Skolas
Šis ir tāds murgs, ka pat jālauž vaļā blogs jaunam rakstam, jo mastodonā par maz vietas. Es pieļauju, ka par šo tēmu cepās visi, kuriem bērni beidz devīto klasi, vai ne? Nu varbūt arī nē, jo mums ir netipiska situācija.
Vairāki punkti.
-
Visi streso par liecībām un gala atzīmi, visi streso par vidējo atzīmi kopumā, visi liek centralizētos eksāmenus, visi streso. Tad pienāk tā diena, kad skolas izziņo iestāšanās prasības un ko uzzini? Katrai skolai var būt savas prasības, mums konkrētās divas skolas neskatās neko no minētā, skatās tikai vidējo atzīmi konkrētos priekšmetos. Kas mani nedaudz satrauc ir, ja kāds no mazas lauku skolas sarunā ar skolotāju (skolotāja ir tava mamma, piemēram), ka konkrētajos priekšmetos ir laba atzīme un to nekādi nevar izkontrolēt. Nē, nu, var izkontrolēt, tas saucas “Centralizētais eksāmens”, būtu jauki, ja to visi ņemtu vērā.
-
Skolām atšķiras dokumentu iesniegšanas periodi. Ja tavai primārajai skolai, kurā tu vēlētos tikt, datums ir stipri vēlāk, kā citām, tad tev nākas iesniegt dokumentus “backup” skolās vispirms, tad pienāk datums, kad tev pasaka, okei tu esi uzņemts backup skolā, tev jāparaksta līgums (gaidīt nevar), bet tu vēl nemaz nezini, vai tu maz tiksi savā primāri izvēlētajā skolā, kur konkurss vēl nemaz nav uzsākts. Ko cilvēki darot? Slēdz līgumu ar backup skolu, tad sagaida primārās skolas rezultātus vēlāk, uzzin, ka ir uzņemti un tad iet un lauž līgumu ar to skolu, kurā bija tikuši vispirms. Un tad tai skolai jāzvana tiem, kuriem tā atteica iepriekš, lai noskaidrotu vai tie bērni tomēr nevēlas iet tajā vietā, ko tu atbrīvoji. Šis taču izraisa pamatīgas problēmas arī pašām skolām, neticu, ka kādam tas ir izdevīgi?
-
Konkurss tajās “vēlās uzņemšanas” skolās ir diezgan spēcīgs, paliels skaits pieteikumu uz katru pieejamo vietu. Bet ko tas nozīmē, to neviens nezin, jo kā jau es rakstu, gan jau ka lielākais vairums no pieteikumiem savu pieteikumu atceļ, tiklīdz tiek uzņemti kādā ģimnāzijā. Sanāk statistika ar tiek čakarēta un nevar saprast reālo situāciju
-
Es pieļauju, ka iepriekšējās problēmas ir tikai mums, jo mūsu gadījumā primārā skola, kurā vēlas tikt ir Tehnikums un kaut kādu vēsturisku PSRS aizspriedumu dēļ ir izveidojies priekštats, ka Tehnikumā cilvēks iet tikai tad, ja nespēj iekļūt “normālā skolā”, nu vismaz tā izskatās. Ja skatās no tādas puses, jā, droši vien ir ērti, ka tu mēģini tikt Ģimnāzijā, secini, ka neesi ticis, tad tev ir laiks iesniegt Tehnikumā, kur vispār neskatās eksāmenu atzīmes. Bet kāpēc mūsdienās joprojām ir šādi? Cik esmu apkārt dzirdējis, mūsdienu jaunieši ļoti pozitīvi skatās uz Tehnikumiem un arodskolām, jau zin kādu amatu vēlas iemācīties, jau ir izdomājuši kas viņi nākotnē būs.
Tagad sanāk tā, ka cilvēks, kuram tā ir tiešām sirdslieta un kurš vēlas iet mācīties konkrētu profesiju, sēž neziņā līdz pēdējam un tad konkurē ar visiem, kas uz turieni aizgāja tikai tāpēc, ka nekur citur netika. Jo sistēma tā to paredz.