Never meet your heroes
Bobs Dilans koncertē jau 63 gadus. Jā, laikam pareizākais ir sākt tieši ar to.
Tik interesanti, man likās, ka tas bija kaut kad relatīvi nesen, kad viņš bija Baltijā un es nolēmu nebraukt, bet patiesībā tas bija 2008. gadā. Toreiz neaizbraucu un nožēloju. Tagad, secinot, ka Dilanam ir atkal jauna tūre, nolēmām nelaist izdevību garām un nopirkām biļetes. Kungam tomēr jau 83 gadi, sazin cik ilgi viņš vispār spēs koncertēt.
Pati mūzikas halle forša, akustika laba. Vislabākais bija tas, ka kādi 95% no citiem apmeklētājiem bija sirmām galvām, veci cilvēki. Mēs savos četrdesmit sajutāmies kā tīņi.
Par Berlīni iespējams uzrakstīšu atsevišķi, bet nu īsumā tā:
Koncerts nebija labs. Es pat teiktu, iespējams tas bija sliktākais koncerts, kuru esmu apmeklējis.
Pirmais iemesls
Pirmajā dziesmā mikrofonu nespēja noturēt tuvu pie mutes, tāpēc vispār neko nevarēja sadzirdēt. Jau nobijāmies, ka tā būs visu laiku, bet par laimi uz nākamo viņš mikrafonu paņēma rokā un palika jau labāk. Pati halle muzikāli ļoti laba, skaņai kā tādai nebija ne vainas. Bet nu ko tur liegties, Roberts ir vecs cilēks. Es brīnos, ka vispār spēja nostāvēt kājās un nodziedāt pilnus teikumus bez aizdusas. Kas interesanti, koncertā nebija ļauts ienest telefonus un tāpēc neko jums nevaru ne parādīt, ne iedot paklausīties. Iespējams tas arī bija iemesls. Mūziķi gan ļoti centās noturēt melodiju līdzi balsij, varēja just, ka pretēji normai, te mūziķis neklausās bundzinieku, bet bundzinieks sit ritmu līdzi balsij.
Kā jau es saku, Roberts ir vecs. Tas bija absolūti sagaidāms un es tam biju gatavs.
Kam es nebiju gatavs bija tas, cik sausi un vienaldzīgi viss notika.
Tumsa. Applausi. Iznāk mūziķi, nostājas vietās. Gaismas. Sāk spēlēt pirmo dziesmu. Ne labdien, ne kā. Tad nākamo dziesmu. Tad nākamo. Kopumā koncerts ilga divas stundas. Pēc pēdējās dziesmas, mūziķi piecēlās un aizgāja. Gaismas. Nekāda encore, nekādas otrreizējas iznākšanas. Roberts visa koncerta laikā divas reizes nomurmulēja “thanks”. Tas arī viss. Pat ne “Hello Berlin”, ne “See you”. To es uz vecumu nespēju novelt. Tā bija necieņa pret publiku.
Otrais iemesls
Pēc atgriešanās mājās es palasīju grāmatu, kas man stāv plauktā. Paskatījos intervijas. Palasīju Wikipēdiju. Viņš “Like a rolling stone” esot koncertos spēlējis tuvu 500 reizēm. Kā jau rakstīju, viņš koncertē 63 gadus. Protams, apnīk. Tāpēc Setlists bija pilnīgi garām.
Tik tiešām tiem vecajiem māksliniekiem nav skaidrs, ka visi tie pensionāri, kuri atnākuši uz koncertu grib dzirdēt tieši slavenās dziesmas? Bobam Dilanam pašam pirms gada iznāca divas plates - vienā viņš vēlreiz iedziet savas vecās dziesmas, otra ir labāko dziesmu izlase. Tātad vismaz izdevniecība to saprot. Vai nu viņam ir apnicis, vai nu viņam ir vienalga, vai arī vienkārši saprot, ka nespēs nodziedāt tās vecās komplicētās dziesmas.
Var būt arī tā.
Tad es noskatījos vienu lielisku interviju, kur viņš saka šādi:
“I used to.
Now I don’t anymore. I don’t know how.
I don’t know how to write those songs.”
Darkness at the break of noon
Shadows even the silver spoon
The handmade blade, the child’s balloon
Eclipses both the sun and moon
To understand you know too soon
There is no sense in trying
“Well try to sit down and write something like that.”
Palika bēdīgi.
Kas visu savilka kopā
Un tad, kad divu stundu garais koncerts bija beidzies, absolūti bez ceremonijām, absolūti bez emocijām. Kad vecais Roberts bija aizgājis uz savu tūres autobusu, mēs izgājām ārā un tur mūs sagaidīja īstais Bobs Dilans.
Cilvēki plūst ārā pa parādes durvīm, tumsa, lietus no gaisa smidzina kā Hard rain’s gonna fall bet tur pretī, stāv īsts un dzīvs Tambourine man, ielu mūziķis, gluži kā pirms piecdesmit gadiem, kājās Boots of spanish leather, ģitāra rokā un skaisti dzied:
Once upon a time you dressed so fine
Threw the bums a dime in your prime, didn’t you?
Man pat kamols kaklā sakāpa. Tad es sapratu, sapratu, ka viss, ko šeit rakstu ir veltīgi un nepareizi. Nu nevaru es sūdzēties. Es pats vainīgs, ka 2008. gadā neaizbraucu uz Igauniju. Tagad, kad pretī stāvēja ielu muzikants un tik perfekti dziedāja tās dziesmas, kuras visi tik ļoti bija gaidījuši, tiešām vismaz simts cilvēku, tikko iznākuši no leģendas koncerta, te savācās aplītī un saņēma to, ko viņi bija alkuši saņemt. Smaidi sejās, asaras acīs.
Lūk, tagad es sapratu.
Robertam ir 83. gadi. Tas koncerts bija tik labs, cik tas varēja būt.
