Somijas arhipelāgs
Reizēm lasi tādus tekstus kā “Simts gadu karš” un aizdomājies, patiesībā tik neaptverami ilgs periods, bet tagad tikai trīs vārdi vēstures grāmatās. Interesanti, cik ilgi turpināsies COVID-19 laiks un cik ļoti mēs to atcerēsimies pēc gadiem padsmit, pārdesmit. Var būt, ka visi ierobežojumi drīz beigsies un strauji atgriezīsimies normālā dzīvē, kā Igauņi šobrīd. Man jau šķiet, ka tik ātri tas nebeigsies un šīs rindas lasīt kādu dienu būs ļoti interesanti.
Šajā vietnē agrāk rakstīju tikai par garajiem un eksotiskajiem ceļojumiem, jo nelikās tik svarīgi aprakstīt katru mazāko braucienu, bet te nu mēs esam – pēdējo reizi “ceļojumā” bijām pirms pusotra gada un kopš tā ārpus Latvijas bijām tikai pāris dienas Igaunijā, kad pagājušajā vasarā visiem uz mazu brīdi likās, ka COVID-19 ir pazudis. Tagad gan atkal ir tāda vasara, dienā “tikai” kādi 40-50 inficētie, bet Latvija šoreiz ir nedaudz piesardzīgāka un visi ierobežojumi nav atcelti. Tāpēc, kamēr vēl vakcinācijas sertifikāts ir vienīgais, kas nepieciešams, lai brauktu uz citām zemēm, nolēmām kaut kur aizbraukt.
20000 salas
Pirmā doma bija ar velosipēdiem pabraukāt pa Saaremaa, aiziet uz Vilsandi, bet tad secināju, ka Vilsandi pārgājiens ir slēgts uz visiem laikiem (esot izbagarēta gultne, neesot vairs ejams), Saaremaa velo aplis ir tāds mēreni garlaicīgs un vispār – Igaunijā ir būts pārāk bieži, tad sāku meklēt alternatīvas.
Meklētājā ierakstīju kaut ko no stila “nice bicycle route near Helsinki” un pirmais rezultāts izskatījās vienkārši lieliski. Uzmetu aci distancei, garumam, videi un nolēmām turp arī doties – uz Somijas Arhipelāga apli.
Paši somi saka, ka Somijas arhipelāgs, kurš atrodas Šēru jūrā, ir lielākais pasaulē, ja skatās pēc saliņu un šēru skaita. Te nu tad atrodas interesants velosipēdu maršruts, kopumā aptuveni 250 kilometru garumā, no kuriem reāli jāminās ir aptuveni 200 kilometrus (pārējā distance ir braucama ar astoņiem prāmjiem). Saliņu pa vidu ir daudz, tāpēc bez prāmjiem ir arī ļoti daudz tiltu.
Uzštellējām velosipēdus uz jumta, sakrāmējām velo somas. Šoreiz arī Olivers tika pie somām, jo ir gana liels un to vedamo mantu kļuvis vairāk. Nebija skaidrs par gaidāmo temperatūru, tāpēc katram gadījumam paņēmām arī lietus jakas un garās bikses.
Ceļš no Rīgas uz Tallinu nav diez ko interesants, ja vien nepiemin lādēšanos. Tā kā braucam ar elektro auto, lādēšanās sākumā var šķist lieta, par kuru jāpadomā, bet nu – realitātē nav tik sarežģīti, ja neskaita Igauniju. No Latvijas robežas līdz pat Tallinai nav neviena ātrā lādētāja, jo vienīgais Pērnavas lādētājs jau labu laiku ir salauzts, bet mums ar velosipēdiem uz jumta ir par kādiem 35% lielāks patēriņš kā normāli. Tad nu nācās piestāt Salacgrīvā un biški palādēties, bet tas arī viss.
Bijām rezervējuši nakti Tallinā, lai varam vakarā apskatīt pilsētu un ieiet pirtī. Konkrētā Radisona priekšrocība ir tā augstums, jo no Spa zonas paveras skaists saulrieta skats uz vecpilsētu.
Pačilojuši spa zonā, devāmies vakara pastaigā. Ja kādu laiku Tallinā nav būts, iesaku apmeklēt Rottermanni kvartālu, kur tādā kā industriālā vidē ir uztaisīts restorānu rajoniņš, ļoti forša vieta.
Prāmis
Nākamajā rītā devāmies uz Tallink prāmi. Ar to prāmi tā interesanti, jo nebija skaidrs, kā man pirkt biļeti, lai uz prāmja drīkstu braukt ar velosipēdiem uz jumta. Rakstīju e-pastu. Tehniskais atbalsts lika nomērīt augstumu un pēc tam pateica, ka ja kopējais augstums ir 2.75m, tad jāpērk “high van” biļete, kas paredzēta kemperiem un sadārdzina visu gandrīz divas reizes, bet nu – ko es tur strīdēšos, ja tā, tad tā.
Ja Igaunijā vispār pilnīgi neviens nenēsā maskas, jo valdība tās tikai rekomendē, tad prāmī jau parādījās daudz lielāks procents masku valkātāju. Es arī centos staigāt maskā, jo nu, man tā nekad nav traucējusi un kāpēc gan nē. Interesanti likās arī tas, ka prāmis bija daudz tukšāks kā “normālajos laikos”. Esmu ar šo prāmis braucis tā, ka nav kur sēdēt, bet šoreiz brīvi bija vairāk par pusi no visiem kafejnīcu dīvāniņiem. Brauciens ilgst tikai divas stundas, tāpēc paslaistījāmies pa kafejnīcām un veikaliem un klāt bijām.
Nobraukuši no prāmja, satikām satiksmes regulētāju, kurš pajautāja, vai mums ir vakcinācijas sertifikāts, vai tests. Teicām, ka sertifikāts un mūs kā vienīgos novirzīja uz otriem izbraukšanas vārtiem. Pilnīgi visi citi auto tika virzīti uz “testu” vārtiem. Forši, ka somi vispār čeko sertifikātus, ne tā kā igauņi, bet pārbaude bija manuāla. Sieviete uzdeva jautājumus un serttfikāta PDF failu lasīja ar acīm (ne ar QR lasītāju).
Pārbaude bija laipna un ātra, tālāk jau atlika tikai ieslēgt navigāciju un uzņemt kursu uz Pargas, kas ir ciems netālu no Turku. Bijām nolēmuši braucienu sākt tieši Pargas, jo Somijas pilsētās ir pagrūti ar bezmaksas parkingu, bet tūrisma centrs man e-pastā teica, ka Pargas ir vairāki bezmaksas stāvlaukumi tieši pie maršruta.
Uzlādes
Brauciens uz Pargas ir aptuveni divas stundas garš un ved pa ātrgaitas šoseju, kur drīkst braukt uz 120. Tā kā mums velosipēdu dēļ jau tā bija liels patēriņš, braukt uz 120 nozīmēja nu vēl lielāku patēriņu. Tāpēc nācās pāris reizes piestāt palādēties, kamēr paši iegājām uzlādēt pārtikas preces vakariņām. Elektro auto uzlādes nav gluži tik vienkāršas, kā benzīna ieliešana, bet izrādījās, ka vismaz Somijā nav arī tik grūti. Atliek noskenēt QR kodu uz uzlādes stacijas un atveras kredītkartes maksājuma forma. Man vienmēr prasa, cik ilgi jālādējas, lai būtu pilna baterija, bet tas nav tā kā ar benzīnu. Es pat īsti nezinu, cik ilgi, jo es lādējos tik ilgi, cik gribās piestāt. Kamēr ieej WC, kamēr nopērc (dārgo) melno kafiju, kamēr apēd saldējumu, tikmēr jau mierīgi var braukt tālāk. Un pēc kādas stundas atkal izkāpt, lai paskatītos, kas interesants veikalā, izlocītu kājas utt.
Rullējam
Pargas ciemā ieradāmies ap sešiem, tāpēc nebija paredzēts braukt īpaši tālu, bet te nu sākās mūsu velosipēdu brauciens. Maršruts tā sākuma / beigu posmā (Turku apkārtnē) ir ļoti labi marķēts un pārsvarā ved pa atsevišķu velosipēdu ceļu, kuram ir vienkārši perfekts asfalta segums, tāpēc tā pirmā mīšanās gāja vienkārši izcili. Pāris stundās nobraucām tīri ievērojamu gabalu.
Tikām līdz pirmajam prāmim, kurš, kā gandrīz visi prāmji maršrutā, ir bez maksas. Atliek pagaidīt, kamēr uz prāmja uzbrauks auto un darbinieks pamās velosipēdistiem, tad iebraukt un atstāt riteņus kaut kur maliņā. No prāmja jānobrauc pēc mašīnām. Tālāk maršruts pārgāja uz koplietošanas ceļu, bet arī pati auto satiksme sāka samazināties. Brauciena reljefs ir kalnains, bet kalni nav neiespējami stāvi. Nu mēreni paugurains. Ik pa laikam bija jāpiepūlas lai uzmītos augšā, bet, loģiski, pēc tam sagaidīja patīkams ripojamais uz leju.
Pirmā telts
Tā kā izbraucām vakarā, nebijām nobraukuši ārkārtīgi daudz, kad sākām meklēt pirmo naktšņošanas vietu. Man šķiet, ka bija kādi 35 kilometri. Somijā ir t.s. pārvietošanās brīvības likums, kas ļauj ceļotājam būvēt telti, kur vien viņš vēlas, bet šī izvēles brīvība nāk ar saviem mīnusiem. Tas nozīmē, ka nav tādu labiekārtotu vietiņu kā Latvijā un Igaunijā, kā arī tas, ka ja tev ir bezgala daudz izvēles iespēju, ir grūti nolemt, kur tad palikt. Vienmēr gribas pabraukt vēl nedaudz un pameklēt vēl labāku vietu, kas var nogurdināt un beigās frustrēt. Nu un tad ir tas moments, ka no rīta sapakojies, nobrauc kilometru un izrādās, ka tur ir fantastiskākā vieta ar skatu uz ezeru. Yep, arī šoreiz.
Rullējam tālāk
Kopumā viss brauciens ir tāds mierīgais lauku asfaltētais ceļš, nekādu episko skatu nav, vietām vide ir līdzīga Latvijas laukiem, tik ik pa brīdim ir kādas klintis, akmeņi un pauguri. Brauciens no saliņas uz saliņu ir vai nu pāri tiltam, vai ar prāmīti, kas visu mīšanos padara mazāk vienmuļu, ik pa laikam ir kāda pārmaiņa vidē. To, ka esi uz salām tā baigi izjust nevar, jo salas nav tik mazas, kā varētu šķist. Galvenokārt to izjūt tieši uz tiltiem.
Vēl skatu bagātina tipiskās sakanās mājiņas, kuru iespaidoti beigās pat nopirkām šo “Rodfarg” krāsu, lai nokrāsotu arī sev kādu šķūnīti zviedru toņos (jā, tās krāsainās mājiņas nākot tieši no Zviedrijas, tur vesels stāsts par pašas krāsas izcelsmi un arī par to, kāpēc popularitāte atgriezās, bet tas ir stāsts nevis citai reizei, bet wikipēdijai).
Tā nu mēs mināmies, skatījāmies apkārt, izbaudījām siltās dienas. Kopā nakšņojām trīs reizes, divas pārējās reizes nakšņojām kempingos (arī teltī), jo tā “guli kur vēlies” politika nav tik vienkārša. Vai nu jāguļ meža brikšņos, vai arī priekšā mājas un tad vienkārši sāc nogurt no meklēšanās.
Veikals
Vienā brīdī, kādā vakarā, kaut kur uz Mossala, gribējām nopirkt ūdeni un kādu uzkodu, pamanīju norādi uz veikalu. Iegriezāmies grants ceļā un tur priekšā smuks sarkans namiņš, no kura tajā brīdī nāca ārā kāda ģimene. Nodomājām, ka redz, tieši paspējām darba laikā. Ejam iekšā, bet tur – neviena nav. Izrādās, šis ir pašapkalpošanās veikals. Visas preces vienkārši stāv bez uzraudzības, bez kamerām. Uz galda ir kaste ar naudu (daudz skaidrās naudas), ir žurnāls, kur ar pildspalvu var ierakstīt, ko esi paņēmis, cik kopā naudas ielicis kastē. Es nespēju iztēloties cik paaudzēm ir jāpaiet, lai šāds veikals varētu eksistēt kaut kur Latvijas lauku ceļmalā.
Pēdējās lietas
Tiem, kas arī vēlas šo kādreiz izbraukt, varu pastāstīt noderīgus sīkumus. Piemēram to, ka maršrutu var izbraukt ar auto, vienīgi dažos posmos maršruti sadalās, jo ir pāris prāmji, kur auto nevar braukt. Par prāmjiem, viens prāmis ir maksas, jo tas brauc aptuveni stundu. Mēs samaksājām 12EUR par katru velosipēdu, bet mašīnām, atkarībā no izmēra, cena grozījās ap 50-100 eiro. Pārējie prāmji ir bez maksas. Vēl jāņem vērā, ka tikai intensīvajos posmos (tuvāk Turku) prāmji kursē bez apstājas. Uz tās pašas Mossala-Inio prāmis iet tikai pāris reizes dienā, mēs palaidām garām to, kurš brauca četros un palikām uz salas līdz nākamajam rītam. Arī tas prāmis, kurš ved tikai velosipēdus, brauc ļoti reti un tikai vasarā. Tās lietas iesaku paskatīties laicīgi Finferries mājaslapā. Tad, ja negribās mīties 200 kilometrus, ir arī iespēja braukt pusi no maršruta, jo kaut kur vidū maršruts sadalās un taisa tādu kā mazo loku.
Nu kaut kā tā. Noteikti iesaku, bija jauki.
