2003-12-15

Untitled

Tas vienmeer saakas pavasaros. Isteniba nemaz nav vajadzigs pavasaris, pietiek ar tam divainajam reizeem, kad ziema ir aizmirsusi atnakt, un dumjie koki saak audzeet pumpurus, lai gan ir tikai decembra saakums. Tieshi tapat dumjaas cilveku dveseles apjuuk un galva saak griezties kaa katru pavasari, kad asiniis kaads ieshauj papildus nepraata devu. Shis nepraats riikojas ar cilveekiem kaa nu kad patiikas - met pa labi, pa kreisi, te gruuzh bedrees, te celj debesiis. Shis tad ir pardomu laiks, nomaacoshais un druumais, vai jautrais un laimiigais. Kada riitaa, kad pavasaris atkal bija pamodies, kads jauns cilveks devaas savaas ikdienas gaitaas, smaidiigaam aciim apluukojot vaarnas uz seetas, zvirbuljus pelkjees un dumjo, rejosho suni paari ielai. […] Tas vienmeer saakas pavasaros. Isteniba nemaz nav vajadzigs pavasaris, pietiek ar tam divainajam reizeem, kad ziema ir aizmirsusi atnakt, un dumjie koki saak audzeet pumpurus, lai gan ir tikai decembra saakums. Tieshi tapat dumjaas cilveku dveseles apjuuk un galva saak griezties kaa katru pavasari, kad asiniis kaads ieshauj papildus nepraata devu. Shis nepraats riikojas ar cilveekiem kaa nu kad patiikas - met pa labi, pa kreisi, te gruuzh bedrees, te celj debesiis. Shis tad ir pardomu laiks, nomaacoshais un druumais, vai jautrais un laimiigais. Kada riitaa, kad pavasaris atkal bija pamodies, kads jauns cilveks devaas savaas ikdienas gaitaas, smaidiigaam aciim apluukojot vaarnas uz seetas, zvirbuljus pelkjees un dumjo, rejosho suni paari ielai. Ka jau dabas sataaavdalja, arii Cilveks iet ziemas guljaa un pavasarii atkal mostas. Cilveeks shoreiz - ar lielo burtu - ir sheit jasaprot kaa pati peroniiba. Tas ES ko mees katrs tik labi vai slikti paziistam, tas ES, kas katraa no mums ir jautaajumu un atbilzhu avots, tas ES, kuram mees parmetam mulkjibas un pateicamies par padomiem. Ta pati Sirds, ta pati Dveesele, tas pats ES, tas pats - Cilveeks. Ir tik diivaini, ka pats galvenais musu personibas un rakstura iemesls, dalja muusu praata un galvenaa apzinja un zemapzinja - oficiaali pat pilniba nav ne atziits ne izpeetiits. Vai tiesham cilveks doma tikai ar smadzeneem ? Es uzskatu, ka Cilveeka smadzenes ir tikai dalja no praata. Smadzenes ir saikne starp fizisko pasauli, un cilveeka ES. Tas nodod cilveka apzinjai dalju informaacijas par apkaartni, vizuaalo, taustaamo - visas manjas un sajuutas. Arii cilveeka dveesele spej sajust apkaartni - tad, kad piemeram sezhot majas pie rakstaamgalda mineetais puisis sajuta kada klaatbuutni telpaa tad, kad zinaaja, ka neviena majas nav. Un pagriezies, vinsh ieraudzija savu braali, kurhs nemanot bija ienaacis, un kautko grozijaas, apjukusham aciim kautko mekleedams. Praats tik biezhi ar mums speelejas, parvara tas ar mums spelejas tad, kad meginam to aptvert, nokert, uzshkeerst un izpeetiit. Domajams (ar nodomu lietoju sho vaardu), ka mums nekad neizdosies pilniibaa izpeetiit sapraatu un apzinju, jo tieshi pedejie divi ir vajadziigi lai pashi sevi peetiitu, un kuru vai nu ironiskaa veida biezhi vien pietruukst, vai arii kaa jau mineets tie pashi sev traucee - spelejas ar mums, beeg un sleepjas, iekniebj saanos, iesper pa kaaju un iebeeg kruumos. Vistipiskaka praata un smadzenju vienoshanaas neiespeejamiiba bija noverojama briidii, kad Viesturs - tas pats, kas shajaa briidii sedeja pie rakstamgalda - sajuta, ka shodien atnaacis majas, un pa celjam redzot vaarnu, zvirbuli un suni, sevii ir atklaajis ko jaunu. Dazhkaart, bet tomer ljoti reti, paskatoties uz kadu lietu, vai izlasot kadu vardu es ieraugu to ar citaam aciim un apjuuku, jo shis ieraudziitais izskatas pavisam sveshs. Ieraugot vardu cilveks es nevareju saprast vai shis vards ir man paziistams vai ne - itkaa tik redzeets, itkaa taa noziime ir zinaama, bet pats vards itkaa pirmo reizi lasiits. Lai gan shada situacija tikai lieku reizi pieraada, ka dzivojam pieradushi pie vides, un isteniba pat ignorejam lielako taas dalju, jo koncentrejamies uz lietam, kas dotaja bridi svarigas ikdienaa. Tadejadi taupam smadzenju resursus, jo ikkatru reizi ieraugot jebko praata mekleet priekshmeta definiiciju un pielietojumu (lai arii tas aiznjem labi ja sekundes dalju) tomer butu nepraats. Tatad lasitajs laikam jau bus sapratis, ka censhos fiziskaas smadzenes atdaliit no dveseliskaa praata un apzinjas (lietu vaardi var buut maaniigi, sheit jaiedarbina izteele lai saprastu ko es domaaju), turklaat vel meginot paraadiit, cik biezhi smadzenes medz konflikteet ar apzinju - radot apjukumu un ieksheejus striidus. Braalis Viesturu bija iztrauceejis. Tieshi tad, kad praataa naak visdiivainaakas domas, kad gribas pabuut vienam un ar taam iepaziities, taas apsveert un izbaudiit, tieshi tad vienmer kads naak un iztraucee. Bet lai arii dazhreiz gribas buut vienam, tomer sabiedriiba ir veseliigaaka - vientuliiba cilveks sevi sabojaa. Viestura braalis Maartinjsh bija pavisam savaads cilveeks. Staigaaja noaudzis, netiiriigs un neruniigs. Barda vinjam izskatijas ka kanalizaacijaa dzivojosham salaveciitim, izpuurusi un bruuni melna, ta vienmer bija pilna ar baranku drupachaam, un vienmer kjeeraas dzhemperii. Parsvaraa runaaja pats ar sevi, mazgajas reizi divaas nedeeljaas, eeda tikai barankas, rupjmaizi vai kjiplokus un valkaaja centimetru biezas brilles, kas lika vinjam izskatiities diezgan specifiski. shadu cilveeku parasti notur vai nu par filozofu vai par jukusho (man gan abi minetie liekas praktiski vienaadi, lai arii parmainjus piederu gan pie viena gan otra - vismaz izteelojos to). Martinsh ne tikai bija neruniigs, vinsh pat sava zinjaa baidijaas no cilveekiem, jo labi jutaas tikai savu pazinju lokaa. Stradaja vinsh universitaates observatorijaa pilniigi neizprotamas noziimes darbu, kas vinjam nebija ne sirdslieta ne maizes darbs - vienkarshi ieradums. Turklat Martinjam ari daudz nevajadzeeja, standarti vinjam bija savaa liimenii, un tie bija pietiekami zemi, lai lielako diennakts dalju vinsh justos apmierinaats ar savu dzives stilu. Viesturs ar Maartinju dzivoja vienaa mazaa divistabu dzivokliitii, kas tiiri labi bija pasleepts zem kadas stabu ielas maajas jumta. Ieverojis istabaa grozaamies apmulsushu braali, kursh mekleeja pazudushu zekju paari, Viesturs - cilveks sava zinja lidzigs un reize atshkiriigs no sava vecaakaa braalja iedomajas, ka lai arii braalis vinju netraucee, tomer domaat gan neljauj tik labi ka ieprieksh. Vinsh pieceelaas, un pasveicinaajis braali devaas pec jakas, un tad ara pa durviim, lejaa pa trepeem, prom uz tuveejo parku pasedet un padomat. Ka jau mineeju pavasaros cilveeks biezhi vien uzvedas divaini un nesaprotami, piemeram ari man nav skaidrs kapec tik biezhi jutam vajadziibu domaat atrodoties talak no sabiedriibas. Varetu padomat, ka cilveka praats nespej domaat kvalitatiivi arii citu klaatbuutnee. Lielakoties cilveeka praats ir kaa no nemanjas atjeedzies dzeeraajs pljavas viduu, naktii ar nothing but a luktriiti rokaas. Shis lukturiitis tad spej vinjam paraadiit kas ir priekshaa, kas aizmuguree - kadus 10-20 metrus jebkuraa virzienaa, bet ne taalaak un ne visos virzienos uzreiz. Tas, kas buutu jaiemaacas, ir piecelties kaajas, samekleet tacinju un pa to arii doties uz priekshu, bet nebaidiities no tumsas - ik pa laikam paveerojot kas notiek apkaart, ieelpojot patiikamo pljavas aromaatu un ieskatoties - iespejams ir arii citi celji blakus. Biezhi vien cilveeki skrien pa savu liikumoto tacinju, samin visas pukjiites pa celjam, un kad ir nonaakushi galaa - tikai tad saprot, ka pljava pa kuru ir skreejushi isteniba ir bijis paradiizes daarzs, bet aarpus taas - to jau neviens nevar zinaat kas tur ir. Viesturs nu jau bija nonaacis parkaa. Sedeja vinsh uz solinja pa labi no Rainja piemineklja, kur ka vienmer braukaaja skeiteri un sedeja aizdomiga izskata meitenes melnas drebes, kuras, kas starp citu arvien vairak un vairak saradushaas, pilna pilseeta. Rokas kabataas sabaazis vinsh knibinaaja vienaa kabataa esoshu tramvaja meeneshbiljeti, un klausijaas uz blakus solinja seedosho meitenju sarunu par notikumiem kada no televiizijas realitaates shoviem. turpinajums vel kadreiz sekos …