Japāna 2024: Ōsaka
Tāpat kā toreiz, arī tagad bija neliels šaubu putelis kaut kur apziņas dziļumā – ja nu šoreiz vairs nebūs tik labi? Ja nu būs daudz tūristu, ja nu būs zudusi kaut kāda pirmās reizes maģija? Galu galā, tas nebūtu pārsteidzoši, biežāk ceļojot, pierod pie visa atšķirīgā. Es atceros savu pirmo braucienu ārpus Latvijas — uz Lietuvu. Katrs jocīgais un nesaprotamais uzraksts šķita pārsteidzošs. Mājas bija citās krāsās, ceļazīmes bija jocīgas. Pat gaiss smaržoja citādi. Pēc tam tās sajūtas ar laiku izbalēja. Tad šo īpašo sajūtu noķēru pirmo reizi aizbraucot uz Vāciju. Pēc tam jau tikai uz ASV un tā ar vien tālāk. Tāpēc nedaudz šaubījos, kā nez būs.
Par laimi, nekas īpaši nebija mainījies vai zudis. Es pat teiktu, ka bija labāk. Osaka ir ļoti forša pilsēta, kurā ierasties un pirmo reizi redzēt Japānu. Bija jau tumšs, ielas bija tukšas, taču, kā jau Japānā jābūt, tīras un kārtīgas. Arī gaiss smaržoja labi, gan tiešā, gan poētiskā nozīmē.
Viens no biežāk dzirdētajiem jautājumiem, ko mums ir prasījuši, vai Japānā vispār kaut ko var saprast? Vai cilvēki saprot angļu valodu un kā vispār noorientēties?
Tagad jau viss ir vienkārši. Kad šeit bijām pirmo reizi, nebija tādu viedtālruņu (vismaz ne mums), ceļojām ar smagu Lonely Planet grāmatu un līdzi mums bija tikai Garmin GPS ierīce. Neticami, cik daudz jaunu tehnoloģiju ir ienākušas mūsu dzīvēs. Tagad Apple Maps* jau pats zin, kur tev ir rezervēta viesnīca un piedāvā izplānot sabiedriskā transporta maršrutu. Skaidri redzams katrs solis, katra pārkāpšana no viena metro uz otru, tev pat pasaka kurā vagonā ieteicams iekāpt, lai ērtāk uzreiz uzkāpt uz īstajām eskalatora kāpnēm un nonāktu nākamajā transportā. Ir platformas numuri, izeju numuri, lai tiktu ārā no metro sistēmas uz ielu. Kā lai vispār apmaldās, ja ir šādas tehnoloģijas?
Latvijā Apple Maps ir nelietojams, bet atsevišķās valstīs tas ir galvu pārāks par Google Maps, īpaši kājām ejamajā režīmā. Google Maps nesaprot uz kuru pusi es skatos, groza karti bezjēgā, maina palielinājumu nevajadzīgi, tāpat arī metro navigācijā informācija ir izkārtota nepārskatāmi un ar uzsvaru uz nevajadzīgām detaļām. Google nekad man nevarēja pareizi pateikt, kad kāpt ārā no metro vai autobusa, turpretī Apple nekad nepievīla. Apple Maps vismaz Japānā un arī Ķīnā ir fantastiski ērts un pārskatāms. Ķīnā turklāt visas kartes pārslēdzas uz citu skatu, kuru šeit Eiropā redzēt nevar – tas ieslēdzas tikai fiziski esot tur uz vietas.
Tāpat arī ar runāšanu. Nē, vispār jau, man nekad nav bijušas problēmas ar smaidu un zīmēm saprast tos cilvēkus, ar kuriem visbiežāk jākomunicē ceļojot (kasierus, autobusu vadītājus, viesnīcu darbiniekus utt.). Taču brīžos, kad tiešām ir jānokomunicē kāda svarīgāka informācija, talkā nāk Google Translate. Tas nu tiešām ir zelta vērts. Ir iespēja lietot “sarunas” režīmu, kur pati lietotne saprot, kurš šobrīd runā un ko tieši saka, lai kādā valodā tas nebūtu. Vienreiz bija situācija, kad vilciens apstājās starp pieturām, vadītājs skaļrunī angliski pateica tikai 3 vārdus, bet japāniski ilgi kaut ko skaidroja. Ieslēdzām Google Translate un tas pat šādā režīmā perfekti saprata un iztulkoja visu, ko vadītājs skaidroja vagona griestu skaļrunī. Vēl mēs veikalā redzējām kaut kādu nelieku ierīci “PockeTalk”. Tas kā Google Translate, tikai bez Google servisiem (manuprāt kaut kāds AI API), tas strādāja pat vēl labāk – runāja arī skaidrā latviešu valodā un bez robota akcenta. Es gan nedomāju, ka ir vērts tādu ierīci pirkt par tās cenu, ja vien neplānojas ilgstoši ceļot pa visādu Āzijas valstu lauku reģioniem, īpaši Ķīnā, kur angļu valodu saprot vismazāk.
Labi, es totāli novirzījos no tēmas, taču es ceru jūs sapratāt, ka ar navigāciju un komunikāciju Japānā nekādu problēmu nav. Turklāt pilnīgi visas informatīvās zīmes, tablo, vilcienu saraksti utt. ir arī angliski.
Bija jau vēls un uzreiz arī gājām gulēt. Rīts un sekojošā diena bija pasakaini – maigi silts, bezvējš, klusums, no ēku logiem atspīd saule. Osakā mums bija paredzēts ļoti maz laika, jo it kā bija doma uzreiz doties uz Tokiju un varbūt Osaku apskatīties atpakaļceļā. Es pat neatceros kāpēc, laikam, jo atmiņā man Tokija patika stipri vairāk par Osaku, bet šoreiz es teiktu, ka man abas patika vienlīdz labi – īpaši, ja noiet nost no populārajām ielām un pazūd mazajās un klusajās ieliņās.
Tā nu uzreiz arī aizstaigājām līdz Osakas pilij, nekur baigi neskrienot, adaptējoties jaunajai laika zonai. Patiesībā es nekādu JetLag (laika zonas izraisītu bezmiegu un miegainību) neizjutu, laikam paveicās, ka lidojums, kurā parasti neguļ ļoti labi, ieradās vakarā un uzreiz pēc ierašanās hotelī gājām gulēt pa otram lāgam, tāpēc bijām kopumā tīri labi izgulējušies.
Nākamais pieturas punkts bija otra zināmākā apskates vieta – Dotonbori iela, kurā vienmēr ir vājprātīgi daudz cilvēku un kuras slavenākās iezīmes ir lielie, kustīgie krabji un astoņkāji virs ielu ēstuvēm, kur pārdod šajās izkārtnēs redzamās uzkodas.
Vispār jau te sāka iezīmēties visa ceļojuma tēma – dienu mums te nebija daudz, bet ļoti gribējās māsai parādīt pilnīgi visu, kas ir slavens un zināms no bildēm, filmām, multenēm utt. Es domāju ja mēs brauktu tikai trijatā, mēs brauktu jau kā otrās reizes braucēji un vairāk brauktu uz mazākām apdzīvotām vietām, pie dabas, staigātu vairāk pa mazajām ieliņām, vairāk absorbētu sajūtas, mazāk turētos pie maršruta. Kas interesanti, lai arī lielāko daļu no šīm visām vietām bijām redzējuši jau pirms desmit dadiem (vienpadsmit), nebija tādas sajūtas, ka “ai šis jau redzēts”, viss bija tik pat forši un aizraujoši, kā pirmajā reizē. Turklāt, ļoti daudz kas bija mainījies, ieskaitot mūs pašus un to, kā mēs uz lietām skatāmies. Es tagad lasīju to savu pirmo ceļojuma aprakstu un bišķi pat saviebos. Apraksts nebija tik slikts kā vēl senāki, bet tāpat – tas toreiz bija cits cilvēks.
Tā nu mēs izstaigājām Osaku un bija laiks doties tālāk. Telefonā ļoti vienkārši un saprotami nopirku Shinkansen ātrvilciena biļetes uz Tokiju un devāmies uz Shin-Osaka dzelzceļa staciju, no kurienes šie vilcieni brauc. Plānošanas stadijā domāju, kā tur nez ir ar tiem vilcieniem, vai neizpērk biļetes, vai nav jāpērk laicīgi – nē, ātrvilcieni uz šīs līnijas kursē burtiski ik pa 15 minūtēm un visā ceļojuma laikā mums nebija itin nekādu problēmu pāris stundas iepriekš nopirkt visas piecas biļetes ar sēdvietām vienā rindā.
Maza piezīme: ja kāds plāno ceļojumu un ir dzirdējis par tādu Japan Rail Pass, tas mūsdienās vairs nav izdevīgi, pat pie mūsu intensīvās braukāšanas ar vilcieniem, mēs kopā samaksājām mazāk, nekā būtu maksājis Rail Pass, kuram pirms pāris gadiem pacēla cenu. Turklāt, bez Rail Pass mēs nebijām ierobežoti uz JR līnijām.
Pirms brauciena nopirkām ēdienu bento kastītēs – ja to ēd vilcienā, to sauc Eki Ben. Tās ir kā skaistas pusdienu kastītes, kur iekšā ir maz, bet dažāda veida ēdiens. Es pat nezinu kā to pareizi aprakstīt, varbūt no bildes labāk saprotams. Kas interesanti, viena no kastītēm bija aprakstīta kā “silta”. Izrādījās, ka tur bija jāizvelk tāds striķītis, kas sāknēja kaut kādu ķīmisko reakciju un kaste momentā sakarsa tik ļoti, ka pat sāka tvaikot.
