bez vardiem
vai paskatoties pa logu tu redzi sevi eedam cukurvati aizsalushaa pazemes alaa ? staavi tu viens, runaa ar sienu, neredzamas pukjes ieskauj tavas potiites un sajuuti grieziigo ciirulju kliedzienu. aizsmakushaa balsii vinsh teica ej maajaas un nenaac atpakalj, - pats nezini ko tu sheit meklee! bet durvis, kuraas es tik sen tiku klauveejies, tad pametis taas un aizgaajis citu celju, tika pashas man atdariitas un sajutu es no otras puses gaismu un siltumu. neredzi pasaules krustceles tu, un ej tikai vienaa virzienaa, pamosties tu, kas samina skudru. aver acis un ieklauses, saule siic tik druumaa tonii, beerns runaa pats ar sevi. mazajaa no maajaam man ir silti un es juutu, ka esmu gaidiits. nac apskauj mani, dziedee manas bruuces. pieskaros tavai rokai un sajuutu pats sevi. nepaarkaapdams slieksni esmu otraa pusee un sajuutu citaadaas zaales smarshku, kas lai arii svesha tomer ir sava, lai arii jauna tomeer nav parsteidzosha. ir zinaama, ir patiikama, nav mainijusies. veejsh puush man sejaa un es veelos svaigumu. eju atsvaidzinaties un gatavs jaunai dziivei turpinu iesaakto veco, kas ar katur ejosho mirkli paliek arvien jaunaaka. nav jauna, nav veca, jo viss ir transformaacija. nav mirklja, jo tas ir kustiibaa. nav tagad un nav pirms vai peec, viss IR.