It
Šis raksts satur pamatīgus spoilerus.
Nezin cik gadus neesmu rakstījis filmu recenzijas, šis tāds izņēmums, jo tik tikko pabeidzu lasīt grāmatu, pēc kuras filmētas abas “It” daļas un tad uzreiz vienā piegājienā noskatījāmies arī abas filmas. Atceros, ka tad, kad filmu rādija kino, autobusu pieturvietās rēgojās tie plakāti ar killer klaunu un es padomāju - nu paldies, tas laikam ir mani vismazāk interesējošais kino žanrs. Kaut kā nebiju iedziļinājies kas tas ir un par ko tā filma ir.
Tad, vienu pēc otras sāku lasīt Stīvena Kinga grāmatas un eventuāli nonācu arī līdz šai.
Jā, vispār, šī nav filmas recencija, tā ir vienas grāmatas un divu filmu recenzija.
Grāmata
Kings vispār ir ļoti interesants tipāžs. Kopumā man ļoti patīk viņa grāmatas un rakstības stils, bet nu perfekts viņš nav. Bieži vien grāmatu temps mainās, vienas grāmatas ietvaros ir spraigi periodi un tad ir lieki izstiepti periodi, nodaļas, kas dod kopējo notikumu kontekstu, taču nedod pilnīgi nekādu pienesumu vispārējam sižetam. Kopumā varētu teikt - viņa grāmatas bieži ir stipri par garu. Piemēram šī grāmata ir 1200 lappušu gara. Ja tā būtu kaut kur ap 800 lappusēm, es tai droši vien dotu pilnas desmit balles.
Jā, negaidīti. Grāmata man ļoti patika. Tā nav par killer klaunu, tas vairāk tieši filmā un plakātos. Grāmata ir par bērnību, par draudzību, par garlaicīgām vasarām, piedzīvojumiem, pirmo mīlestību, nobrāztiem ceļiem. Un tad tam visam fonā ir nomācošs ļaunums, kas apsēdis pilsētu un barojas no bailēm, kuras ir atrodamas tādā mistiskā paralelajā dimensijā, kā “bērnu fantāziju pasaule”. To var atrast brīžos, kad bērni savā nodabā kaut ko dara, bet pieaugušie tiem nepievērš uzmanību, bieži pat pilnībā neredz, kas notiek šajā bērnu pasaulē. Tajos mazajos mirkļos, ko esam piedzīvojuši arī mēs - gan būdami bērni, gan izaugot lieli. Kad ejam garām bērnu bariņam, kur notiek kāds konflikts, bet izliekamies to neredzam.
Lasot, brīžiem pilnībā pārcēlos kaut kādās dziļi noraktās bērnības atmiņās un fiziski sajutu tās garās vasaras, kad garlaikoti ar draugiem sēdējām kaut kādos mazdārziņos un vienkārši neko nedarījām. Galvenais bija pirms tumsas atnākt mājās, pārējais laiks piederēja mums.
Kā jau rakstīju, grāmata nav ideāla, ir kaut kādas nodaļas, kuras ir nevajadzīgas, kaut kādi (izdomātās) pilsētas vēstures notikumi, kuriem varbūt ir kaut kāds attāls sakars ar pārējo. Ir ainas, kuras mūsdienu valodā ir “cringe”. Nu, vismaz man.
Ak jā, grāmata ir rakstīta ļoti eleganti mainot divus laika posmus vienu pret otru, vienā nodaļā reizēm pat kāda teikuma vidū nomainot ainu no 1957. gada uz 1989. gadu. Un valoda, Kings ir Karalis, es ļoti izbaudu viņu sulīgos teikumus un spēju ievilkt citā pasaulē.
Filma 1
Filmas veidotāji šo sižeta slēgāšanos starp diviem laika periodiem risinājuši pa lielam sadalot tā, ka pirmajā filmā viss notiek 1957. gadā, bet otra daļa risinās 1989. gadā. Manuprāt tāds risinājums ir pieņemams, ja negrib to taisīt kā seriālu vai kā divas anormāli garas filmas ar dalījumu kaut kādā nesakarīgā viduspunktā.
Kas man uzreiz nepatika ir lielas izmaiņas no grāmatas, gandrīz katra aina ir pārveidota, bez šķietama iemesla. Tāpat visur ir pamatīgi pārspīlējumi, kā arī nedaudz tāds kā multenīgums. Specefekti vietām šķita tādi lēti, prasti un pārspīlēti. Kā man dēls teica, sajūta kā šī ir tāda nedaudz nopietnāka Tima Bērtona filma. Lasot grāmatu es to tā nebiju uztvēris, bet iespējams filmas veidotāji centās noķert arī jauniešu auditoriju. Tāpat šis multenīgums izpaužas arī lēkāšanā no vienas epizodes uz citu, bez tādas ievelkošas sižeta līnijas. Tādi saraustīti elementi “Aina1. Cilvēks kaut kur iet. Notiek šausmas. Šausmas beidzas. Lecam uz Aina2. Viss atkārtojas”.
Otrs ir tas, ka grāmatā It (Tas) ir nesaprotams ļaunais spēks, kurš pieņem jebkādu formu, atkarībā no cilvēka, kas to redz. Filmā, savukārt, viss grozās tieši ap vienu no šī tēla formām, klauns ir gandrīz visur. Nu un filmas beigas bija absolūti atšķirīgas no grāmatas bērnības ainu beigām.
Filma 2
Otro daļu sākām uzreiz pēc pirmās, tāpēc momentā bija redzams kontrasts.
Lai arī režisors ir tas pats un arī scenārija autors ir saglabājies viens no tiem, kas bija arī pirmajā filmā, uzreiz bija sajūta, ka šeit ļoti precīzi tiek sekots grāmatas sižetam. Filma vairs nešķita tik multenīga un saraustīta pa neatkarīgu ainu fragmentiem kā pirmā, te jau viss ir tā ciešāk savilkts vienotā sižetā. Interesanti, bet šķita, ka paši filmas autori ik pa laikam pasmejas par savām pirmās filmas kļūdām, vairākas reizes izspēlējot joku par “The ending sucked” (sakot to par viena no tēlu grāmatām, bet likās, ka tas ir domāts par filmu). Tāpat, šajā filmā nelielā lomā piedalās arī pats grāmatas autors, kas varbūt liecina, ka šeit viņam bija kaut kāda lielāka teikšana un kontrole. Grūti spriest, ļoti neiedziļinājos kāpēc tieši šādas atšķirības ekranizācijas pieejā. Katrā ziņā visi kas skatījāmies viennozīmīgi secinājām, ka otra filma ir daudz labāka.
Dīvainā kārtā, recenzijās ir otrādi, pirmo filmu vērtē augstāk. Varbūt ja uz filmu skatās kā shocker šausmeni un nav lasīta grāmata - tad otra filma liekas vienkāršāka. Ir mazāk šausmu, vairāk sižeta. Ja tā uz to skatās, tad labi, bet es laikam nenācu pēc shocker šausmām, tāpēc mans skatījums ir cits.
Epiloga vietā
Kas likās interesanti, ka jau lasot grāmatu un pēc tam filmu skatoties pavisam noteikti šķita, ka slavenais seriāls Stranger Things ir absolūti un pamatīgi ietekmējies no šiem darbiem. Nekādi nepalīdz arī tas, ka filmā vienā no galvenajām lomām ir tas pats aktieris kas seriālā. Es gan teiktu, ka seriālā daudz kas ir realizēts kvalitatīvāk kā abās It filmās. Labāki specefekti, labāka noskaņa. Kas lai zin, varbūt visas manas sūdzības varētu atrisināt, ja It būtu nevis divas filmas, bet viena seriāla sezona pareizajās rokās.