Taizeme piecpadsmit gadus vēlāk
Bangkoka
Pirmo reizi Taizemē bijām savā kāzu ceļojumā, 2008. gadā. Pats tieši kā biju bijis Indijā un Singapūrā, tāpēc ļoti bija iespīdējušās acis uz Āzijas valstīm, kas mudināja kāzu ceļojumu plānot tieši kaut kur Āzijā. Toreiz braucām it kā primāri uz Laosu, bet beigās sanāca pusi uz pusi abās. Un kā mēs iemīlējāmies Āzijā, ak vai.
Tad nu beidzot bija pienācis laiks atgriezties ar ģimeni. Idejas bija dažādas, bet, kad sāku tā nopietnāk ķerties pie plānošanas, sapratu, ka pēc garākās ceļošanas pauzes (Covid et.al) uz maksimālu vērienu neesmu gatavs. Nolēmām šo taisīt kā tādu maigo pirmo soli ceļošanas atsākšanā un nekur baigi “netrakot”.
Norezervēju pirmo viesnīcu uz četrām dienām, lai kārtīgi aklimatizētos, atpūstos, uzņemtu siltumu, izpētītu galvaspilsētu. Viss pārējais palika statusā “skatīsimies uz vietas”.
Ko lai es jums pastāstu par Taizemi? No vienas puses, šis ir atmiņu blociņš, lai pašam interesanti palasīt pēc nākamajiem 15 gadiem. No otras puses, gan jau vismaz vēl 1 cilvēks bez manis šo izlasīs. Turēšos kaut kur pa vidu.
Tad nu tā – nodevām savas mugursomas lidmašīnu bagāžā (he he 5kg, praktiski bez mantām) un devāmies ceļā. Lidojām ar Etihad caur Abudabi, tāpēc turpceļā bija jālido ar 3 lidmašīnām (un arī 3 lidmašīnām atpakaļceļā).
Kā jau varēja noprast pēc augstāk rakstītā (man liekas ar to es iesāku katru savu ceļojuma aprakstu uz šo pasaules daļu), es mīlu Āziju. Silti, karsti, skaņu, krāsu un smaržu traka pārbagātība. Smaidīgi cilvēki, garšīgi ēdieni. Daudzi baidās no lietus sezonas, kas it kā jau ritēja pilnā sparā, taču vismaz tā sauktās “shoulder season”, kas ir uz robežas, ir absolūti okei, lai brauktu ceļojumā. Laika ziņām nevajag ticēt, jo pilnīgi visas laika ziņu lietotnes rādija, ka visu laiku līst lietus, bet reālus pilienus no debesīm mēs redzējām divas reizes. Tā ka Jūnijā uz Taizemi droši var braukt.
Bankoka ir superīga pilsēta, kurā pavadīt vairākas dienas, jo tā ir ļoti plaša un lai kurā pilsētas pusē neatrastos, visur ir ko darīt. Var just, ka pilsētas plānotāji ar nodomu taisa ar vien jaunus pilsētas “centrus”, lai nebūtu tā, ka visi mēģina tikt uz vienu vietu, kamēr ārpus centra ir tikai dzīvojamie rajoni. Te ik pa pāris gadiem tiek dibināts “jauns centrs”, kurā sabūvē lielveikalus, hoteļus, parkus un pēkšņi ir trendīgi braukt tieši uz rajonu X. Mīnuss tam gan ir tāds, ka vecie “centri” paliek nedaudz novārtā pamesti. Konkrēti Bankokā “vecais centrs” vispār gandrīz vairs nav apmeklēšanas vērts. Kur pirms 15 gadiem bija backpackeru paradīze, visas kafejnīcas, restorāni un hoteļi, tagad ir tāda nedaudz pamesības sajūta, vecas mājas, transporta trūkums. Jaunās metro un skytrain līnijas tiek būvētas tieši uz ārpusē topošajiem jaunajiem “centriem”. Tāpēc te ir tāda jokaina sajūta. Vecpilsēta tukša, visa dzīvība kūsā uz radiālajiem maršrutiem. Paši palikām netālu no Skytrain, Benchakitti parka rajonā.
Ja kāds ir lasījis/skatījies The Beach, varbūt zināsiet tādu leģendāru Khaosan Road, kur agrākos laikos koncentrējās visi backpackers. Tad nu man jums bēdīga ziņa – valdība to ir iznīcinājusi un turp doties vairs nav vērts. Izrādās esot gribējuši atbrīvoties no seedy hostels un nelegāliem ielu tirgoņiem, tāpēc sadalījuši ielu konkrētās nomas platībās, uzlikuši jaunu segumu un patriekuši visus aizdomīgos, kā rezultātā ielai vispār vairs nav dvēseles. Ja nu esat rajonā, Rambuttri vēl ir okei, bet Khaosan ir miris.
Katrā ziņā, es ieteiktu palikt kaut kur ārpus ģeogrāfiskā centra, pie kāda no jaunajiem centriem un tuvumā kādai MRT/BTS (Metro un Skytrain) stacijai.
Tā nu četras dienas nolaiskojāmies pa galvaspilsētu, vai nu peldoties viesnīcas baseinā, vai klaiņojot pa dažādajiem Bankokas rajoniem. Iespēju ir daudz – sākot no vājprātīgiem Chinatown labirintiem un beidzot ar moderniem un neiedomājami krāšņiem lielveikaliem.
Protams, kā jau Āzijas mīlētājiem, vietējais ēdiens mums ir ļoti svarīgs, tāpēc lielu daļu laika veltījām tam, apmeklējām dažādas kafejnīcas, food court, pat kaut kādu Michelin zvaignes saldējuma vietu. Skatos bildes, man no Bangkokas 90% bilžu ir ar ēdienu. Es gan neesmu fancy vietu cienītājs, pārsvarā vislabākais ēdiens bija nejauši atrasts, kādā pagalmā, necila paskata nojumē vai tamlīdzīgi.
Vēl diezgan daudz laika sanāca pavadīt lielveikalos, jo tur parasti ir vēss un tur atrodas tīri labas ēstuves un kafejnīcas. Lielveikalus Taizemē prot taisīt, viņi tur Āzijā ir aptrakuši uz shopping māniju, tāpēc katrs jaunais veikals ir lielāks un greznāks par iepriekšējo. Tur viens tāds jauns ICON SIAM ir greznākais un iespaidīgākais veikals, kāds vispār redzēts jebkur pasaulē. Brauc pa eskalatoriem ar muti vaļā, burtiski. Iesaku noteikti.
Tad vēl daudz laika pavadījām parkos – viens, ko ļoti iesaku apmeklēt (īpaši vakarā) ir Benchakitti forest park. Ļoti moderns dabas parks ar paceltiem celiņiem, lai lejā saglabātu ekosistēmu un no augšas var klausīties cikādes.
Paraleli domājot, kurp doties tālāk, secināju, ka pretēji manām cerībām, gandrīz visām kaimiņvalstīm jātaisa vīza un pat e-Vīza jāgaida vairākas dienas. Tā kā bija jau nedaudz par vēlu, lai gaidītu 3 dienas Vjetnamas vai Mjanmas vīzām, nolēmām, ka iztiksim ar pašu Taizemi un nopirkām lidmašīnas biļetes uz Chiang Mai, kas ir otra lielākā Taizemes pilsēta un atrodas valsts ziemeļos. Biju domājis braukt ar vilcienu, bet vilciens iet 12 stundas un maksā vairāk kā lidmašīna. Tikai kā eksotisku izklaidi – varbūt, bet varbūt nākamreiz (turklāt jau bijām braukuši ar šo vilcienu un kopš tiem laikiem vilcieni nav mainījušies).
Tā nu mēs staigājām apkārt, ēdām, braucām ar metro, ēdām, braukājām ar foršajiem kuģīšiem pa Chao Phraya upi, ēdām, peldējāmies viesnīcas jumta baseinā, ēdām.
