma sastāvdaļa kā agrāk. Kur palikt? Attaisi booking.com un skaties pēc cenas un vērtējuma, kaut vai uz šo pašu vakaru. Kā braukt? Attaisi Maps aplikāciju un paskaties, kas ir tuvākais un ātrākais. Šodien mani apraksti ir vairāk par pašu vietu, iespaidiem, emocijām un atmiņu pierakstiem kā tādiem. Arī uz lētumu jau sen vairs neeju, tāpēc par cenām diez vai ko rakstīšu. Katrā ziņā, laiks iet, apraksti mainās. Lai gan, varbūt tikai man daudz braukājot tā ir sācis likties, bet kādam, kas nekad nav bijis tālākā braucienā tā nešķiet. Ja tā ir, droši jautājiet un es palīdzēšu ar padomiem.

Nosvinējām ziemassvētku vakaru, izlikām eglīti padzīvot uz balkona, aizvedām kaķi trimdā un devāmies uz lidostu. Lidojām RIX-ARN-DOH-PEN ar Qatar Airways, kas ir ļoti patīkama aviokompānija, ja vien nebūtu tas liekais brauciens uz Zviedriju. Ja salīdzina, ērtāk ir ar Finnair, jo par vienu lidojumu mazāk, taču konkrētajā maršrutā tieši Qatar lidoja uz Penang lidostu ziemeļu Malaizijā, kas deva mums labāku maršrutu, jo atgriezties plānojām no Singapūras (arī ar Qatar). Un ja noliek blakus Finnaira Airbus A350 pret Qatar A350, es tomēr izvēlētos Qatar.

Pērkot biļetes, par tādu Penangu nezināju itin neko. Tikai pēc tam secināju, ka lidosim ne tikai uz kaut kādu random nezināmu lidostu, bet patiesībā uz UNESCO kultūras mantojuma pilsētu George Town (Penang ir salas nosaukums, uz kuras atrodas George Town pilsēta), kura sarakstā iekļauta par lielāko pirmskara / koloniālo ēku apkopojumu Āzijā. Jau lidmašīnai sēžoties bija skaidrs, ka pilsēta nav liela un ir pārsvarā zemas apbūves.

Lidostā, kā pēdējos gados ierasts, pirmais uzdevums bija iegādāties kaut kādu tūristu SIM karti, kas momentā pavēra visas interneta maģiskās iespējas, ļaujot izsaukt Grab mašīnu un bez pārpratumiem vai rindām doties uzreiz uz mūsu viesnīcu. Grab ir Āzijā populārs serviss, līdzīgs Bolt un Uber, tikai šeit tas piedāvā lielāku pakalpojumu klāstu. Ar Grab aplikāciju var maksāt veikalos, var pasūtīt ēdienu.

Sēžot kondicionētā taksometrā ļoti ātri aizmirsti, kas notiek ārpusē. Karstums! Izkāpjot ārā, blīva, mīksta un Āzijas smaržām pārpildīta karstuma vilnis iesitās sejā un saule apžilbināja acis, mēs esam ĀZIJĀ!

Es tik bieži esmu ceļojis pa Āziju, ka reizēm aizmirstu, ka varbūt jāuzraksta kaut pāris vispārīgi teikumi? Tās sajūtas, kas mani pārņem, lielākajā daļā Āzijas valstu. Tas noteikti ir siltums, smaržas, saule, drošības sajūta, lēts un viegli pieejams ēdiens, augļi. Jā, nekur nejūtos tik droši kā Taizemē, Malaizijā, Taivānā, Japānā, praktiski jebkurā Āzijas valstī. Man gan prātā Āzija iedalās divās daļās, laucinieciskajā un modernajā (vēsajā, emocionāli un klimatiski). Par šo gan vajadzētu vēl padomāt un tad uzrakstīt atsevišķi. Katrā ziņā, man patīk abās.

Patiesībā, pat šogad jau bijām bijuši Āzijā (skat. Taivānas un Korejas rakstus), tāpēc Oliveram uzreiz bija skaidrs dienas plāns – ejam uz 7-eleven pēc vietējiem gardumiem un tad ejam meklēt boba tējnīcu. To tad Olivera vadībā uzreiz arī devāmies darīt. Viesnīcā bijām ieradušies divos pēcpusdienā, tāpēc vakars bija brīvs pilsētas apskatei.

Paēdām dažādus Malaizijai un Penangai tipiskus ēdienus (Laksa!), izstaigājāmies, sasildījāmies un devāmies gulēt.

George Town ir tiešām jauka pilsētiņa ar zemu arhitektūru, ļoti daudz koloniālā stila ēkām, jaukām ieliņām, ielu zīmējumiem, promenādi un īsa brauciena attālumā esošu dabas parku. Uz to devāmies nākamajā dienā.

Penangas dabas parks piedāvā vairākas marķētas dabas takas un atrodas pusstundas brauciena attālumā no pilsētas. Izkāpuši no Grab auto, izpētījām dabas taku karti. Tūrisma centra tuvumā izvietojušies vairāki kioski, kuros piedāvā rezervēt tūri ar motorlaivu, jo dažas no takām pa daļai esot slēgtas zemes nogruvuma dēļ. Tante mums laipni pastāstīja par dažādiem maršrutiem un tad naski centās pārdot motorlaivas tūri, jo esot visai tāla iešana. Kad atteicāmies, ievēroja, ka Norai kājās iešļūcenes un pārsteigti komentēja “un ar šīm jūs iesiet pārgājienā?”. Gan jau arī tas bija maigs veids, kā pārdot motorlaivu, bet tas nebūt nebija uzmācīgi. Brauciena laikā nebija neviena uzmācīga taksista vai pārdevēja, ceļošana Malaizijā ir mierīga un bez kaitinošiem tūristu ķērājiem.

Tā nu ar zandalēm un iešļūcenēm devāmies iekšā parkā. Sākuma daļā ir normāli flīzēti celiņi, soliņi un tiltiņi, taču pēc kāda brītiņa tas viss sāk izskatīties jau makten nolietojies un vēl tālāk labiekārtotās lietas pazūd pavisam. Aizgājām līdz pludmalei, kur Olivers nopeldējās, satikām gigantiskas Iguānas, tad devāmies pa kādu citu taku dziļāk iekšā lietus mežā. Te nu gan bija fantastiski mitrs un karsts, tīrākā pirts, turklāt vēl ar stāvu kāpienu kalnā. Izstaigājāmies ne pa jokam. Parkā teorētiski ir bijis arī maršruts pa iekaramajiem tiltiņiem starp kokiem, taču izskatījās, ka tas kādus piecus gadus ir pamests un ieaudzis džungļos, tāpēc izmetām citu maršruta loku un pārkarsuši devāmies mājās.

Vakarpusē izmetām pēdējo loku pa pilsētu, paēdām ceptos rīsus (nasi goreng) kādā tirgum līdzīgā ēšanas placī (kā pareizi tulkot food court?) un izgājām pa ļoti jauki izgaismotām mazām ieliņām.

No rīta pametām viesnīcu un devāmies uz ostu. No viesnīcas darbinieka biju noskaidrojis, ka uz autobusu ērtāk doties ar prāmi, jo iespaidīgais tilts, kas no Penangas salas ved uz Butterworth pilsētu, atrodas pārāk tālu. Izdevīgāk esot aizbraukt līdz ostai, kur bezmaksas prāmis kursē ik pārdesmit minūtes. Tā arī darījām un jau pēc neilga laika izkāpām jūras šauruma otrā pusē, turklāt uzreiz pašā autoostā.

Iepriekš biju vēlējies Malaizijā braukāt ar vilcieniem, taču, kad mēnesi agrāk gribēju pirkt biļetes, izrādījās, ka šajā dienā visas jau izpirktas. Tad nu uz nākamo pilsētu – Ipoh – devāmies ar autobusu. Brauciens pagāja mierīgi, normāls standarta tālbraucējs autobuss, nekādas baigās ekstras, aizbraucām pāris stundās. Ja nu kāds potenciālais ceļotājs lasa šo teikumu, varu tikai piebilst, ka uzmanīgi pērciet biļeti, liela daļa autobusu ved uz galapunktu kaut kur ārpus Ipohas un tikai daži ved uz Ipohas centru (viens saucas Ipoh, otrs saucas Ipoh Jalan Bendahara).

Tā kā šis brauciens bija vairāk “brīvdienu izbrauciens”, tad laika nebija ārkārtīgi daudz un Ipohai biju atvēlējis tikai vienu nakti. Pilsēta ir tāda nedaudz miegaina, ir sajūta, ka tūrisms te ieplūst tikai pamazām un vēl tikai noteiktās sezonās. Labu viesnīcu atrast var tikai ārpus pilsētas, kur izvietojušies vairāki tādi kā kūrorti. Tā kā kūrortam laika nebija, atlika palikt visai hostelīgā viesnīciņā vespilsētā.

Izmetām vairākus lokus pa Ipohu, vairāk vecpilsētas un dzelzceļa stacijas rajonā. Ielas klusas un tūristus neredz itin nemaz. Principā, ir kādas divas vai trīs tūristiskākas ieliņas, kur ir kafejnīcas un saldējuma stendi, bet arī tajās pārsvarā bildējas vietējie tūristi. Kaut nedaudz nost no šīm un pilsēta paliek klusa un patukša. Tas gan nav jāsaprot negatīvi, tieši pretēji, ir patīkami nonākt vietā, kurā nav maķīša un starbucks, kurā nav burzmas un tūristu autobusu. Koloniālā arhitektūra arī, pārsvarā saglabājusies kāda bijusi, praktiski neviena fasāde nav atjaunota vai uzturēta. Apbūve zema. Kafejnīcu gaužām maz, lai gan, atrast vietas kur paēst nebija liela problēma, kaut vai tāpēc, ka Malajiešiem patīk ēst ārpus mājas.

No rīta brokastis nolēmām ēst vietā, kuru internets aprakstījā kā autentiskāko visā pilsētā. Devāmies tad nu skatīt, kas ir autentisks Ipohā. Nonācām pavisam nelielā, taču ārkārtīgi pārbāztā ēstūzī, kas burtiski vārījās no ļaužu burzmas radītā trokšņa. Iespraucāmies manāmi nolietotajā, flīzētajā ēdamzālē un atradām vietu pie plastmasas galdiņa. Momentā pienāca darbiniece un sagaidīja, ka mēs skaidri zināsim, ko vēlamies.

Labi, ka bija izdarīts mājasdarbs – šeit var dabūt saldo tostermaizi ar kaiju (kokosrieksta piena “gotiņa”) un sāļo tostermaizi (ar ceptu olu), kā arī siltu vai aukstu kafiju. Par kafiju bija teikts, ka šajā ēstūzī esot meklējama visa slavenās Ipohas “baltās kafijas” izcelsme. Lika pagaidīt! Izrādās slavenā Ipohas kafija ir 3-in-1 paciņa ar ūdeni. Varbūt kondensētais piens klāt? Nu, nebija skaidrs, taču autentisko sajūtu absolūti noķērām un brokastis bija izdevušās.

Kad Ipoha bija izbaudīta, devāmies uz dzelzceļa staciju, jo nākamais pārbrauciens bija pa sliedēm. Vilciens Malaizijā tīri foršs, ja tā padomā, gandrīz jebkur pasaulē vilcieni ir labāki kā pie mums, bet ko tur daudz. Cerams, ka tas mainīsies.

Dažas stundas vēlāk ieripojām Kualalumpūras vecajā dzelzceļa stacijā, kur mūs sagaidīja nākamās naktsmītnes apsaimniekotājs Isaac Teh (kā tēja). Normāli mēs paši būtu devušies uz AirBnB dzīvokli, taču te bija kaut kādas mistiskas sarežģītības. Izrādās, dzīvokļu nama īpašniekiem diži nepatīkot tūristi, tāpēc īstermiņa īre esot aizliegta un mūs “iešmuglēs” pa stāvvietas ieeju. Nē nu, neko sev sākums. Bet viss izvērtās labi, tas bija tikai vienu reizi, lai parādītu istabu un iedotu atslēgas, visas nākamās reizes paši gājām pa parādes durvīm un viss bija normāli.

Dzīvoklis mums bija ar nodomu izvēlēts pašā centrā, ar fantastiskāko skatu uz KLCC Petronas torņiem, grandiozs, skaists, milzīgiem logiem un novietots 37. stāvā, lai pēc iespējas labāk varētu redzēt uguņošanu. Tas tāpēc, ka jauno gadu sagaidīsim šeit.

Es pats Kualalumpūrā esmu bijis jau vairākas reizes, šoreiz bija pienācis laiks to parādīt arī Norai un Oliveram.

Ārā valdīja trakotākais karstums, tāpēc kā pirmo apskates objektu izvēlējāmies KLCC torņus, kuros atrodas labi kondicionēts lielveikals un paliels akvārijs. Izskatījuši to, paēduši un atdzesējušies, atgriezāmies dzīvoklī un atlikušo laiku pavadījām uz jumta esošajā baseinā.

Nākamajā dienā aizbraucām apskatīt Batu alas, kurās atrodas hinduistu templis, liela budas statuja, vismaz pieci simti pērtiķu, kā arī šausmonīgi garas varavīkšņu trepes. Protams, ka lielākajai daļai apmeklētāju, tieši pērtiķi bija topā.

Es nezinu, man jau pašam sāk apnikt, bet kā lai nodod to vēstījumu, ka joprojām bija karsts. Iespējams vēl karstāk kā pirms tam. Nu, vienkārši centieties atcerēties, ka karsts ir joprojām, tik karsts, ka nav spēks nekur iet un neko negribas darīt. Tāpēc braucām uz baseinu.

Kad dienas karstākais laiciņš bija garām, devāmies iepirkt ēdienu vakara ballītei un tad aizbraucām uz foršu nakts tirgu, kurā atrodamas desmitiem ēstuvju ar tiešām garšīgiem ēdieniem. Pasūtīju pēc iespējas trakākus ēdienus sev un Norai, kā arī nedaudz mazāk trakus ēdienus Oliveram un kādu brīdi tad tur patusējām, vērojot nenormālo kņadu visapkārt.

Cilvēku kļuva arvien vairāk, jo dažādi jaunā gada svinētāji bija iznākuši ielās un pūta tādas kā plastmasas taures (vuvuzelas), jau tā trako kņadu pārvēršot galvu reibinošā troksnī. Knapi izspraucāmies cauri pūļiem un ar monorail devāmies atpakaļ uz dzīvokli. Sākumā bija ideja doties salūtu skatīties uz baseinu, taču nospriedām, ka tur noteikti būs pilns ar cilvēkiem, kā arī tas, ka baseins ir ievērojami augstāk par salūtu.

Interesanti, ka salūtu šajā pilsētā šauj tikai vienā oficiālajā vietā, KLCC parkā. Iespējams tāpēc, ka citādi kaut ko varētu iešaut kādam debesskrāpim logos? Katrā ziņā, 2020. gads bija sagaidīts, ieēdām suši un devāmies gulēt.

Nākamajā dienā BIJA KARSTS (vai ne?), devāmies apskatīties uz Kualalumpūras bēdīgo lietusmeža rezervātu, kurš ar laiku kļuvis arvien mazāks un mazāks, līdz beidzot tam vēl pa vidu uzbūvēts TV tornis. Tur ierīkotas visādas trošu gaisa takas un pastaigu maršruti. Uzbraucām arī TV tornī, pavērot kā progresē debesskrāpju būvniecība pilsētā.

Pašā dabas rezervātā iekšā gan uzreiz neizdevās tikt, jo tieši sākot ar pirmo janvāri tam esot ieviesta prāva ieejas maksa, bet tā kā šajā dienā dodamies prom no Malaizijas, visu skaidro naudu bijām iztērējuši. Džeks, kas uzmanīja jaunuzslieto kases būdiņu tikai noplātīja rokas un teica, ka vajadzēja nākt vakar.

Es arī noplātīju rokas un aizgājām maliņā pasēdēt un atpūsties no saules. Ienāca prātā, varbūt es to džeku varu pierunāt mūs ielaist citādi. Te visi izmanto GrabPay, kur līdzīgi kā Revolutā var pārskaitīt naudu citai privātpersonai. Gāju pajautāt vai viņš nav ieinteresēts šādi sadīlot, bet viņš izrādījās cēls cilvēks. Nu beidz, vienkārši ejiet iekšā, es jums uzsaucu.

Tā nu gājām pastaigāt pa parku. Pēc parka vēl devāmies apmeklēt pilsētas Ķīniešu rajonu, paēst un uz vakarpusi bija laiks meklēt starppilsētu autobusu.

Tāpat kā visas pārējās tālāko braucienu biļetes, arī autobusa biļetes biju iegādājies internetā jau laicīgi, kā nekā, tomēr pirmais janvāris tāds riskants datums. Nevar zināt, vai kaut kas nebūs ciet, vai gluži pretēji – visi negribēs doties uz citām pilsētām.

Autobuss bija privātas transporta kompānijas operēts, tāpēc to vajadzēja sameklēt pie kādas no centra viesnīcām. Bijām tur bijuši jau no rīta un nolikuši savas mugursomas, lai tās nebūtu jāstaipa apkārt. Autobusa atiešanas laiks bija septiņos vakarā. Saģērbāmies siltāk, lai nebūtu jāsalst kondicionierī un bijām gatavi doties tālāk. Autobuss bija nu ļoti foršs un ērts, pamatīgi daudz vietas kājām, mīksts krēsls, kuru var nolaist gandrīz horizontāli, katrā krēslā ekrāns ar filmu piedāvājumu. Iepriekš bija iespējams norādīt, kādu silto ēdienu vēlēsimies (veģetāro vai nē), izdalīja ūdeni un segas. Tāpēc ja pirms tam domāju, ka gandrīz sešas stundas ar autobusu būs grūti, izrādījās, ka nemaz tik traki arī nav.

Autobuss vienu reizi uz 20 minūtēm piestāja kaut kādā benzīntankā, otru reizi, lai mēs varētu veikt imigrācijas procedūras Singapūrā. Tur nekas sarežģīts nebija, saprotami un ātri, bez rindām vai liekiem jautājumiem. Nekas jāmaksā nav, vīzu nevajag, tikai pases kontrole, somu kontrole un zīmogs.

Singapūras naudas mums pusnaktī nebija, turklāt autobuss mūs izlaida kaut kādā mērenā nekurienē, aiz slēgta lielveikala. Nedaudz satraucos, kā tiksim uz viesnīcu, jo Malaizijas SIM karte šeit vairs nestrādā un Grab taksi izsaukt nevarēju, taču izrādījās, ka pie piebraukušā autobusa jau veidojas civlizētu taksometru rinda, mašīnas pilnīgi jaunas un modernas, tajās ņem arī kredītkartes. Tad nu visai drīz nonācām viesnīcā, kurā bija plānots pavadīt atlikušās četras dienas.

Bija jau vēls, atlika tikai ievelties gultās un uzņemt spēkus nākamajai karstajai dienai.

No rīta paēdām viesnīcas brokastis, salikām mazās dienas mugursomas un nopirkām tuvējā 7-11 datu SIM karti telefonam. Tas deva iespēju izsaukt Grab taksi un doties uz Jurong Bird Park. Tas ir tāds kā putnu zoo, pēc šeit atrodamā putnu skaita, tas esot lielākais pasaulē. Teritorijas ziņā gan tas nav ļoti liels, taču krāšņs, zaļš un apmeklēšanas vērts. Kā jau minēts, Singapūrā jau kādreiz biju bijis, tāpēc bija aptuvena skaidrība, ko vēlos parādīt savējiem un šis parks bija viena no tām vietām.

Viena no foršākajām putnu parka vietām ir papagaiļu paviljons, kas ir tāda kā, ja salīdzina ar ko tuvāku, liela tropu māja, kurā ir iekārtie gaisa tiltiņi un kurā lido simtiem krāsainu papagaiļu un citu putnu. Ik pa brīdim izvietoti ūdens trauki, kur papagailīši (korektāk laikam tos saukt par Lorijiem) lido padzerties un mazgāties. Paviljons ir ļoti liels, tāpēc ir sajūta kā brīvā dabā, kur visapkārt pilnīgā brīvībā lido krāsaini putni.

Pēc parka, devāmies uz Orchard street, kas ir galvenā shopping iela pilsētā. Paēdām lielveikala food-court ēstuvēs, pastaigājām pa pilsētu.

Singapūra ir ļoti zaļa, tīra un patīkama pilsēta. Es teikšu, ka šī valsts ir ne tikai dažu dienu, bet iespējams pat vesela brauciena vērta. Kā jau sākumā teicu, te ir ļoti patīkami cilvēkam, kas nekad nav bijis āzijā un grib nelielu ieskatu, bez kultūršoka. Esmu dzirdējis par cilvēkiem, kas pirmo braucienu veic uz Ķīnu vai Indiju un tas viņiem nosit jebkādu vēlmi agriezties Āzijā. Vismaz man palīdzēja tas, ka pirmos soļus veicu pakāpeniski. Singapūra ir tiešām patīkama vieta, viena no foršākajām pilsētām pasaulē. Skaista arhitektūra, parki, mīlīgas ielas, dažādas mākslas instalācijas un interesanti objekti ik uz stūra. Jā, Singapūra noteikti ir viena no dārgākajām pilsētām/valstīm Āzijā, taču tikai salīdzinot ar citām Āzijas pilsētām. Pasaules mērogā skatoties, te tāpat ir daudz lētāk kā, kaut vai Londonā. Dārgākais noteikti būtu lidojums un hotelis, ja vēlas palikt pašā centrā.

Vakarā nolēmām iziet vēl vienā pastaigā un devāmies uz Singapūras promenādi, kur ir tiešām daudz ko redzēt un īpaši tumsā. Te nu pavērās kārtējā pārsteidzošā Singapūras seja, kur uz katra stūra ir kāds absolūts wow objekts, neticamas arhitektūras ēka, parks ar muzikālu fonu vai audiovizuāla instalācija.

Singapūra tiešām māk pārsteigt ik uz stūra.

Pēc pamatīga gājiena, aizstaigājām arī uz “Gardens by the bay”, kas ir milzīgs parks ar dažādiem muzejiem un mākslas instalācijām. Te apskatāmas dažādas skaistas mākslas instalācijas, gigantiski “Superkoki”, biosfēru angāri un viss kas, kas liek tikai ieplest mutes un lielām acīm brīnīties, vai neesi nonācis kaut kur tālā nākotnē.

Labi, es jau tā pārāk daudz jūsmoju, novirzoties no hronoloģijas.

Nākamo dienu aizbraucām apskatīt Universal Studios. Singapūrā un tās apkārtnē ir dažādi izklaides parki, taču uz Lego zemi nolēmām nebraukt, jo tā man no visām apmeklētajām ir atstājusi pašu sliktāko iespaidu (Vismaz Billundā). Disnejlenda ir mūsu “latiņa” un pēc Universal apmeklējuma varu teikt, ka arī šis izklaides parks ir ļoti tuvu Disnejlendas līmenim (Singapūrā Disnejlendas nav, salīdzinu ar tām valstīm, kur to esam apmeklējuši). Izcili nostrādāts, jauks, interesants un apmeklējuma vērts. Te gan nebija tik labi izdomāta rindu sistēma, kā Disnejlendā, tāpēc pāris vietās nācās ļoti ilgi stāvēt rindās uz konkrētu atrakciju līdz ar to Disnejlenda joprojām mūsu skatījumā ir pirmajā vietā. Lai tur vai kā, Universal Studios varu ieteikt jebkura vecuma apmeklētājiem.

Pēdējo dienu Singapūrā veltījām otrreizējam Gardens by the bay parka apmeklējumam, jo to, ko redzējām naktī, gribējās apskatīt arī dienas gaismā. Tāpat, dienā bija atvērti pāris objekti, kuri iepriekš jau bija ciet.

Kopumā rezumējot, Singapūra ir izaugusi un attīstījusies kopš pēdējo reizi tur biju. Jau toreiz tā man atstāja ļoti labu iespaidu, bet tagad tur ir vēl vairāk ko redzēt un vēl patīkamāk uzturēties. Noteikti viena no foršākajām vietām, kur aizbraukt ar ģimeni, ja gribas siltumu, kompaktu un viegli apceļojamu, modernu valsti, kurā ir gan Āzijas ēdiens, gan dažāds kultūru mikslis, gan pietiekami daudz modernās civilizācijas, lai nebiedētu un nešokētu ar kultūras īpatnībām.

Malaizija

2 thoughts on “Malaizija

  1. Apraksts uzjundīja tik foršu nostaļģijas izjūtu- ar vīru nodzīvojām Singapūrā 5 mēnešus 2013. gadā, izbraukājām arī tuvāko reģionu, pazīstamas atziņas.

Leave a Reply to Maruta Cancel reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

Scroll to top