2003-12-21

Secunda

Viesturs atvera acis un ieraudzija griestus. Vinsh bija savaa gultaa. Nedaudz paskatiijies apkaart, vish lenitem atmodaas. Vinsh pieceelaas seedus, un nolaida kaajas uz aukstaas griidas. Nez kur palicis Jaanis. Sen vinsh nebija maniits. Vienu dienu vinsh vienkarshi vairs neatnaaca. […] Viesturs atvera acis un ieraudzija griestus. Vinsh bija savaa gultaa. Nedaudz paskatiijies apkaart, vish lenitem atmodaas. Vinsh pieceelaas seedus, un nolaida kaajas uz aukstaas griidas. Nez kur palicis Jaanis. Sen vinsh nebija maniits. Vienu dienu vinsh vienkarshi vairs neatnaaca. Agraak vinsh tik biezhi bija naacis gan pie Martiinja, gan ik pa britinjam paradijas sabiedriibaa - daazhados saviesiigos pasakumos un cidatas vietas kur daudz cilveeku. Jaanis bija no tas pashas cilveku kategorijas no kuras bija Martinsh. Tie cilveki dzivo savaa pasaulee un vinjus izprast ir gruuti. Un lai arii shie cilveeki iespejams ir atradushi savu pasaules uzskatu, un ir sapratushi lietas par kuraam mums vienkarshajiem cilveekiem nav ne mazakas sajeegas - tomer iespejams ka vinjiem daudz kaa pietruukst. Iespejams, ka atradushi celju kaa ieraudziit lietas, kas mums sleeptas, kopaa ar patikamajam un atklaajoshajaam lietaam vinji ir ieraudzijushi arii citas, nepatikamakas lietas. Ispejams tomer but mulkjim ir labi. Jo mulkjis jau reti zin, ka taads ir. Cik laimiigi ir mazi beerni, par kuriem ruupeejas, un kuri pat iedomaties nevar kaa tas buus - izaugt lielam un iet maaciities vai straadaat. Vinjiem nepastaav ilgterminja probleemas. vinji nespeej domaat ar tadu verienu, lai vinjus uztrauktu tas, kas notiks riitdien. Bet Maartinsh ar Jaani droshi vien nebija laimiigi. Shos cilvekus reti kursh saprot, tapec vinji tiek atstuti kaa savadaki, nesaprotami cilveeki. Ja arii ir nedaudzi draugi, tad tie neiedziljinaas sho cilveeku ieksheejaa pasaaulee. Tas liek justies vientuljam. Uzkaapis kalnaa tu redzi kaads paveras skats paar pasauli visu, bet blakus vietas tev nav. Jo taalaak tu kaapsi, jo plashaaks buus skats, jo vairaak tu saruksi pats. Jaanis, shis cilveeks kursh iespeejams bija programmeetaajs, jo pec tada daljeeji izskatijas biezo brillju stiklu deelj, vienkarshi viendien vairs nebija ieradies. Kur vinsh bija pazudis to neviens nezinaaja. Martinsh tagad staigaaja apkart viens pats, lai gan iespejams vinjam vel kadi draugi bija kautkur palikushi - tos Viesturs nekad nebija redzeejis, gruuti bija spriest. Viesturam pasham arii bija dziive, bet arii taa nebija iipashi ziediem klaata un isteniibaa vinsh pats nezinaaja vai aiz vakardienas ir kas pastaaveejis, un vai kas pastaavees kautkas pec triis dienaam. Pasaule bija tiita biezaa miglaa, ikkatrs vinja solis bija kaa sapnis, no kura lai kaa ari censtos vinsh nespeeja izkluut aaraa. Cilveeki naaca un gaaja, laiks vilkaas gleimezha aatrumaa, un katra diena izskatijas tieshi tada kada bija ieprieksheeja. Vinjam isteniibaa pat nekad nebija ienaacis praataa padomaat par to uz kurieni shis viss murgs dodas, un pie kaa tas novediis.