Riits
Ir nakts. Laikam jau riits gan. Pieci divdesmit triis. Gruuti rakstiit jo tumshs un neredzu klavituuru, lai gan uz vinju skatiities nemaz ari nevajag. Vienkarshi siicha klaviatuura, ne maneeja. Tapec paarrakstos vislaik. Hmm. Skan Bjork ar Vespertine, un garastavoklis atbilstoshs situaacijai, kur cilveeks seezh viens pats nakts viduu ne-savaa maajaa, skanot bedigai muzikai, un grimstot nomacoshas pardomas, par nerealizejamam un dumjaam lietaam, kas to vien dara, kaa ved mani nost no celja. […] Ir nakts. Laikam jau riits gan. Pieci divdesmit triis. Gruuti rakstiit jo tumshs un neredzu klavituuru, lai gan uz vinju skatiities nemaz ari nevajag. Vienkarshi siicha klaviatuura, ne maneeja. Tapec paarrakstos vislaik. Hmm. Skan Bjork ar Vespertine, un garastavoklis atbilstoshs situaacijai, kur cilveeks seezh viens pats nakts viduu ne-savaa maajaa, skanot bedigai muzikai, un grimstot nomacoshas pardomas, par nerealizejamam un dumjaam lietaam, kas to vien dara, kaa ved mani nost no celja. Varbut arii nav dumjas, bet noteikti nekada gustama labuma no taam nav. Es vispar nezinu ko es te rakstu. Labi, atziishos, es isteniba vienmer zinu ko rakstu, atshkiriiba ir tajaa, vai es velos lai manas sajuutas uzzin arii citi. Itkaa jau shii lapa no vienas puses tam arii ir domaata - savu domu izklaastiishanai citiem, bet ir briizhi, kad es sajuutos tomer parak kautriigs un daudz kas paliek tomer apsleepts. Tada nu ir shii pasaule. Gruti tos cilvekus saprast, vinju domas un dziljaako. Pashi cilveeki nesaprot sevi, kur nu vel citus. Viena no iepriekshejiem rakstiem apskatiju ideju, kur visas cilveeka nekontroleejamaas dzinjas radas delj pashsaglabaashanaas sisteemas, - reprodukcijas nepiecieshamiiba cilveces labad. Nu es saprotu (un sen jau ta esmu zinaajis), ka ir lietas, sajuutas un vajadzibas, kas ir paaraakas par fiziskam nepiecieshamibam, tas nak no dveseles, kas bezshaubaam eksistee. Cilveeka dabaa ir iespejamas tik spontaanas parmainjas, pratam neaptveramas un nekontrolejamas, biezhi vien pasham cilvekam neizdeviigas sajuutas, no kuram nevar izvairities. Man jasak vairak ticeet liktenim, kursh iespejams sho pamatotu ar to, ka, ja tas tiesham pastaav vismaz daljeeji - kaa pamatliinijas, plashi vilcieni un aptuvenas kontuuras, tad tas liek cilvekam maniit briizhus, kad vinsh virzas nepareizi, vai nost no velamaa celja. Tados brizhos iespejams cilvekam uznaak kautkads pilnigi neizskaidrojams praata aptumsums, kad vinsh iespejams pats peecaak domaa ir darijis muljkjiibas, kas isteniiba iespejams ir bijushas noraade uz tieshi preteejo - pareizo izveeli. Jo parsvara mes tomer cinamies pretim, un negribam redzeet to, ka iespejam ejam nepareizi. Tas ir vienigais veids, ka racionaali (ok, nepiesieties pie vardiem, racionaali nenozime saskanjaa ar zinaatni) izskaidrot to, ka cilveks pret savu un citu gribu, preteeji vinja pasha veselajam sapraatam un iespejams pat izraisot totali neveelamas sekas ir speejigs … Jaa, nevajag paskaidrot. Dazhreiz labak pasham aizpildiit teikuma tuksho vietinju, ta ir noslepumainaak, un tas neatklaaj visu ka uz delnas. Iedarbiniet fantaaziju, kuras visiem pedeja laika tik ljoti truukst. Un nav vajadziiga pat fantaazija, lai saprastu, ka shis viss ir veltiits pasaules lielakajam speekam, spekam, kas izraisa karus, nogalina cilveekus, iznicina civilizaacijas, atjauno valstis, dara brinumus un rada visu no jauna - spekam, kas virza visu, kas ir mums apkaart. Arii tad, ja taa nav.